Sargtorņa TIEŠSAISTES BIBLIOTĒKA
Sargtorņa
TIEŠSAISTES BIBLIOTĒKA
Latviešu
  • BĪBELE
  • PUBLIKĀCIJAS
  • SAPULCES
  • g99 8.6. 6.—8. lpp.
  • Pilnvērtīga dzīve arī tiem, kam trūkst locekļu

Atlasītajam tekstam nav pieejams video.

Atvainojiet, ielādējot video, radās kļūda.

  • Pilnvērtīga dzīve arī tiem, kam trūkst locekļu
  • Atmostieties! 1999
  • Virsraksti
  • Līdzīgs materiāls
  • Svarīga ir attieksme
  • ”Laiks raudāt”
  • Pilnvērtīga dzīve arī bez kāda no locekļiem
  • Protezēšanas centra apmeklējums
    Atmostieties! 2006
  • Locekļa zaudējums. Cik reāli ir draudi?
    Atmostieties! 1999
  • Kad veselība tiks pilnībā atjaunota
    Atmostieties! 1999
  • Slimību un ciešanu joprojām ir ļoti daudz
    Sargtornis Sludina Jehovas Valstību 2002
Skatīt vairāk
Atmostieties! 1999
g99 8.6. 6.—8. lpp.

Pilnvērtīga dzīve arī tiem, kam trūkst locekļu

”KALNĀKĀPĒJS atkal virsotnē,” vēstīja kāds laikraksts, kad Toms Vitakers bija uzkāpis Everestā. Daudzi ir sasnieguši šo vareno virsotni jau pirms viņa, bet Toms Vitakers bija pirmais, kurš to izdarīja pēc pārciestas amputācijas. Vitakers autokatastrofā zaudēja pēdu, bet protēze — mākslīga pēda — deva viņam iespēju atkal nodoties iemīļotajam sportam. Ar tamlīdzīgu ierīču palīdzību arī tūkstošiem citu cilvēku, kam trūkst locekļu, spēj dzīvot aktīvu un pilnvērtīgu dzīvi. Mūsdienās vairs nav nekas neparasts redzēt šādus cilvēkus skrienam, spēlējam basketbolu vai braucam ar velosipēdu.

Pirmās mākslīgās kājas un rokas bija primitīvi koka stumbeņi un metāla āķi. Bet ar laiku, kad karos tika sakropļoti jau tūkstošiem cilvēku, protēžu konstrukcija uzlabojās. Nav brīnums, ka cilvēks, kas tiek uzskatīts par pirmo īsto protēžu ieviesēju, bija kara ārsts — 16. gadsimta franču ķirurgs Ambruāzs Parē. Tagad protēzēs izmanto hidrauliku, sarežģītas mākslīgās ceļa locītavas, elastīgas oglekļa šķiedru pēdas, silikonu, plastmasas un citus modernās tehnoloģijas sasniegumus, kas daudziem dod iespēju staigāt un kustēties daudz dabiskāk un brīvāk, nekā jebkad agrāk kāds vispār būtu uzdrošinājies sapņot. Modernās mikroelektroniskās ierīces ļauj dabiskāk manipulēt ar mākslīgajām rokām un plaukstām. Arī protēžu izskats ir uzlabojies. Mūsdienās mākslīgajiem locekļiem ir pirksti, un dažkārt protēzes pat tiek veidotas tā, lai izskatītos, ka tām ir asinsvadi. Kādai modeļu demonstrētājai, kas vēža dēļ zaudēja kāju, tika izgatavota tik dabiska izskata protēze, ka viņa varēja turpināt savu manekenes karjeru.

Svarīga ir attieksme

Tomēr psihiskās veselības speciāliste Elena Vinčela brīdina: ”Kad jūs piemeklē tāda personiska nelaime kā locekļa zaudējums, jums jāpārcieš smags pārbaudījums gan fiziskajā, gan emocionālajā, gan psihiskajā, gan garīgajā plāksnē.” Kāds vīrietis, vārdā Viljams, kuram pēc savainojuma bija jāamputē kāja, jo tajā bija sākusies gangrēna, stāsta: ”Lai pārvarētu jebkuras grūtības, ļoti svarīga ir paša cilvēka attieksme. Es nekad neesmu uzskatījis savu fizisko trūkumu par šķērsli, bet esmu centies saglabāt optimismu arī sliktajos brīžos, ko esmu piedzīvojis pēc šī nelaimes gadījuma.” Elena Vinčela, kas pati ir pārcietusi amputāciju, izsaka līdzīgu viedokli, atzīmējot, ka tie cilvēki, kas ir optimistiski noskaņoti, labāk pielāgojas locekļa zaudējumam nekā pesimisti. Kā sacīts Bībelē, ”priecīga sirds dziedina vainas”. (Salamana Pamācības 17:22.)

