Mana mīlestība pret zemi nekad nebeigsies

Pastāstījusi Dorotija Konelija

Kad biju maza meitene, man pateica, ka es nokļūšu ellē, jo esmu aborigēne. Pēc vairākiem gadiem, 1936. gadā, es noklausījos bībeliskas lekcijas ierakstu, kas kā ūdens šalts apdzēsa elles ugunis un aizdedza manā sirdī cerības liesmu. Tagad tā deg tik spoži kā nekad agrāk. Pirms paskaidroju, kāpēc tā, ļaujiet man mazliet pastāstīt par sevi.

ES PIEDZIMU aptuveni 1911. gadā. Es saku ”aptuveni”, jo tajā laikā aborigēni sevi neapgrūtināja ar datumiem un dzimšanas apliecībām. Mani vecāki bija strādīgi un dievbijīgi cilvēki. Mēs dzīvojām mazā Austrālijas pilsētiņā Springšūrā, kas atrodas centrālajā Kvīnslendā netālu no pievilcīgās Karnarvonas kalnu grēdas.

Manu tēvu izaudzināja Romas katoļu ticībā kāda balto ģimene. Tomēr mani vecāki, būdami aborigēni, manī ieaudzināja vietējās paražas un mīlestību pret zemi. Mēs medījām ķengurus, emu, bruņurupučus un čūskas, ķērām zivis un lasījām lielos ēdamos vitčeti kāpurus. Taču es nekad neēdu emu. No mūsu ģimenes tas bija aizliegts man vienīgajai, jo emu bija mans totēms. Kā māca aborigēnu tradīcijas jeb ”Sapņu laiku” likumi, katram cilts loceklim ir savs totēms, un ģimene un cilts seko, lai ar to saistītie aizliegumi tiktu ievēroti.

Kaut arī totēmisms sakņojas māņticībā, prasība ievērot šo tabu mums atgādināja par dzīvības svētumu. Aborigēni nekad nenogalina tāpat vien. Es atceros, cik ļoti tēvs sadusmojās, kad pieķēra mani, mazu meiteni, plucinām dzīvus sienāžus. ”Tas ir šausmīgi!” viņš izsaucās. ”Vai tu nezini, ka Dievs ienīst cietsirdību? Kā tev patiktu, ja kāds tā darītu ar tevi?”

Mums bija daudz ticējumu. Piemēram, ja nometnes tuvumā laidelējās baltlāsumainā vēdekļaste (mazs putniņš), tas nozīmēja, ka gaidāmas sliktas ziņas; ja dienas laikā pūce nometās uz kāda no apkārtējiem celmiem, mēs ticējām, ka drīz kāds mirs. Arī noteiktus sapņus mēs uzskatījām par labu vai sliktu zīmi. Piemēram, ja sapnī bija rādījies duļķains ūdens, tas nozīmēja, ka ģimenē kāds ir slims. Bet, ja dubļainais ūdens tecēja, tad varēja domāt, ka kāds ir miris. Kaut arī bijām katoļi, reliģija mūs nebija atbrīvojusi no cilts ticējumiem.

Mūsu ģimene arī nebija aizmirsusi savu dzimto valodu. Diemžēl pašlaik tā ir starp daudzajām valodām, kas atrodas uz izzušanas sliekšņa. Es tajā reizēm runāju, stāstot citiem par Bībeli. Tomēr pamatā sarunājos angliski vai vietējā pidžinvalodā.

Sagatavošanās dzīvei

Kad man bija apmēram desmit gadu, mūsu ģimene dzīvoja liellopu fermas teritorijā, kura atradās aptuveni 30 kilometrus no Springšūras. Katru dienu es gāju vairākus kilometrus līdz dzīvojamai ēkai, kur strādāju mājas darbus. Dienas alga man bija kanniņa piena un klaips maizes. Mūsu ģimene dzīvoja aborigēnu tradicionālajās mītnēs — mizu būdās. Ja lija, pārnakšņojām kādā no alām. Vai šādos apstākļos nebija grūti dzīvot? Nē, man tā nešķita. Tā aborigēni bija dzīvojuši jau gadsimtiem ilgi, un mēs šādu dzīvi uzskatījām par normālu.

