Tiek atzītas bezasins ķirurģijas priekšrocības
PIRMS diviem gadiem, 1996. gadā, Anglijas Karaliskā ķirurgu kolēģija izdeva brošūru Code of Practice for the Surgical Management of Jehovah’s Witnesses (”Nolikums par Jehovas liecinieku ķirurģisko ārstēšanu”). Šajā brošūrā ķirurgi atzīmē: ”Ar asins pārliešanu saistītās briesmas liek meklēt alternatīvus risinājumus, kad vien tas ir iespējams.”
Arī Amerikas Slimnīcu apvienības izdevumā AHA NEWS bija runāts par to, kāpēc tagad ir atzītas bezasins ķirurģijas priekšrocības. ”Tas, kas sākotnēji bija reliģiskas pārliecības jautājums, pamazām kļūst par ārstēšanas veidu, kam priekšroku dod mediķi un kas saistīts ar modernas tehnoloģijas izmantošanu,” teikts minētajā iknedēļas izdevumā. ”Bezasins medicīna un ķirurģija, kas zināmā mērā attīstās Jehovas liecinieku doktrīnu dēļ, apmierina ne tikai atsevišķas reliģiskas grupas vajadzības, bet ienāk visas valsts operāciju zālēs.”
Jautājums par to, kāpēc daudzi ārsti ir bezasins ķirurģijas piekritēji, bija apskatīts žurnāla Time pielikuma 1997. gada rudens laidienā. ”Bailes no AIDS ir tikai viens iemesls,” bija teikts Time rakstā. Galvenā uzmanība tajā bija pievērsta darbam, kas tiek veikts Inglvudas slimnīcas Ņūdžersijas bezasins medicīnas un ķirurģijas veicināšanas institūtā Inglvudā (Ņūdžersija, ASV).
Time rakstā bija teikts: ”Šis institūts ir labākais no vairāk nekā 50 ASV medicīnas iestādēm, kurās tiek izdarītas operācijas bez asins pārliešanas. Institūtā donorasinis netiek izmantotas vispār, tomēr tas piedāvā ļoti daudzveidīgas ķirurģiskas procedūras, ko parasti veiktu ar asins pārliešanu; vienlaikus tiek lietoti paņēmieni, kas krasi samazina vai pat praktiski novērš asins zudumu.”
Efektīvi un droši
Time raksta ievadā bija apskatīts gadījums ar Henriju Džeksonu, kurš spēcīgas iekšējas asiņošanas dēļ bija zaudējis 90 procentus asiņu un kura hemoglobīna līmenis bija noslīdējis līdz dzīvībai bīstamam rādītājam — 1,7 gramiem uz decilitru. Džeksons tika pārvietots uz Inglvudas slimnīcu no citas Ņūdžersijas slimnīcas, kas nebija ar mieru nodrošināt ārstēšanu bez asins pārliešanas.
Inglvudas slimnīcā, kur Džeksonu ārstēja Dr. Arieijs Šanders, viņš saņēma ”spēcīgas iedarbības dzelzs preparātus un vitamīnus, kā arī intensīvās devās asinsradi veicinošu preparātu — sintētisko eritropoetīnu, kas stimulē eritrocītu sintēzi kaulu smadzenēs. Pēc tam pacientam intravenozi tika ievadīti šķīdumi, lai palīdzētu riņķot nelielajam asiņu daudzumam, kas vēl bija atlicis viņa organismā.”
Kā raksta Time, pēc dažām dienām Inglvudas slimnīcā ”atskanēja zvans no iepriekšējās slimnīcas — ārsti gribēja uzzināt, vai Džeksons jau ir miris. Ar neslēptu gandarījumu Šanders atbildēja: ”Viņš ne tikai nav miris, bet jūtas labi un drīz tiks izrakstīts, un jau pēc neilga laika viņa dzīve atgriezīsies ierastajās sliedēs.””
Televīzijas intervijā 1997. gada 28. novembrī Dr. Edvins Deičs, Ņūarkas (Ņūdžersija) universitātes klīnikas bezasins medicīnas programmas medicīniskais vadītājs, pastāstīja, kas ir veicinājis pētījumus bezasins ķirurģijas jomā: ”Jehovas liecinieki.. nežēloja pūles, meklējot cilvēkus, kas būtu ar mieru operēt bez asins lietošanas. Daži pētījumu rezultāti parādīja, ka viņi [bez asinīm operētie pacienti] jutās labāk, nekā bija gaidīts, [labāk nekā] tie, kuriem tika pārlietas asinis.”
Dr. Deičs turpināja: ”Asinis var nomākt imūnsistēmu un radīt problēmas ar pēcoperācijas infekcijām; tās var palielināt vēža recidīvu risku. Tātad asinīm, kaut arī noteiktos apstākļos tās bija noderīgas, kā izrādās, ir savas ēnas puses.” Lūk, kādu secinājumu Dr. Deičs izdarīja par bezasins ķirurģiju: ”Tā visādā ziņā uzlabo gaidāmo iznākumu, rada mazāk komplikāciju, turklāt arī izmaksā lētāk. Tāpēc tā, var teikt, ir izdevīga jebkuros apstākļos.”
