Vai mūsu attieksme pret dzīvību ir tāda pati kā Dievam?

1., 2. a) Kādu vērtīgu dāvanu Dievs mums ir piešķīris? b) Kāpēc mūsdienās Bībeles principu izpratne ir sevišķi noderīga?

MŪSU debesu Tēvs mums ir piešķīris kaut ko ārkārtīgi vērtīgu — viņš mums ir devis dzīvību, kā arī apveltījis mūs ar saprātu un spēju atspoguļot viņa īpašības. (1. Mozus 1:27.) Tāpēc mēs esam spējīgi pārdomāt Bībeles principus un, liekot tos lietā, varam kļūt par garīgi nobriedušiem cilvēkiem, kas mīl Jehovu un kam ”prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu”. (Ebrejiem 5:14.)

² Mūsdienās Bībeles principu izpratne ir sevišķi noderīga, jo pasaule ir kļuvusi tik sarežģīta, ka nevienā likumu krājumā nevar paredzēt visas iespējamās situācijas, kādas var veidoties dzīvē. Ļoti spilgti tas izpaužas medicīnā, it īpaši jautājumos, kas saistīti ar asins lietošanu, jo tagad ārstēšanā tiek izmantoti visdažādākie preparāti un procedūras. Par šo jomu būtu jāinteresējas visiem, kas vēlas paklausīt Jehovam. Ja izprotam Bībeles principus, kas attiecas uz asins lietošanu, mēs varēsim pieņemt saprātīgus lēmumus, kas ļaus paturēt tīru sirdsapziņu un pasargāt sevi Dieva mīlestībā. (Salamana Pamācības 2:6—11.) Apskatīsim dažus no šiem principiem.

DZĪVĪBAS UN ASINS SVĒTUMS

3., 4. Kur Bībelē pirmo reizi ir norādīts uz asins svētumu, un kādi principi ir tā pamatā?

³ Neilgi pēc tam, kad Kains noslepkavoja Ābelu, Jehova pirmo reizi darīja zināmu, ka starp dzīvību un asinīm pastāv cieša saikne un ka tās jāuzskata par svētām. ”Tava brāļa asinis brēc uz Mani no zemes,” Dievs sacīja Kainam. (1. Mozus 4:10.) Jehovas acīs Ābela asinis simbolizēja viņa dzīvību, kas viņam bija nežēlīgi laupīta. Tēlaini izsakoties, Ābela asinis uzrunāja Dievu un sauca pēc atriebības. (Ebrejiem 12:24.)

⁴ Pēc Noas laika plūdiem Dievs cilvēkiem atļāva lietot uzturā dzīvnieku gaļu, bet ne asinis. Dievs teica: ”Vienīgi miesu tās dzīvībā, tās asinīs, jums nebūs ēst. Bet par jūsu asinīm, jūsu dzīvību, Es prasīšu atbildību.” (1. Mozus 9:4, 5, LB-65r.) Šī pavēle attiecas uz visiem Noas pēcnācējiem, un tā vēl joprojām ir spēkā. Ar šo norādījumu Dievs apstiprināja to, kas jau izrietēja no Kainam teiktajiem vārdiem, — ka visu dzīvo būtņu dzīvību simbolizē asinis. Šādi Jehova arī lika saprast, ka viņš, kas ir dzīvības avots, sauks pie atbildības visus cilvēkus, kas neciena dzīvību un asinis. (Psalms 36:10.)

5., 6. Kā Mozus bauslībā bija paskaidrots, ka asinis ir svētas un ļoti vērtīgas? (Skat. arī ”Cieņa pret dzīvnieku dzīvību”.)

⁵ Abi šie pamatprincipi bija iekļauti Mozus bauslībā. 3. Mozus grāmatas 17. nodaļas 10. un 11. pantā ir teikts: ”Ikviens vīrietis.. kas ēd kaut kādas asinis, pret tādu cilvēku Es celšu savu vaigu, un to Es izdeldēšu no viņa tautas vidus. Jo miesas dvēsele [jeb dzīvība] mīt asinīs, tādēļ Es tās jums esmu devis uz altāra, lai jūs varētu gūt savām dvēselēm salīdzināšanos, jo asinis salīdzina dvēseli.”a (Skat. ”Asinis izlīdzina grēkus”.)

