Ar bērnu smagiem pūliņiem — Sargtorņa TIEŠSAISTES BIBLIOTĒKA

Ar bērnu smagiem pūliņiem

”Pret bērniem, kas tagad tiek izmantoti ražošanas procesā, izturas kā pret preci, nevis sabiedrības nākotni.” (Čira Hongladaroms, Taizemes Darbaspēka resursu institūta direktors.)

KAD jūs nākamreiz pirksiet savai meitai lelli, atcerieties, ka to varētu būt gatavojuši bērni, kas dzīvo Dienvidaustrumāzijā. Kad jūsu dēls nākamreiz dzenās futbolbumbu, padomājiet par to, ka bumbu varētu būt šuvusi trīsgadīga meitene, kas kopā ar savu māti un četrām māsām pelna 44 santīmus dienā. Kad jūs nākamreiz iegādāsieties paklāju, ņemiet vērā, ka to ar saviem veiklajiem pirkstiem varētu būt auduši sešgadīgi zēni, kas dienu no dienas strādā garas stundas galēji nelabvēlīgos apstākļos.

Cik izplatīts ir bērnu darbs? Kā tas bērnus ietekmē? Kā būtu iespējams mainīt šo situāciju?

Bērnu ekspluatācijas apmēri

Pēc Starptautiskās darba organizācijas (ILO) datiem, jaunattīstības valstīs ir 250 miljoni bērnu vecumā no 5 līdz 14 gadiem, kas ir spiesti strādāt.a Tiek uzskatīts, ka 61 procents no viņiem strādā Āzijas valstīs, 32 procenti — Āfrikā, un 7 procenti — Latīņamerikā. Bērnu darbs pastāv arī industrializētajās valstīs.

Eiropas dienvidos daudz bērnu strādā algotu darbu — parasti viņi tiek nolīgti par sezonas strādniekiem, piemēram, lauksaimniecībā, vai strādā nelielās darbnīcās. Līdz ar neseno pāreju no komunisma uz kapitālismu bērnu darbs ir pieaudzis arī Viduseiropā un Austrumeiropā. Pēc oficiāliem datiem, Amerikas Savienotajās Valstīs ir 5,5 miljoni strādājošo bērnu, taču šajā skaitā neietilpst bērni, kas, vēl nebūdami 12 gadus veci, ir nelikumīgi nodarbināti saldumu veikalos vai nolīgti par sezonas strādniekiem lielās saimniecībās. Kā šie miljoni bērnu ir kļuvuši par darbaspēku?

Bērnu ekspluatācijas cēloņi

Nabadzība. ”Galvenais, kas mudina bērnus uzņemties bīstamu un smagu darbu, ir nabadzība,” teikts publikācijā The State of the World’s Children 1997. ”Ja bērni no nabadzīgām ģimenēm nenopelnītu kaut vai to pašu niecīgo summu vai nestrādātu mājās, dodot iespēju vecākiem iet peļņā, šīs ģimenes nevarētu sev nodrošināt pat minimālu iztiku — tām būtu jācieš bads.” Strādājošo bērnu vecāki visbiežāk ir bezdarbnieki, vai viņiem nav pastāvīgas darbavietas. Viņi izmisīgi meklē stabilu darbu. Bet kāpēc notiek tā, ka viņu bērniem tas tiek piedāvāts, bet viņiem pašiem ne? Tāpēc, ka bērniem var maksāt mazāk. Tāpēc, ka bērni ir daudz paklausīgāki un piekāpīgāki — daudzi no viņiem dara visu, ko viņiem liek, un tikai retu reizi aizdomājas, vai darba devējam ir pamats uzstādīt konkrētās prasības. Tāpēc, ka bērni daudz retāk saceļas pret apspiešanu. Un arī tāpēc, ka uz fiziskiem pāridarījumiem viņi neatbild ar to pašu.

