Paliksim cieši saistīti ar Jehovas organizāciju

MĀCEKLIS Jēkabs rakstīja: ”Tuvojieties Dievam, un viņš tuvosies jums.” (Jēk. 4:8.) Jehova nav pārāk augstu vai tālu, lai uzklausītu, ko mēs, nepilnīgi cilvēki, vēlamies viņam teikt. (Ap. d. 17:27.) Kā mēs varam tuvoties Dievam? To var darīt, veidojot ar Jehovu ciešas attiecības, kuru priekšnoteikums ir sirsnīgas lūgšanas. (Ps. 39:12.) Lai nodibinātu draudzību ar Dievu, ir regulāri jāiedziļinās viņa Rakstos — Bībelē. Tā mēs iepazīstam Dievu Jehovu un viņa nodomus un uzzinām, ko viņš vēlas no mums. (2. Tim. 3:16, 17.) Līdz ar to mēs mācāmies mīlēt Jehovu un mūsos veidojas bijība, kas palīdz sargāties no viņam netīkamas rīcības. (Ps. 25:14.)

² Taču tuvas attiecības ar Jehovu ir iespējamas tikai ar viņa Dēla Jēzus starpniecību. (Jāņa 17:3; Rom. 5:10.) Neviens cilvēks nespētu labāk par Jēzu paskaidrot, ko domā un ko jūt Jehova. Jēzus tik labi pazina savu Tēvu, ka varēja teikt: ”Neviens nezina, kas ir Dēls, kā vienīgi Tēvs, un neviens nezina, kas ir Tēvs, kā vienīgi Dēls, kā arī tas, kam Dēls vēlas to atklāt.” (Lūk. 10:22.) Kad lasām evaņģēlijus un uzzinām, ko Jēzus domāja un kā viņš jutās, mēs pakāpeniski saprotam, ko domā un kā jūtas Jehova. To zinot, mums ir vieglāk viņam tuvoties.

³ Dieva Dēla vadībā mēs varam veidot draudzību ar Jehovu, ja paliekam cieši saistīti ar viņa organizācijas redzamo daļu, kas palīdz saprast, kā pildīt Dieva gribu. Saskaņā ar vārdiem, kas lasāmi Mateja evaņģēlija 24. nodaļā, no 45. līdz 47. pantam, Kungs — Jēzus Kristus — ir iecēlis ”uzticamo un gudro kalpu”, lai tas sagādātu ”uzturu īstajā laikā” visai ticīgo saimei. Mūsdienās uzticamais kalps piedāvā bagātīgu garīgo uzturu. Ar šī kalpa starpniecību Jehova mūs aicina katru dienu lasīt viņa Rakstus, regulāri apmeklēt kristiešu sapulces un aktīvi sludināt ”labo vēsti par Dieva valstību”. (Mat. 24:14; 28:19, 20; Joz. 1:8; Ps. 1:1—3.) Uz uzticamo kalpu nedrīkst raudzīties no cilvēciskā viedokļa. Mums jādara viss iespējamais, lai mēs paliktu cieši saistīti ar Jehovas organizācijas redzamo daļu un pakļautos tās vadībai. Ja tā rīkosimies, mēs tuvosimies Dievam Jehovam, kā arī tiksim stiprināti un aizsargāti pārbaudījumos.

KĀPĒC GRŪTĪBU KĻŪST ARVIEN VAIRĀK

⁴ Iespējams, mēs kalpojam Jehovam jau daudzus gadus. Tādā gadījumā mēs noteikti zinām, ko nozīmē ticības pārbaudījumi. Bet arī tad, ja tikai nesen esam iepazinuši Jehovu un esam kopā ar viņa tautu pavisam neilgi, mēs apzināmies, ka Sātans sagādā grūtības visiem, kas pakļaujas Jehovas augstākajai varai. (2. Tim. 3:12.) Neatkarīgi no tā, cik daudz mums ir bijis jāizcieš, mums nav pamata baiļoties un nolaist rokas. Jehova ir apsolījis mūs atbalstīt un atalgot mūs ar glābšanu un mūžīgu dzīvi nākotnē. (Ebr. 13:5, 6; Atkl. 2:10.)

