Es atmetu plēsoņas dabu un attīstīju lēnprātīgu garu
PASTĀSTĪJIS ENRIKE TORRESS JAUNĀKAIS
ESMU dzimis 1941. gadā Karību jūras salā Puertoriko, kur lielākā daļa iedzīvotāju runā spāņu valodā. Mani vecāki bija pavisam vienkārši cilvēki, un viņi piederēja pie Romas katoļu baznīcas, taču viņi paši nekādu reliģisku audzināšanu nebija saņēmuši, un arī manas māsas, brālis (kurš nomira, būdams vēl bērns) un es netikām audzināti reliģiskā garā, un uz baznīcu mēs gājām reti.
1949. gadā mūsu ģimene atstāja Puertoriko un devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Mēs apmetāmies Ņujorkā, Īsthārlemā, kas bija iesaukta par El Barrio — par latīņamerikāņu rajonu. Tur mēs palikām līdz 1953. gadam. Man nebija viegli iemācīties angļu valodu, un valodas barjera radīja manī mazvērtības sajūtu.
Nelabvēlīga ietekme
Vēlāk mēs pārcēlāmies uz Prospekthaitsu Bruklinā. Tur es, pakļaudamies vienaudžu ietekmei, pievienojos vienai no ielu bandām, un pēc kāda laika mani izraudzīja par tās barvedi. Pēc tam es kļuvu par vadoni kādai citai bandai, kas bija iesaistīta automašīnu zādzībās. Es nodarbojos arī ar to, ka vietējo bukmeikeru uzdevumā ievācu parādus no cilvēkiem, kas bija zaudējuši naudu nelegālās azartspēlēs. Nākamais solis bija zādzības ar ielaušanos, un man nebija vēl 15 gadu, kad es jau vairākas reizes biju ticis arestēts. Tolaik es jau biju pametis skolu.
Kad man bija 16 gadu, saskaņā ar tiesā panākto vienošanos varas iestādes mani uz pieciem gadiem izsūtīja uz Puertoriko. Mani aizsūtīja dzīvot pie vectēva un viņa ģimenes. Vectēvs bija visā apkārtnē pazīstams un visu cienīts atvaļināts policijas virsnieks. Bet jau pēc gada viņš mani nosūtīja atpakaļ uz Bruklinu, jo es piedalījos dzērāju rīkotajos tračos, sagājos ar nelāgiem cilvēkiem un turpināju nodarboties ar ielaušanos.
Tēva nozīme manā dzīvē
Atgriezies Ņujorkā, es uzzināju, ka mans tēvs ir sācis studēt Bībeli ar Jehovas lieciniekiem. Taču manas intereses bija pavisam pretējas. Es turpināju bezdievīgu dzīvi un aizrāvos ar narkotikām un alkoholu. Es pievienojos bandai, kas nodarbojās ar zādzībām un bruņotu laupīšanu, līdz beidzot 1960. gadā es tiku apcietināts. Mani notiesāja uz trīs gadiem cietumā.
1963. gadā mani atbrīvoja pirms termiņa, bet drīz vien mani atkal arestēja par zādzību ar ielaušanos, un es nosēdēju divus gadus Raikersailendas cietumā Ņujorkā. 1965. gadā es iznācu brīvībā. Taču tajā pašā gadā mani apcietināja no jauna — šoreiz par slepkavību. Es patiešām biju kļuvis kā plēsīgs zvērs.
Tiesa man piesprieda 20 gadu ieslodzījumu, un es nokļuvu Denimoras cietumā Ņujorkas štata ziemeļos. Tur es iekļāvos cietumnieku sabiedrībā, kas dzīvo pēc saviem likumiem.
Taču, kā jau es minēju, mans tēvs bija uzsācis studēt Rakstus ar Jehovas lieciniekiem. Vēlāk viņš kristījās un kļuva par kristiešu draudzes vecāko kādā Hārlemas draudzē. Ieslodzījuma laikā viņš mani bieži apciemoja un allaž stāstīja man par Dievu, Viņa vārdu un Viņa nodomu.