Pienācīgas izglītības trūkums. Kāds vienpadsmitgadīgs zēns no Indijas, vārdā Sudirs, ir viens no tiem miljoniem bērnu, kas ir pārstājuši apmeklēt skolu un sākuši strādāt. Kāpēc? ”Skolotāji mūs labi nemācīja,” viņš paskaidro. ”Kad mēs lūdzām, lai mums iemāca alfabētu, viņi mūs sita. Viņi klasē gulēja. [..] Ja mēs kaut ko nesapratām, viņi mūs nepamācīja.” Diemžēl Sudira novērojumi ir pilnīgi precīzi. Jaunattīstības valstīs sociālo sfēru finansējuma samazināšana īpaši slikti atsaucas tieši uz izglītības sistēmu. Kādā ANO pētījumā, kas 1994. gadā tika izdarīts 14 vismazāk attīstītākajās valstīs, atklājās vairāki interesanti fakti. Piemēram, pusē šo valstu skolas ir tādā stāvoklī, ka pirmās klases mācību telpā uz 10 skolēniem ir tikai 4 sēdvietas. Pusei skolēnu nav mācību grāmatu, un pusē mācību telpu nav tāfeles. Tāpēc nav brīnums, ka daudzi bērni, kas kādu laiku apmeklē šādas skolas, galu galā aiziet strādāt.

Tradicionālie priekšstati. Jo bīstamāks un smagāks ir darbs, jo lielāka iespējamība, ka to darīs tie, kas pieder pie etniskajām minoritātēm vai sabiedrības zemākajiem slāņiem vai arī nāk no nelabvēlīgām vai nabadzīgām ģimenēm. Kā bija minēts Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu fonda pārskatā par kādu no Āzijas valstīm, šajā valstī ”pastāv uzskats, ka neliela daļa cilvēku piedzimst, lai būtu noteicēji pār citiem un strādātu garīgu darbu, turpretī pārējie — lielum lielais vairākums —, lai strādātu fizisku darbu”. Arī Rietumos var novērot šādu attieksmi. Noteiktu sabiedrības slāņu pārstāvji nevēlas, ka viņu bērni strādātu bīstamu darbu, taču viņus nepavisam nemoka sirdsapziņa, ja šādu darbu dara bērni, kas pieder pie rasu, etniskajām vai sociālajām minoritātēm. Ziemeļeiropā, piemēram, lielākā daļa strādājošo bērnu ir no Turcijas vai Āfrikas, bet Amerikas Savienotajās Valstīs — no Āzijas vai Latīņamerikas. Bērnu darba problēmu tik aktuālu ir padarījusi mūsdienu materiālistiski noskaņotā sabiedrība. Pastāv liels pieprasījums pēc lētām precēm, un maz ir tādu cilvēku, kurus uztrauc fakts, ka tās varētu būt izgatavojuši miljoniem nevienam nezināmu, ekspluatētu bērnu.

Bērnu ekspluatācijas veidi

Kādi ir bērnu ekspluatācijas veidi? Visplašāk izplatītais ekspluatācijas veids ir bērnu izmantošana par mājkalpotājiem. Šādā veidā nodarbinātie bērni tiek dēvēti par ”visaizmirstākajiem bērniem pasaulē”. Darbs mājās it kā nebūtu saucams par bīstamu, taču tas bieži vien tāds ir. Bērni, kas tiek izkalpināti mājas darbos, parasti saņem ļoti mazu atlīdzību vai nesaņem to vispār. Nosakot darba noteikumus, saimnieki rīkojas pilnīgi patvaļīgi. Šie bērni neizjūt mīlestību un paliek bez izglītības, viņiem ir liegta iespēja rotaļāties un būt kopā ar citiem bērniem. Turklāt viņi ir neaizsargāti pret vardarbību un seksuālu izmantošanu.

Citi bērni ir spiesti strādāt vecāku parādu dēļ. Dienvidāzijā un arī citur vecāki savus bērnus, kas bieži nav vecāki par astoņiem deviņiem gadiem, atdod darbā pie fabriku īpašniekiem vai viņu pārstāvjiem, pretī saņemot nelielu aizdevumu. Bērns var strādāt visu savu mūžu, bet parādu tā arī nesamazināt.

