Viņi ir apņēmušies nepadoties

Žurnāla Atmostieties 1998. gada 22. oktobra numurā (angļu val.) bija neliels raksts par septiņpadsmitgadīgā Meta Tapio ilgstošo cīņu ar ļaundabīgu audzēju. Tā virsraksts bija ”Viņš nepadevās”. Mets nomira 1998. gada 19. aprīlī, kad minētais raksts vēl tika gatavots.

Rakstā bija citēti Meta vārdi no intervijas, kas tika ierakstīta un vēlāk atskaņota Jehovas liecinieku sapulcē, un tie, kā izrādījās, īpaši aizkustināja gados jaunus lasītājus. Lūk, daži viņu izteikumi.

Divdesmitgadīgā Dezerija no Kanādas rakstīja, kā viņu un viņas partneri pilnas slodzes kalpošanā ietekmēja tas, cik ļoti Mets mīlēja Jehovu: ”Mēs izplūdām asarās un krietnu brīdi nespējām nomierināties. [..] Mēs visi, sevišķi jaunieši, tāpat kā Mets varam mācīties ’darīt to, ko spējam tagad. [..] Lai kas arī notiktu, nekad nepārstāsim liecināt par Jehovu!’”

Erina no Kentuki štata (ASV) rakstīja: ”Es nevarēju neraudāt, lasot, ko viņš ir pārdzīvojis. Tā kā man ir sešpadsmit gadi un laba veselība, es vēlos kalpošanā Jehovam darīt visu, kas manos spēkos, lai kādā dienā, kad Mets būs celts augšā, es viņam varētu pastāstīt, cik ļoti viņa piemērs mani uzmundrināja. Arī piecpadsmitgadīgā Marija no Teksasas štata (ASV) paskaidroja: ”Kamēr man vēl ir laba veselība, es esmu apņēmusies kalpošanā Jehovam darīt visu, ko spēju. Meta padoms bija ļoti noderīgs.”

Džesika, jauniete no Dienvidkarolīnas štata (ASV), rakstīja: ”Man ir trīspadsmit gadi, un personīgi es guvu ļoti lielu uzmundrinājumu, iepazīstot vēl vienu jaunieti, kas bija tik dedzīgs un tik ļoti mīlēja Jehovu. Tikai lasot par Meta Tapio veselības stāvokli, es aptvēru, cik laimīga varu būt, ka esmu vesela. Mets ir vēl viens no tiem brāļiem un māsām, kurus es ilgojos satikt jaunajā pasaulē.”

Sāra no Sanseverīno Marke (Itālija) rakstīja: ”Šis raksts mani aizkustināja līdz asarām. Man, tāpat kā Metam, ir septiņpadsmit gadi. Es vēlos vienmēr runāt par Jehovu, tāpat kā Mets to darīja pat ļoti grūtos dzīves brīžos, vēl jo vairāk tāpēc, ka man ir laba veselība. Es jums pateicos, ka publicējat rakstus, kuros stāstīts par piemēriem, kas mūs rosina veltīt Jehovam savu dzīvi, laiku un spēku. (Salamans Mācītājs 12:1.)”

Augšāmcelšanas cerības stiprināti

Nāve pašlaik ir neizbēgama realitāte, kas skar gan jaunus, gan vecus. Deviņpadsmitgadīgā Heidi rakstīja: ”Pēdējo divu nedēļu laikā es esmu zaudējusi divus tuvus cilvēkus, un vienīgais, kas man palīdz nepadoties, ir cerība viņus redzēt, kad būs augšāmcelšana.

Es lepojos ar Metu — viņā bija stingra apņemšanās sludināt citiem, kaut gan viņš bija tik slims. Mets tiešām ir paraugs mums visiem, un es ar prieku gaidu, kad pēc augšāmcelšanas varēšu viņu apskaut.”

Kāda sieviete, vārdā Nensija, rakstīja: ”Šo rakstu es lasīju ar asarām acīs. Mūsu meitiņa Reičela nomira ar smadzeņu stumbra audzēju 1996. gada 11. janvārī, tieši divas dienas pirms tam, kad Mets īstenoja savu mērķi kristīties. Reičelai bija tikai seši gadi, kad audzēja dēļ izdzisa viņas dzīvība, bet viņa, tāpat kā Mets, cīnījās un vienmēr mēģināja darīt visu, lai iepriecinātu Jehovu.

Tā būs brīnišķīga diena, kad Jehova dāvās mums svētību redzēt mūsu meitu veselu un spējīgu pilnībā priecāties par savu bērnību. Tad, līdzīgi Jairam un viņa sievai, mēs būsim saviļņoti ’lielā uztraukumā’.” (Marka 5:42.)

Šenona no Džordžijas štata (ASV) rakstīja: ”Šis stāsts man parādīja, ka pat tad, ja cilvēks ir slims, viņš var stingri nostāties Jehovas pusē. Kaut arī es neesmu nopietni slima un vienmēr man ir bijusi laba veselība, es šo rakstu noglabāju, lai vēlāk to pārlasītu atkal.

Es ceru, ka Meta vecāki rod mierinājumu, domājot par cerību uz augšāmcelšanu. 1995. gadā arī es zaudēju kādu ļoti tuvu cilvēku — savu vecmāmiņu. Es esmu tik pateicīga, ka varu iepazīt Jehovu un ka man ir cerība atkal redzēt mīļos cilvēkus.”

Kāda spāņu jauniete rakstīja: ”Vecāki man un manām četrām māsām iemācīja, cik vērtīgi ir apmeklēt kristiešu sapulces. Bet, izlasot par šo gadījumu, es aptvēru, ka laika gaitā sapulču apmeklēšana mums varēja kļūt par kaut ko ikdienišķu. Es gribētu uzslavēt Meta vecākus, ka viņi Metam deva tik labu garīgo izglītību. Viņi mums visiem ir paraugs. Lai gan ir grūti pārciest zaudējumu, tomēr es gribētu, lai Meta vecāki atceras, ka Jehova vienmēr ir mums līdzās.

Es ceru Metu sastapt jaunajā pasaulē. Es viņam gribētu teikt, ka viņš ir lielisks paraugs un ka mēs visi viņu atceramies. Tā kā Jehova ir dzīvo Dievs, Mets tagad ir turpat, kur mana māsa, kas nomira pirms četriem gadiem, — Jehovas atmiņā. (Lūkas 20:38.) Mets, mana māsa Eva un daudzi citi uzticīgi Dieva kalpi pašlaik atrodas viņa atmiņā. Jehova ir brīnišķīgs Dievs — viņš nekad mūs nepametīs.”

Augšāmcelšanas cerība patiešām ir ļoti vērtīga. Novērtēsim to kā dārgumu un parādīsim savu atzinību par šo izcilo apsolījumu, ik dienas atceroties mūsu Radītāju, tāpat kā to darīja viņa mīļais dēls Jēzus Kristus.

[Attēls 24. lpp.]

Dezerija

[Attēls 24. lpp.]

Erina

[Attēls 24. lpp.]

Marija

[Attēls 24. lpp.]

Džesika

[Attēls 25. lpp.]

Sāra

[Attēls 25. lpp.]

Heidi

[Attēls 25. lpp.]

Nensija ar savu vīru un meitiņu Reičelu

[Attēls 25. lpp.]

Šenona