Patiesībā esmu pat priecīga, ka dzīve, tēlaini izsakoties, man nenolika priekšā visu gatavu un ka man bija mīloši vecāki, kas mani stingri audzināja, lika smagi strādāt un mācīja, kā izdzīvot ar to, ko dod zeme. 1934. gadā — neilgi pēc tam, kad mūsu ģimene pārcēlās uz Kvīnslendas rezervātu netālu no Vūrabindas, — es pirmo reizi pametu mājas un devos uz rietumiem, lai pie liellopu un aitu fermu īpašniekiem strādātu par istabeni un darītu citus darbus. Pēc kāda laika darba dēļ man bija jāpārceļas uz austrumu piekrasti pie pašas Rokhemptonas. Tur es satiku savu nākamo vīru Mārtinu Koneliju, kura tēvs bija īrs. Mēs apprecējāmies 1939. gadā.

Uzzinu Bībeles patiesību

Es vienmēr biju jutusi dziļu cieņu pret Bībeli. Kad biju vēl maza, fermas saimniece mēdza sapulcināt kopā visus bērnus — gan aborigēnus, gan baltos — un stāstīt par Jēzu. Kādu dienu viņa mums izskaidroja Jēzus vārdus: ”Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie manis nākt.” (Mateja 19:14.) Tā bija pirmā reize, kad manī uzplaiksnīja cerība, jo iepriekš man bija teikts, ka nonākšu ellē.

Vēlāk es noklausījos jau pieminētās lekcijas ierakstu par to, ka tādas ugunīgas elles nav. Dzirdētais man lika aizdomāties, tomēr līdz 1949. gadam ciešākas saistības ar Jehovas lieciniekiem man nebija. 1949. gadā mēs dzīvojām Emeraldas pilsētā — apmēram 250 kilometru uz rietumiem no Rokhemptonas. Reiz šo pilsētu apciemoja Benets Brikelsa un runāja ar mums par Bībeli. Vēlāk mūsu mājas kļuva arī par Bena mājām, jo viņš pie mums apmetās ikreiz, kad bija mūsu pusē. Visa mūsu ģimene — es, Mārtins un mūsu četri bērni — viņu dziļi cienīja. Kaut arī Mārtins neizrādīja interesi par Bībeles vēsti, viņš vienmēr bija laipns un viesmīlīgs pret lieciniekiem un īpaši pret Benu.

Bens man iedeva daudz Bībeles studēšanas palīglīdzekļu, bet bija kāda nopietna problēma — es nemācēju lasīt. Tad Bens pacietīgi lasīja man un bērniem priekšā Bībeli un bībeliskās publikācijas un izlasīto paskaidroja. Cik ļoti Bens atšķīrās no garīdzniekiem, kas, izpildījuši formālos reliģiskos pienākumus, neveltīja pat piecas minūtes, lai iemācītu mums lasīt! Bens mums Bībelē parādīja, ka daudzo ticējumu avots ir Sātans un viņa dēmoni un ka māņticība paverdzina cilvēkus, arī manu tautu. Es ļoti novērtēju Jēzus vārdus: ”Patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:32.)

Es izjutu dziļu saviļņojumu, kad uzzināju par Dieva nodomu izveidot uz zemes paradīzi, kurā varēs dzīvot viņam paklausīgie cilvēki. Turklāt sāku ar ilgām gaidīt mirušo augšāmcelšanu; māte bija nomirusi 1939. gadā, bet tēvs — 1951. gadā. Es bieži domāju par dienu, kad varēšu viņus apskaut un priecāties kopā ar viņiem par iespēju atkal dzīvot uz zemes, ko viņi tik ļoti mīlēja. Un cik saviļņojoši būs viņiem mācīt par Dievu Jehovu un viņa Valstību!

Sludinātāja, kas neprot lasīt

Pieaugot manām zināšanām par Bībeli, man radās vēlēšanās tajās dalīties ar citiem. Es runāju ar radiniekiem un draugiem, bet man gribējās darīt vairāk. Kad Bens nākamo reizi ieradās Emeraldā, es ātri saposu bērnus un mēs visi kopā ar Benu devāmies sludināt. Viņš man parādīja vienkāršus piedāvājumus un iemācīja lūgšanā paļauties uz Jehovu. Jāatzīst, ka mans piedāvājums nebija īpaši gluds un skaists, bet es runāju no sirds.

