Kā mācība par dvēseles nemirstību ienāca austrumu reliģijās
”Es allaž biju domājis, ka dvēseles nemirstība ir neapstrīdama patiesība, ko neviens neapšauba. Tāpēc es jutos dziļi pārsteigts, kad uzzināju, ka daži no izcilākajiem domātājiem gan austrumu, gan rietumu pasaulē ir dedzīgi apstrīdējuši šo uzskatu. Tagad man ir radies jautājums, kā gan nemirstības ideja ir ienākusi hinduistu apziņā.” (KĀDS UNIVERSITĀTES STUDENTS, KAS AUDZINĀTS PĒC HINDUISMA TRADĪCIJĀM)
1. Kāpēc ir vērts uzzināt, kā dažādās reliģijās attīstījās un izplatījās mācība par cilvēka nemirstību?
KĀ HINDUISMĀ un citās austrumu reliģijās ienāca doma, ka cilvēkam ir nemirstīga dvēsele? Šis jautājums var interesēt pat tos rietumu valstu iedzīvotājus, kam austrumu reliģijas varbūt nav pazīstamas, jo priekšstats par dvēseles nemirstību ietekmē ikviena cilvēka viedokli par nākotni. Tā kā mācība par cilvēka nemirstību ir raksturīga lielākajai daļai mūsdienu reliģiju, zināšanas par to, kā šī ideja attīstījās, var veicināt savstarpēju saprašanos un domu apmaiņu.
2. Kāpēc Indijas reliģiskajai ietekmei Āzijā ir bijusi ievērojama nozīme?
2 Reliģiju pētnieks profesors Ninjans Smārts no Lenkasteras universitātes Lielbritānijā atzīmē: ”Āzijā visietekmīgākais reliģiskais centrs ir bijusi Indija. Šī ietekme ir tik nozīmīga ne vien tāpēc, ka Indijā ir radušās daudzas reliģijas — hinduisms, budisms, džainisms, sikhisms utt. —, bet arī tāpēc, ka viena no šīm reliģijām, budisms, ir atstājusi dziļas pēdas gandrīz visas Austrumāzijas kultūrā.” Daudzās no kultūrām, kurās ir izpaudusies šī ietekme, ”Indija joprojām tiek uzskatīta par garīgo dzimteni”, raksta indiešu filozofs Nikhilananda. Bet kā mācība par nemirstību parādījās Indijā un citās Āzijas zemēs?
Hinduisma mācība par reinkarnāciju
3. Ar kā starpniecību, saskaņā ar kāda vēsturnieka izteikto pieņēmumu, ideja par dvēseļu pārceļošanu varēja nokļūt Indijā?
3 Sestajā gadsimtā p.m.ē., kad Pitagors un viņa sekotāji Grieķijā izplatīja dvēseļu pārceļošanas teoriju, Indas un Gangas krastos indiešu gudrie attīstīja to pašu ideju. Šī uzskata vienlaicīgā parādīšanās ”Grieķijā un Indijā, visticamāk, nebija tikai sakritība”, raksta vēsturnieks Arnolds Toinbijs. ”Viena no varbūtībām ir tāda,” viņš atzīmē, ”ka kopīgais [ietekmes] avots bija Eirāzijas nomadi, kas 8. un 7. gadsimtā p.m.ē. bija iebrukuši Indijā, Dienvidrietumāzijā, Melnās jūras ziemeļu piekrastes stepēs, Balkānu pussalā un Anatolijā.” Cik var spriest, dvēseļu pārceļošanas ideja nokļuva Indijā ar Eirāzijas klejotāju cilšu starpniecību.