⁵ Laikā, kas Sātana pasaulei vēl ir atlicis, mēs visi varam sastapties ar pārbaudījumiem. 1914. gadā tika nodibināta Dieva valstība, un kopš tā laika Sātanam ir liegts atrasties debesīs Jehovas tuvumā. Viņš tika nomests uz zemes, un ne viņš, ne viņa ļaunie eņģeļi nevar pamest zemi un tās apkārtni. Tas, ka uz zemes notiek arvien vairāk nelaimju un nikni tiek vajāti Jehovas kalpi, ir izskaidrojams ar Sātana dusmām, un šie notikumi pierāda, ka viņa valdīšanai pār cilvēci tuvojas gals. (Atkl. 12:1—12.)

⁶ Sātans ir saniknots par savu krišanu, un viņš zina, ka viņam ir atlicis maz laika. Kopā ar saviem dēmoniem viņš visādi cenšas kavēt valstības sludināšanu un mēģina izjaukt Jehovas kalpu vienotību. Līdz ar to mēs esam iesaistīti garīgā karā — mums ”jācīnās nevis pret miesu un asinīm, bet pret valdībām un varām, pret šīs tumsas pasaules valdniekiem, pret ļaunajiem garīgajiem spēkiem debesīs”. Ja vēlamies būt Jehovas pusē un gūt uzvaru, mēs nedrīkstam pārtraukt cīņu — mums jāuztur garīgais apbruņojums labā stāvoklī un jāturpina ”stāties pretī Velna viltībām”. (Efes. 6:10—17.) Tas nozīmē, ka mums ir vajadzīga izturība.

KĀ ATTĪSTĪT IZTURĪBU

⁷ Izturība ir spēja pārciest nelabvēlīgus apstākļus. Garīgā ziņā izturība ir vajadzīga, lai mēs nepārstātu darīt to, kas ir pareizs, kad sastopamies ar grūtībām, pretestību, vajāšanām vai jebko citu, kas mūs varētu novērst no uzticīgas kalpošanas Dievam. Izturība ir jāattīsta, un tas prasa laiku. Jo lielāks ir mūsu garīgais briedums, jo izturīgāki mēs kļūstam. Ja izturam nelielus ticības pārbaudījumus jau tad, kad tikko esam kļuvuši par kristiešiem, mēs kļūstam stiprāki, spējīgi izturēt arī grūtākus pārbaudījumus, kādi noteikti būs. (Lūk. 16:10.) Nebūtu pareizi gaidīt, kad sāksies nopietni pārbaudījumi, un tikai tad apņemties stingri stāvēt ticībā. Jau pirms pārbaudījuma mums skaidri jāzina, kā rīkosimies. Apustulis Pēteris norādīja, ka līdz ar citām kristīgām īpašībām ir jāattīsta arī izturība, rakstīdams: ”Nežēlojiet pūles un papildiniet savu ticību ar tikumu, tikumu — ar zināšanām, zināšanas — ar savaldību, savaldību — ar izturību, izturību — ar dievbijību, dievbijību — ar brāļu mīlestību, brāļu mīlestību — ar mīlestību.” (2. Pēt. 1:5—7; 1. Tim. 6:11.)

⁸ Izturības svarīgums izriet arī no vārdiem, ko savā vēstulē rakstīja Jēkabs: ”Mani brāļi, kad jūs sastopaties ar dažādiem pārbaudījumiem, priecājieties, zinādami, ka pārbaudīta ticība rada izturību. Bet izturība lai paveic savu darbu līdz galam, lai jūs būtu pilnīgi, bez jebkādas vainas un jums nekā netrūktu.” (Jēk. 1:2—4.) Jēkabs paskaidroja, ka kristiešiem pārbaudījumi jāuztver ar prieku, jo tie rada izturību. Vai mēs par to esam domājuši no šāda viedokļa? Pēc tam Jēkabs atzīmēja, ka izturība mūsos paveic noteiktu darbu, uzlabojot mūsu kristīgo personību un darot mūs patīkamus Dievam. Tātad izturība vairojas ikdienā, kad sastopamies ar pārbaudījumiem un tos pārvaram. Izturība savukārt palīdz veidot citas labas īpašības, kas mums ir vajadzīgas.

