Bērni ir saudzējami

’Pie manis ir bērni, es gribu lēni sekot ar tiem.’ (Jēkabs, daudzu bērnu tēvs, kas dzīvoja 18. gadsimtā p.m.ē.)

BĒRNIEM tiek darīts pāri jau gadsimtiem ilgi. Tādas senas kultūras kā, piemēram, acteku, kanaāniešu, inku un feniķiešu kultūra ir bēdīgi slavenas ar bērnu upurēšanu. Kā atklāja izrakumi feniķiešu pilsētā Kartāgā, kas atradās netālu no tagadējās Ziemeļāfrikas pilsētas Tunisas, laikposmā no piektā līdz trešajam gadsimtam p.m.ē. dievam Baalam un dievietei Tanitai tika upurēti aptuveni 20 000 bērnu. Šis skaitlis šķiet vēl jo šokējošāks, ja ņem vērā, ka Kartāgas uzplaukuma laikā tajā esot bijis tikai 250 000 iedzīvotāju.

Taču bija kāda sena kultūra, kas krasi atšķīrās no iepriekšminētajām. Kaut arī kaimiņu tautas izturējās pret saviem bērniem nežēlīgi, Izraēla tautā pret bērniem valdīja pavisam citāda attieksme. Patriarhs Jēkabs, no kura bija cēlusies šī tauta, bija rādījis labu piemēru. Kā var lasīt Bībelē, Pirmajā Mozus grāmatā, atgriežoties ar visu savu iedzīvi dzimtenē, Jēkabs īpaši domāja par saviem bērniem, kad noteica, cik ātri pārcelšanās notiks. Tolaik viņa bērni bija vecumā no 5 līdz 14 gadiem. (1. Mozus 33:13, 14.) Jēkaba pēcnācēji — Izraēla tauta — pret savu bērnu vajadzībām un goda jūtām izturējās ar līdzīgu cieņu.

Bībeles laikos bērniem bija daudz kas jādara. Tēvi savus dēlus pamazām apmācīja lauku darbos vai kādā amatā, piemēram, par namdariem. (1. Mozus 37:2; 1. Samuēla 16:11.) Mātes mācīja savām meitām dažādas iemaņas, kas vēlāk dzīvē ļoti noderēja. Rāhele, Jēkaba sieva, meitenes gados bija gane. (1. Mozus 29:6—9.) Jaunas sievietes strādāja gan pļaujas laikā uz lauka, gan vīna dārzos. (Rutes 2:5—9; Augstā Dziesma 1:6.)a Vecāki parasti pārraudzīja savu bērnu darbu un, strādādami ar viņiem kopā, mācīja viņus.

Tajā pašā laikā bērni Izraēlā zināja, ko nozīmē atpūta un izpriecas. Pravietis Cakarija runāja par ’pilsētas ielām, pilnām ar zēniem un meitenēm, kas tur rotaļājas’. (Cakarijas 8:5.) Arī Jēzus Kristus pieminēja bērnus, kas, sēdēdami tirgus laukumā, stabulē un dejo. (Mateja 11:16, 17.) Kāpēc šajā tautā pret bērniem izturējās ar cieņu?

Augsti principi

Kamēr vien izraēlieši ievēroja Dieva likumus, viņi nekad nedarīja saviem bērniem pāri un tos neekspluatēja. (Salīdzināt 5. Mozus 18:10 ar Jeremijas 7:31.) Viņi savus dēlus un meitas uzskatīja par ’tā Kunga dāvanu’ un ’atlīdzību’. (Psalms 127:3—5.) Kāds no izraēliešu vecākiem ir sacījis, ka viņa bērni ir kā ’eļļas koka zariņi ap viņa galdu’, — un eļļas kokam jeb olīvkokam šajā agrārajā sabiedrībā bija ļoti liela vērtība. (Psalms 128:3—6.) Vēsturnieks Alfrēds Edersheims rakstīja, ka senajiem ebrejiem bez vārdiem ”dēls” un ”meita” bija vēl deviņi vārdi, ar kuriem apzīmēja bērnus dažādos dzīves posmos. Viņš secina: ”Droši var teikt, ka sabiedrībā, kur bērna attīstībai sekoja tik uzmanīgi, ka ikvienam dzīves posmam atrada savu tēlainu apzīmējumu, vecāki noteikti sirsnīgi mīlēja savus bērnus.”