Bet, atrazdamies Denimoras cietumā, es iesaistījos kādā grupā, kas nodarbojās ar naudas aizdošanu, pieprasot nesamērīgi lielus procentus. Tajā laikā, 1971. gadā, kādā citā Ņujorkas štata ieslodzījuma vietā, Atikas labošanas iestādē, notika nemieri, par kuriem daudz tika rakstīts laikrakstos un stāstīts visas pasaules radio un televīzijas ziņu pārraidēs. Pēc šīs ieslodzīto sacelšanās Denimoras cietuma priekšnieks nolēma, ka jāparūpējas par to, lai nepieļautu līdzīgus notikumus Denimorā, un jānošķir atsevišķi tie ieslodzītie, kas nelabvēlīgi ietekmē citus. Viņš pavēlēja tos izolēt speciālās kamerās.
No 2200 ieslodzītajiem tika izolēti 200, un es biju starp tiem. Daļa no šiem izolētajiem tika nežēlīgi sisti. Turklāt, īstenojot tā saucamo ”uzvedības pārveidošanas kursu”, ēdienam tika pievienoti medicīniski preparāti.
Tā nebija pirmā reize, kad es sliktas uzvedības dēļ nonācu karcerī, taču tā bija pirmā reize, kad pret mani izturējās tik nežēlīgi, un tas mani dziļi ietekmēja. Man uzlika roku dzelžus un kājas saslēdza važās, un uzraugi vairākas reizes mani smagi piekāva. Tāpat man pastāvīgi bija jāiztur apvainojumi manas tautības dēļ. Protestējot pret šiem pazemojumiem un sitieniem, es uzsāku ierobežotu bada streiku un visu laiku, ko pavadīju izolācijā, — apmēram trīs mēnešus — ēdu tikai minimālu pārtikas daudzumu. Pa šo laiku es nokritos svarā vairāk nekā par 20 kilogramiem.
Tēva jautājumus par mana veselības stāvokļa pasliktināšanos cietuma administrācija atstāja bez ievērības. Tas mani iedzina galīgā izmisumā, un es sāku rakstīt politiķiem adresētas vēstules, kurās attēloju šo netaisnīgo apiešanos un lūdzu palīdzību.
Mans tēvs atkārtoti gāja uz laikrakstu redakcijām un stāstīja par to, kas notiek cietuma speciālajās kamerās, — par ieslodzīto sišanu, pazemojumiem un medikamentu pievienošanu ēdienam. Tikai vienā laikrakstā, Amsterdam News, tika publicēts raksts par šiem neciešamajiem apstākļiem. Tēvs vairākkārt devās arī uz Olbani (Ņujorkas štatā) pie pilnvarotā, kas pārzināja labošanas iestāžu darbu, un ik reizi saņēma atbildi, ka es atrodos parastā kamerā. Ziņojumi, ko biju sūtījis politiķiem, aprakstīdams cietuma apstākļus, neatrada dzirdīgas ausis. Mani pārņēma tāda bezcerība kā vēl nekad, jo šķita, ka man vairs nav kur griezties pēc palīdzības.
Tad es atcerējos kaut ko no tā, ko tēvs man bija stāstījis. Es nolēmu lūgt palīdzību Dievam.
Vēršanās pie Dieva
Pirms lūgšanas es atcerējos, ka tēvs mani neatlaidīgi bija mudinājis griezties lūgšanā nevis pie Jēzus, bet pie Jēzus tēva, kura vārds ir Jehova. Es nometos zemē uz kameras grīdas un izteicu dziļu nožēlu par savu dzīvesveidu, kura dēļ vairāk nekā pusi mūža esmu pavadījis cietumā. Es dedzīgi lūdzu Jehovu, lai viņš palīdz man izkļūt no šīs situācijas, jo biju sapratis, ka viņš vienīgais spēj mani no tās izglābt.
Nezinu, cik ilgi es lūdzu Dievu, bet es pārcilāju prātā savu pagātni un, atzīdams savu vainu, lūdzu Jehovam piedošanu. Es apsolīju, ka centīšos uzzināt par viņu vairāk. Neilgi pēc tam mani izlaida no drūmās vieninieka kameras un pārcēla atpakaļ parastajā režīmā. Ar to arī beidzās mans bada streiks.
Turot savu solījumu, ka centīšos vairāk iemācīties par Jehovu, es sāku lasīt Svēto rakstu jaunās pasaules tulkojumu. Viena iezīme, kas mani piesaistīja šajā Bībeles izdevumā, bija grāmatas zaļie vāki. Man tie ļoti patika, jo cietumā viss — gan ieslodzīto apģērbs, gan kameras, gan sienas un koridori — bija nomācoši pelēks. Vēlāk, man par lielu pārsteigumu, šī pelēkā krāsa tika nomainīta pret sulīgi zaļu. Tādu lēmumu pēc ieslodzīto sacelšanās Atikas cietumā bija pieņēmis Labošanas darbu departaments.