4. Kāpēc doma par dvēseļu pārceļošanu indiešu gudrajiem likās pievilcīga?
4 Hinduisms Indijā bija sācis veidoties jau krietni senāk — ap 1500. g. p.m.ē., kad Indijas teritorijā ieradās ārieši. Jau no pašiem pirmsākumiem hinduismā pastāvēja uzskats, ka dvēsele ir kaut kas atšķirīgs no ķermeņa un ka tā turpina dzīvot pēc nāves. Tāpēc indieši pielūdza savus senčus un mēdza izlikt noteiktās vietās ēdienu, lai mielotu mirušo dvēseles. Daudzus gadsimtus vēlāk, kad Indiju sasniedza dvēseļu pārdzimšanas ideja, tā, jādomā, likās pievilcīga indiešu gudrajiem, kurus nodarbināja universālais jautājums par ļaunumu un cilvēku ciešanām. Savienojot šo priekšstatu ar tā dēvēto karmas likumu, cēloņu un seku likumu, viņi izstrādāja reinkarnācijas teoriju — mācību, ka par labajiem un sliktajiem darbiem, kas izdarīti vienas dzīves laikā, cilvēks saņem atalgojumu vai sodu nākamajā dzīvē.
5. Kas hinduismā tiek uzskatīts par dvēseles galamērķi?
5 Taču hinduisma mācību par dvēseli ietekmēja arī kāds cits priekšstats. ”Šķiet, tajā pašā laikā, kad veidojās dvēseļu pārceļošanas un karmas teorija, vai pat pirms tam,” sacīts enciklopēdijā Encyclopædia of Religion and Ethics, ”Indijas ziemeļos šaurā intelektuāļu lokā pamazām noformējās kāda cita ideja.. — filozofiskais priekšstats par Brahmanu-Ātmanu [augstāko un mūžīgo Brahmanu, augstāko īstenību].” Šī ideja tika apvienota ar reinkarnācijas teoriju, noformulējot hinduistu galamērķi — atbrīvošanos no pārdzimšanu apļa, lai savienotos ar augstāko īstenību. Hinduisti uzskata, ka to var sasniegt, ja cilvēks cenšas dzīvot pēc noteiktām sabiedriskās uzvedības normām un apgūst īpašas hinduisma zināšanas.
6., 7. Kādi ir mūsdienu hinduisma uzskati par pēcnāves dzīvi?
6 Tā hinduistu gudrie, apvienojot dvēseļu pārceļošanas ideju ar karmas likumu un priekšstatu par Brahmanu, izveidoja reinkarnācijas mācību. Dzejnieks Oktavio Pass, Nobela prēmijas laureāts un bijušais Meksikas sūtnis Indijā, rakstīja: ”Izplatoties hinduismam, izplatījās arī ideja.., kas ir brahmanisma, budisma un citu Āzijas reliģiju centrālā mācība: ideja par metempsihozi — dvēseļu pārceļošanu no vienas eksistences otrā.”
7 Reinkarnācijas mācība ir mūsdienu hinduisma stūrakmens. Indiešu filozofs Nikhilananda saka: ”Ikviens krietns hinduists ir pārliecināts, ka nemirstības sasniegšana ir nevis dažu izredzēto privilēģija, bet gan katra cilvēka iedzimtas tiesības.”
Pārdzimšanu aplis budismā
8.—10. a) Kādi ir budisma priekšstati par eksistenci? b) Kā kāds budistu zinātnieks izskaidro pārdzimšanu?
8 Budisms radies Indijā ap 500. g. p.m.ē. Saskaņā ar budistu tradīciju, par tā pamatlicēju tiek uzskatīts indiešu princis Sidhārtha Gautama, kas pēc apskaidrības saņemšanas kļuva pazīstams ar vārdu Buda. Tā kā budisms izauga no hinduisma, šīs reliģijas mācības zināmā mērā sasaucas ar hinduisma priekšstatiem. Budisms māca, ka eksistence ir pastāvīgs atdzimšanas un nāves riņķojums, un budisti tāpat kā hinduisti domā, ka cilvēka stāvoklis pašreizējā dzīvē ir atkarīgs no viņa darbiem iepriekšējā dzīvē.
