Vai būtu jātic reinkarnācijai?
SENGRIEĶU filozofs Platons iemīlēšanos saistīja ar priekšstatu par reinkarnāciju. Viņš ticēja, ka pēc ķermeņa nāves dvēsele, kas ir nemirstīga, pārceļas uz sfēru, kas tiek saukta par ”tīro ideju pasauli”. Būdama bez ķermeņa, dvēsele tur paliek kādu laiku un vēro idejas. Kad dvēsele vēlāk iemiesojas citā ķermenī, tā zemapziņā atceras ideju pasauli un ilgojas pēc šīs pasaules. Kā uzskatīja Platons, cilvēki iemīlas tāpēc, ka saskata savā iemīļotajā augstākā skaistuma ideju, ko viņi neskaidri atceras un meklē.
Mācības izcelsme un pamats
Mācība par reinkarnāciju prasa, lai dvēsele būtu nemirstīga. Tātad šīs mācības izcelsme jāmeklē tajās tautās, kurās pastāvēja ticība dvēseles nemirstībai. Pamatojoties uz to, daži domā, ka reinkarnācijas mācība cēlusies senajā Ēģiptē. Citi uzskata, ka tā radusies senajā Babilonijā. Lai celtu savas reliģijas autoritāti, babiloniešu priesteri ieviesa mācību par dvēseles pārceļošanu. Tā priesteri varēja apgalvot, ka viņu reliģiskajos varoņos ir pārdzimuši izcili senči, kas miruši jau pirms ilga laika.
Taču ticība reinkarnācijai pilnībā uzplauka Indijā. Hinduistu gudrie nopietni risināja tādas vispārīgas problēmas kā ļaunums un cilvēku ciešanas. ”Kā tās var saskaņot ar priekšstatu par taisnīgu Radītāju?” viņi vaicāja. Viņi mēģināja atrisināt pretrunu starp Dieva taisnīgumu un neparedzamajām nelaimēm un nevienlīdzību pasaulē. Vēlāk gudrie izdomāja ”karmas likumu” — cēloņa un seku likumu —, proti, ”ko cilvēks sēj, to viņš pļaus”. Viņi izstrādāja pamatīgu ”norēķinu sistēmu”, saskaņā ar kuru cilvēks par labiem vai sliktiem darbiem, kas darīti vienā dzīvē, tiek atalgots vai sodīts nākamajā.
”Karma” vienkārši nozīmē ’rīcība’. Hinduistam esot laba karma, ja viņš ievēro sociālos un reliģiskos priekšrakstus, un slikta karma, ja viņš to nedara. Cilvēka rīcība jeb karma nosaka viņa nākotni katrā nākamajā pārdzimšanā. ”Lai gan cilvēku fiziskās īpatnības nosaka iedzimtība, visi cilvēki piedzimst ar ”ieprojektētām” rakstura iezīmēm, ko galvenokārt nosaka viņu rīcība iepriekšējās dzīvēs,” tā saka filozofs Nikhilananda. ”Cilvēks pats ir sava likteņa veidotājs, pats savas nākotnes cēlājs.” Taču galīgais mērķis ir atbrīvoties no šī pārceļošanas riņķojuma un saplūst ar brahmanu — augstāko realitāti. Tiek uzskatīts, ka to var sasniegt, ja cilvēks cenšas dzīvot pēc sociālajām normām un iegūt īpašas hinduisma zināšanas.
Tātad reinkarnācijas mācības pamatā ir priekšstats par nemirstīgu dvēseli, un tās neatņemama sastāvdaļa ir karmas likums. Uzzināsim, kas par šiem uzskatiem ir teikts Dieva iedvesmotajos Rakstos — Bībelē.
Vai dvēsele ir nemirstīga?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, pievērsīsimies šajā ziņā visautoritatīvākajam avotam — Radītāja iedvesmotajiem Rakstiem. Pašā Bībeles sākumā, 1. Mozus grāmatā, mēs uzzinām, ko precīzi nozīmē vārds ”dvēsele”. Par pirmā cilvēka Ādama radīšanu Bībelē sacīts: ”Dievs tas Kungs taisīja cilvēku no zemes pīšļiem un iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu; tad cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.” (1. Mozus 2:7, LB-26.) Ir skaidri redzams, ka dvēsele nav kaut kas tāds, kas pieder cilvēkam, tas ir pats cilvēks. Šajā vietā lietotais senebreju vārds, ar ko apzīmēta dvēsele, ir nefeš. Tas parādās Bībelē apmēram 700 reižu, un tas nekad neattiecas uz kādu atsevišķu, netveramu cilvēka daļu, bet vienmēr apzīmē kaut ko taustāmu un materiālu. (Ījaba 6:7; Psalms 35:13, LB-26; 107:9, JDP; 119:28.)
