Viesojoties Vjetnamas Lejup Traucošā Pūķa līcī
TVEICĪGĀ rīta stundā mēs Hanojā iekāpām autobusā, lai dotos 165 kilometrus garā braucienā austrumu virzienā uz vienu no gleznainākajām Vjetnamas vietām — uz pasaulslaveno Halonga jeb Lejup Traucošā Pūķa līci. Bijām bieži dzirdējuši ļaudis cildinām līča apbrīnojamo skaistumu un tagad beidzot devāmies paraudzīties uz to paši savām acīm.
Ap pusdienas laiku autobuss apstājās pašā līča krastā, taču mūsu galīgais ceļa mērķis vēl nebija sasniegts. Halonga līcis ir slavens ne tikai ar savu smaragdzaļo ūdens klaju, bet arī ar 3000 krāšņām salām, kas izkaisītas 1500 kvadrātkilometru platībā. Ikviena no šīm salām ir unikāla, tāpēc mēs gribējām apmeklēt vismaz dažas no tām. Pēc brīža jau bijām iekāpuši nelielā kuģītī un mūsu brīnišķīgais piedzīvojums bija sācies.
Pēc kādas stundas kuģītis izmeta enkuru idilliskā, mazu saliņu ieskautā līcītī. Nu bija īstais laiks izpeldēties vēsajā, dzidri zaļajā ūdenī! Mūsu šļakstīšanās drīz vien piesaistīja uzmanību, un grupa ziņkārīgu bērnu savās mazajās laiviņās atīrās mums pretī. Visi šie bērni kopā ar savām ģimenēm mājo dzīvojamās laivās jeb džonkās, kas šūpojas līča ūdeņos.
Nav grūti uzminēt, ka Halonga līča iemītnieki ir zvejnieki. Bet šejienieši nodarbojas arī ar kādu citu amatu, ko nav tik viegli iedomāties, — viņi ir saglabājuši buru darināšanas prasmi, kas citur jau ir izzudusi. Maikla Baklija grāmatā Moon Travel Handbook on Vietnam teikts: ”Halonga līcis ir viena no pēdējām vietām, kur džonku buras joprojām ar rokām izgatavo buru darinātāju ģimenes. Ar zīda pavedienu viņi sašuj kopā raupjus kokvilnas auduma gabalus, katru vīli nošujot ar rokām. Lai buras netrūdētu un nepelētu, gatavo izstrādājumu mērcē šķidrumā, ko iegūst no kāda jamsam radniecīga auga, kurš pēc izskata atgādina bieti. Buru mērcē un žāvē trīs četras reizes, un šajā procesā tā iegūst raksturīgo rūsgani sarkano krāsu.”
Bet kāpēc Halonga līcim dots tāds nosaukums — Lejup Traucošā Pūķa līcis? Ceļojuma laikā mēs tur nevienu pūķi gan nesastapām, taču mēs uzzinājām, ka saskaņā ar leģendu Halonga līča salas esot radījis milzīgs pūķis, kas dzīvojis kalnos. Grāmatā The Lonely Planet Guidebook on Vietnam stāstīts: ”Kad [pūķis] traucies lejup uz jūras krastu, tā aste, svaidīdamās šurp turp, izveidojusi ielejas un gravas, un, kad pūķis iemeties jūrā, astes izvagoto zemi pārklājis ūdens, tā ka ārā palikušas tikai augstākās virsotnes.”
Protams, īstenībā tie varenie spēki, kas veidojuši šīs salas, ir vējš un ūdens, kas piešķīruši tām visdažādākās formas un izmērus. Piemēram, mazliet piepūlot savu iztēli, mazās Hongahoi jeb Gaiļu Cīņas saliņas apveidos tiešām var saskatīt divus gaiļus, kas cīnās savā starpā.
Jau krēsloja, kad ar kuģīti atgriezāmies atpakaļ piestātnē, jau iepriekš priecādamies par nākamajā dienā gaidāmo braucienu. Otrā rītā pēc brokastīm iekāpām burulaivā un devāmies aplūkot dažas no tuvākās apkaimes alām un grotām. Pār līci klājās migla, padarot ainavu noslēpumaini valdzinošu. Mēs iegriezāmies vairākās alās. Vienu no tām sauc par Hangzaugo — par Koka Mietu alu. Tā sastāv no trim telpām, ko savieno 90 pakāpieni. Kā šī ala ir ieguvusi tādu nosaukumu? Grāmatā The Lonely Planet Guidebook on Vietnam paskaidrots: ”Alas vjetnamiešu nosaukuma izcelsme ir saistīta ar trešo telpu, kurā, kā vēstī nostāsts, 13. gadsimtā tikuši glabāti asie bambusa mieti, ko [vjetnamiešu varonis] Čan Hing Dao sasprauda Bahdangas upes gultnē”, lai aizkavētu hana Hubilaja uzbrukumu.
Uzkāpām līdz alai un pagriezāmies atpakaļ, lai paraudzītos lejup. Mūsu acīm pavērās patiešām gleznains skats. Aši jāsameklē fotoaparāts! Priekšplānā redzami alas stalaktīti, dziļākajā plānā līča zaļganajos ūdeņos lēni šūpojas mūsu laiva — aina kā radīta tam, lai iznāktu brīnišķīga fotogrāfija! Halonga līci neapšaubāmi var nosaukt par fotogrāfa paradīzi un gleznotāja sapni.
Nedaudz vēlāk mēs ar mazu motorkuģīti devāmies uz vienu no lielajām salām. Pēkšņi mūs apņēma pilnīga tumsa — likās, it kā kalns būtu mūs aprijis! Mēs braucām cauri kādai alai. Pēc brīža jau bijām nokļuvuši otrā pusē un pārsteigti ieraudzījām, ka atrodamies lielā ezerā, ko no visām pusēm ieskauj augstas, zaļumiem noaugušas kaļķakmens sienas. Kuģīša apkalpe izslēdza motoru. Iestājās klusums, ko ik pa laikam pārtrauca vienīgi putnu saucieni. Šis mierpilnais brīdis mums vēl ilgi paliks atmiņā.
Nemanot pienāca laiks doties atceļā uz Hanoju. Mūsu ekskursija bija bijusi pārāk īsa, tomēr mēs vedām sev līdzi daudz atmiņu par redzēto: par salu robotajiem siluetiem un džonkām, kas burā līča ūdeņos, un, protams, par pašu Halonga līci, kas ir tikai viena no daudzajām brīnišķīgajām Vjetnamas ainavām.
Ar lielu nepacietību gaidām, kad varēsim aplūkot arī citas ievērības cienīgas vietas šajā skaistajā zemē. Mēs pateicamies Radītājam, Dievam Jehovam, par viņa radītās pasaules krāšņumu un daudzveidību un par viņa solījumu, ka pienāks laiks, kad visa pasaule būs tikpat tīra kā Halonga līcis. (Atsūtīts.)