Ko var teikt par bērnu komerciāli seksuālo ekspluatāciju? Aprēķini rāda, ka katru gadu vismaz miljons meiteņu visā pasaulē ar viltu tiek iesaistītas pornobiznesā. Arī zēnu seksuālā izmantošana nav retums. Fiziskās un emocionālās traumas, ko rada šāda bērnu ļaunprātīga izmantošana, nemaz nerunājot par iespēju inficēties ar HIV, padara šo ekspluatācijas veidu par vienu no bīstamākajiem. ”Sabiedrībā pret mums ir tāda pati attieksme kā pret klaidoņiem,” stāsta kāda piecpadsmitgadīga prostitūta no Senegālas. ”Neviens negrib mūs pazīt vai būt kopā ar mums, kad citi viņu redz.”b

Liela daļa strādājošo bērnu tiek ekspluatēti rūpniecībā un lauksaimniecībā. Šie bērni kalnrūpniecībā veic darbus, ko pieaugušie nedara pārāk lielā riska dēļ. Daudzi no viņiem slimo ar tuberkulozi, bronhītu un astmu. Bērni, kas tiek nodarbināti lauksaimniecībā, nav pasargāti no saindēšanās ar pesticīdiem, viņus sakož čūskas un insekti. Ir bērni, kas sevi sakropļojuši, cērtot ar mačeti cukurniedres. Miljoniem citu bērnu par darbavietu ir kļuvusi iela. Piemēram, desmitgadīgā Širīna pelna sev iztiku, vācot atkritumus. Viņa nekad nav gājusi skolā, bet izdzīvošanas ābeci ir apguvusi teicami. Ja Širīnai izdodas savākt tik daudz makulatūras un plastikāta maisu, ka tos var pārdot par 15 līdz 30 santīmiem, viņa ēd pusdienas. Ja ir savākts mazāk, meitene paliek neēdusi. Bērni, kas lielākoties ir aizbēguši no mājām tāpēc, ka ir pieredzējuši varmācību vai nav izjutuši vecāku gādību, nonākot uz ielas, nepiedzīvo neko citu kā jaunus pāridarījumus un ekspluatāciju. ”Katru dienu es lūdzu Dievu, lai nekristu kāda ļauna cilvēka rokās,” saka desmitgadīgā Džozija, kas tirgojas ar karamelēm kādas Āzijas pilsētas galvenajās ielās.

Izpostītā bērnība

Ekspluatācijas dēļ desmitiem miljonu bērnu ir pakļauti nopietnām briesmām, ko rada vai nu konkrētā darba raksturs, vai sliktie darba apstākļi. Strādājošie bērni un jaunieši biežāk nekā pieaugušie gūst smagas darba traumas. Tā notiek tāpēc, ka bērna anatomija atšķiras no pieaugušā anatomijas. Smags darbs bērniem daudz ātrāk var izraisīt mugurkaula vai iegurņa deformāciju. Arī bīstamas ķīmiskas vielas un radiācija bērniem nodara vairāk ļauna nekā pieaugušajiem. Turklāt bērna organisms nav piemērots slodzei, kādu rada grūts un monotons darbs daudzas stundas pēc kārtas, bet tieši tādos apstākļos bērni ļoti bieži strādā. Tāpat viņi ne vienmēr apzinās iespējamās briesmas, un viņiem pietrūkst zināšanu par nepieciešamajiem drošības pasākumiem.

Ekspluatācija arī traucē bērnu psiholoģisko, emocionālo un intelektuālo attīstību. Šie bērni neizjūt mīlestību pret sevi. Viņus ļoti bieži sit, apvaino, par sodu atstāj bez ēdiena vai seksuāli izmanto. Saskaņā ar kādu pētījumu, gandrīz puse no aptuveni 250 miljoniem strādājošo bērnu nemācās. Turklāt ir novērots, ka bērniem, kas strādā garas stundas, spēja mācīties ar laiku mēdz pasliktināties.

