Kāpēc mūzika mūs ietekmē?

TĀPAT kā spēja runāt, arī spēja uztvert un radīt mūziku ir unikālas cilvēku īpašības. Grūti būtu iedomāties pasauli bez valodas un mūzikas. ”Gan valoda, gan mūzika raksturo visu cilvēci, un šajā ziņā nav izņēmumu,” teikts grāmatā The Musical Mind. Tās abas ir saistītas ar mūsu nepieciešamību sazināties. Mūziku savā ziņā var salīdzināt ar valodu: kad mūzika ”runā”, mūsu emocijas ”klausās”.

Kāpēc un kādā veidā mūzika ”uzrunā” mūsu emocijas? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, mums jāpārdomā: 1) kādi ir mūzikas izteiksmes līdzekļi un kā mūsu smadzenes tos uztver, 2) kādi mēs esam emocionālajā ziņā un kāda ir mūsu kultūra un pagātne, jo no tā ir atkarīga mūsu reakcija uz mūziku, 3) kāda nozīme ir dziesmu tekstiem.

Mūzikas izteiksmes līdzekļi

Raksturojot mūziku, parasti tiek runāts par mūzikas izteiksmes līdzekļiem. Viens no mūzikas izteiksmes līdzekļiem ir instrumenta tonis jeb tembrs. Piemēram, mežraga skanējums tiek aprakstīts kā ”impozants” jeb cienīgs, un tas ir pavisam citādāks nekā ”augstprātīgajai” trompetei. Kaut arī abi šie instrumenti pieder pie vienas mūzikas instrumentu grupas, proti, pie pūšamajiem instrumentiem, tie rada intensitātes ziņā atšķirīgus virstoņus, kas piešķir katram instrumentam tā neatkārtojamo ”balsi”. Komponisti izmanto instrumentu tembrus, lai radītu vēlamo skaņu efektu un aizkustinātu klausītāju.

Viens no pirmajiem mūzikas izteiksmes līdzekļiem, ar kuru mēs saskaramies savā dzīvē, visticamāk, ir ritms. Ar to mēs iepazīstamies vēl pirms dzimšanas, klausoties savas mātes sirdspukstos. Žurnālā Perceptual and Motor Skills ir izteikts pieņēmums, ka mūsu reakciju uz mūzikas ritmu var neapzināti ietekmēt mūsu sirds un pat elpošanas ritms. Tāpēc tā var arī nebūt nejaušība, ka lielākā daļa cilvēku dod priekšroku mūzikai, kuras pulsācija atbilst normālai pieauguša cilvēka sirdsdarbībai, t.i., 70 līdz 100 sitienu minūtē.

Par plašajām iespējām, kādas paver šie mūzikas izteiksmes līdzekļi, mēs pārliecināmies, pārdomājot instrumentu lielo dažādību, kā arī daudzveidīgo melodiju klāstu, ko uz šiem instrumentiem var atskaņot. Fagota smeldzīgais skanējums no Mocarta Koncerta fagotam, otrās daļas, var izraisīt dziļas jūtas un emocijas, bet sērīgās japāņu shakuhachi flautas skaņas — tikko manāmu saviļņojumu. Blūza melodija, kas atskaņota uz ”aizsmakušā” tenora saksofona, varbūt ilgāku laiku neiziet no prāta. Savukārt enerģiskā tubas ducināšana pūtēju orķestrī, iespējams, liek klausītājiem justies mundrākiem, bet dzīvespriecīgās Štrausa valšu melodijas vijoļu izpildījumā aicināt aicina uz deju. Pēc Nordofa-Robinsa Mūzikas terapijas centra (Ņujorka) direktora Klaiva Robinsa domām, klausītājos šādas reakcijas rodas tāpēc, ka ”mūzika ”uzrunā” visu cilvēku kopumā”.

Konsonanse, disonanse un melodija

Tīkamu, harmonisku nošu kopskaņu sauc par konsonansi, savukārt griezīgu un nesaskanīgu — par disonansi. Bet vai jūs zināt, ka konsonanse un disonanse viena otru papildina? Skaņdarbā, kas izklausās harmonisks, iespējams, ir daudz vairāk disonanšu, nekā jūs domājat. Konsonanšu un disonanšu nepārtrauktā mijiedarbība rada pastāvīgu — kaut arī visbiežāk nemanāmu — sprieguma kāpinājumu un atslābumu, kas atsaucas uz mūsu emocijām. Šādai emociju ”šūpināšanai” ir nomierinošs efekts, bet vienas vienīgas disonanses varētu padarīt mūs nervozus un izsaukt mūsos nepatīkamas izjūtas, it kā kāds ar nagiem skrāpētu šīferi. Turpretī, ja mūzikā disonanšu vispār nebūtu, tā būtu garlaicīga.