Arī kristīgajā laikmetā vecāki tika mudināti pret saviem bērniem izturēties ar godu un cieņu. Ar savu attieksmi pret citu bērniem Jēzus vecākiem rādīja brīnišķīgu piemēru. Reiz, kad viņa kalpošana uz zemes jau tuvojās beigām, ļaudis atveda pie viņa savus bērnus. Mācekļi noteikti domāja, ka Jēzus ir pārāk aizņemts, lai tiktu traucēts, un mēģināja cilvēkus apstādināt. Taču Jēzus stingri norāja mācekļus: ”Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem.” Jēzus pat ”tos apkampa”. Nav šaubu, ka, pēc Jēzus domām, bērni bija dārgi un pret viņiem bija jāizturas labi. (Marka 10:14, 16; Lūkas 18:15—17.)

Vēlāk apustulis Pāvils sacīja tēviem: ”Nekaitiniet savus bērnus, lai tie nekļūtu mazdūšīgi.” (Kolosiešiem 3:21, JD.) Paklausīdami šim norādījumam, kristīgi vecāki tajā laikā nepieļāva un arī tagad nepieļauj, ka viņu bērni strādātu pārlieku smagu darbu. Viņi saprot, ka bērnu pilnvērtīgai fiziskajai, emocionālajai un garīgajai attīstībai ir nepieciešama mīlestība, gādība un drošība. Vecākiem ir skaidri jāapliecina bērniem sava mīlestība, kas nozīmē arī pasargāt bērnus no tāda darba, kāds tiem nav pa spēkam.

Situācija mūsdienās

Protams, mēs dzīvojam ’grūtos laikos’. (2. Timotejam 3:1—5.) Daudzās valstīs ir ļoti smaga ekonomiskā situācija, tāpēc pat bērniem no kristiešu ģimenēm varbūt ir jāstrādā. Kā jau tika minēts, nav nekā slikta tajā, ka bērns strādā darbu, kas nekaitē viņa veselībai un dod iespēju kaut ko mācīties. Šāds darbs veicina bērna fizisko, psihisko, garīgo, morālo un sociālo attīstību, netraucē viņam iegūt nepieciešamo izglītību un neaizņem vietu, kas pienākas izklaidei un atpūtai.

Saprotams, kristīgi vecāki grib, lai bērni strādātu viņu pārraudzībā, nevis vergotu pie kāda cietsirdīga, vienaldzīga vai negodīga darba devēja. Viņi grib būt droši, ka darbā bērni necietīs fiziskas vai emocionālas pārestības un netiks seksuāli izmantoti. Tāpat vecāki vēlas, lai bērni paliktu viņu tuvumā, jo tikai tādā gadījumā viņi var sniegt saviem bērniem garīgu vadību, izpildot Bībeles prasību: ”Tie [Dieva bauslības vārdi] tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem tev jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies, vai kad tu eji pa ceļu, tev guļoties un tev ceļoties.” (5. Mozus 6:6, 7.)

Turklāt kristiešiem ir jāparāda līdzcietība, pieķeršanās un žēlsirdība. (1. Pētera 3:8.) Mēs tiekam mudināti ’darīt labu visiem’. (Galatiešiem 6:10.) Ja šādas Dievam tīkamas īpašības mums ir jāparāda cilvēkiem kopumā, cik gan daudz vairāk mums tās jāparāda saviem bērniem! Ņemot vērā Zelta likumu — ”visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem” —, kristieši nekad neekspluatēs bērnus, vienalga, vai tie būtu kāda kristieša bērni vai ne. (Mateja 7:12.) Un, tā kā kristieši ir likumam pakļāvīgi pilsoņi, viņi uzmanās, lai, pieņemot kādu pie sevis darbā, nepārkāptu valsts likumu par minimālo darbspējas vecumu. (Romiešiem 13:1.)

Īstais atrisinājums

Ko var teikt par nākotni? Gan bērnus, gan pieaugušos gaida daudz labāki laiki. Kristieši ir pārliecināti, ka bērnu ekspluatācijas problēmu pilnībā atrisinās pasaules valdība, kas Bībelē ir nosaukta par ’debesu valstību’. (Mateja 3:2.) Dievbijīgi cilvēki jau gadsimtiem ilgi savās lūgšanās ir pieminējuši šo valdību, sacīdami: ”Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja 6:9, 10.)