Tēvs bija arī parūpējies, lai man tiktu piegādāti žurnāli Sargtornis un Atmostieties!, un es sāku tos lasīt. Mani dziļi iespaidoja tas, ka, lasīdams žurnālus, es uzzināju par daudziem Jehovas lieciniekiem, kas bijuši ieslodzīti cietumā savas nelokāmās ticības dēļ un ir pārcietuši daudz vairāk nekā es. Viņi nebija izdarījuši nekādus noziegumus, bet bija nevainīgi cietuši tāpēc, ka bijuši uzticīgi Dievam. Turpretī es izcietu pelnītu sodu. Šie gadījumi, par kuriem es lasīju, mani aizkustināja un mudināja vēl vairāk uzzināt par Jehovu un viņa tautu.
Visbeidzot, gadu vēlāk, es stājos komisijas priekšā, kura lēma par pirmstermiņa atbrīvošanu. Mana lieta tika izskatīta, ņemot vērā nežēlīgo apiešanos, ko biju pārcietis speciālajā kamerā. Es jutos laimīgs, kad uzzināju, ka ir pieņemts lēmums mani atbrīvot pirms termiņa 1972. gadā.
Divas nedēļas pēc iznākšanas no cietuma es apmeklēju vietējo Jehovas liecinieku Valstības zāli tā dēvētajā ”spāniešu” Hārlemā. Bet man joprojām bija tāda sajūta, ka es neesmu cienīgs būt kopā ar Jehovas tautu. Turklāt man vēl daudz kas bija jāmācās par Jehovu, viņa organizāciju un viņa tautu. Man bija arī vajadzīgs laiks, lai no jauna pielāgotos dzīvei sabiedrībā pēc tik daudziem cietumā pavadītiem gadiem.
Diemžēl es nespēju atmest savus vecos ieradumus. Es atsāku lietot narkotikas un pārkāpt likumu un atkal sāku dzīvot bezdievīgu dzīvi. Galu galā tas beidzās ar jaunu ieslodzījumu, un šoreiz man bija piespriesti 15 gadi. Tomēr man šķiet, Jehova bija saskatījis kaut ko labu manā sirdī, jo viņš nekad mani neatstūma kā bezcerīgi nelabojamu. Es varu vienīgi teikt, ka neatkarīgi no tā, vai tu esi cietumā vai ne, Jehova nekad nepamet tos, kas vēlas uzzināt par viņu, un nenovēršas no tiem.
Bībeles studijas cietumā
Es atkal biju nokļuvis Denimoras cietumā, bet šoreiz es izmantoju iespēju reizi nedēļā studēt Bībeli ar kādu no Jehovas liecinieku reliģiskajiem kalpotājiem. Vēlāk mani pārcēla uz Midorindžas labošanas iestādi — vidēji stingra režīma cietumu Ņujorkas štata ziemeļos. Salīdzinot ar Denimoras cietumu, kas bija stingrā režīma labošanas iestāde, tur apstākļi bija pavisam citādi.
Kad biju pavadījis Midorindžas cietumā jau divus gadus, es sāku aktīvi piedalīties Bībeles nodarbībās, kas ar cietuma administrācijas atļauju tika rīkotas kādam citam no ieslodzītajiem. Viņa māte, kas bija Jehovas lieciniece, bija parūpējusies, lai viņam būtu šī iespēja studēt Bībeli. Tā es turpināju apgūt Bībeles zināšanas un ar laiku sāku izmantot Bībeles principus savā dzīvē un garīgi augt.
Septiņas reizes komisija bija atteikusies atbrīvot mani pirms termiņa, līdz beidzot astotajā reizē diezgan negribīgi tomēr izlēma par labu manai pirmstermiņa atbrīvošanai. Iepriekšējās reizēs par atteikuma iemeslu tika minēta mana ”nosliece uz noziedzību”. Mani izlaida no cietuma, kad biju nosēdējis 8 no 15 piespriestajiem gadiem.
Galīgā atbrīvošanās no tumsas
Iznācis no cietuma, es atkal nenoturējos un uz neilgu laiku atsāku lietot narkotikas. Turklāt es dzīvoju kopā ar sievieti, ar kuru nebiju precējies. Mūsu attiecības bija izveidojušās 1972. gadā. Taču 1983. gadā es no jauna sāku studēt Bībeli ar Jehovas lieciniekiem, un šoreiz es arī sāku regulāri apmeklēt kristiešu draudzes sapulces. Bet, pirms es spēru šo soli, es atmetu narkotiku lietošanu un smēķēšanu.