Šī iemesla dēļ ”arvien vairāk un vairāk pacientu pieprasa drošākas un efektīvākas ārstēšanas metodes nekā asins pārliešana”, atzīmē Time. Tajā pašā žurnālā teikts: ”Pēc dažiem aprēķiniem, 25% ASV izdarīto asins pārliešanu ir nevajadzīgas. Turklāt ir fakti, kas liek domāt, ka pacienti nevar panest tik augstu hemoglobīna līmeni, kā tika uzskatīts agrāk, un ka cilvēkiem — it īpaši gados jauniem — ir iekšējas asins rezerves. [..] [Šanders] ir pārliecināts, ka lielākajai daļai pacientu būtu pilnīgi iespējams un pat vēlams iztikt bez asinīm.”
Kaut arī vislielākās briesmas, ko rada asins pārliešana, ir iespēja inficēties ar kādu slimību, šīs briesmas nav vienīgās. ”Asinīm, kas atdzesētas un kādu laiku glabātas asins bankā, vairs nepiemīt svaigu asiņu spēja pārnēsāt skābekli,” paskaidroja Dr. Šanders. ”Mēs vēl tikai sākam saprast, kas īsti norisinās, kad tiek pārlietas asinis.”
”Zelta standarts”
”Visbeidzot, ir jāpadomā arī par izmaksām,” raksta Time. ”Katra asins pārliešana izmaksā apmēram 500 dolāru, šai summai vēl jāpieskaita administratīvie izdevumi, un kopējais rēķins ir starp vienu un diviem miljardiem dolāru katru gadu — vairāk nekā pietiekami, lai meklētu alternatīvas.” Asins pārliešanas lielā dārdzība pašreiz, šķiet, ir galvenais iemesls, kāpēc bezasins ķirurģija ir kļuvusi tik populāra.
Šarona Vernona, Klīvlendas (Ohaio, ASV) Sv. Vinsenta slimnīcas Bezasins medicīnas un ķirurģijas centra direktore, par pacientu ārstēšanu bez asins izmantošanas sacīja: ”Tā vēršas plašumā, jo ārsti sāk atzīt, ka bezasins medicīna ir ”zelta standarts” sabiedrībā, kurai raksturīga taupība. Mēs esam sastapušies ar situācijām, kad pat apdrošināšanas kompānijas, kas parasti ar mums nesadarbojas, sūta cilvēkus pie mums, jo tā var ietaupīt naudu.”
Nav šaubu, ka bezasins ķirurģija strauji gūst atzinību mediķu aprindās — un tam ir pietiekami daudz iemeslu.
[Papildmateriāls 11. lpp.]
Nesen pieņemti tiesu lēmumi
Divi ļoti svarīgi tiesu lēmumi tika pieņemti 1997. gada novembrī un decembrī Ilinoisas štatā (ASV). Saskaņā ar pirmo no tiem, Jehovas lieciniecei Mērijai Džonsai tika izmaksāta atlīdzība par kaitējumu 150 000 dolāru apmērā, jo 1993. gadā viņai tika pārlietas divas asins vienības, kaut gan viņa nepārprotami bija noraidījusi šo ārstēšanas formu. Tā ir vislielākā summa, kādu Jehovas liecinieks jebkad ir saņēmis par emocionālu kaitējumu, kas nodarīts negribētas asins pārliešanas dēļ.
Otrā lieta bija saistīta ar Jehovas liecinieci Dārlenu Braunu, kura toreiz bija 35. grūtniecības nedēļā un kurai piespiedu kārtā tika pārlietas asinis, jo tas esot bijis vajadzīgs viņas vēl nedzimušajam bērnam. 1997. gada 31. decembrī Ilinoisas Apelācijas tiesa paskaidroja savu lēmumu, norādot, ka ”asins pārliešana ir invazīva medicīniska procedūra, kas nozīmē iejaukšanos rīcībspējīga pieauguša cilvēka ķermeņa veselumā”. Apelācijas tiesa rezumēja savu lēmumu šādi: ”Šī štata likumu ietvaros.. mēs nevaram juridiski uzlikt grūtniecei par pienākumu piekrist invazīvai medicīniskai procedūrai.”
1998. gada 9. februārī Tokijas Augstākā tiesa mainīja zemākas tiesas lēmumu, ar kuru bija noteikts, ka ārstam ir bijušas tiesības izdarīt asins pārliešanu Misae Takedai operācijas laikā 1992. gadā. Augstākā tiesa paziņoja, ka ”pacienta tiesības izvēlēties ārstēšanas veidu ir jārespektē. Asins pārliešana tika izdarīta pretlikumīgi.” Misae Takedai izmaksāja atlīdzību par kaitējumu 550 000 jenu (4200 ASV dolāru) apmērā.