Ko tas viss nozīmē? Tas nozīmē, ka lielākā daļa strādājošo bērnu visu savu dzīvi pavadīs nabadzībā, ciešanās un cīņā ar slimībām, neprazdami lasīt un rakstīt un nespēdami normāli iekļauties sabiedrībā. Līdzīgi šo domu ir izteikusi žurnāliste Robina Raita: ”Lai gan zinātnes un tehnikas jomā ir sasniegts ievērojams progress, 20. gadsimta beigās pasaulē dzīvo miljoniem bērnu, kam ir pavisam maz izredžu uz normālu dzīvi, nemaz nerunājot par to, ka viņi varētu ievest pasauli 21. gadsimtā.” Iedziļinoties šajās domās, rodas jautājumi: kādai būtu jābūt attieksmei pret bērniem? Vai ir paredzams, ka drīzumā bērnu darba problēma tiks atrisināta?

[Zemsvītras piezīmes]

a ILO ir noteikusi, ka minimālais vecums bērnu iesaistīšanai algotā darbā ir 15 gadi, ja saskaņā ar attiecīgās valsts likumu par obligāto izglītību 15 gadu vecumā nav vēl jāmācās. Tas visbiežāk tiek izmantots par kritēriju, pēc kura tiek konstatēts, cik bērnu visā pasaulē patlaban strādā.

b Vairāk informācijas par bērnu seksuālo izmantošanu var atrast žurnālā Atmostieties!, 1997. gada 8. aprīļa numurā, 11.—15. lappusē, (angļu val.).

[Papildmateriāls 5. lpp.]

Kas ir bērnu ekspluatācija?

VISĀS kultūrās lielākā daļa bērnu vienmēr ir strādājuši. Viņu veiktie darbi ir atšķīrušies atkarībā no laika un sabiedrības, kādā bērni ir dzīvojuši. Darbam ir liela nozīme bērnu audzināšanā, un, strādājot kopā ar bērniem, vecāki var viņiem palīdzēt apgūt daudz svarīgu iemaņu. Ir valstis, kurās liela daļa bērnu strādā darbnīcās vai pakalpojumu sfērā, ar laiku kļūstot par kvalificētiem strādniekiem. Citās valstīs pusaudži strādā dažas stundas nedēļā, lai nopelnītu sev kabatas naudu. Kā atzīst Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu fonds, šāds darbs bērniem ”nāk par labu un veicina viņu fizisko, psihisko, garīgo, morālo un sociālo attīstību, netraucējot bērniem iegūt izglītību un atpūsties”.

Par bērnu ekspluatāciju tiek runāts tad, ja bērni ir spiesti strādāt garas stundas par minimālu atlīdzību bieži vien veselībai bīstamos apstākļos. Šāds darbs ”pilnīgi noteikti ir kaitīgs un ekspluatatīvs”, teikts publikācijā The State of the World’s Children 1997. ”Neviens neņemsies apgalvot, ka bērnu ekspluatēšana prostitūcijā varētu būt kaut kādā ziņā pieļaujama. To pašu var teikt par ”bērnu piespiedu nodarbināšanu” — šis jēdziens bieži tiek lietots, lai apzīmētu verdzībai līdzīgo darbu, kādā bērni tiek iesaistīti viņu vecāku vai vecvecāku parādu dēļ. Tāpat šo terminu attiecina uz darbu ikvienā nozarē, par kuru ir zināms, ka darbs tajā rada briesmas bērna drošībai un kaitē veselībai.. Bērni vienkārši nedrīkst strādāt bīstamu darbu.”

[Papildmateriāls/Attēls 8., 9. lpp.]