Tomēr, pretēji Dieva likumiem par laulību, es joprojām dzīvoju kopā ar civilsievu. Tas darīja nemierīgu manu sirdsapziņu, tāpēc es centos pārliecināt viņu uzsākt Bībeles studijas un legalizēt mūsu attiecības. Bet viņa teica, ka Bībele ir vīriešu grāmata, ko vīrieši sarakstījuši, lai apspiestu sievietes, un apgalvoja, ka nav nekādas vajadzības precēties.
Es sapratu, ka nevaru turpināt amorālu kopdzīvi ar sievieti, kas neciena Dieva likumus par laulību, tāpēc es izbeidzu mūsu attiecības un pārcēlos uz Bruklinu. Es labi apzinājos, ka nevaru runāt ar citiem par Dievu un viņa nodomu, ja pats nedzīvoju saskaņā ar viņa likumiem.
Attīrījis savu dzīvi no visa, kas ir pretrunā ar Rakstiem, un trīs gadus studējis Bībeli, es ar tīru sirdsapziņu veltīju savu dzīvi Dieva gribas pildīšanai un simboliski to parādīju, kristīdamies vienā no Jehovas liecinieku kopsanāksmēm. Man ne uz brīdi nav nācies nožēlot savu solījumu, ka es centīšos tuvāk iepazīt Dievu, kura vārdu mans tēvs allaž pieminēja. Un es darīšu visu, kas manos spēkos, lai turētu solījumu, ko devu Jehovam, atrazdamies Denimoras cietuma drūmajā viennīcā, līdz viņš izlies pār zemi tās daudzās svētības, kas ir apsolītas viņa Rakstos.
Ar skatu uz paradīzi
Es ilgojos pieredzēt laiku, kad Jehova visu zemeslodi padarīs par krāšņu paradīzi. (Psalms 37:11, 29; Lūkas 23:43.) Tāpat es ar ilgošanos gaidu, kad piepildīsies kāds cits Dieva solījums — solījums celt augšā mirušos, lai dotu tiem iespēju dzīvot mūžīgi uz zemes. (Jāņa 5:28, 29; Apustuļu darbi 24:15.) Tas būs brīnišķīgs laiks, kad es atkal varēšu sastapt savus mīļos tuviniekus, kas ir jau nomiruši, — tēvu, mazo brāli un citus tuvus cilvēkus, kas miruši priekšlaicīgi. Es bieži domāju par šo cerību, un tā ielīksmo manu sirdi. Vēl viens prieka iemesls man ir tas, ka divas manas māsas un vairāki no viņu bērniem ir veltījuši savu dzīvi Jehovam un kristījušies.
Tagad, kad es stāstu citiem par savu ticību un dalos tajā, ko esmu dzīvē pieredzējis, man ir liels prieks uzmundrināt viņus ar mierinošajiem vārdiem, kas rakstīti 72. psalma 12.—14. pantā: ”Viņš glābs nabagu, kas kliedz, cietēju un bēdīgo, kam nav palīga. Viņš apžēlosies par trūcīgo un nabagu un palīdzēs nelaimīgām dvēselēm. No spaidiem un varmācības viņš atpestīs viņu dvēseles, un viņu asinis būs dārgas viņa acīs.”
Pacietība, ar kādu Jehova ir izturējies pret mani, ir sasildījusi manu sirdi un palīdzējusi man attīstīt tādas īpašības, kādas viņš cilvēkos vēlas redzēt, — īpašības, kurās izpaužas miermīlīgs, sirsnīgs un lēnprātīgs gars, nevis nežēlīga plēsoņas daba. Ir svarīgi tās sevī veidot, jo, kā sacīts Dieva Rakstos, ”pazemīgiem [viņš] dos žēlastību”. (Salamana Pamācības 3:34, LB-26.)
[Izceltais teksts 12. lpp.]
”Drīz vien mani atkal arestēja par zādzību ar ielaušanos, un es nosēdēju divus gadus Raikersailendas cietumā Ņujorkā. 1965. gadā es iznācu brīvībā. Taču tajā pašā gadā mani apcietināja no jauna — šoreiz par slepkavību. Es patiešām biju kļuvis kā plēsīgs zvērs.”
[Attēls 13. lpp.]
Kristīšanās dienā