Kas notiek ar dvēseli pēc nāves? Pievērs uzmanību tam, kas notika ar Ādamu pēc nāves. Kad viņš bija izdarījis grēku, Dievs viņam teica: ”Tu atgriez[īs]ies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.” (1. Mozus 3:19.) Padomā, ko tas nozīmē. Pirms Dievs bija radījis Ādamu no pīšļiem, Ādams neeksistēja. Pēc nāves Ādams atgriezās tajā pašā nebūtības stāvoklī.
Tātad Bībele māca, ka nāve ir dzīvības pretstats. Salamana Mācītāja grāmatā 9:5, 10 var lasīt: ”Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā, tiem arī nav vairs ko algas gaidīt; pat viņu piemiņa aizmirstas. Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari, jo pazemē, kurp tavs ceļš iet, nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības.”
Tas nozīmē, ka mirušie nespēj neko darīt vai just. Viņi nedz vairs kaut ko domā, nedz atceras. Psalmu sacerētājs teica: ”Nepaļaujieties uz lieliem kungiem, uz cilvēku bērniem, kas taču nevar palīdzēt! Kad gars iziet no miesas, tad viņi atgriežas pīšļos, un tanī pat brīdī viņu nodomi aiziet bojā.” (Psalms 146:3, 4.)
Bībele skaidri parāda, ka, iestājoties nāvei, dvēsele nepāriet uz citu ķermeni, bet gan nomirst. ”Kuŗa dvēsele grēko, tai jāmirst,” uzsvērts Bībelē. (Ecēhiēla 18:4, 20; Apustuļu darbi 3:23; Atklāsmes 16:3, NW.) Tātad priekšstatam par dvēseles nemirstību — pašam reinkarnācijas mācības pamatam — nav nekādu pierādījumu Svētajos rakstos. Bez tā šī mācība sabrūk. Bet ar ko tādā gadījumā ir izskaidrojamas ciešanas, ko mēs redzam pasaulē?
Kāpēc cilvēki cieš?
Cilvēku ciešanu pamatā ir nepilnība, ko mēs visi esam mantojuši no grēcīgā Ādama. ”Viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku — nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši,” rakstīts Bībelē. (Romiešiem 5:12.) Tā kā mēs visi esam cēlušies no Ādama, mēs visi slimojam, novecojam un mirstam. (Psalms 41:2, 4; Filipiešiem 2:25—27.)
Turklāt Radītāja negrozāmais morālais likums skan: ”Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu.” (Galatiešiem 6:7, 8.) Piemēram, izlaidīgas dzīves sekas mēdz būt emocionālas sāpes, nevēlama grūtniecība un seksuāli transmisīvās slimības. ”Pārsteidzoši liela daļa, 30 procenti, no visiem vēža izraisītajiem nāves gadījumiem [Amerikas Savienotajās Valstīs] ir tādi, kuros vēža galvenais iemesls ir bijusi smēķēšana, un tikpat daudz ir tādu gadījumu, kad vēzi ir izraisījis dzīvesveids, it sevišķi ēšanas paradumi un fizisko vingrinājumu trūkums,” teikts žurnālā Scientific American. Dažreiz stihiskas nelaimes, kuru dēļ cieš cilvēki, izraisa Zemes bagātību nepareiza izmantošana. (Salīdzināt Atklāsmes 11:18.)
Jā, cilvēki lielā mērā ir vainojami pastāvošajā postā. Taču, tā kā dvēsele nav nemirstīga, likumu ”Ko sēsi, to pļausi” nevar izmantot, lai saistītu cilvēku ciešanas ar karmu — rīcību iedomātā iepriekšējā dzīvē. ”Kas nomiris, tas ir vaļā kļuvis no grēka,” sacīts Bībelē. (Romiešiem 6:7, 23.) Tātad grēka sekas neietekmē kaut kādu dzīvi pēc nāves.
Arī Sātans Velns izraisa daudz ciešanu. Sātans patiesībā valda pār šo pasauli. (1. Jāņa 5:19, NW.) Un, kā Jēzus Kristus pateica jau iepriekš, viņa mācekļi būs ’visu ienīsti viņa vārda dēļ’. (Mateja 10:22.) Tāpēc taisnīgajiem bieži vien ir vairāk problēmu nekā ļaunajiem.
Dažreiz pasaulē notiek kaut kas tāds, ko mēs nevaram uzreiz izskaidrot. Visātrākais skrējējs var paklupt un sacensībās zaudēt. Varenu armiju var sakaut daudz vājāks karaspēks. Var gadīties, ka gudrs cilvēks nespēj atrast darbu un tāpēc cieš badu. Var gadīties, ka cilvēki ar lieliskām spējām uzņēmējdarbībā apstākļu dēļ nespēj likt lietā savas zināšanas un tāpēc nokļūst nabadzībā. Zinīgi cilvēki var iemantot valdnieku dusmas un krist nežēlastībā. Kāpēc tā notiek? ”Viss tas ir atkarīgs no laika un apstākļiem,” skan gudrā ķēniņa Salamana atbilde. (Salamans Mācītājs 9:11.)