⁶ Ja nokauta dzīvnieka asinis netika izmantotas uz altāra, tās bija jāizlej zemē. Tādā veidā dzīvība simboliski tika nodota atpakaļ tās sākotnējam īpašniekam. (5. Mozus 12:16; Ecēhiēla 18:4.) Taču izraēliešiem nebija jākrīt galējībās un jāmēģina notecināt dzīvniekiem asinis līdz pēdējai lāsītei. Ja nokautam dzīvniekam bija pareizi notecinātas asinis, izraēlietis to varēja ēst ar tīru sirdsapziņu, jo viņš bija izrādījis pienācīgu cieņu Dzīvības Devējam.

7. Kā Dāvids apliecināja cieņu pret asins svētumu?

⁷ Dāvids, kas bija ”vīrs pēc [Dieva] prāta”, saprata principus, uz kuriem balstās Dieva likums par asinīm. (Apustuļu darbi 13:22.) Reiz, kad Dāvids bija ļoti izslāpis, trīs no viņa karaspēka vīriem ielauzās ienaidnieka nometnē, pasmēla ūdeni no akas un atnesa to Dāvidam. Kā Dāvids to uztvēra? Viņš atteicās dzert ūdeni, sacīdams: ”Vai tad tās nav to vīru asinis, kuri bija nogājuši, savu dzīvību netaupīdami?” Dāvids uzskatīja, ka šis ūdens faktiski ir viņa vīru asinis, tāpēc, par spīti slāpēm, viņš to izlēja Jehovas priekšā. (2. Samuēla 23:15—17.)

8., 9. Vai Dieva viedoklis par dzīvību un asinīm mainījās, kad tika izveidota kristiešu draudze? Paskaidrojiet.

⁸ Aptuveni 2400 gadus pēc tam, kad izskanēja norādījums Noam, un 1500 gadus pēc tam, kad tika dota Mozus bauslība, Jehova iedvesmoja agrīnās kristiešu draudzes vadošo padomi rakstīt šādus vārdus: ”Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu, kā vien šo nepieciešamo: sargāties no elku upuriem, asinīm, nožņaugtā un netiklības.” (Apustuļu darbi 15:28, 29.)

⁹ Tātad vadošā padome toreiz labi saprata, ka asinis ir svētas un nepareiza to lietošana ir tikpat nosodāma kā elkdievība un netiklība. Mūsdienās patiesajiem kristiešiem ir tāda pati nostāja. Turklāt, tā kā mēs vadāmies pēc Bībeles principiem, mēs varam iepriecināt Jehovu, kad pieņemam lēmumus par asins lietošanu.

ASINIS MEDICĪNĀ

10., 11. a) Kāds ir Jehovas liecinieku viedoklis par pilnasiņu un četru galveno asins sastāvdaļu pārliešanu? b) Kādos ar asins izmantošanu saistītos jautājumos kristiešu viedokļi var atšķirties?

¹⁰ Jehovas liecinieki saprot, ka ”sargāties no.. asinīm” nozīmē atteikties no asins pārliešanas un nenodot asinis, kas pēc tam tiktu uzglabātas un pārlietas kādam citam vai viņiem pašiem. Aiz cieņas pret Dieva likumu viņi arī nepiekrīt, ka viņiem tiktu pārlieta kāda no četrām galvenajām asins sastāvdaļām — eritrocīti, leikocīti, trombocīti vai plazma.

¹¹ Mūsdienās no šīm asins sastāvdaļām bieži izdala sīkākas frakcijas, ko pēc tam izmanto dažādiem mērķiem. Vai kristietim ir pieņemama asins frakciju lietošana? Vai tās būtu uzskatāmas par asinīm? Šie jautājumi katram jāizlemj pašam. To pašu var teikt par tādām procedūrām kā hemodialīze, hemodilūcija un pacienta asiņu reinfūzija, ja tā nav saistīta ar asins uzglabāšanu. (Skat. pielikumu ”Asins frakcijas un medicīniskas procedūras”.)

12. Kādai jābūt mūsu attieksmei pret jautājumiem, kas jāizlemj pēc sirdsapziņas?

¹² Vai var teikt, ka jautājumi, kuros kristiešiem pašiem jāpieņem lēmumi, Jehovam ir mazsvarīgi? Nē, Jehovu ļoti interesē mūsu domas un rīcības motīvi. (Salamana Pamācības 17:3; 21:2; 24:12.) Tāpēc, kad esam izpētījuši informāciju par kādu preparātu vai medicīnisku procedūru un ar lūgšanām to pārdomājuši, mums jārīkojas saskaņā ar savu sirdsapziņu, kas mācīta pēc Bībeles. (Romiešiem 14:2, 22, 23.) Protams, citi nedrīkst mums uzspiest savu pārliecību, un tāpat mums nebūtu nevienam jājautā: ”Kā tu rīkotos manā vietā?” Šādos jautājumos ikvienam kristietim ”jānes sava paša nasta”.b (Galatiešiem 6:5; Romiešiem 14:12; skat. ”Vai es uzskatu asinis par svētām?”.)