9 Taču budisms nesaista eksistenci ar priekšstatu par individuālu dvēseli, kas turpina dzīvot pēc nāves. ”Cilvēka psihē [Buda] saskatīja tikai acumirklīgu, pārejošu psiholoģisku stāvokļu plūsmu, ko satur kopā vienīgi vēlmes,” rakstīja Arnolds Toinbijs. Tomēr Buda ticēja, ka ir kaut kas — kāds stāvoklis vai spēks —, kas pāriet no vienas dzīves uz otru. Budistu zinātnieks Dr. Valpola Rahuls paskaidro:
10 ”Būtne nav nekas cits kā fizisko un garīgo spēku vai enerģiju kombinācija. Tas, ko mēs saucam par nāvi, ir fiziskā ķermeņa funkciju pilnīga apstāšanās. Vai tad, kad ķermenis pārstāj funkcionēt, visi šie spēki un enerģijas izgaist bez pēdām? Budisms atbild — nē. Griba, vēlēšanās, alkas pastāvēt, turpināties, tapt vēl un vēl ir milzīgs spēks, kas virza visas dzīves, visas esamības, kas virza visu pasauli. Tas ir visvarenākais spēks, varenākā enerģija pasaulē. Saskaņā ar budismu, šis spēks neizgaist līdz ar ķermeņa funkciju izbeigšanos, proti, nāvi, bet turpina izpausties citā formā, izraisot jaunu atgriešanos esamībā, ko sauc par pārdzimšanu.”
11. Kāds ir budistu viedoklis par pēcnāves dzīvi?
11 Budisma uzskati par pēcnāves dzīvi ir šādi: eksistence ir nebeidzama, līdz indivīds sasniedz galīgo mērķi — nirvānu, atbrīvošanos no pārdzimšanu virknes. Nirvāna nav ne mūžīgas svētlaimes stāvoklis, nedz arī savienošanās ar augstāko īstenību. Tā ir vienkārši neesamība — ”vieta, kur nav nāves,” ārpus cilvēka individuālās eksistences. Vārdnīcā Webster’s Ninth New Collegiate Dictionary vārdam ”nirvāna” dots skaidrojums ’stāvoklis, kad raizes, sāpes un ārējā realitāte ir nogrimušas aizmirstībā; vieta, kur pastāv šāds stāvoklis’. Budisti tiek mudināti nevis tiekties pēc nemirstības, bet pacelties tai pāri, sasniedzot nirvānu.
12.—14. Kā dažādās budisma formās izpaužas doma par nemirstību?
12 Budismam izplatoties dažādās Āzijas zemēs, tā mācības tika pārveidotas, lai iekļautu vietējos ticējumus. Piemēram, mahājānas budismā — budisma formā, kas visvairāk izplatīta Ķīnā un Japānā, — pastāv ticība debesu bodhisatvām jeb nākamajiem budām. Bodhisatvas atliek savu ieiešanu nirvānā un izdzīvo neskaitāmas dzīves, lai kalpotu citiem un palīdzētu tiem sasniegt nirvānu. Tas nozīmē, ka pat pēc tam, kad cilvēks ir sasniedzis nirvānu, viņš var nolemt turpināt pārdzimšanu virkni.
13 Vēl viens pārveidojums, kas sevišķu ietekmi ieguva Ķīnā un Japānā, ir mācība par budas Amitābhas jeb Amidas radīto Tīro zemi rietumos. Saskaņā ar šo priekšstatu, tie, kas ticībā piesauc budas vārdu, atdzimst Tīrajā zemē jeb paradīzē, kur valda īpaši labvēlīgi apstākļi, lai varētu sasniegt galīgo apskaidrību. Kādi uzskati izauga no šīs mācības? Iepriekšminētais profesors N. Smārts raksta: ”Gluži dabiski, ka paradīzes jaukumi, kas spilgti attēloti daļā mahājānas rakstu, tautas iztēlē kļuva par galīgo mērķi nirvānas vietā.”
14 Tibetas budismā ieplūdušas citas vietējās tradīcijas. Piemēram, tibetiešu mirušo grāmatā aprakstīts indivīda liktenis starpstāvoklī pirms jaunas piedzimšanas. Tur stāstīts, ka mirušos apspīd augstākās īstenības spožā gaisma un tie, kas nespēj šo gaismu izturēt, neiegūst atbrīvošanu, bet piedzimst no jauna. Kā redzams, dažādajās budisma formās nepārprotami izpaužas nemirstības ideja.