”Vēl daudz kas ir jāpaveic”

STARPTAUTISKĀ darba organizācija (ILO) veltī īpašas pūles, lai likvidētu nežēlīgākās bērnu ekspluatācijas formas. ILO mudina valdības pieņemt likumus, kas aizliegtu nodarbināt bērnus, kuri nav sasnieguši 15 gadu vecumu. Tāpat šī organizācija veicina jaunu starptautisku konvenciju pieņemšanu, kuras aizliegtu nodarbināt bērnus, jaunākus par 12 gadiem, un atzītu par nelikumīgiem bīstamākos ekspluatācijas veidus. Lai uzzinātu, kādi panākumi ir gūti šajā jomā, Atmostieties! korespondents intervēja ASV Nodarbinātības departamenta Starptautiskās bērnu darba programmas direktori Sonju Rozenu. Viņa ir aktīvi līdzdarbojusies vairākās ILO programmās. Tālāk ir publicēti daži fragmenti no šīs intervijas.

Jautājums. Kāds ir efektīvākais veids, kā cīnīties ar bērnu ekspluatāciju?

Atbilde. Mums nav viena absolūta risinājuma. Taču tie jautājumi, kurus mēs starptautiskā līmenī esam apsprieduši, ir vieni no būtiskākajiem, proti, nepieciešamība pieņemt atbilstošus likumus un pamatizglītības nodrošināšana ikvienā pasaules valstī, turklāt izglītībai būtu jābūt obligātai un bez maksas. Protams, ļoti svarīgi ir arī tas, lai vecākiem būtu piemērots darbs.

J. Vai esat apmierināta ar to, kas jau ir panākts cīņā ar bērnu ekspluatāciju?

A. Es nekad neesmu apmierināta. Mēs mēdzam teikt, ka pat tad, ja tikai viens vienīgs bērns strādātu nepieļaujami smagos apstākļos, arī tas jau būtu pārāk daudz. Ar ILO programmu palīdzību ir gūti lieli panākumi. Taču vēl daudz kas ir jāpaveic.

J. Kā starptautiskā sabiedrība atsaucas uz centieniem likvidēt bērnu ekspluatāciju?

A. Šobrīd man uz to ir grūti atbildēt. Visā pasaulē patlaban ir panākta zināma vienprātība jautājumā par to, ka bērnu darba problēma ir jārisina. Manuprāt, pašlaik aktuāli ir jautājumi, kā to izdarīt, cik ilgā laikā un ar kādiem līdzekļiem vislabāk būtu cīnīties pret noteiktiem bērnu ekspluatācijas veidiem. Es uzskatu, ka mūsu svarīgākais uzdevums ir strādāt pie šiem jautājumiem.

J. Ko strādājošie bērni var gaidīt nākotnē?

A. Visu pasaules valstu pārstāvji šogad atkal sapulcēsies Ženēvā, lai noslēgtu jaunu konvenciju par nežēlīgākajiem bērnu ekspluatācijas veidiem. Tas patiešām modina lielas cerības — piedalīsies visas valstis, kā arī strādnieku un darba devēju organizācijas. Mēs ceram, ka tiks izveidota jauna sistēma, kuras mērķis būs likvidēt nežēlīgākās bērnu ekspluatācijas formas.

Ne visi ir noskaņoti tik optimistiski kā Sonja Rozena. Organizācijas ”Glābiet bērnus!” prezidentam Čārlzam Makormakam nākotne neliekas tik daudzsološa. ”Ar politisku gribu un sabiedrības informēšanu nepietiek, lai šo problēmu atrisinātu,” viņš saka. Kāpēc? Kādā Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu fonda publikācijā ir teikts: ”Bērnu darbs ir sarežģīts jautājums. Pastāv ietekmīgi spēki, kuru interesēs ir turpināt bērnu ekspluatāciju, — bērnu darbu atbalsta daudzi darba devēji, arī atsevišķas lielo uzņēmēju grupas, ekonomisti, kas aizstāv ideju, ka tirgum par katru cenu jābūt brīvam, kā arī tie, kas uzskata, ka piederība pie noteiktas grupas vai sabiedrības slāņa bērniem automātiski atņem tiesības.”

[Attēls]

Sonja Rozena

[Attēli 5. lpp.]

Bērnu darbs gadiem ir ticis izmantots kalnrūpniecībā un kokvilnas fabrikās