Locekļa zaudējums. Cik reāli ir draudi?

Bendžamins gāja pa Sarajevu, priecādamies par silto pavasara sauli, kad pēkšņi viņš uzkāpa uz kājnieku mīnas. Sprādziens norāva viņam kreiso kāju. ”Es mēģināju piecelties,” atceras Bendžamins, ”bet nevarēju to izdarīt.” Viņš ir tikai viens no daudzajiem kājnieku mīnu upuriem — katru gadu šīs mīnas sakropļo vai nogalina 20 000 cilvēku.

ANGOLĀ ir izvietoti veseli 15 miljoni kājnieku mīnu — vairāk nekā viena mīna uz katru iedzīvotāju, no sirmgalvja līdz bērnam. Patlaban Angolā ir 70 000 cilvēku, kas zaudējuši kādu locekli. Kambodžā, kur izlikti astoņi līdz desmit miljoni kājnieku mīnu, ir augstākais proporcionālais locekļus zaudējušo iedzīvotāju skaits visā pasaulē — ir aprēķināts, ka šādu invalīdu skaita attiecība pret kopējo iedzīvotāju skaitu Kambodžā ir 1 pret 236. Bosnijā un Hercegovinā, kā ziņots kādā žurnālā, ir vairāk nekā trīs miljoni mīnu — 59 uz katru kvadrātkilometru.

Taču rokas un kājas zaudē ne tikai tie, kas dzīvo zemēs, kur notiek karadarbība. Amerikas Savienotajās Valstīs, piemēram, ir ap 400 000 cilvēku, kam trūkst viena vai vairāku locekļu. No šīs iedzīvotāju grupas lielākajai daļai pieaugušo galvenais locekļu zaudējuma cēlonis ir hroniski perifērās asinsrites traucējumi, kurus var izraisīt dažādas slimības. Kā norādīts medicīnas terminu vārdnīcā Taber’s Cyclopedic Medical Dictionary, ”perifērās asinsrites traucējumi” ir vispārīgs apzīmējums, ko lieto, runājot par ”ekstremitāšu artēriju un vēnu slimībām, īpaši tajos gadījumos, kad ir traucēta asins plūsma no vai uz ekstremitātēm”. Viens no biežākajiem šo traucējumu iemesliem ir diabēts. Ziņojumā The World Health Report 1998 izteikta prognoze, ka tuvākajā nākotnē ”pieaugušo iedzīvotāju saslimstība ar diabētu pasaulē pieaugs vairāk nekā divas reizes: no 143 miljoniem 1997. gadā līdz 300 miljoniem 2025. gadā”.

Otrs izplatītākais locekļu zaudējuma cēlonis Amerikas Savienotajās Valstīs ir traumas, no kurām liela daļa tiek gūtas autokatastrofās vai nelaimes gadījumos, kas notiek, lietojot mehāniskas iekārtas, elektroierīces un šaujamieročus, — 20 līdz 30 procenti no visām amputācijām tiek izdarītas traumu dēļ. No pārējiem cēloņiem vēl var pieminēt audzējus (aptuveni 6 procenti), kā arī iedzimtus defektus (aptuveni 4 procenti).

Doma par rokas vai kājas zaudēšanu ir biedējoša, lai neteiktu vairāk. Vai ir iespējams kaut ko darīt, lai mazinātu šādas nelaimes varbūtību? Un kā tie, kas jau ir zaudējuši kādu locekli, var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi? Šie un citi jautājumi būs aplūkoti nākamajos rakstos.