JEHOVAS LIKUMOS ATSPOGUĻOJAS VIŅA MĪLESTĪBA

13. Ko parāda Jehovas likumi un principi? Miniet piemēru.

¹³ Bībelē ietvertie likumi un principi parāda, ka Jehova ir gan gudrs Likumdevējs, gan mīlošs Tēvs, kam patiesi rūp, lai viņa bērniem klātos labi. (Psalms 19:8—12.) Lai gan norādījums ”sargāties no.. asinīm” nebija dots ar mērķi rūpēties par veselību, tas var pasargāt no sarežģījumiem, kas rodas pēc asins pārliešanas. (Apustuļu darbi 15:29.) Mūsdienās bezasins ķirurģiju daudzi mediķi uzskata par aprūpes ”zelta standartu”, un patiesajiem kristiešiem tas ir vēl viens Jehovas neizsmeļamās gudrības un tēvišķās mīlestības apliecinājums. (Jesajas 55:9; Jāņa 14:21, 23.)

14., 15. a) Kādos likumos atspoguļojās Dieva mīlestība pret savu tautu? b) Kā principi, uz kuriem bija balstīti norādījumi par drošību, attiecas uz mums?

¹⁴ Daudzos likumos, ko Dievs bija devis senajiem izraēliešiem, atspoguļojās viņa rūpes par savu tautu. Piemēram, uz izraēliešu namu jumtiem bija jābūt margām, lai izvairītos no nelaimes gadījumiem, jo cilvēki bieži uzturējās uz jumta. (5. Mozus 22:8; 1. Samuēla 9:25, 26; Nehemijas 8:16; Apustuļu darbi 10:9.) Dievs bija pavēlējis uzmanīt vēršus, kas varēja sabadīt cilvēkus. (2. Mozus 21:28, 29.) Ja kāds šīs prasības neņēma vērā, bija redzams, ka viņam nerūp citu cilvēku drošība, un viņš varēja kļūt vainīgs kāda nāvē.

¹⁵ Kā principi, kas bija šo likumu pamatā, attiecas uz mums? Būtu labi padomāt, piemēram, par to, kādā stāvoklī ir mūsu automašīna, kāds ir mūsu braukšanas stils, vai kādu neapdraud mūsu mājdzīvnieki, vai mēs rūpējamies par drošību mājās un darbā un kādus izklaides veidus mēs izvēlamies. Dažās zemēs nelaimes gadījumi ir galvenais nāves cēlonis jaunu cilvēku vidū, jo viņi bieži rīkojas pārgalvīgi. Turpretī jaunieši, kas vēlas palikt Dieva mīlestībā, augstu vērtē dzīvību un nemeklē asas izjūtas, ko varētu sagādāt bīstamas aizraušanās. Viņi labi saprot, ka jaunība nenozīmē neievainojamību, un ”tur tālu nost no savas miesas ciešanas”. (Salamans Mācītājs 11:9, 10.)

16. Kāds Bībeles princips attiecas uz abortu? (Skat. arī zemsvītras piezīmi.)

¹⁶ Dieva acīs vērtīga ir pat vēl nedzimuša bērna dzīvība. Senajā Izraēlā, ja kāds savainoja grūtnieci un vai nu viņa pati, vai viņas bērns gāja bojā, Dievs vainīgo uzskatīja par slepkavu un prasīja no viņa ”dzīvību pret dzīvību”.c (2. Mozus 21:22, 23.) Varam iedomāties, kā Jehova jūtas, redzot neskaitāmos abortus, kas tiek izdarīti ik gadu, — daudzas no šīm dzīvībām tiek upurētas vienkārši ērtības un seksuālās brīvības vārdā.

17. Kā varētu mierināt sievieti, kas ir izdarījusi abortu, nezinādama Dieva likumus?

¹⁷ Bet ja nu sieviete ir izdarījusi abortu pirms tam, kad ir uzzinājusi Bībeles patiesību? Vai viņa vairs nevar cerēt uz Dieva žēlastību? Šādām bažām nav pamata. Ikviens cilvēks, kas no sirds nožēlo savus grēkus, var paļauties uz Jehovas piedošanu, kuras pamatā ir Jēzus izlietās asinis. (Psalms 103:8—14; Efeziešiem 1:7.) Kristus pats teica: ”Nevis taisnus esmu nācis aicināt uz atgriešanos no grēkiem, bet grēciniekus.” (Lūkas 5:32.)

