Locekļa zaudējums. Kā samazināt risku?

LIELĀKOTIES locekļa zaudējumu ir iespējams nepieļaut. To var teikt arī par tiem gadījumiem, kad cilvēks cieš no perifērās asinsrites traucējumiem. Kā jau bija minēts iepriekšējā rakstā, perifērās asinsrites traucējumi bieži rodas diabēta dēļa, taču diabētu, par laimi, parasti ir iespējams ierobežot.

”Diēta ir diabēta ārstēšanas stūrakmens, vienalga, vai insulīns tiek parakstīts vai ne,” sacīts Britu enciklopēdijā. Dr. Marsels Bajols no Ņujorkas Kingsas apgabala slimnīcas Atmostieties! korespondentam teica: ”Ja diabēta slimnieki uztver savu stāvokli nopietni, rūpīgi ievēro diētu un pakļaujas medicīniskai kontrolei, viņi samazina risku zaudēt kājas.” Cilvēkiem, kas slimo ar II tipa diabētu, ievērojot šo padomu, stāvoklis ar laiku var pat uzlaboties.b

Liela nozīme ir vingrinājumiem

Ļoti svarīgi ir arī fiziski vingrinājumi. Tie palīdz organismam uzturēt glikozes līmeni normas robežās. Perifērās asinsrites traucējumu gadījumā vingrinājumi palīdz saglabāt nepieciešamo spēku un lokanību un uzlabot asinsriti slimības skartajos locekļos. Tāpat fiziskas nodarbības palīdz samazināt tā dēvēto intermitējošo klibošanu — krampjveidīgās sāpes, ko cilvēki ar perifērās asinsrites traucējumiem mēdz izjust ikru muskuļos iešanas vai fizisku vingrinājumu laikā. Tomēr šādiem cilvēkiem būtu jāizvairās no vingrinājumiem, kas pārmērīgi sasprindzina kājas vai pakļauj tās grūdieniem. Piemērotākas būtu tādas nodarbības kā staigāšana, braukšana ar velosipēdu, airēšana, peldēšana un aerobiski vingrinājumi ūdenī. Pirms diētas kursa vai īpašas vingrojumu programmas uzsākšanas noteikti ir jākonsultējas ar ārstu.

Ikvienam, kas vēlas labu veselību, protams, jāatsakās no smēķēšanas. Perifērās asinsrites traucējumi ir tikai viena no daudzajām veselības problēmām, ko smēķēšana vai nu izraisa, vai saasina. ”Smēķēšana ir būtisks faktors, kas palielina amputācijas risku, it īpaši, ja smēķētājam ir diabēts un perifērās asinsrites traucējumi,” sacīja Dr. Bajols. Cik būtisks faktors tā ir? Kādā rehabilitācijas rokasgrāmatā, kas domāta cilvēkiem, kuriem amputēti locekļi, sacīts, ka ”smēķētājiem amputācijas tiek izdarītas desmitreiz biežāk nekā nesmēķētājiem”.

Rūpes par slimajiem locekļiem

Perifērās asinsrites traucējumu dēļ apakšējās ekstremitātes tiek slikti apasiņotas, un tāpēc var izveidoties neiropātija — nervu bojājumi, kas izraisa jušanas traucējumus. Tas palielina risku, ka locekļi varētu tikt traumēti, un traumu var gūt, pat vienkārši guļot gultā. Tā kā slimnieks nejūt sāpes, viņš, piemēram, var nopietni apdedzināties, ja pārkarst elektriskā sega vai matracis. Šī iemesla dēļ ražotāji brīdina diabēta slimniekus būt uzmanīgiem, lietojot tamlīdzīgus priekšmetus.

Slimie locekļi ir arī vairāk pakļauti dažādām infekcijām. Sīkas skrambiņas dēļ var rasties čūla un pat gangrēna, tāpēc ļoti liela nozīme ir pēdu aprūpei, kurā ietilpst arī ērtu pareiza izmēra apavu valkāšana un rūpes par to, lai kājas un it īpaši pēdas būtu tīras un sausas. Daudzviet slimnīcās ir pēdu aprūpes kabineti, kur pacienti tiek mācīti pareizi apkopt savas pēdas.