Iesākumā es mājas saimniekam pateicu, ka neprotu lasīt, pēc tam norādīju uz dažiem Bībeles pantiem un palūdzu viņu tos nolasīt. Pantus es biju iepriekš iegaumējusi. Reizēm cilvēki skatījās uz mani ar izbrīnu, jo mūsu pilsētā vairākums iedzīvotāju bija baltie, bet ar aizskarošu attieksmi es sastapos reti. Ar laiku iemācījos lasīt. Tas ievērojami stiprināja ticību saviem spēkiem un palīdzēja garīgi augt.

Mana pirmā kopsanāksme

1951. gada martā, kad biju jau savu dzīvi veltījusi Jehovam, man stāvēja priekšā vēl divi ļoti nozīmīgi notikumi: kristīšanās ūdenī un piedalīšanās Jehovas liecinieku kopsanāksmē, kurai bija jākļūst par pirmo manā mūžā. Bet tas nozīmēja, ka jābrauc uz lielo Sidneju, un, tā kā biju augusi laukos, šī doma mani biedēja. Taču galvenais bija tas, ka man nebija naudas vilciena biļetei. Ko nu iesākt?

Es nolēmu aiziet uz spēļu namu un mēģināt ceļa naudu iegūt tur. ”Es to daru Jehovas dēļ,” spriedu, ”tāpēc viņš man noteikti palīdzēs uzvarēt.” Pēc dažām kāršu partijām es nodomāju, ka viņš ir palīdzējis, jo biju ieguvusi pietiekami naudas, lai samaksātu par braucienu turp un atpakaļ.

Bens zināja par manu nodomu doties uz Sidneju, tāpēc nākamā apciemojuma laikā apvaicājās, vai man ir nepieciešamā naudas summa. ”Jā!” es priecīgi atbildēju. ”Es spēlēju kārtis, lai dabūtu naudu ceļam, un uzvarēju.” Nākamajā brīdī Bena seja kļuva koši sarkana, un es sapratu, ka esmu pateikusi kaut ko ne tā. Sev par attaisnojumu ātri piebildu: ”Kāpēc tu izskaties saskaities? Es taču šo naudu nenozagu!”

Atguvis savaldību, Bens man laipni paskaidroja, kāpēc kristieši nespēlē azartspēles, un mierinoši noteica: ”Tā nebija tava vaina. Es nebiju tev pastāstījis.”

Sirsnīgā uzņemšana

Četru dienu kopsanāksmē, kas notika 1951. gada 22.—25. martā, es pirmo reizi sastapu tik daudz liecinieku. Tā kā pazinu tikai Benu un vēl dažus citus, es nebiju droša par to, kā tikšu sagaidīta. Jūs varat iedomāties manu saviļņojumu, kad mani nākamie garīgie brāļi un māsas mani uzņēma ar neviltotu sirsnību un bez jebkādiem aizspriedumiem. Es jutos kā mājās, brīvi un nepiespiesti.

Šī kopsanāksme ir spilgti iespiedusies manā atmiņā — īpaši tāpēc, ka biju to 160 cilvēku vidū, kas tika kristīti Botani līcī. Es acīmredzot biju viena no pirmajiem Austrālijas aborigēniem, kas kļuva par Jehovas liecinieku. Manu attēlu ievietoja svētdienas laikrakstā, un mani rādīja kinožurnālā, kas tika demonstrēts kinoteātros.

Vienīgā lieciniece pilsētā

Kad bija pagājis mēnesis kopš manas atgriešanās no Sidnejas, mūsu ģimene pārcēlās uz Mauntaizu Kvīnslendas ziemeļrietumos, kur ir labi attīstīta kalnrūpniecība. Sešus gadus mēs nodzīvojām būdā un apstrādājām lielu zemes gabalu, kas atradās pie pašas pilsētas. Būdas sienas mēs uzcēlām no kokiem, ko nocirtām turpat mežā. Jumtu pagatavojām no vecām bitumena tvertnēm, tās vienā malā pārgriežot un pēc tam izveltnējot. Mārtins dabūja darbu dzelzceļā, bet dzeršana galu galā sabojāja viņa veselību. Tad es kļuvu par mūsu ģimenes vienīgo apgādnieci. 1971. gadā Mārtins nomira.

Sākumā es biju vienīgā lieciniece visā Mauntaizā. Bens mūs apmeklēja apmēram reizi sešos mēnešos, jo Mauntaiza ietilpa viņa plašajā sludināšanas teritorijā. Ja viņam gadījās tur būt Jēzus Kristus nāves atceres vakarā — Benam tie bija īpaši svētki, jo viņam bija cerība dzīvot debesīs —, viņš to atzīmēja kopā ar manu ģimeni. Reizēm šo vakaru atzīmējām laukā zem koka.