Šī Valstība novērsīs visus apstākļus, kas izraisa bērnu ekspluatāciju. Tā izskaudīs nabadzību. ”Zeme ir devusi savus augļus: mūs svētīdams ir svētījis tas Kungs, mūsu Dievs.” (Psalms 67:7.) Dieva Valstība arī nodrošinās cilvēkiem pienācīgu izglītību, kas būs vērsta uz to, lai visi iemācītos Dievam tīkamas īpašības. ”Kad Tu [Dievs] sodi pasauli, tad tās iedzīvotāji mācās taisnību.” (Jesajas 26:9.)

Dieva valdība likvidēs ekonomiskās sistēmas, kas veicina nevienlīdzību cilvēku starpā. Vairs nepastāvēs rasu, sociālā, vecuma vai dzimuma diskriminācija, jo galvenais šai valdībai būs mīlestības likums, kurā ietilpst pavēle: ”Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Mateja 22:39.) Valdot šai taisnīgajai pasaules valdībai, bērnu ekspluatācijas problēma tiks atrisināta uz visiem laikiem!

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 12. lpp.]

Publiskā nama īpašniece atbrīvo meitenes

PIECPADSMIT gadus Sesīlijab, kas dzīvo kādā no Karību jūras salām, bija vairāku publisko namu īpašniece un vadītāja. Viņa regulāri pirka pa 12 līdz 15 meitenēm, no kurām lielākā daļa vēl nebija sasniegušas 18 gadu vecumu. Meitenes tika piespiestas strādāt par prostitūtām ģimenes parādu dēļ. Sesīlija bija nomaksājusi viņu parādus, tāpēc meitenēm šī summa bija jāatstrādā pie Sesīlijas. No katras meitenes nopelnītā Sesīlija izmantoja kādu daļu, lai maksātu par meitenes uzturu un citām vajadzībām, un vēl nedaudz nolika meitenes parāda segšanai. Lai atstrādātu visu parādu un iegūtu brīvību, meitenēm bija vajadzīgi vairāki gadi. No mājām viņas drīkstēja iziet tikai sarga pavadībā.

Sesīlijai ir iespiedies atmiņā viens īpašs gadījums. Kādas prostitūtas māte katru nedēļu ieradās, lai saņemtu vairākas pakas ar pārtiku — pārtiku, ko meitene bija nopelnījusi ar savu ”darbu”. Šī meitene audzināja dēlu. Tā kā viņa nespēja samazināt savu parādu, viņa nevarēja cerēt uz dzīvi brīvībā. Galu galā, uzrakstījusi, ka uztic savu dēlu Sesīlijai, meitene izdarīja pašnāvību. Kopš tā laika Sesīlija audzināja viņas dēlu kopā ar saviem četriem bērniem.

Tad viena no Sesīlijas meitām sāka studēt Bībeli ar Jehovas liecinieku misionāriem. Kad Sesīliju uzaicināja piedalīties šajās studijās, viņa sākumā negribēja, jo nemācēja ne lasīt, ne rakstīt. Taču, pa druskai dzirdēdama no pārrunām par Bībeli, viņa pakāpeniski pārliecinājās par Dieva mīlestību un pacietību un no sirds novērtēja viņa žēlsirdību. (Jesajas 43:25.) Tagad arī viņa pati gribēja studēt Bībeli, tāpēc sāka mācīties lasīt un rakstīt. Ieguvusi vairāk zināšanu no Bībeles, viņa saprata, ka ir nepieciešams saskaņot savu dzīvi ar Dieva augstajām morāles normām.

Sesīlijas padotajām par lielu pārsteigumu, viņa kādu dienu paziņoja, ka meitenes var būt brīvas. Sesīlija paskaidroja, ka Jehovam ļoti nepatika tas, ko viņas darīja. Neviena meitene tā arī nekad neatdeva Sesīlijai naudu, ko bija parādā. Taču divas izlēma turpmāk dzīvot kopā ar Sesīliju, un kāda cita ar laiku kļuva par kristītu Jehovas liecinieci. Nu jau 11 gadus Sesīlija ir pilnas slodzes labās vēsts sludinātāja un palīdz arī citiem cilvēkiem mainīt rīcību, kas Dievam ceļ neslavu.

[Zemsvītras piezīme]