Pantanala — apbrīnojams dabas rezervāts
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA BRAZĪLIJĀ
MŪSU pavadoņa Žeronimu lūgums nemest alus bundžu upē tūristu sadusmoja. ”Vai tā ir jūsu upe?” viņš noprasīja. ”Nē,” Žeronimu atbildēja, ”tā ir mūsu. Bet, ja upē arī turpmāk tiks mesti atkritumi, drīz tajā neviens nevarēs makšķerēt.”
Šajā sarunā tika skarta tikai viena no problēmām, kas apdraud Pantanalu — plašu teritoriju, kas ietver sevī daļu Brazīlijas, Bolīvijas un Paragvajas. Portugāļu vārds pântano nozīmē ’purvs vai dumbrājs’. Taču šim apgabalam piemīt neliels slīpums, tāpēc tā ūdeņi neatrodas nekustīgā stāvoklī. Tie lēnām pārvietojas, padarīdami līdzenumu auglīgu un dažādiem zālaugiem bagātu. Vai jūs gribētu uzzināt kaut ko vairāk par šo plašo reģionu? Tad pievienojieties mūsu tūristu grupai ceļojumā uz vienu no pasaules skaistākajiem dabas rezervātiem.
Kaimani un anakondas!
Atstājuši Sanpaulu, mēs ar autobusu dodamies uz Korumbas pilsētu, kas atrodas apmēram 1200 kilometru uz rietumiem. Kad iebraucam Pantanalas teritorijā, ieraugām lielus putnus, kas riņķo virs mūsu galvām, it kā mūs sveicinādami. Tie ir jabiru stārķi, kuru spārnu izplētums ir 2,6 metri. Lai paceltos spārnos, tiem gandrīz vai nepieciešams skrejceļš! ”Viņu spārnu enerģiskie vēzieni gaisā rada šalcošu skaņu,” raksta Aroldu Palu jaunākais, kas Pantanalā ir pavadījis divus gadus. ”[Jabiru stārķu] riesta rituālu laikā,” viņš turpina, ”divi vai trīs tēviņi mēdz kopā pacelties gaisā.. un tad dižmanīgi pikēt. Šis iespaidīgais skats ir redzams jau iztālēm.”
Tā kā ir sākusies sausā sezona, ūdens līmenis ir zems un zivis putniem ir kļuvušas par viegli iegūstamu laupījumu. Tikai paskatieties! Jabiru stārķis un gārnis ķer zivis līdzās kaimaniem! Kaimani savukārt mielojas ar niknajām pirajām. Kā jau jūs droši vien zināt, pirajām ir ārkārtīgi asi zobi un parasti tās uzbrūk upurim, kad tas sācis asiņot. Mums ir pilnīgi skaidrs, ka mēs negribētu atrasties to tuvumā, bet kaimani, šķiet, nejūtas apdraudēti ne vismazākajā mērā.
Pārcēlušies ar prāmi pāri upei, mēs braucam uz kādu rančo. Pēkšņi šoferis aptur autobusu un norāda uz milzīgu čūsku, kas lien pāri putekļainajam ceļam. ”Tā ir anakonda,” viņš saka. ”Pasteidzieties to nofotografēt, jo tik tuvu to redzēt neizdodas bieži.” Tikai paskatoties uz anakondu, man sāk strauji sisties sirds — šīs čūskas, kas var sasniegt deviņu metru garumu, ir vienas no pašām lielākajām. Kad anakonda pazūd krūmos, es pārliecinos, ka tā ir arī ļoti veikla. Viņas pēkšņā nozušana mani īpaši neapbēdina. Jāatzīst, ka pat tad, ja anakonda būtu uzkavējusies, fotografējot ar tik trīcošām rokām, bilde tik un tā būtu izbojāta.
Pantaneiro dzīve
Pantanalā tiek audzēti plaši liellopu ganāmpulki. Par tiem rūpējas pantaneiro. Viņi ir gani un zemkopji vienā personā, indiāņu, afrikāņu un spāņu pēcteči. Pantaneiro iejāj zirgus un gana liellopu ganāmpulkus pa visu rančo. Mēs redzējām vairākus šādus ganāmpulkus, un katrā no tiem bija aptuveni tūkstoš lopu. Vienu ganāmpulku parasti vada seši vīri. Priekšā jāj pavārs, aiz viņa seko gans ar buļļa raga tauri. Aizmugurē jāj vēl vairāki gani. Viens ir ganāmpulka īpašnieks, bet pārējie ir tie, kuru uzdevums ir piepulcināt ganāmpulkam iepakaļ palikušos un nomaldījušos dzīvniekus.
