Globālais tirgus. Kā tas ietekmē jūs
KAD Pēteris tika atlaists no darba kādā starptautiskā kompānijā, kurā bija nostrādājis 20 gadu, paziņojumā par atlaišanu bija skaidri norādīts: vainojama ir ”ekonomikas globalizācija”. Kad Taizemes nacionālās valūtas, bāta, kurss kritās par vairāk nekā pusi, šīs valsts finansu ministrs, uzstādamies televīzijā, nesaudzīgi kritizēja ”globalizāciju”. Kad vienā no Dienvidaustrumāzijas valstīm rīsa cenas cēlās par 60 procentiem, kioskos nopērkamajos laikrakstos bija lasāmi virsraksti: ”Tā ir globalizācija!”.
Kas ir ekonomikas globalizācija? Kā un kāpēc tā ietekmē jūsu zemi, kā arī jums piederošo naudas daudzumu? Kas veicina šo tendenci?
Kas ir globalizācija?
Kā ekonomikas fenomens globalizācija ir pāreja no atsevišķu valstu ekonomikām uz globālu ekonomiku. Mūsdienu ”globālajā ciemā” preču ražošana ir kļuvusi starptautiska un nauda brīvi un bez kavēšanās šķērso valstu robežas. Faktiski tā ir tirdzniecība bez robežām. Šajā sistēmā starptautiskām kompānijām pieder milzu vara, bet anonīmi investori jebkurā pasaules malā var vai nu veicināt materiālās labklājības uzplaukumu, vai arī izraisīt postošu ekonomikas lejupslīdi.
Globalizācija ir gan mūsdienu informācijas revolūcijas cēlonis, gan tās sekas. Tās dzinējspēks ir neiedomājami straujie telekomunikāciju uzlabojumi, neticamā datoru iespēju palielināšanās un informācijas tīklu, piemēram, Interneta, attīstība. Tas viss palīdz pārvarēt šķēršļus, ko rada fiziskais attālums. Ko tas ir devis?
Ne tikai ieguvums?
Pēc globalizācijas aizstāvju domām, tā var veicināt tirdzniecību un investīcijas, kas pat pasaules nabadzīgākajās valstīs stiprina ekonomiku un sekmē attīstību. Piemēram, tikai 90. gados vien attīstības valstu ekonomikā ārzemju investori ir ieguldījuši triljonu ASV dolāru. Ārkārtīgais starptautisko investīciju pieaugums ir devis iespēju nabadzīgajās zemēs būvēt ceļus, lidostas un rūpnīcas. Globalizācija patiešām ir spēks, kas dažviet pasaulē ir paaugstinājis dzīves līmeni. Ārzemju attīstības padomes priekšsēdētājs Pīters Saterlends minēja, ka ”līdz pat nesenam laikam bija vajadzīgas vismaz divas paaudzes, lai dzīves līmenis paaugstinātos divas reizes, bet tagad, piemēram, Ķīnā dzīves līmenis divas reizes paaugstinās desmit gadu laikā”. Tiek uzskatīts, ka globalizācija sagādā nebijušas iespējas ļoti daudziem cilvēkiem. Pasaules tirgus milzīgā paplašināšanās ir radījusi produktivitātes un efektivitātes kāpinājumu un jaunas darba vietas.
Bet globalizācijas pretinieki norāda, ka tā vienas nakts laikā var sagraut valsts ekonomiku. Pāris reizes noklikšķinot datora peli, var ļoti ātri panākt nacionālās valūtas kursa krišanos un miljoniem cilvēku ietaupījumus padarīt bezvērtīgus. Ļaunu vēstoši vārdi, ko izsaka kāds ietekmīgs Volstrītas analītiķis, nekavējoties var izraisīt paniku investoru vidū Āzijā: viņi masveidā metīsies pārdot akcijas, liekot milzīgos apmēros aizplūst no valsts kapitālam, un tā galu galā miljoniem cilvēku tiks iedzīti nabadzībā. Direktoru padome varbūt izlemj slēgt rūpnīcu Meksikā un atvērt jaunu Taizemē — tā Āzijā radīsies jaunas darba vietas, bet Latīņamerikā simtiem ģimeņu nonāks trūkumā.
