Vidusjūra — apdraudētie ūdeņi

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA GRIEĶIJĀ

Vairāk nekā tūkstoš delfīnu līķu, kas izskaloti krastā no Grieķijas līdz Marokai, indīgie ”sarkanie paisumi” Egejas jūrā, miljoniem tonnu gļotainu putu, kas klāj Adrijas jūras ūdeņus, bruņrupuči un roņi uz izzušanas robežas, ūdens zonas, kurās nav itin nekādas dzīvības ... Kas notiek ar Vidusjūru? Vai nākotnē to neizbēgami gaida aizvien lielāks piesārņojums un posts?

”SENĀKĀ humanizētā ainava pasaulē.” Tā Vidusjūras piekrasti raksturoja zoologs Deivids Atenboro. Šai jūrai, kas nodrošina pieeju trim pasaules daļām, bija būtiska nozīme Ēģiptes, Grieķijas un Romas uzplaukumā un krišanā. Tas ir šūpulis lielai daļai mūsdienu kultūras un civilizācijas. Taču pēdējos gadu desmitos pārāk intensīvā infrastruktūras attīstība, milzīgais tūristu pieplūdums, pārmērīgā nozveja un piesārņojums ir izraisījuši Vidusjūras baseinā nopietnu krīzi. Norūpējušies zinātnieki un krīzes skartās valstis izmisīgi meklē problēmu risinājumus, tomēr līdz šim ir izdevies gūt tikai daļējus panākumus.

Vidusjūra ir lielākā no pasaules iekšējām vidus jūrām. Gar tās 46 000 kilometru garo krastu, kas veido 20 valstīm kopīgu dabisku robežu, dzīvo vairāk nekā 160 miljoni cilvēku, un tiek prognozēts, ka līdz 2025. gadam šis skaits varētu divkāršoties. Vidusjūra ir siltāka un sāļāka nekā Atlantijas okeāns, kas ir tās galvenais ūdeņu avots, un tajā tikpat kā nav jūtamas plūdmaiņas. Tā kā Vidusjūras ūdeņi atjaunojas tikai apmēram ik pēc 80, 90 gadiem, piesārņojums tai nodara lielu postu. ”Viss, kas tiek izgāzts Vidusjūrā, tur paliek uz ilgu laiku,” teikts žurnālā National Geographic.

Tūristu vilnis

Saules pielietas pludmales, gleznainas ainavas, Vidusjūras zemēs tradicionālā viesmīlība un reģiona bagātā vēsture — tas viss padara šo apgabalu par ārkārtīgi populāru atpūtas vietu. Katru gadu te ierodas 100 miljoni vietējo atpūtnieku un ārzemju tūristu, un ir sagaidāms, ka 25 gadu laikā apmeklētāju skaits trīskāršosies. Vai šim cilvēku pieplūdumam ir kāds sakars ar tiem postījumiem, kas tiek nodarīti viņu iecienītajai vasaras atpūtas zonai? Par to ļauj spriest fakti.

Milzīgie ļaužu pūļi atstāj aiz sevis tik daudz atkritumu, ka Vidusjūras valstis nespēj ar tiem tikt galā. Apmēram 80 procenti notekūdeņu, kas rodas atpūtnieku dēļ, — vairāk nekā 500 miljoni tonnu gadā — nonāk jūrā pilnīgi neattīrīti! Lielākā daļa tūristu ierodas atpūsties sausajā sezonā, un tas nozīmē, ka šī apvidus jau tā ierobežotie ūdens resursi tiek vēl vairāk piesārņoti. Netīrais ūdens savukārt apdraud veselību. Peldēšanās dažās Vidusjūras vietās var beigties ar ausu, deguna un rīkles infekcijām, nemaz nerunājot par tādām slimībām kā hepatīts un dizentērija, kā arī atsevišķiem holeras gadījumiem.

Taču daudzu Vidusjūras valstu ekonomika ir atkarīga no tūrisma. Runājot par tādām valstīm, bijušais Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerāldirektora palīgs Mišels Batiss saka: ”Viņu vienīgā bagātība ir tūrisms, bet tūrisms ir atkarīgs no tā, vai krastmala netiks izpostīta, izvēršot neierobežotu celtniecību, kuras dzinulis ir kāre pēc ātras peļņas.”

Rosīga tankkuģu satiksme

Vidusjūra ir viens no svarīgākajiem ceļiem, kas savieno Eiropu ar Tuvajiem Austrumiem, tāpēc tur ir ļoti dzīva naftas tankkuģu satiksme. Vidusjūru šķērso vairāk nekā 20 procenti pasaules naftas kravu. Tiek lēsts, ka naftas un tās produktu atlieku apjoms, kas ik gadus tiek izliets Vidusjūrā, 17 reižu pārsniedz to naftas daudzumu, kas 1989. gadā izplūda supertankkuģa Exxon Valdez katastrofā Aļaskā. No 1980. līdz 1995. gadam Vidusjūrā notika 14 naftas noplūdes no tankkuģiem, un katru gadu kuģi izgāž jūrā līdz pat miljonam tonnu jēlnaftas — tas bieži vien notiek tāpēc, ka ostās trūkst iekārtu, lai savāktu naftas atliekas un iztīrītu tankkuģu tvertnes.