Melodija ir atsevišķu skaņu izkārtojums noteiktā secībā. Kā minēts vairākos avotos, vārds ”melodija” ir atvasināts no grieķu vārda meʹlos, kas nozīmē ’dziesma’. Vārdnīcās melodija ir skaidrota kā ”patīkama muzikālu skaņu virkne”.

Bet ne jau katrs skaņu savirknējums veido patīkamu vai maigu melodiju. Piemēram, ja melodijā ir daudz plašu lēcienu, tā var iegūt drīzāk dramatisku, nevis maigu skanējumu. Turpretī, ja lēcienu ir maz un melodiskā līnija ir plūstoša, parasti veidojas liriska jeb maiga melodija. Atkarībā no tā, kā ir izkārtotas dažāda augstuma skaņas, melodijai ir vai nu skumjš, vai priecīgs raksturs. Tāpat kā konsonansei mijiedarbojoties ar disonansi, arī mainoties skaņas augstumam, notiek sprieguma kāpinājums un atslābums, kas ietekmē mūsu emocijas.

Attiecīgi kombinēti, šie mūzikas izteiksmes līdzekļi var gan uzjundīt mūsu emocijas, gan tās noklusināt. Šāda reakcija ir izskaidrojama ar īpašo veidu, kā mūsu smadzenes uztver un apstrādā mūziku.

Mūzika un smadzenes

Pastāv uzskats, ka valodu un loģiku pārzina galvenokārt smadzeņu kreisā puslode, savukārt mūzika tiek apstrādāta smadzeņu labajā puslodē, kuras darbība pamatā ir saistīta ar jūtām un emocijām. Neatkarīgi no tā, vai šis uzskats ir pareizs vai ne, ir pilnīgi skaidrs, ka mūzika klausītājos izraisa spontānu reakciju. Žurnālā Perceptual and Motor Skills par to ir teikts: ”Mūzika spēj radīt jūtas un emocijas ātri un efektīvi. To, kā izteikšanai literatūrā varētu būt vajadzīgs plašs apraksts, ..mūzikā bieži var pateikt ar vienu takti vai akordu.”

Par mijiedarbību starp redzēto un dzirdēto un par to, kā mēs uz to reaģējam, grāmatā Music and the Mind ir izteikts interesants atzinums: ”Tas, ko mēs dzirdam, ir ciešāk saistīts ar emociju rašanos nekā tas, ko mēs redzam. [..] Ieraugot ievainotu dzīvnieku vai cilvēku, kas klusējot cieš sāpes, cilvēks var arī nebūt īpaši aizkustināts. Taču, tiklīdz viņš izdzird cietēja vaidus, viņu parasti pārņem spējš žēlums.”

Mūzika, dziesmu vārdi un jūs

Ir cilvēki, kas uzskata, ka viens un tas pats skaņdarbs visus klausītājus ietekmē vienādi. Citi turpretī uzskata, ka cilvēka reakcija uz melodiju vai dziesmu ir atkarīga no viņa noskaņojuma un iepriekš pieredzētā. Ilustrācijai iedomāsimies šādu piemēru: cilvēks, kam ir miris tuvinieks, pielūgsmes vietā dzird kādu dziesmu. Dziesma viņam, iespējams, uzjundī atmiņas, izsauc skumjas vai pat asaras. Turpretī citi, kas neatrodas šādā situācijā, šo pašu dziesmu var dziedāt ar priecīgu sirdi.

Padomāsim arī par mežraga un trompetes aprakstu, kas bija minēts iepriekš. Pilnīgi iespējams, ka jūs mežraga skanējumu neraksturotu kā impozantu. Jums tas varbūt izklausās nebēdnīgs vai rotaļīgs, bet trompetes skanējums salīdzinājumā ar mežragu — daudz izjustāks. Katram no mums ir unikāla jūtu pasaule, līdz ar to mēs uz mūziku reaģējam tā, kā tas ir raksturīgi vienīgi mums.