⁹ Mūsu izturība ir patīkama Jehovam, tās dēļ viņš mūs atalgos ar mūžīgu dzīvi. Jēkabs norādīja: ”Laimīgs ir tas, kurš iztur pārbaudījumus, jo, iemantojis Dieva atzinību, viņš saņems dzīvības vainagu, ko Jehova ir apsolījis tiem, kas viņu mīl.” (Jēk. 1:12.) Kā redzams, izturība var dot dzīvību. Bez izturības mēs nevaram palikt patiesībā. Ja ļausimies pasaules ietekmei, mēs gribot negribot tajā atgriezīsimies. Izturība ir vajadzīga arī tāpēc, lai saņemtu Jehovas garu, bez kura mūsu dzīvē nevar izpausties tā augļi.

¹⁰ Lai saglabātu izturību šajos grūtajos laikos, mums jāveido pareiza attieksme pret grūtībām, kuras pieredzam tāpēc, ka esam kristieši. Atcerēsimies, ka Jēkabs mudināja priecāties pārbaudījumos. Tas nepavisam nav viegli, ja ir jāpieredz fiziskas vai morālas ciešanas, taču jāatceras, ka runa ir par mūsu dzīvību. Savulaik ar apustuļiem risinājās notikumi, no kuriem var redzēt, ka ir iespējams priecāties arī tad, ja ir jācieš. Par to stāstīts Apustuļu darbu grāmatā: ”Tie ..iesauca apustuļus iekšā, nopēra un, pavēlējuši viņiem vairs nerunāt Jēzus vārdā, ļāva iet. Tad apustuļi aizgāja no sinedrija, priecādamies, ka ir atzīti par cienīgiem ciest negodu Jēzus vārda dēļ.” (Ap. d. 5:40, 41.) Apustuļi saprata: viņu ciešanas apliecina, ka viņi ir paklausījuši Jēzus pavēlei un ir ieguvuši Jehovas labvēlību. Daudzus gadus vēlāk, kad apustulis Pēteris rakstīja savu pirmo Dieva iedvesmoto vēstuli, viņš minēja, cik vērtīgi ir ciest taisnības dēļ. (1. Pēt. 4:12—16.)

¹¹ Cits gadījums notika ar Pāvilu un Sīlu. Būdami misionāri, viņi sludināja Filipos, kur tika apcietināti un apsūdzēti par to, ka viņi saceļot pilsētā nemieru un sludinot paražas, ko turienes iedzīvotājiem nav pieļaujams ievērot. Pāvils un Sīla tika nopērti un iemesti cietumā. Bībelē stāstīts par to, kas notika, kad viņi vēl joprojām bija cietumā un viņu brūces nebija apkoptas: ”Nakts vidū Pāvils un Sīla lūdza Dievu un dziedāja viņam slavas dziesmas, bet pārējie ieslodzītie viņos klausījās.” (Ap. d. 16:16—25.) Pāvils un Sīla saprata, ka ciešanas, kas viņiem jāpieredz Kristus dēļ, ne tikai apliecina, ka viņi ir rīkojušies krietni un taisnīgi Dieva un cilvēku priekšā, bet arī dod viņiem iespēju sludināt cilvēkiem, kas varētu uzklausīt labo vēsti. Notiekošais bija saistīts ar citu cilvēku dzīvību. Tajā pašā naktī cietumsargs un viņa saime uzklausīja labo vēsti un kļuva par Kristus mācekļiem. (Ap. d. 16:26—34.) Pāvils un Sīla paļāvās uz Jehovu, uz viņa spēku un uz to, ka Jehova ir gatavs atbalstīt savus kalpus grūtībās, un viņu paļāvība attaisnojās.

¹² Arī mūsdienās Jehova ir sagādājis visu nepieciešamo, lai mums palīdzētu grūtībās. Viņš vēlas, lai mēs izturētu. Viņš mums ir devis savus iedvesmotos Rakstus, lai mēs pareizi izprastu viņa nodomus un stiprinātu savu ticību. Mums ir iespēja būt kopā ar ticības biedriem un kalpot Dievam. Tāpat mēs varam uzturēt tuvas attiecības ar pašu Jehovu, vēršoties pie viņa lūgšanās. Jehova uzklausa cildinājuma vārdus, ko viņam sakām, un mūsu dedzīgos lūgumus, lai viņš mums palīdzētu palikt tīriem viņa acīs. (Filip. 4:13.) Turklāt lielu spēku var gūt, pārdomājot cerību, kas mums ir dota. (Mat. 24:13; Ebr. 6:18; Atkl. 21:1—4.)