Stāvokli vēl ļaunāku padara tas, ka no Vidusjūras pa Gibraltāra šaurumu Atlantijas okeānā izplūst dziļie ūdens slāņi. Tā kā naftas produkti peld pa virsu, jūra zaudē savus dziļākos, tīrākos ūdeņus, bet eļļainā kārta uz ūdens virsmas uzkrājas. ”Vidusjūras barības ķēdē iezīmējas naftas piesārņojums,” saka kādreizējā Izraēlas Okeanogrāfijas institūta direktore Koleta Seruja. ”Mūsu zivju un molusku audi satur naftu.” Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides aizsardzības programmas (UNEP) sniegto informāciju, 1990. gadā 93 procenti mīkstmiešu un vēžveidīgo, kas tika izzvejoti Vidusjūrā, saturēja vairāk fekālijās sastopamo baktēriju, nekā Pasaules Veselības Organizācija ir atzinusi par maksimāli pieļaujamu.

Novājinātas ekosistēmas

Šis draudīgais piesārņojums nav vienīgais ļaunums — liels posts tiek nodarīts arī Vidusjūras krastos, kas vēl mūsu ēras 15. gadsimta beigās lielākoties bija klāti bieziem mežiem. Mežu izciršanai, kuras mērķis bija lauksaimnieciski izmantojamu zemju iegūšana, pilsētu paplašināšana un izejmateriālu sagāde Venēcijas galerām, sekoja neatgriezeniska erozija. Papildus cietajām daļiņām, ko aizskalo lietus, upes nes uz jūru tādus sārņus kā sintētiskie mazgāšanas līdzekļi, pesticīdi un smagie metāli. Ronas upe Francijā, Nīla Ēģiptē, Po Itālijā, Ebro Spānijā un citas upes tiek aizvien vairāk piesārņotas ar lauksaimniecības un rūpniecības atkritumiem.

Vienas no šī piesārņojuma tiešajām sekām ir ”sarkanie paisumi” — ūdens krāsošanās sarkanā krāsā pārmērīgas bruņvicaiņu savairošanās dēļ —, kas piemeklē dažādas Adrijas un Egejas jūras daļas, pārklājot pludmales ar smirdīgām, lipīgām dūņām. Šīs parādības cēlonis ir eitrofikācija — process, kas norisinās, kad, sadaloties atkritumiem, ūdenim tiek atņemts tajā izšķīdušais skābeklis un skābekļa trūkuma dēļ iet bojā liela daļa vietējās floras un faunas. Šī postošā parādība apdraud arī tādas vietas kā Lionas līcis (Francija), Tunisas lagūnas ezers (Tunisija), Izmiras līcis (Turcija) un Venēcijas lagūna (Itālija).

Piekrastes ekosistēma ir tiktāl novājināta, ka Vidusjūras baseinam svešas sugas ir spējīgas gūt virsroku pār vietējām. Tipisks piemērs ir aļģes ”slepkavas” Caulerpa taxifolia, kas izstumj citas jūras augu sugas. Nejauši ievazātas pie Monako krastiem, tās tagad ir sākušas izplatīties pa jūras dibenu. Šīs aļģes ir indīgas, tām nav zināmu dabisko ienaidnieku, un tās jau ir ievērojami izplatījušās. ”Iespējams, mēs pašlaik vērojam ekoloģiskas katastrofas sākumu,” saka Nicas universitātes (Francija) jūras bioloģijas profesors Aleksandrs Menežs.

Ir vēl arī citas sliktas ziņas. Kā stāsta jūras biologs Šarls Fransuā Buduresks, Vidusjūrā ir ieviesušās vairāk nekā 300 svešu jūras organismu sugu. Lielākā daļa no tām ir nonākušas Vidusjūrā no Sarkanās jūras pa Suecas kanālu. Daži zinātnieki uzskata, ka šis bioloģiskais piesārņojums ir neatgriezenisks un tas var izvērsties par vienu no lielākajām nākamā gadsimta ekoloģiskajām problēmām.

Nāve ūdenī

Vidusjūras florai draud dažādas briesmas, piemēram, tiek postītas posidoniju audzes, kas ir jūras ”plaušas”, barības krātuve un nārsta vieta, kā arī patvērums, kurā vairojas simtiem jūras organismu sugu. Moli un piestātnes, kas iespiežas šo jūraszāļu zemūdens pļavās, var tās iznīcināt, un postu tām nodara arī izpriecu laivas, kas izrauj augus ar saviem enkuriem.