Senču kults Japānas sintoismā
15.—17. a) Kā sintoismā attīstījās senču garu kults? b) Kāpēc var teikt, ka ticība dvēseles nemirstībai ir būtiska sintoisma sastāvdaļa?
15 Japānā reliģija pastāvēja jau pirms tam, kad mūsu ēras sestajā gadsimtā šajā zemē ienāca budisms. Tā bija reliģija bez nosaukuma, un tā sastāvēja no ticējumiem, kas bija saistīti ar tautas tikumiem un ieražām. Taču, kad Japānā parādījās budisms, radās vajadzība atšķirt japāņu vietējo reliģiju no svešzemju reliģijas. Tā radās nosaukums ”sinto”, kas nozīmē ’dievu ceļš’.
16 Kādi bija agrīnā sintoisma uzskati par aizkapa dzīvi? Kad sāka attīstīties rīsu kultivēšana apūdeņotajās platībās, šī zemkopības forma ”radīja nepieciešamību pēc labi organizētām un stabilām kopienām”, stāstīts enciklopēdijā Kodansha Encyclopedia of Japan, ”un tā izveidojās zemkopības rituāli, kas vēlāk sintoismā ieguva tik lielu nozīmi”. Bailes no mirušo dvēselēm pamudināja senos Japānas iedzīvotājus izstrādāt rituālus, lai šīs dvēseles pielabinātu, un tā attīstījās senču garu kults.
17 Pēc sintoisma priekšstatiem, mirušā dvēselei joprojām ir tā pati personība, bet nāves dēļ tā ir aptraipīta. Kad aizgājēja piederīgie izpilda piemiņas rituālus, dvēsele tiek attīrīta no visa ļaunā un iegūst miermīlīgu un labvēlīgu dabu, un ar laiku senča gars sasniedz sargātājdievības statusu. Tā kā sintoisms pastāvēja līdzās budismam, tas pārņēma vairākas budistu mācības, piemēram, mācību par paradīzi. Tas viss liecina, ka ticība nemirstībai ir būtiska sintoisma sastāvdaļa.
Nemirstība daoismā, senču kults konfūcismā
18. Kādi ir daoistu ieskati par nemirstību?
18 Daoisma dibinātājs Laodzi esot dzīvojis Ķīnā sestajā gadsimtā p.m.ē. Daoisms māca, ka dzīves mērķis ir saskaņot cilvēka darbību ar dao — dabas ceļu. Daoistu ieskatus par nemirstību īsumā varētu izteikt šādi: dao ir Visuma noteicošais princips. Dao nav ne sākuma, ne gala. Dzīvojot saskaņā ar dao, indivīds piedalās tajā un kļūst mūžīgs.
19.—21. Uz kādu rīcību cilvēkus pamudināja daoisma idejas?
19 Tiekdamies pēc vienotības ar dabu, daoisti ar laiku sāka īpaši interesēties par tās neiznīcīgumu un dzīvīgumu. Viņi sprieda, ka cilvēks, dzīvodams saskaņā ar dao jeb dabas ceļu, varbūt kaut kādā veidā var piekļūt dabas noslēpumiem un sasniegt tādu stāvokli, kurā viņš vairs nebūtu pakļauts fiziskiem kaitējumiem, slimībām un pat nāvei.
20 Daoisti pievērsās eksperimentiem ar meditāciju, elpošanas vingrinājumiem un diētu, kam tika piedēvētas spējas aizkavēt ķermeņa novecošanu un nāvi. Drīz sāka izplatīties leģendas par nemirstīgajiem, kas spēj lidot uz mākoņiem un parādīties un izgaist pēc pašu vēlēšanās un kas neskaitāmus gadus dzīvo svētajos kalnos vai tālās salās, pārtikdami no rasas vai brīnumainiem augļiem. Ķīnas vēstures aprakstos stāstīts, ka 219. gadā p.m.ē. imperators Ciņs Šihuandi nosūtījis kuģu flotili ar 3000 zēniem un meitenēm meklēt teiksmaino Penlai salu — nemirstīgo mājokli — un atvest no turienes nemirstības augu. Lieki teikt, ka viņi tā arī neatgriezās ar dzīvības eliksīru.