IZTURĪBA DAŽĀDOS PĀRBAUDĪJUMOS

¹³ Pārbaudījumi, ar kādiem saskaramies mēs, lielā mērā līdzinās tiem, ar ko bija jāsastopas agrīnajiem Jēzus Kristus mācekļiem. Jehovas liecinieki ir pieredzējuši vārdiskus un fiziskus uzbrukumus, kuru organizētājiem ir nepareizi priekšstati par mums. Tāpat kā apustuļu laikā, bieži vien šādas rīcības iniciatori ir reliģiski fanātiķi, kuru nepatiesās mācības un nosodāmā rīcība ir atmaskota Dieva Rakstos. (Ap. d. 17:5—9, 13.) Reizēm Jehovas kalpiem ir izdevies atvieglot situāciju, izmantojot likumīgās tiesības, kuru ievērošanu garantē valsts. (Ap. d. 22:25; 25:11.) Taču dažkārt arī varas pārstāvji aizliedz mūsu darbību, mēģinot panākt, lai mēs nesludinātu. (Ps. 2:1—3.) Tādos gadījumos mēs drosmīgi rīkojamies tāpat kā apustuļi, kas paziņoja: ”Mums pirmām kārtām jāklausa Dievam, nevis cilvēkiem.” (Ap. d. 5:29.)

¹⁴ Visā pasaulē arvien spēcīgāks kļūst nacionālisma gars, tāpēc labās vēsts sludinātājiem jāizjūt arvien lielāka pretdarbība un viņiem ir arvien grūtāk turpināt Dieva uzticēto kalpošanu. Tagad visi Dieva kalpi vēl labāk saprot brīdinājumu, kas lasāms Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā, no 9. līdz 12. pantam, kur runāts par ”zvēra un tā tēla” pielūgšanu. Mēs apzināmies apustuļa Jāņa rakstīto vārdu svarīgumu: ”Tāpēc svētajiem — tiem, kas ievēro Dieva likumus un saglabā ticību Jēzum, — ir vajadzīga izturība.”

¹⁵ Sākoties pārbaudījumiem, kuru cēlonis ir karš, valsts apvērsums, vajāšanas vai kristīgās darbības aizliegums, varbūt vairs nav iespējams darboties atklāti. Var gadīties, ka vairs nevar rīkot draudzes sapulces. Iespējams, pārtrūkst sakari ar filiāli. Varbūt draudzes vairs neapmeklē rajona pārraugi un nepienāk literatūra. Kā mums būtu jārīkojas, ja notiek kaut kas tamlīdzīgs?

¹⁶ Atbilde ir šāda: mums jādara tik daudz, cik attiecīgajos apstākļos ir iespējams. Parasti katram pašam ir iespējams lasīt un pētīt Bībeli, un nelielas cilvēku grupiņas droši vien var pulcēties dzīvokļos un privātmājās. Sapulcēs var izmantot publikācijas, kas studētas jau agrāk, kā arī Bībeli. Nav pamata pārlieku uztraukties un raizēties. Visticamāk, Vadošajai padomei izdosies drīzumā sazināties ar brāļiem.

¹⁷ Bet pat tad, ja mēs esam nošķirti no visiem citiem kristiešiem, mums jāatceras, ka mēs neesam nošķirti no Jehovas un viņa Dēla — Jēzus Kristus. Mēs varam saglabāt savu cerību stipru. Jehova joprojām dzird mūsu lūgšanas, un viņš mūs var stiprināt ar savu garu. Mums jāpaļaujas uz viņa palīdzību. Paturēsim prātā, ka mēs esam Jehovas kalpi un Jēzus Kristus mācekļi, un izmantosim iespējas sludināt, kad tādas rodas. Jehova svētīs mūsu pūles, un, ļoti iespējams, drīz kalpošanā Dievam mums pievienosies citi. (Ap. d. 4:13—31; 5:27—42; Filip. 1:27—30; 4:6, 7; 2. Tim. 4:16—18.)