Tikpat apdraudēta ir arī jūras fauna. Vidusjūras tumšronis, viena no 12 pasaules apdraudētākajām sugām, ir nonācis uz iznīcības robežas. 1980. gadā Vidusjūrā bija gandrīz 1000 tumšroņu, bet mednieku un zvejnieku darbības dēļ to skaits ir krasi sarucis, un patlaban ir atlikuši tikai kādi 70 līdz 80 tumšroņi. Karetes, viena no bruņrupuču sugām, dēj olas vairs vienīgi Grieķijas un Turcijas piekrastē, kur tās reizēm samin tūristi. Bruņrupuči bieži iepinas zvejnieku tīklos un galu galā nonāk vietējo restorānu virtuvēs. Apdraudēto sugu sarakstā tagad ir iekļauta arī mutkāju vēžu suga Squilla mantis un tādas gliemenes kā pinna un dateļgliemene.

Rīcības plāns

Lai risinātu šīs satraucošās problēmas, 1975. gadā ar UNEP gādību tika pieņemts Vidusjūras rīcības plāns (MAP). Tā mērķis ir pamudināt Vidusjūras valstis, kā arī citas Eiropas Savienības locekles ne tikai aizsargāt jūru no piesārņošanas, bet arī rūpēties par to, lai, izvēršot cilvēka darbību piekrastes joslā, videi netiktu nodarīti postījumi. 1990. gadā tika uzsākta Vidusjūras vides aizsardzības tehniskās palīdzības programma (METAP), kurai 1993. gadā sekoja METAP II. Veicot dažādus citus pasākumus, lai ierīkotu dabas rezervātus, aizsargājamās teritorijas un jūras nacionālos parkus, ir izdevies gūt zināmus panākumus delfīnu, vaļu, tumšroņu, bruņrupuču un citu apdraudētu dzīvnieku aizsardzībā.

Tomēr darbi bieži vien netiek līdzi vārdiem. 90. gadu sākumā MAP bija tuvu sabrukumam, jo valstis, kas bija galvenās šī plāna finansētājas, nebija iemaksājušas savu daļu. Saskaņā ar plāna īstenošanas vadītāju teikto, neviens no MAP mērķiem vēl nav sasniegts. Runājot par Vidusjūras valstu gatavību īstenot vides aizsardzības pasākumus, MAP koordinatora vietnieks Ļubomirs Jeftičs brīdināja: ”Neesiet pārāk optimistiski.” Pat ja šīs valstis spēs vienoties par kopīgu rīcību, iespējams, būs nepieciešami gadu desmiti, līdz izdosies labot jau nodarīto ļaunumu. Žurnālā New Scientist atzīmēts: ”Gluži tāpat kā liela daļa Vidusjūras floras un faunas, MAP šobrīd izskatās beigts un pagalam.”

Kāda nākotne gaida Vidusjūru? Vai tā pārvērtīsies par mirušu ūdenskrātuvi, kas pilna smirdīgām, ķepīgām aļģēm? Ja tās nākotne būtu atkarīga vienīgi no cilvēkiem, tā tiešām varētu notikt. Taču mūsu planētas Radītājam, Dievam Jehovam, rūp ”jūŗa, [ko viņš] ir radījis”. (Psalms 95:5.) Dievs ir apsolījis, ka drīzumā viņš ’samaitās tos, kas zemi samaitā’. (Atklāsmes 11:18.) Kad būs sperts šis nepieciešamais solis un vairs nebūs bezatbildīgu cilvēku, kas piesārņo jūras un citus dabas objektus, Dievs atjaunos ekoloģisko līdzsvaru un pienācīgu bioloģisko daudzveidību uz zemeslodes. Tad ’jūŗas un viss, kas tur kustas, Viņu slavēs’, jo ūdeņi būs skaidri un tīri no visiem sārņiem. (Psalms 69:35.)

[Karte/Attēli 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ATLANTIJAS OKEĀNS

PORTUGĀLE

SPĀNIJA

MAROKA

FRANCIJA

MONAKO

ALŽĪRIJA

TUNISIJA

SLOVĒNIJA

ITĀLIJA

HORVĀTIJA

DIENVIDSLĀVIJA

ALBĀNIJA

MALTA

GRIEĶIJA

TURCIJA

LĪBIJA

ĒĢIPTE

KIPRA

SĪRIJA

LIBĀNA

IZRAĒLA

[Attēli 16. lpp.]

Pārmērīga infrastruktūras attīstība rada piesārņojumu

Viesnīcas Benidormā (Spānija)

Ljoreta de Mara (Kostabrava, Spānija)

[Attēli 16. lpp.]

Piesārņotie Spānijas ūdeņi un (apakšā) naftas sārņi Itālijas piekrastē pie Dženovas

[Norāde par autortiesībām]

V. Sichov/Sipa Press

[Attēls 17. lpp.]

Karetes ir kļuvušas par apdraudētu sugu

Vidusjūras tumšroņi atrodas uz iznīcības robežas

[Norādes par autortiesībām]

Bruņrupucis: Tony Arruza/Corbis; Ronis: Panos Dendrinos/HSSPMS