Žeronimu, kas bija minēts raksta sākumā, ir pantaneiro. Kaut arī tas ir krietni nogurdinošāk, viņš mūs ved pa Abobralas upi nevis motorlaivā, kuras motora troksnis varētu izbiedēt putnus, bet airu laivā. Balsī, kādā viņš ar godbijību runā par savām mājām — Pantanalu —, ir jūtama mīlestība pret šo zemi un rūpes par to. ”Paskatieties uz krastu!” Žeronimu iesaucas. ”Tur kaimans sauļojas.” Vēl pēc kāda brīža viņš pievērš mūsu uzmanību alai, kurā dzīvo ūdru pāris. ”Tās ir viņu mājas,” viņš saka. ”Es te vienmēr viņus redzu.” Laiku pa laikam Žeronimu pasmeļ ar krūzi ūdeni no upes un padzeras. ”Vai tad ūdens nav piesārņots?” mēs vaicājam. ”Patlaban vēl ne,” viņš atbild. ”Jūs arī varat padzerties, ja vēlaties.” Mēs tomēr neizšķiramies to darīt.
Pantaneiro ir optimistisks dzīves skatījums. Viņi ir pieticīgi savās vēlmēs, un darbs viņiem ir izprieca. Strādādami no agra rīta līdz vēlam vakaram, viņi saņem minimālo algu (apmēram 60 latu mēnesī), istabu un uzturu — un var ēst gaļu, cik tik sirds kāro. ”Manā saimniecībā,” stāsta kāds fermeris, ”pantaneiro var ēst, ko viņš grib un cik viņš grib. Viņš nav vergs. Ja viņu kaut kas neapmierina, viņš var teikt: ”Saimniek, izmaksā man naudu. Es aizeju.””
Zooloģiskais dārzs bez sprostiem
Viesu mājā, kur rančo saimnieki mūs izmitina, dzīvo arī dažādi putni un dzīvnieki — dažādu sugu papagaiļi, jabiru stārķi, jaguāri, kapibaras un staltbrieži. Kāds gvanu indiāņu cilts piederīgo pēctecis, kura dzimta Pantanalā dzīvo jau 100 gadus, mums stāsta: ”Mēs šeit barojam putnus. Daudzus no tiem mežu policija ir konfiscējusi cilvēkiem, kas tika turēti aizdomās par malumedniecību.” Viņa sieva piebilst, ka sākumā viņiem bija tikai 18 papagaiļi, bet tagad to ir aptuveni 100. ”Mūsu mērķis ir tos atgriezt to iepriekšējā dzīvesvietā,” viņa saka.
Šajā zooloģiskajā dārzā, kurā nav sprostu, mēs nofotografējām aras, kas vienā mierā ēda kopā ar cūkām un cāļiem. Tūristi no visas pasaules nevarēja vien nopriecāties par Pantanalas lielo putnu un dzīvnieku bagātību un skaistajām ainavām. Saulrieti bija elpu aizraujoši. Kādu vakaru jauna japāņu tūriste ar labpatiku vēroja, kā līdz ar saulrietu putni baros atgriežas uz savām laktām. Pēkšņi rančo strādnieks viņai uzsauca: ”Jaunkundz, esiet uzmanīga! Šeit ir jaguāri!” — un sieviete skriešus metās uz savu istabu. Taču jau nākamajā dienā viņa pārvarēja bailes un baroja ar biskvītiem aras. Mēs pat nofotografējām, kā ara ar knābi paņem biskvītu, ko viņa tur starp lūpām. No viņas bailēm vairs nebija ne vēsts!
Kādu rītu pirms saullēkta mēs izgājām ārā, lai palūkotos zvaigznēs. Bija tāda sajūta, ka varētu pasniegties un tās aizskart. Tas bija neaprakstāms skats. Šeit, Pantanalā, klusums bija gandrīz ”dzirdams”. Viss, ko redzējām un dzirdējām, mūs mudināja pateikties Radītājam par šo skaisto vietu, kas līdzinās paradīzei. Kādā reklāmas prospektā ir teikts: ”Ja jums kādreiz vaicās, vai paradīze eksistē, jūs varat atbildēt: ”Pantanala ir daļa no tās.””