Atmostieties! korespondents intervēja vairākus kristiešus, kam izdevies sekmīgi piemēroties dzīvei pēc locekļa zaudēšanas. Lielākā daļa no viņiem ieteica tiem, kam ir amputēti locekļi, nekļūt pārāk bikliem savas invaliditātes dēļ un nevairīties runāt par to ar citiem. ”Es būtu juties daudz sliktāk, ja citiem būtu licies, ka šis ir viens no ”aizliegtajiem” tematiem,” teica Dels, kurš ir zaudējis kreiso kāju lejpus ceļgala. ”Manuprāt, tas tikai liktu visiem justies neērti.” Daži speciālisti, piemēram, iesaka: ja jums trūkst labās rokas un jūs tiekat ar kādu iepazīstināts, uzņemieties iniciatīvu un pastiepiet rokasspiedienam kreiso roku. Ja kāds kaut ko jautā par jūsu protēzi, atbildiet viņam. Jūsu nepiespiestā izturēšanās palīdzēs arī sarunas biedram justies brīvi. Visbiežāk saruna drīz vien ievirzās citā gultnē.

Dzīvē ir ”savs laiks smieties”. (Salamans Mācītājs 3:4b.) Kāda sieviete, kurai trūkst rokas, saka: ”Galvenais — nezaudējiet humora izjūtu! Mums vienmēr jāatceras, ka mūsu attieksme pret sevi lielā mērā nosaka pasaules attieksmi pret mums.”

”Laiks raudāt”

Zaudējis kāju, Dels sākumā nosprieda: ”Tas ir viss. Mana dzīve ir galā.” Angolieši Florindo un Floriano abi ir zaudējuši locekļus, sprāgstot kājnieku mīnai. Florindo stāsta, ka viņš raudājis trīs dienas pēc kārtas. Arī Floriano bija jācīnās ar sāpīgām emocijām. ”Man bija tikai 25 gadi,” viņš raksta. ”Dienu iepriekš es varēju darīt visu, bet tad pēkšņi vairs nespēju pat piecelties. Es biju nomākts un satriekts.”

Reizēm pienāk arī ”laiks raudāt”. (Salamans Mācītājs 3:4a.) Kad piedzīvots smags zaudējums, ir gluži dabiski bēdāties par to. (Salīdzināt Soģu 11:37; Salamans Mācītājs 7:1—3.) ”Lai pārvarētu bēdas, tām ir jāizdzīvo cauri,” raksta Elena Vinčela. Uzticot savus pārdzīvojumus kādam iejūtīgam klausītājam, parasti var gūt lielu atvieglojumu. (Salamana Pamācības 12:25.) Turklāt bēdas neturpinās bezgalīgi. Daži cilvēki pēc locekļa zaudējuma kļūst nenosvērti, neiecietīgi un nervozi vai ieraujas sevī, tomēr tādas izpausmes lielākoties ar laiku pāriet. Ja tā nenotiek, varbūt ir iestājusies depresija — slimība, kura vairākumā gadījumu prasa medicīnisku iejaukšanos. Tuviniekiem un draugiem jābūt gataviem pamanīt pazīmes, kas varētu liecināt par medicīniskas palīdzības nepieciešamību.a

V. Mičels, kuram ir paralizētas abas kājas, raksta: ”Mums visiem ir vajadzīgi cilvēki, kam mēs esam dārgi. Var izturēt gandrīz visu, ja vien tu jūti, ka ap tevi ir draugi un piederīgie, turpretī to, kurš viens pats cīnās uz priekšu pa dzīvi, pat niecīga neveiksme var izsist no sliedēm. Un draudzība nerodas pati no sevis, tā ir aktīvi jāuzsāk un aktīvi jāuztur, citādi tā iznīkst.” (Salīdzināt Salamana Pamācības 18:24.)

Pilnvērtīga dzīve arī bez kāda no locekļiem

Par spīti invaliditātei, daudzi cilvēki arī bez locekļiem dzīvo pilnskanīgu dzīvi. Rasels, piemēram, piedzima bez kreisās kājas apakšējās daļas. 78 gadu vecumā viņš joprojām regulāri nodarbojas ar fiziskiem vingrinājumiem un gūst no dzīves daudz prieka, kaut arī tagad viņš ejot balstās uz spieķa. Līksmās dabas dēļ Raselam, kā viņš pats stāsta, jau kopš seniem laikiem ir pielipusi iesauka Happy — Laimīgais.