Daudzi uzsver, ka globalizācija lielai sabiedrības daļai ir padarījusi dzīvi grūtāku un ka tā draud daļu pasaules nolemt atpalicībai. ”Tā nav sagadīšanās, ka lielākajā daļā Āfrikas valstu, kas atrodas uz dienvidiem no Sahāras, ekonomiskie pasākumi piedzīvo neveiksmi, jo tie atspoguļo šo valstu nespēju integrēties pasaules ekonomikā un līdz ar to veidot sekmīgu tirgu un piesaistīt investīcijas,” teica P. Saterlends.
Ietekme, kas jūs var padarīt bagātu vai nabagu
Kā tas attiecas uz jums? Vietējās, nacionālās un reģionālās ekonomikas ir kļuvušas atvērtas un savstarpēji saistītas. Tāpēc nevēlama notikumu attīstība vienas valsts ekonomikā var strauji izplatīties un iespaidot citu valstu ekonomiku, arī jūsu zemes ekonomiku. Piemēram, globālā finansu krīze, kas 1997. gadā satricināja Āziju, bet 1998. gadā un šogad Krieviju un Latīņameriku, patlaban draud nodarīt ievērojamu kaitējumu Amerikas Savienoto Valstu, Eiropas un daudzu citu finansiāli stabilu valstu labklājībai. Ekonomika, kurā vērojams pieaugums, vienā mirklī var sabrukt, turklāt acīmredzot nevis kāda negaidīta notikumu pavērsiena dēļ valsts iekšienē, bet gan satricinājuma dēļ, kas nācis no citām valstīm. Ekonomisti šo fenomenu dēvē par ”finansu epidēmiju”. Laionels Bārbers, kas strādā laikrakstā Financial Times, saka: ”Finansu krīzes notiek vienlaicīgi, un daudzos gadījumos tās cita citu padziļina. Savstarpēja negatīva ietekme vairs nav tikai iespējamība — tā ir kļuvusi par dzīves realitāti.”
Globalizācija ekonomiskā ziņā saista cilvēkus visā pasaulē aizvien ciešāk. Lai kur jūs dzīvotu, jūs varat izjust tās ietekmi ļoti dažādi. Lūk, ko pieredzēja dažas pasaules valstis. Kad Brazīlija šī gada janvārī ieviesa brīvi svārstīgu nacionālās valūtas kursu, Argentīnas mājputnu audzētāji bija nepatīkami pārsteigti, redzot, ka no Brazīlijas ievestās vistas Buenosairesas lielveikaliem tiek piedāvātas lētāk nekā vietējās. Turklāt starptautiskās ekonomikas straujās lejupslīdes dēļ jau bija krasi pazeminājusies cena Argentīnas kokmateriāliem, sojas izstrādājumiem, augļu sulām, liellopu gaļai un sieram. Zemas cenas un mazs pieprasījums kļuva par iemeslu daudzu pienotavu slēgšanai, un simtiem cilvēku palika bez darba.
ASV štatā Ilinoisā cūkaudzētāji konstatēja, ka, salīdzinot ar agrākiem laikiem, kad viņi veiksmīgi eksportēja cūkgaļu uz plaukstošajām Āzijas valstīm, tagad viņiem ir jāpazemina cenas, jo pieprasījums ir samazinājies, bet konkurence ir liela. ”Mēs nekad neesam pieredzējuši tik lielus zaudējumus cūkgaļas ražošanā, tā nebija pat lielās depresijas gados,” žēlojās kāds lauksaimnieks. Tajā pašā valstī tika atlaisti no darba metālrūpnīcu strādnieki, jo milzīgos daudzumos tika importēts tērauds no Ķīnas, Japānas, Krievijas, Indonēzijas un citām valstīm, kuru valūtai ir zems kurss, tāpēc to eksportētās preces ir ļoti lētas. Tāpat Amerikas Savienotajās Valstīs krājās nepārdotā labība, jo tai Āzijā trūka noieta, un ASV lauksaimnieku vidū valdīja liels uztraukums.