Dabas rezervāts ir apdraudēts
Pēdējos 20 gados presē ir daudz rakstīts par problēmām, kas apdraud Pantanalu. Aroldu Palu jaunākais savā grāmatā Pantanala min vairākus ekoloģiski kaitīgus faktorus. Aplūkosim tos pavisam īsi.
◼ Upju aizsērēšana. ”Pēdējos gados Takvari upe ir tā aizsērējusi, ka pie grīvas vairs nav kuģojama, līdz ar to cilvēki, kas dzīvo tās krastos, ir.. nošķirti no pasaules. Līdzīgi procesi notiek arī citās upēs, kas ietek Pantanalas baseinā.”
◼ Sausuma cikls. ”Ja.. sausums atkārtosies ik pa 15 vai 20 gadiem, kā tas notiek pēdējā laikā, ir pamats bažām, ka tas katastrofāli ietekmēs šī apgabala augu un dzīvnieku valsti.”
◼ Herbicīdi un dzīvsudrabs. ”Mehanizētajā zemkopībā, ar kuru nodarbojas ārpus Pantanalas robežām, tiek izmantoti herbicīdi, kas nokļūst gruntsūdeņos un pēc tam saindē tuvējās upes. Tāpat lietus ūdens tos mēdz kopā ar augsni ieskalot upē, veicinot upju aizsērēšanu. Vēl Pantanalu nopietni apdraud Pokones zelta raktuves, kas piesārņo ūdeni ar dzīvsudrabu.”
◼ Medības. ”Kaut arī medības Pantanalā ir aizliegtas ar likumu, lielākajā daļā teritorijas tās tomēr notiek. Var teikt, ka dzīvnieku un augu valsts šajā reģionā ir pilnībā atkarīga no cilvēku pašreizējām interesēm un par dabu rūpējas vienīgi atsevišķi fermeri, kas aizsargā savus īpašumus, un cilvēki, kas to dara ekonomisku interešu dēļ, jo gūst ienākumus no tūrisma.”
Atgriešanās betona džungļos
Kādā kontrastā ir Sanpaulu, kurā atgriežamies, ar tikko redzēto Pantanalu! Dzeltenās ipês, purpursarkanās ipês un sārtās salvijas vietā mūs sagaida debesskrāpju džungļi. Mēs ieraugām nevis tīras, zivīm bagātas upes, bet notekgrāvjus. Melodisko putnu dziesmu vietā skan apdullinošs troksnis, ko signalizējot saceļ tūkstošiem automašīnu. Virs mūsu galvām ir nevis skaidra zila debess, bet izkārtnes ”Gaisa piesārņotības pakāpe: augsta”. Šeit var vērot nevis kā cilvēki un dzīvnieki dzīvo mierā, bet kā cilvēki baidās no cilvēkiem, kas līdzinās plēsīgiem zvēriem.
Mēs Pantanalā bijām pavadījuši divas nedēļas, kas ir pārāk īss laiks, lai iepazītu tās dažādos apgabalus ar eksotiskajiem nosaukumiem — Pokone, Njekolandija, Abobrala, Nabileke un Paiagvasa —, no kuriem ikviens ir iezīmīgs ar kaut ko īpašu. Taču tas bija neaizmirstams brauciens. Pantanalas dzīvnieku un augu valsts bija acīm par iepriecinājumu un sirdij — par spirdzinājumu.
[Kartes 15. lpp.]
(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)
Paragvaja
Bolīvija
Brazīlija
PANTANALA
[Norāde par autortiesībām]
Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.
[Attēls 16. lpp.]
Dižtauriņu dzimtas tauriņš
[Attēls 16., 17. lpp.]
Jaguārs
[Attēls 17. lpp.]
Sudrabgārņi
[Norāde par autortiesībām]
Georges El Sayegh
[Attēls 17. lpp.]
Anakonda un kaimans
[Norāde par autortiesībām]
Georges El Sayegh
[Attēls 18. lpp.]
Ara
[Norāde par autortiesībām]
Georges El Sayegh
[Attēls 18. lpp.]
Šīm piecpadsmit centimetru garajām pirajām ir ārkārtīgi asi zobi
[Norāde par autortiesībām]
© Kjell B. Sandved/Visuals Unlimited
[Norāde par attēla autortiesībām 15. lpp.]
Georges El Sayegh