Krievijas prese uzslavē Jehovas lieciniekus
JEHOVAS LIECINIEKU Krievijas filiāles veltīšana notika 1997. gada 21. jūnijā. Filiāles kompleksā ietilpst septiņas dzīvojamās ēkas, plaša Ķēniņvalsts zāle, ēdamzāle, kā arī milzīga celtne, kurā ierīkoti biroji un noliktavas. Tas atrodas Solņečnoje ciemā, apmēram 40 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Pēterburgas.
Žurnālisti, kas bija ielūgti uz veltīšanas programmu, plaši atspoguļoja šo notikumu presē. Maskavas laikrakstā Ļiteraturnaja gazeta, kura metiens pārsniedz ceturtdaļmiljonu eksemplāru, viens no žurnālistiem rakstīja: ”Pirmais iespaids no redzētā: tas tik ir ko vērts!” (Skat. fotoattēlus 16. un 17. lappusē.)
Raksta autors, Sergejs Sergijenko, paskaidro: ”Šeit viss ir paveikts pašu ticīgo rokām: celtniecībā galvenokārt ir strādājuši somi, zviedri, dāņi, norvēģi un vācieši. Tīri celiņi ar plākšņu segumu, kopti zālieni, ēkas ar glītiem dakstiņu jumtiem, milzīgiem logiem un baltām, stiklotām durvīm — lūk, tas ir Jehovas liecinieku Krievijas reģionālās reliģiskās organizācijas administratīvais centrs.”
Žurnālisti no Maskavas, kas atrodas vairāk nekā 650 kilometrus uz dienvidaustrumiem no filiāles, bija uzaicināti uz veltīšanu un nodrošināti ar transportu. Viņiem tika noorganizēta ekskursija pa filiāles teritoriju, un pēc tam bija atvēlēts laiks, lai žurnālisti varētu saņemt atbildes uz saviem jautājumiem, kā arī tika pasniegti uzkožamie. Balstīdamies uz saviem novērojumiem, Sergijenko kungs raksta:
”Jehovas liecinieki ir, kā saka, vienkārši un pieticīgi ļaudis.. [..] Pārfrāzējot pazīstamo krievu sakāmvārdu, var teikt, ka ”liecinieki dzīvo [savā mājvietā] kā Jehovas azotē”. [..] Būdami vienmēr laipni pret visiem, liecinieki, protams, sevišķi rūpējas par saviem brāļiem.”
Dienas laikrakstā Moskovskaja pravda, kura metiens ir gandrīz 400 000 eksemplāru, bija publicēts S. Dmitrijeva raksts ar nosaukumu ”Uzcelt savu pasauli var tikai savām rokām”. Tā autors raksta:
”Pēc tam, kad [1991. gadā] Krievijā juridiski tika atzīta liecinieku reliģiskā organizācija, radās jautājums par sava pārvaldes centra celtniecību. Tam tika meklēta vieta arī Maskavas tuvumā, bet negaidīti pienāca ziņa, ka tiek pārdota bijušās pionieru nometnes teritorija netālu no Pēterburgas. Zeme tika nopirkta, un celtniecība sākās. [..]
Pirms pusotra gada, 1996. gada 1. janvārī, centrs Solņečnoje ciemā oficiāli kļuva par reliģiskās organizācijas filiāli. Jūnija vidū grupai Maskavas žurnālistu bija iespēja pabūt Pēterburgā un pamēģināt tikt skaidrībā, kas viņi īsti ir — šie Jehovas liecinieki.”
Kā uz šo jautājumu atbild Dmitrijeva kungs? ”Tādi paši cilvēki kā visi citi.” Tomēr viņos ir arī kaut kas neparasts, kā autors atzīmē raksta beigās: ”Miers dvēselē, miers visapkārt ... Idille? Jā. Un tomēr tā pastāv.”
Kāds cits žurnālists no Maskavas, Maksims Jerofejevs, laikraksta Sobesedņik (metiens vairāk nekā 300 000 eksemplāru) korespondents, raksta: ”Visas attiecības šajā pilsētiņā veidotas pēc principa: strādāt nevienu nespiež, bet visi strādā.”
Aprakstījis filiāles komitejas koordinatora Vasilija Kaļina dzīvojamo istabu, Jerofejeva kungs atzīmē: ”Aizdomu pilnās žurnālistu brālības pārstāvji gribēja apmeklēt vēl vairākas dzīvojamās telpas pēc pašu izvēles. Citu centra iemītnieku istabas ne pēc platības, ne iekārtojuma praktiski neatšķīrās no Vasilija Kaļina pieticīgā dzīvokļa.”
Laikrakstā Večerņaja Moskva bija publicēts žurnālistes Anastasijas Ņemecas raksts ”Dzīvot mierā ar sevi”. Šī raksta apakšvirsrakstā bija sacīts: ”To cilvēki mācās darīt neparastā ciematā netālu no Pēterburgas.”
Par filiāles atrašanās vietu un izskatu žurnāliste rakstīja: ”Visapkārt plešas meži un pļavas. Nav tālu līdz Somijas jūras līcim. Te ir glītas, eiropeiskā stilā celtas kotedžas, tīri celiņi ar plākšņu segumu, puķu dobes.
Komercfirmas ceļ tādas minipilsētiņas ”jaunajiem krieviem”. Bet šajā ciematā dzīvo cilvēki, kam ir pavisam pieticīgi iztikas līdzekļi.. Viņi dzīvo labi un, galvenais, draudzīgi. Kopumā te ir apmēram 350 cilvēku no visām pasaules malām — var dzirdēt visdažādākās valodas, sākot ar spāņu un portugāļu un beidzot ar somu un zviedru.
Būtībā tā ir noslēgta mikropasaule: ciematā ir sava būvbrigāde, darbnīcas, kur var izgatavot visu, kas nepieciešams lielajai daudzvalodu saimei, arī sava klīnika.”
Veltīšana patiesi bija līksms notikums 1492 delegātiem no 42 valstīm, kuri bija pulcējušies Solņečnojē uz šo programmu. Viņu vidū bija daudz ilggadēju liecinieku, kas gadu desmitiem ir piedalījušies kalpošanā tajā laikā, kad bija aizliegts sludināt. Vai varat iedomāties, ar kādu apbrīnu un prieku viņi aplūkoja skaistās filiāles ēkas, kas izvietotas dārzam līdzīgā, 6,9 hektārus plašā teritorijā? Nav grūti saprast, kāpēc viņiem tas likās kā sapnis.
[Attēli 18. lpp.]
Žurnālisti ekskursijā pa filiāli
Tiek sniegtas atbildes uz žurnālistu jautājumiem