Duglass, kurš ir zaudējis kāju Otrā pasaules kara laikā, staigā ar modernas protēzes palīdzību. Būdams Jehovas liecinieks, viņš sešus gadus ar prieku ir kalpojis par pionieri jeb pilnas slodzes labās vēsts sludinātāju. Un vai jūs atceraties Delu, kuram pēc kājas zaudējuma likās, ka viņa dzīve ir galā? Arī viņš tagad kalpo par pionieri un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, turklāt viņš ir spējīgs pats sevi uzturēt.

Bet kā invalīdiem, kam trūkst locekļu, klājas nabadzīgās un kara pārņemtās zemēs? Pasaules veselības organizācija raksta: ”Pašlaik realitāte ir tāda, ka tikai neliela daļa invalīdu saņem palīdzību.” Daudziem jāiztiek ar nūjām un primitīviem kruķiem, lai varētu pārvietoties. Tomēr dažkārt ir pieejams zināms atbalsts. Floriano un Florindo, kas kļuva par mīnu upuriem Angolā, abi saņēma protēzes ar Starptautiskā Sarkanā Krusta un Šveices valdības starpniecību. Floriano pilda kalpošanas palīga pienākumus vietējā Jehovas liecinieku draudzē, savukārt Florindo kalpo par draudzes vecāko un pilnas slodzes labās vēsts sludinātāju.

Kāda asociācija, kuras mērķis ir rūpēties par invalīdiem, pamatoti atzīmē: ”Patiešām nespējīgs ir vienīgi tas, kurš zaudējis drosmi.” Interesanti, ka daudziem invalīdiem nozīmīgs avots, kur smelties drosmi, ir bijusi Bībele. ”Atveseļošanās laikā es mācījos Bībeles patiesību, un tas man ārkārtīgi palīdzēja,” saka Dels. Arī Rasels atzīst: ”Uz Bībeli balstītā cerība man allaž ir palīdzējusi tikt galā ar grūtībām.” Kāda ir tā cerība, ko Bībele sniedz invalīdiem?

[Zemsvītras piezīme]

a Skat. rakstu ”Kā palīdzēt nomāktajiem atgūt prieku” Sargtorņa 1990. gada 15. marta numurā (angļu val.).

[Papildmateriāls 8. lpp.]

Fantoma sāpes

Par fantoma sajūtām sauc ļoti reālas sajūtas, it kā trūkstošais loceklis joprojām atrastos savā vietā. Tā ir parasta parādība, kas novērojama pēc amputācijām, un šīs sajūtas ir tik reālas, ka kādā brošūrā, kas domāta cilvēkiem ar amputētiem locekļiem, izteikts brīdinājums: ”Neaizmirstiet par fantoma sajūtām, kad ceļaties no gultas vai krēsla bez savas protēzes. Vienmēr vispirms paskatieties uz leju, lai atgādinātu sev, ka jums nav pēdas.” Kāda sieviete, kam bija amputētas abas kājas, gribēja piecelties, lai paspiestu roku savam ārstam, bet attapās, nokritusi uz grīdas.

Problēmas sagādā arī fantoma sāpes. Tās ir īstas sāpes, kuras tiek uztvertas tā, it kā tās būtu jūtamas amputētajā loceklī. Fantoma sāpēm mēdz būt dažāda intensitāte, veids un ilgums. Par laimi, gan fantoma sajūtas, gan fantoma sāpes vairākumā gadījumu ar laiku atslābst.

[Attēls 6. lpp.]

Modernās protēzes lielai daļai invalīdu palīdz gūt no dzīves daudz lielāku prieku

[Norāde par autortiesībām]

Photo courtesy of RGP Prosthetics

[Attēls 7. lpp.]

Bēdas ir dabiska reakcija uz smagu zaudējumu

[Attēls 8. lpp.]

Daudzi invalīdi dzīvo pilnskanīgu dzīvi

    Publikācijas latviešu valodā (1991—2026)
    Atteikties
    Pieteikties
    • Latviešu
    • Dalīties
    • Iestatījumi
    • Copyright © 2026 Watch Tower Bible and Tract Society of Pennsylvania
    • Lietošanas noteikumi
    • Paziņojums par konfidencialitāti
    • Privātuma iestatījumi
    • JW.ORG
    • Pieteikties
    Dalīties