Ciešās saites, ko radījusi globalizācija, vēl vairāk nostiprina tas, ka bagāto valstu bankas un pensiju fondi ir aizdevuši lielas naudas summas ”jaunajiem tirgiem” un veikuši tajos lielas investīcijas (par ”jaunajiem tirgiem” dēvē dažu attīstības valstu ekonomiku). Tāpēc, kad 1997.—1999. gada finansu krīzē šo valstu ekonomikas sabruka, cieta parastie pilsoņi: gan tie, kas ir pensionāri, gan tie, kas bija noguldījuši naudu bankās, kuras cieta zaudējumus. Gandrīz visi cilvēki tieši vai netieši izjuta krīzes negatīvās sekas.
Bagātie kļūst vēl bagātāki, nabadzīgie — vēl nabadzīgāki
Vērīgi aplūkojot globalizācijas procesus, atklājas, ka nabadzīgajās valstīs tie nedaudziem cilvēkiem ir devuši iespēju uzkrāt bagātību un šo cilvēku skaitam tur piemīt tendence palielināties, bet bagātajās valstīs tie ir radījuši trūcīgo masas, kas pieaug vēl straujāk. Kāpēc tā ir noticis? Daļēji uz šo jautājumu atbild Deivids Kortens savā grāmatā When Corporations Rule the World (Kad kompānijas valda pār pasauli): ”Straujā ekonomiskā izaugsme valstīs ar mazu nacionālo ienākumu dod iespēju izveidot modernas lidostas, televīziju, autostrādes un tirdzniecības centrus ar gaisa kondicionēšanas iekārtām — centrus, kuros nedaudzi izredzētie var iegādāties augstas kvalitātes sadzīves elektronikas preces un apģērbus, ko rotā slavenu dizaineru firmas zīmes. Taču šī izaugsme reti nodrošina daudzu cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanos. Tā pieprasa ekonomikas pārorientēšanu uz eksportu, lai iegūtu ārvalstu valūtu bagātnieku kāroto lietu importēšanai. Tāpēc trūcīgajiem piederošā zeme tiek atsavināta, lai audzētu eksportam domātas lauksaimniecības kultūras. Iepriekšējie zemes apstrādātāji ir spiesti mitināties pilsētu graustos un tikko vilkt dzīvību, iztiekot no niecīgās algas, ko viņiem par vergu darbu maksā uzņēmumos, kuri ražo eksportam. Tiek izjauktas ģimenes, sociālā spriedze pieaug līdz kritiskai robežai, un uzliesmo vardarbība. Tad tiem, kas guvuši labumu no ekonomiskās izaugsmes, ir vajadzīgs vēl vairāk ārzemju valūtas, lai ievestu valstī ieročus, ar kuriem aizsargāt sevi no izstumto dusmām.”
Pasaules mērogā spriedzi globalizācijas dēļ visvairāk izjūt strādājošie, jo valdības, mēģinot piesaistīt ārvalstu investīcijas un solot zemas izmaksas, samazina algas un pasliktina darba apstākļus. Kaut arī dažas valstis, kas nesen kļuvušas par rūpnieciski attīstītām, ir guvušas labumu no brīvā globālā tirgus izraisītā eksporta pieauguma, nabadzīgām valstīm lielākoties tas nav izdevies.
Cik draudīgs ir kļuvis stāvoklis globālās nevienlīdzības ziņā? Lūk, par ko liecina tikai daži statistikas dati, kurus minēja D. Kortens: ”Tagad [1998. gadā] pasaulē ir 477 miljardieri, bet 1991. gadā bija tikai 274. Viņu īpašumu kopējā vērtība ir tikpat liela, cik lieli ir cilvēces nabadzīgās daļas — 2,8 miljardu cilvēku — ikgadējie ienākumi.” Kas ir vainīgs? ”Tās ir neregulētās pasaules ekonomikas tiešās sekas.”
Vai procesi, kurus veicina alkatība, var būt noderīgi?