DOMĀŠANA, NO KĀDAS JĀIZVAIRĀS

18. Kā Bībelē norādīts uz iemeslu, kura dēļ ir izliets daudz asiņu?

¹⁸ Jehova vēlas, lai mēs ne tikai nedarītu ļaunu citiem, bet vispār atbrīvotos no naida, kura dēļ ir izliets ļoti daudz asiņu. ”Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava,” rakstīja apustulis Jānis. (1. Jāņa 3:15.) Runa nav vienkārši par nepatiku pret brāli, bet par vēlēšanos, kaut tas būtu miris. Šāds naids var izpausties kā neslavas celšana vai nepatiesa apsūdzība nodarījumos, par kuriem brālim pienāktos Dieva sods, ja viņš tajos tiešām būtu vainīgs. (3. Mozus 19:16; 5. Mozus 19:18—21; Mateja 5:22.) Ir ļoti svarīgi atbrīvoties no jebkādas ļaunprātības, kas varbūt ir mūsu sirdī. (Jēkaba 1:14, 15; 4:1—3.)

19. Ko cilvēki, kas vadās pēc Bībeles principiem, var mācīties no tādiem pantiem kā Psalms 11:6 un Filipiešiem 4:8, 9?

¹⁹ Cilvēki, kam ir tāda pati attieksme pret dzīvību kā Jehovam un kas vēlas pasargāt sevi viņa mīlestībā, vairās arī no vardarbības visās tās formās. 11. psalma 6. pantā ir teikts: ”Tos, kas mīl varmācību, Viņš nīst.” (VDP.) Šie vārdi ne tikai ļauj kaut ko uzzināt par Dieva personību — tajos formulēts princips, pēc kā būtu jāvadās dzīvē. Visiem, kas mīl Dievu, jāizvairās no jebkādas izklaides, kas var veicināt patiku pret varmācību. Savukārt citā pantā lasāmie vārdi, ka Jehova ir ”miera Dievs”, viņa kalpus mudina pārdomāt to, kas ir patīkams, tikumīgs un cildināms, — visu, kas sekmē mieru. (Filipiešiem 4:8, 9.)

NEBŪT SAISTĪTIEM AR ORGANIZĀCIJĀM, KAS VAINOJAMAS ASINSIZLIEŠANĀ

20.—22. Kāda ir kristiešu attieksme pret pasauli, un kāpēc?

²⁰ Dievs uzskata visu Sātana pasauli par vainīgu asinsizliešanā. Politiskās iekārtas, kas Bībelē attēlotas kā mežonīgi zvēri, ir nogalinājušas miljoniem cilvēku, arī daudzus Jehovas kalpus. (Daniēla 8:3, 4, 20—22; Atklāsmes 13:1, 2, 7, 8.) Roku rokā ar zvēriem līdzīgajām lielvarām darbojas biznesa pasaule, un zinātnes sasniegumi tiek izmantoti drausmīgu ieroču radīšanai, jo tas ļauj gūt pasakainu peļņu. Tas viss apstiprina, cik patiesi ir vārdi: ”Visa pasaule ir grimusi ļaunumā.” (1. Jāņa 5:19.)

²¹ Tā kā Jēzus sekotāji ”nav no pasaules” un paliek neitrāli politiskos strīdos un karos, uz viņiem neattiecas sabiedrības vaina asinsizliešanā un arī paši viņi nav vainojami neviena cilvēka nāvē.d (Jāņa 15:19; 17:16.) Tāpat kā Kristus, viņi nerīkojas varmācīgi arī tad, ja citi viņus vajā. Kristieši mīl savus ienaidniekus un pat lūdz par tiem Dievu. (Mateja 5:44; Romiešiem 12:17—21.)

²² Patiesie kristieši vairās no jebkādas saiknes ar ”lielo Bābeli” — pasaules viltus reliģiju kopumu, kam jāuzņemas vislielākā vaina asinsizliešanā. ”Viņā ir atrastas praviešu un svēto asinis un visu to, kas noslepkavoti virs zemes,” teikts Bībelē. Tāpēc loģisks ir mudinājums: ”Izeita no viņas, mana tauta.” (Atklāsmes 17:6; 18:2, 4, 24.)