Cilvēce piedzīvoja ciešanas jau ilgi pirms tam, kad hinduistu gudrie mēģināja tās izskaidrot. Bet vai ir kāda cerība uz labāku nākotni? Un kas Bībelē ir apsolīts attiecībā uz mirušajiem?
Nākotne, kad valdīs miers
Radītājs ir apsolījis, ka viņš drīz darīs galu pašreizējai pasaules sabiedrībai, pār kuru valda Sātans. (Salamana Pamācības 2:21, 22; Daniēla 2:44.) Tad pastāvēs jauna, taisnīga cilvēku sabiedrība — ’jauna zeme’. (2. Pētera 3:13.) Tajā laikā ”neviens iedzīvotājs nesacīs: ”Es ciešu.”” (Jesajas 33:24.) Pat nāve tiks iznīcināta, jo Dievs ”nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis”. (Atklāsmes 21:4.)
Psalmu sacerētājs par Dieva apsolītās jaunās pasaules iemītniekiem izteica šādu pravietojumu: ”Taisnie iemantos zemi un dzīvos tur mūžīgi.” (Psalms 37:29.) Turklāt lēnprātīgie ”baudīs mieru papilnam”. (Psalms 37:11.)
Iepriekšējā rakstā pieminētais Mukundbhajs aizmiga nāves miegā, neuzzinājis Dieva brīnišķīgos solījumus. Taču miljoniem cilvēku, kas nomiruši un nav iepazinuši Dievu, ir izredzes pamosties mierīgā, jaunā pasaulē, jo Bībelē apsolīts: ”Būs taisno un netaisno augšāmcelšanās.” (Apustuļu darbi 24:15; Lūkas 23:43.)
Vārds ”augšāmcelšanās” šeit ir tulkots no grieķu vārda anastasis, kura tiešā nozīme ir ’piecelšanās no jauna’. Tātad augšāmcelšana nozīmē, ka cilvēks tiks no jauna radīts tieši tāds, kāds viņš ir bijis.
Debesu un Zemes Radītājam piemīt bezgalīga gudrība. (Ījaba 12:13.) Viņam nav grūti atcerēties, kādi bija mirušie cilvēki. (Salīdzināt Jesajas 40:26.) Dievs Jehova ir arī bagāts mīlestībā. (1. Jāņa 4:8.) Tāpēc viņš var izmantot savu nevainojamo atmiņu, nevis lai sodītu mirušos par sliktajiem darbiem, bet lai tos atgrieztu dzīvē uz paradīzes zemes ar tādu pašu personību, kāda tiem bijusi pirms nāves.
Miljoniem cilvēku, tāpat kā Mukundbhajam, augšāmcelšana nozīmēs satikšanos ar saviem mīļajiem tuviniekiem. Bet iedomājies, ko augšāmcelšana var nozīmēt tiem, kas dzīvo tagad. Piemēram, Mukundbhaja dēlam, kas ir uzzinājis brīnišķīgo patiesību par Dievu un tā nodomiem. Viņš gūst ļoti lielu mierinājumu, zinot, ka viņa tēvs nav saistīts gandrīz nebeidzamā pārdzimšanas riņķojumā, kur tam atkal un atkal jāpiedzīvo ļaunums un ciešanas. Tēvs ir tikai aizmidzis nāves miegā un gaida augšāmcelšanu. Kādu gan saviļņojumu jūt dēls, pārdomādams iespēju kādu dienu pastāstīt tēvam to, ko viņš ir uzzinājis no Bībeles!
Dievs grib, lai ”visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas”. (1. Timotejam 2:3, 4.) Tagad ir tas laiks, kad jūs varat uzzināt, kā kopā ar miljoniem citu cilvēku, kas jau pilda Dieva gribu, jūs varat dzīvot mūžīgi uz paradīzes zemes. (Jāņa 17:3.)
[Izceltais teksts 7. lpp.]
”Viss tas ir atkarīgs no laika un apstākļiem.” (Salamans Mācītājs 9:11)
[Papildmateriāls 6. lpp.]
Dieva personība un karmas likums
”Karmas likums,” sacīja Mohandass Gandijs, ”ir nepielūdzams, un no tā nav iespējams izvairīties. Tāpēc Dievam nav nekādas nepieciešamības iejaukties. Viņš ir noteicis šo likumu, un, tēlaini runājot, devies atpūtā.” Šāds izskaidrojums, pēc Gandija domām, rada pamatotu satraukumu.
Bet solījums celt augšā mirušos atklāj, ka Dievs patiesi interesējas par savu radību. Lai mirušu cilvēku atgrieztu dzīvē uz paradīzes zemes, Dievam par viņu ir jāzina un jāatceras pilnīgi viss. Dievs patiešām gādā par ikvienu no mums. (1. Pētera 5:6, 7.)
[Attēls 5. lpp.]
Dzīves riņķojums hinduismā
[Attēls 8. lpp.]
Dieva Raksti māca, ka būs augšāmcelšana