¹⁸ Pat ja mums draud nāve, kā tas ir bijis ar apustuļiem un citiem Dieva kalpiem, mums jāpaļaujas uz ”Dievu, kas ceļ augšā mirušos”. (2. Kor. 1:8—10.) Ticība augšāmcelšanai palīdz izturēt pat visnežēlīgāko pretestību. (Lūk. 21:19.) Piemēru mums ir rādījis Jēzus Kristus, kurš zināja, ka viņa uzticība Dievam pārbaudījumos arī citiem dos spēku izturēt. Tieši tāpat mūsu piemērs var stiprināt brāļus. (Jāņa 16:33; Ebr. 12:2, 3; 1. Pēt. 2:21.)

¹⁹ Izturība ir vajadzīga ne tikai tad, kad sastopamies ar vajāšanām un pretestību, bet arī citās grūtās situācijās. Daži ir kļuvuši nomākti, jo cilvēki, kam viņi sludina, ir noskaņoti vienaldzīgi. Citiem grūtības rada slimības vai emocionāli traucējumi vai arī kādi citi ierobežojumi, ko izraisa cilvēciskā nepilnība. Arī apustulim Pāvilam bija jāiztur kāds pārbaudījums, kas viņam reizēm traucēja kalpošanā un to apgrūtināja. (2. Kor. 12:7.) Epafrodits, kāds pirmā gadsimta kristietis no Filipiem, bija ”ļoti nomākts tāpēc, ka [viņa draugi bija] dzirdējuši par viņa slimību”. (Filip. 2:25—27.) Īpaši grūti ir izturēt pārbaudījumus, kuru cēlonis ir mūsu pašu vai citu cilvēku nepilnības. Šādu nepilnību dēļ var rasties nopietnas domstarpības ar ticības biedriem vai pat ģimenes locekļiem. Tomēr, ja ņemam vērā Jehovas Rakstos atrodamos padomus, šādas grūtības ir iespējams izturēt un pārvarēt. (Eceh. 2:3—5; 1. Kor. 9:27; 13:8; Kol. 3:12—14; 1. Pēt. 4:8.)

APŅEMSIMIES SAGLABĀT UZTICĪBU DIEVAM

²⁰ Mums cieši jāturas pie Jēzus Kristus, ko Jehova ir iecēlis par draudzes galvu. (Kol. 2:18, 19.) Tāpat ir jāsadarbojas ar ”uzticamo un gudro kalpu” un ar tiem, kas ir iecelti par pārraugiem draudzē. (Ebr. 13:7, 17.) Pakļaujoties teokrātiskajai kārtībai un sadarbojoties ar brāļiem, kas vada draudzes darbību, mēs būsim labi organizēti, lai pildītu Jehovas gribu. Ļoti būtiski ir vērsties pie Jehovas lūgšanās. Ne cietuma sienas, ne ieslodzījums vienatnē cietuma kamerā mums nevar laupīt šo iespēju runāt ar debesu Tēvu un nevar izjaukt mūsu vienotību ar ticības biedriem.

²¹ Ar apņēmību un izturību darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, lai izpildītu savu uzdevumu sludināt, un turpināsim darbu, ko saviem sekotājiem uzdeva augšā celtais Jēzus Kristus: ”Ejiet un gatavojiet par mācekļiem visu tautu cilvēkus — kristījiet tos Tēva, Dēla un svētā gara vārdā un māciet tiem pildīt visu, ko es jums esmu licis.” (Mat. 28:19, 20.) Saglabāsim izturību, tāpat kā Jēzus, un skaidri paturēsim prātā savu cerību uz Dieva valstību un mūžīgu dzīvi. (Ebr. 12:2.) Kristus mācekļiem ir iespēja piedalīties tajā, kā piepildās viņa pravietojums par ”laikmeta nobeigumu”. Viņš teica: ”Labā vēsts par Dieva valstību tiks sludināta pa visu zemi, lai to dzirdētu visas tautas, un tad nāks gals.” (Mat. 24:3, 14.) Ja tagad veltīsim visus spēkus šim darbam, mēs izjutīsim prieku, ko dos mūžīga dzīve Jehovas taisnīgajā jaunajā pasaulē.