21 Mūžīgas dzīves meklējumi pamudināja daoistus nodoties alķīmijai, lai ar tās palīdzību mēģinātu izgatavot nemirstības zāles. Pēc daoistu uzskatiem, dzīvība rodas, kad savienojas divi pretēji spēki — iņ un jan (sievišķais un vīrišķais). Sakausējot svinu (tumšo jeb iņ) ar dzīvsudrabu (gaišo jeb jan), alķīmiķi centās atdarināt dabas procesu un cerēja, ka tā viņi iegūs nemirstības zāles.
22. Kāds iznākums bija budisma ietekmei uz ķīniešu reliģisko dzīvi?
22 Ap septīto gadsimtu m.ē. Ķīnas reliģiskajā dzīvē sāka iespiesties budisms. Šajā procesā veidojās budisma, spiritisma un senču kulta elementu sajaukums. ”Budisms un daoisms,” raksta profesors N. Smārts, ”piešķīra formu un saturu ticējumiem par pēcnāves dzīvi, kas seno ķīniešu senču kultā iezīmējās diezgan neskaidri.”
23. Kāda bija Konfūcija attieksme pret senču kultu?
23 Konfūcijs — vēl viens ievērojams ķīniešu gudrais, kurš dzīvoja sestajā gadsimtā p.m.ē. un uz kura filozofijas pamata izveidojās konfūcisms, — daudz nerunāja par aizkapa dzīvi. Viņš vairāk uzsvēra tikumības un pareizas sabiedriskās uzvedības nozīmi. Taču viņš atzinīgi vērtēja senču kultu un uzskatīja, ka ir ļoti svarīgi ievērot rituālus un ceremonijas, kas saistīti ar mirušo senču gariem.
Citas austrumu reliģijas
24. Ko džainisms māca par dvēseli?
24 Džainisms radies Indijā sestajā gadsimtā p.m.ē. Tā pamatlicējs Mahāvīra mācīja, ka ikvienai dzīvai būtnei ir mūžīga dvēsele un ka dvēseles atbrīvošana no karmas važām ir iespējama, vienīgi ievērojot galēji stingru askētismu un disciplīnu un atturoties no jebkādas vardarbības pret dzīvajām radībām. Džaini vēl šodien turas pie šiem uzskatiem.
25., 26. Kādi hinduisma uzskati ir iekļauti arī sikhismā?
25 Indijā ir radusies arī tāda reliģija kā sikhisms, kam ir 19 miljoni sekotāju. Šī reliģija sāka veidoties 16. gadsimtā, kad guru Nānaks nolēma sakausēt kopā labākos hinduisma un islāma elementus un izveidot vienotu reliģiju. Sikhisms pārņēma hinduistu priekšstatus par dvēseles nemirstību, reinkarnāciju un karmu.
26 Kā redzams, ticība tam, ka pēc ķermeņa nāves dzīve vēl turpinās, ir gandrīz visu austrumu reliģiju neatņemama sastāvdaļa. Bet ko var teikt par kristīgās pasaules reliģijām, jūdaismu un islāmu?
[Karte 10. lpp.]
(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)
CENTRĀLĀ ĀZIJA
KAŠMIRA
TIBETA
ĶĪNA
KOREJA
JAPĀNA
Benaresa (Varanasi)
INDIJA
Bodhgaja
MJANMA
TAIZEME
ŠRILANKA
KAMBODŽA
JAVA
3. GADSIMTS P.M.Ē.
1. GADSIMTS P.M.Ē.
1. GADSIMTS M.Ē.
4. GADSIMTS M.Ē.
6. GADSIMTS M.Ē.
7. GADSIMTS M.Ē.
Budisms ietekmēja visu Austrumāziju
[Attēls 9. lpp.]
Reinkarnācijas mācība ir hinduisma stūrakmens
[Attēls 11. lpp.]
Dzīvojot saskaņā ar dabu, daoists cenšas kļūt mūžīgs
[Attēls 12. lpp.]
Konfūcijs atzinīgi vērtēja senču kultu