Parasti Bens nepalika pie mums ilgi, tāpēc mēs ar bērniem lielākoties sludinājām vieni paši. Mēs gan bijām vieni, tomēr Jehovas gars un viņa organizācija mūs stiprināja. Uzticīgie ceļojošie pārraugi un viņu sievas pārvarēja grūtības, ko radīja svelošais karstums, kukaiņi, putekļi un sliktie ceļi, lai nonāktu līdz Mauntaizai un mūs uzmundrinātu, kaut arī gadiem ilgi bijām pavisam neliela grupiņa. Laiku pa laikam mūs apmeklēja arī liecinieki no nesen izveidotās draudzes Dārvinā, līdz kurai bija vairāk nekā 1200 kilometru.

Izveidojas draudze

1953. gada decembrī Mauntaizā tika nodibināta draudze. Bens bija iecelts par tās pārraugu, un, neskaitot viņu, kalpošanā piedalījāmies vēl tikai mēs ar manu meitu Annu. Bet drīz pilsētā ieradās arī citi liecinieki. Sludināšana mūsu teritorijā sāka nest augļus, un pēc kāda laika jauno mācekļu vidū bija arī vairāki aborigēni.

Draudze turpināja augt, un drīz kļuva skaidrs, ka mums ir nepieciešama Ķēniņvalsts zāle, kur draudze varētu sanākt kopā uz sapulcēm. Sekoja smags darbs, un 1960. gada maijā mēs savu jauno zāli bijām pabeiguši. Nākamo 15 gadu laikā tā divas reizes tika paplašināta. Bet septiņdesmito gadu vidū, kad mums jau bija apmēram 120 sludinātāju, zāle atkal kļuva par mazu. Tad tika uzcelta skaista Ķēniņvalsts zāle ar 250 sēdvietām un 1981. gadā veltīta Jehovam. Tā kā zālē ir tik daudz sēdvietu, tā tiek izmantota arī lielākām sapulcēm, ko sauc par rajona kopsanāksmēm.

Pieaug aborigēnu sludinātāju skaits

Mani ļoti iepriecināja tas, ka 1996. gadā izveidojās kontinenta un salu aborigēnu grupa, kas pieder pie Mauntaizas draudzes. Salu aborigēni ir Austrālijai tuvīno salu pamatiedzīvotāji. Šīs grupas galvenais mērķis ir liecināt aborigēniem, no kuriem daļa diezgan nelabprāt sarunājas ar baltajiem lieciniekiem.

Visā Austrālijā ir aptuveni 20 šādas aborigēnu grupas. Aborigēnu draudzes ir nodibinātas Adelaidā, Kērnsā, Ipsvičā, Pērtā un Taunsvilā. Šajās grupās un draudzēs kopumā ir apmēram 500 cilvēku, arī vairāki manas ģimenes locekļi. Gandrīz 10 procenti aborigēnu sludinātāju kalpo par pionieriem jeb pilnas slodzes kalpotājiem.

1975. gadā es saslimu ar diabētu, kas piemeklē daudzus aborigēnus, un visus turpmākos gadus esmu cīnījusies ar šīs slimības radītajām grūtībām. Man kļūst arvien grūtāk lasīt. Tomēr Jehova joprojām mani stiprina un dod prieku.

Es esmu pateicīga par palīdzību, kādu man un manai ģimenei ir snieguši drosmīgi Dieva kalpotāji. Viņu neapslāpējamā dedzība un mīlestība, ko viņi parādīja, braukdami ar divriteni pa putekļainajiem, vientulīgajiem Kvīnslendas lauku ceļiem un takām, lai dalītos ar mums garīgajās bagātībās, deva mums iespēju iepazīt Bībeles patiesību. Tagad es ar paļāvību gaidu laiku, kad mana mīlestība pret zemi varēs ilgt mūžīgi.

[Zemsvītras piezīme]

[Karte/Attēls 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Pērta

Dārvina

Kērnsa

Taunsvila

Mauntaiza

Rokhemptona

Emeralda

Springšūra

Vūrabinda

Ipsviča

Sidneja

Adelaida

Dorotija patlaban

[Attēls 13. lpp.]

Kopā ar Benu izmēģinām piedāvājumus; piecdesmito gadu vidus