Kāds ir globalizācijas galvenais trūkums? Redaktors Džims Hoglends, komentējot 1997./98. gada finansu krīzi, sacīja, ka nākotnes vēsturnieki ”redzēs neizmantotas iespējas, nepietiekamu starptautisku sadarbību un cilvēku alkatību”. Dažiem rodas jautājums: ”Vai var visā pasaulē iestāties miers un labklājība, ja ekonomiskā sistēma izraisa nežēlīgu cīņu starp bagātnieku mazākumu un nabadzībā ieslīgušu vairākumu? Vai ir ētiski, ka neliels skaits uzvarētāju dzīvo bagātības sniegtā greznībā, bet daudz lielāks skaits zaudētāju ir spiesti dzīvot pazemojošā trūkumā?”
Var pamatoti sacīt, ka neapmierināmā alkatība un morāles trūkums ir izveidojis pasauli, kurā pastāv milzīga finansiāla nevienlīdzība. Joprojām ir patiesi vārdi, ko pirms 2000 gadiem teica kāds likumu zinātājs: ”Visu ļaunumu sakne ir mantas kārība.” (1. Timotejam 6:10.) Vai cilvēku valdības var tikt galā ar šādām cilvēku iedzimtām tieksmēm? Brazīlijas prezidents Ferdinandu Kardosu izteica savas bažas: ”Domājot par vispārējo attīstību globalizācijas laikmetā, viens no grūtākajiem uzdevumiem ir neaizmirst par cilvēkiem, jo mums visiem ir jāsastopas.. ar absolūtu ētikas normu trūkumu, ko radījusi tirgus dievināšana.”
”Iespaidīga cīņa par varu un vērtībām”
Starptautiskās attīstības padomes 22. pasaules konferencē, kādā lekcijā, D. Kortens norādīja uz dažām globālās ekonomikas ēnas pusēm. Viņš sacīja, ka pašlaik ”starp cilvēkiem un globālās ekonomikas institūcijām norisinās iespaidīga cīņa par varu un vērtībām. Šīs cīņas iznākums acīmredzot noteiks, vai 21. gadsimtu iezīmēs galēja alkatība, vardarbība, trūkums un apkārtējās vides postīšana, kuras dēļ mēs varam aiziet bojā. Vai arī izveidosies plaukstoša un civilizēta sabiedrība, kurā visi cilvēki varēs dzīvot mierā cits ar citu un saskaņā ar visu, kas ir uz mūsu planētas.”
[Papildmateriāls/Attēls 22. lpp.]
”PASAULĒ IR VĒROJAMA AIZVIEN LIELĀKA SAVSTARPĒJĀ SAISTĪBA”
Šie vārdi bija lasāmi 1999. gada 26. februāra žurnāla Asiaweek redakcijas ievadrakstā, kur bija teikts: ”Pasaulē ir vērojama aizvien lielāka savstarpējā saistība, ko rada brīva preču, kapitāla, informācijas un tehnoloģiju plūsma. ..panākumu atslēga ir integrācija: jo vairāk reģionu un valstu tiek iesaistīti pasaules ekonomikā, jo lielāku noieta tirgu iegūst visi pasaules ražotāji.”
Turpat bija rakstīts: ”Austrumāzijas, Krievijas un Brazīlijas [pēdējo gadu] pēkšņais ekonomikas sabrukums ir parādījis, ka ekonomiski un tehnoloģiski integrētajā pasaulē nevar cerēt uz viena reģiona attīstību, ja citos notiek strauja lejupslīde.”
Tajā pašā rakstā bija lasāms brīdinājums neuzskatīt, ka Āzija ”ekonomiskā un politiskā ziņā būtu jāizstumj no spēles”, un bija atgādināts lasītājiem, ka ”pasaules otrā lielākā ekonomika joprojām ir Japānai, bet trešā — Ķīnai”. Tālāk bija teikts: ”Āzijas milzīgais iedzīvotāju skaits noteikti būs spēks, ar kuru būs jārēķinās.” Āzijas iedzīvotāju miljardus nevar ignorēt. Mēs patiešām dzīvojam pasaulē, kurai ir globāla ekonomika un tirdzniecības ierobežojumi ir minimāli.
[Attēli 23. lpp.]
Plaisā, kas izveidojusies starp bagātajiem un trūcīgajiem un kas aizvien padziļinās, tiek vainota globalizācija