23. Ko nozīmē atstāt lielo Bābeli?

²³ Atstāt lielo Bābeli nenozīmē tikai paziņot baznīcai, ka vairs nevēlamies pie tās piederēt. Ir nepieciešams arī ienīst ļaunumu, ko viltus reliģija pieļauj vai pat atklāti aizstāv, piemēram, netikumību, jaukšanos politikā un alkatīgu dzīšanos pēc bagātības. (Psalms 97:10; Atklāsmes 18:7, 9, 11—16.) Šāda rīcība bieži izraisa asinsizliešanu.

24., 25. a) Uz kāda pamata Dievs var būt žēlsirdīgs pret cilvēku, kurš ir vainīgs asinsizliešanā, bet kurš nožēlo savu rīcību? b) Par kādu Bībelē aprakstītu kārtību tas mums atgādina?

²⁴ Pirms mēs sākām kalpot Jehovam, ikviens no mums kaut kādā veidā atbalstīja Sātana sistēmu, līdz ar to mēs visi kļuvām vainīgi asinsizliešanā. Taču mēs esam mainījuši savu rīcību, izveidojuši ticību Kristus izpirkuma upurim un atdevuši sevi Dievam, tāpēc Dievs pret mums ir žēlsirdīgs un piedāvā garīgu aizsardzību. (Apustuļu darbi 3:19, 20.) Tā mums atgādina par glābšanās pilsētām, kas pastāvēja Bībeles laikos. (4. Mozus 35:11—15; 5. Mozus 21:1—9.)

²⁵ Kas bija glābšanās pilsētas? Uz tām varēja bēgt izraēlietis, kas nejauši bija nonāvējis cilvēku. Pēc tam, kad kompetenti tiesneši bija izlēmuši lietu, cilvēkam, kas kādu bija nogalinājis, bija jādzīvo glābšanās pilsētā līdz augstā priestera nāvei; pēc tam viņš drīkstēja pārcelties uz citu vietu. Šādi izpaudās Dieva žēlsirdība un viņa nopietnā attieksme pret cilvēka dzīvību. Glābšanās pilsētām, kas pastāvēja senatnē, līdzinās Dieva izveidotā kārtība, kuras pamatā ir Kristus izpirkuma upuris un kura mūs pasargā no nāves, ko mēs būtu pelnījuši par to, ka neapzināti pārkāpām Dieva norādījumus par dzīvības un asins svētumu. Vai mēs esam pateicīgi, ka Dievs mūs šādi pasargā? Viena iespēja apliecināt savu pateicību ir aicināt citus pieņemt Dieva sagādāto aizsardzību, it īpaši tāpēc, ka strauji tuvojas ”lielās bēdas”. (Mateja 24:21; 2. Korintiešiem 6:1, 2.)

CIEŅA PRET DZĪVĪBU UN SLUDINĀŠANA

26.—28. Kādā ziņā mēs esam līdzīgā situācijā kā savulaik pravietis Ecēhiēls, un kā mēs varam pasargāt sevi Dieva mīlestībā?

²⁶ Mūsdienās Dieva tauta ir līdzīgā situācijā kā savulaik pravietis Ecēhiēls, kam Jehova bija uzdevis būt par sargu Izraēla namam. ”Tu, ja tu saņemsi kādu vārdu no manas mutes, tos brīdini manā vārdā,” teica Dievs. Ja Ecēhiēls nepildītu savu uzdevumu, viņš būtu vainīgs to cilvēku nāvē, kuri ietu bojā, kad Jeruzalemei tiktu izpildīts sods. (Ecēhiēla 33:7—9.) Taču Ecēhiēls paklausīja Dievam un nekļuva vainīgs neviena nāvē.

²⁷ Tagad tuvojas visas Sātana pasaules gals. Jehovas liecinieki uzskata viņiem uzticēto uzdevumu sludināt Dieva ”atmaksas dienu” un vēsti par Valstību gan par savu pienākumu, gan par godpilnu priekšrocību. (Jesajas 61:2; Mateja 24:14.) Vai mēs sludinām ar pilnu atdevi? Apustulim Pāvilam bija ļoti nopietna attieksme pret sludināšanu, tāpēc viņš varēja teikt: ”Neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā. Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā.” (Apustuļu darbi 20:26, 27.) Mums būtu jāseko viņa labajam piemēram.

²⁸ Protams, lai pasargātu sevi Jehovas sirsnīgajā mīlestībā, nepietiek tikai raudzīties uz dzīvību un asinīm tāpat, kā to dara viņš. Mums jāpaliek tīriem un svētiem Jehovas priekšā, un par to stāstīts nākamajā nodaļā.