Mūzika palīdz vārdiem vai idejām rast atbalsi mūsu emocijās. Tāpēc televīzijā un pa radio pavisam reti var dzirdēt reklāmas sludinājumus bez muzikāla fona. Bieži sludinājuma vārdos nav dziļa satura, bet, ja ir atrasta pareizā mūzika, tas iedarbojas uz klausītāju emocijām. Ir pilnīgi skaidrs, ka lielākā daļa reklāmas ir vērsta uz to, lai cilvēki iepirktos, emociju, nevis saprāta vadīti.

Taču reklāmas, kuru ietekmē varētu ciest mūsu budžets, nebūt nav lielākais ļaunums — mūzika un dziesmu teksti cilvēkus var iespaidot vēl daudz nopietnāk. Kā bija minēts žurnālā Journal of Youth and Adolescence, ar dziesmu vārdiem, kas tiek atkārtoti atkal un atkal, dziesmu autori māca jauniešiem izturēties pret citu uzskatiem ar necieņu un ”par katru cenu palikt pie sava”. Kādā citā žurnālā bija teikts, ka ”repa dziesmu teksti.. salīdzinājumā ar smagā metāla dziesmu tekstiem ir daudz naturālāki”, tie var atstāt spēcīgu iespaidu uz klausītāju emocijām un pamudināt uz sabiedrībai bīstamu uzvedību.

Vai ir iespējams sevi pasargāt no šādas negatīvas ietekmes, ja klausās tikai dziesmas mūziku, nevis vārdus? Nevar noliegt, ka daudzās smagā metāla un repa dziesmās vārdi ir ļoti grūti saklausāmi. Mūzikas apdullinošā skaļuma dēļ tie bieži ir gandrīz neuztverami. Taču neatkarīgi no tā, vai vārdus var dzirdēt vai ne, dziesmā ietvertā jēga vienalga izpaužas tās pulsējošajā ritmā un monotonajā melodijā.

Kā bez vārdiem dziesma var paust kaut kādas idejas? Bieži vien pats dziesmas nosaukums jau rada noteiktus priekšstatus. Tāpat ļoti daudz izsaka mūzikas stils. Kādas idejas tiek popularizētas šāda veida mūzikā? Kādā jauniešiem domātā žurnālā var lasīt: ”Pēc visa spriežot, uzmanības centrā ir vara, spēks un panākumi seksā.” Citā žurnālā ir teikts: ”Galvenās tēmas.. ir klajš dumpīgums, vardarbība, atkarību izraisošu vielu lietošana, izlaidīga dzimumdzīve, perversitāte un sātanisms.”

Ir jaunieši, kas piekrīt šādam vērtējumam, tomēr uzskata, ka šī mūzika neietekmē viņus negatīvi. Viņi pastāv uz to, ka tā ir noderīga, jo palīdz viņiem ”atrast sevi”. Bet vai tā ir? Žurnālā Journal of Youth and Adolescence ir sacīts: ”Smagā metāla dziesmas, kas pauž niknumu, dumpīgumu un valdonību, ar īpašu patiku dienas beigās klausās nesekmīgi pusaudži, kas skolā ir dabūjuši noklausīties, ka viņi neatbilst izvirzītajām prasībām.” Turpinājumā ir teikts: ”Paradoksāli, bet centienos atrast savu īsto ”es” un iegūt lielāku pārliecību par sevi, pusaudži izmanto to, kas tiek piedāvāts masām. Būdami vienatnē, viņi nemeklē unikālus pārdzīvojumus, bet tiecas pēc komercpasaules piedāvātajiem gatavajiem tēliem.” Citiem vārdiem, kāds cits šiem jauniešiem diktē, ko tiem domāt un ko just.

Padomāsim arī par rokkoncertiem. Kā tie iespaido lielos apmeklētāju pūļus? Grāmatā Music and the Mind ir atbilde: ”Nav šaubu, ka, uzjundījot pūlī emocijas un panākot, ka klausītāji kļūst emocionālā ziņā vienoti, mūzika var mazināt viņu spēju kritiski spriest un atraisīt vēlēšanos sekot mirkļa emocijām, kā tas pūlim ir raksturīgi.” Par šo vārdu patiesīgumu liecina cilvēku nekontrolētā uzvedība, ko var nevērot šādos koncertos.

Tātad, lai nepiesārņotu savu prātu un sirdi, mums jābūt apdomīgiem, izvēloties mūziku. Kā mēs to varam darīt? Par to būs runa nākamajā rakstā.

[Attēls 7. lpp.]

Mūzika bieži pamodina vēlēšanos dejot