Ja perifērās asinsrites traucējumi ir attīstījušies tik tālu, ka nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, ķirurgi cenšas nepieļaut amputāciju, ja vien tas ir iespējams. Viena no operācijām, kas var palīdzēt šādos gadījumos, ir balona angioplastika. Asinsvadu ķirurgs ievada asinsvadā katetru ar baloniņu galā. Baloniņš tiek piepūsts un izpleš sašaurināto artēriju. Cita iespēja ir šuntēšana — apvedceļa veidošana ap smagi bojātām asinsvadu vietām, izmantojot citu asinsvadu fragmentus.

Bārbara, kurai tagad ir 54 gadi, kopš četru gadu vecuma slimo ar I tipa diabētu. Pēc pirmā bērna piedzimšanas viņai pēdās attīstījās perifērās asinsrites traucējumi, un daži ārsti ieteica tās amputēt. Taču Bārbara atrada asinsvadu ķirurgu, kuram ar angioplastikas palīdzību izdevās uzlabot asinsriti viņas pēdās. Uz kādu laiku angioplastika palīdzēja, bet galu galā Bārbarai bija nepieciešama šuntēšana, kas sekmīgi tika veikta. Patlaban Bārbara ievēro ļoti stingru pēdu aprūpes režīmu.

Izvairieties no traumām

Otrs izplatītākais locekļu zaudējuma cēlonis ir traumas. Atšķirībā no pirmā cēloņa, kas apdraud galvenokārt kājas, tās var skart jebkuru ķermeņa daļu. Taču dievbijīga attieksme pret dzīvību var krietni samazināt risku gūt traumu. Kristiešiem ir jāizturas pret savu ķermeni kā pret Dieva dāvanu, vienalga, vai viņi strādā vai brauc ar automašīnu, vai izklaidējas. Tas nozīmē, ka viņiem jāievēro visi drošības noteikumi un jāatturas no muļķīgi riskantas rīcības. (Romiešiem 12:1; 2. Korintiešiem 7:1.)

Bet kādi pasākumi, kas mazina traumas risku, tiek veikti tajās zemēs, kur iedzīvotājus apdraud mīnas? Daudzās valstīs tiek īstenotas valdības sponsorētas pretmīnu programmas. Kā teikts Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra ziņojumā, šo programmu uzdevums ir mācīt ”apdraudētos iedzīvotājus.., kā nekļūt par mīnu upuriem, dzīvojot un strādājot mīnētajos apgabalos”.

Diemžēl ”iedzīvotāji pierod pie tā, ka apkārtnē ir mīnas, un kļūst nevērīgi”, sacīts kādā Apvienoto Nāciju Organizācijas ziņojumā. ”Reizēm reliģisku iemeslu dēļ [cilvēkiem] izveidojas fatālistiska attieksme pret šādām briesmām.” Taču fatālismam nav nekāda pamatojuma Dieva Rakstos. Gluži pretēji, Bībele mudina būt uzmanīgiem un rūpēties par drošību. (5. Mozus 22:8; Salamans Mācītājs 10:9.)

Rīkojoties uzmanīgi un saprātīgi rūpējoties par savu veselību, ir iespējams ievērojami samazināt varbūtību, ka tiks zaudēts kāds loceklis. Bet ko var teikt par cilvēkiem, kas jau ir pieredzējuši tādu zaudējumu? Vai viņiem ir iespējams turpināt pilnskanīgu dzīvi?

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 4. lpp.]

Smēķēšana ievērojami palielina risku zaudēt kādu locekli, it sevišķi tad, ja smēķētājs slimo ar kādu asinsvadu slimību

[Attēls 5. lpp.]

Piemērota fiziska slodze un pareizs uztura režīms palīdz saglabāt veselīgu asinsrites sistēmu