Jares dejojošie velni

RĪTS vēl bija tikai pusē, bet saule jau kveldēja. Vērodami pulciņu vīriešu, kas bija ģērbušies tradicionālajos kostīmos, mēs nevarējām vien nobrīnīties, kā viņi spēj izturēt svelmaino karstumu. Mēs bijām ieradušies paviesoties Sanfrancisko de Jarē, mazā Venecuēlas pilsētiņā, kuras iedzīvotāji lielākoties nodarbojas ar lauksaimniecību. Kostīmos tērptie cilvēki bija slavenie Diablos Danzantes de Yare — Jares dejojošie velni.

Vairākums venecuēliešu ir katoļi, kas apgalvo, ka viņi tic Bībelei. Tomēr jau paaudžu paaudzēs nozīmīga vietējās kultūras sastāvdaļa ir rituālas dejas, kas izceļas ar spilgtu dēmonu attēlojumu. Katoļu baznīca ne tikai izturas iecietīgi pret šīm dejām, bet pat atbalsta tās. Par to var pārliecināties, piemēram, vērojot Jares dejojošos velnus.

Ieradušies Jarē, mēs pārsteigti pamanījām, ka vietējais Vissvētākā Sakramenta brālības, katoļu organizācijas, centrs reizē ir arī dejojošo velnu centrs. Šī ēka ir pazīstama ar nosaukumu Casa de Los Diablos (”Velnu nams”). Bija trešdiena, diena pirms Vissvētākā Sakramenta svētkiem, ko svin katoļu baznīca, un ēkas priekšā bija sapulcējušies profesionāli fotogrāfi. Pēkšņi atskanēja skaļa bungu rīboņa, un vairāki vīrieši dēmonu kostīmos sāka dejot.

Dejojošo velnu kostīmi

Dejotāji bija ģērbušies sarkanos kreklos, sarkanās biksēs, sarkanās zeķēs un sandalēs. Ikvienam kaklā karājās rožukronis, krusts un kāds katoļu medaljons. Otrs krusts bija piestiprināts pie kostīma. Vienā rokā katrs dejotājs turēja draudīga izskata marakasu, bet otrā — īsu pātagu. Taču vislielāko uzmanību piesaistīja milzīgās, groteskās, raibās maskas ar ragiem, izvalbītām acīm un atņirgtiem zobiem. Maskas bija piestiprinātas pie garām, sarkanām drēbes kapucēm.

Mēs uzzinājām, ka dejotāji atšķiras pēc ranga. Galvenais capataz jeb uzraugs tiek dēvēts arī par diablo mayor jeb galveno velnu. Viņa masku rotā četri ragi. Parasti dejotājs tiek izraudzīts šai lomai savas ilggadējās pieredzes dēļ. Uzrauga palīgam jeb segundo capataz ir trīs ragi, bet vienkāršajiem dejotājiem, kam nav īpaša ranga, — tikai divi. Daži no dejotājiem ir tā dēvētie promeseros — cilvēki, kas devuši solījumu dejot reizi gadā noteiktu gadu skaitu vai pat visu mūžu. Lielākoties šādu svinīgu solījumu dod cilvēki, kas tic, ka Dievs ir izpildījis kādu sevišķu lūgumu, ko viņi ir izteikuši.

Uz baznīcu!

Dienas vidū dejotāji atstāj savu pulcēšanās vietu un virzās uz vietējo baznīcu, lai saņemtu priestera atļauju turpmākajam gājienam. Ārpusē pie baznīcas dejojošie velni satiekas ar priesteri. Viņi nometas ceļos, lai saņemtu tā svētību. Pēc tam viņi dejodami dodas uz priekšu pa pilsētas ielām, reizēm pa ceļam iegriežoties ļaužu mājokļos. Bieži vien mājas saimnieki sagaida dejojošos velnus ar cepumiem, atspirdzinošiem dzērieniem un uzkožamajiem. Šis gājiens bez apstājas turpinās visu pēcpusdienu.

Nākamajā rītā, kad baznīcā sākas mise, dejotāji atkal satiekas savā Casa de Los Diablos. Unisonā kratīdami marakasus, viņi no turienes bungu ritmā dejo uz kapsētu. Tur ir izveidots altāris, un tā priekšā viņi godina mirušos draugus. Šīs ceremonijas laikā bungas tiek sistas lēnā ritmā. Pēc tam dejotāji atmuguriski iet ārā no kapsētas, aiz māņticīgām bailēm sargādamies uzgriezt altārim muguru. Atstājuši kapsētu, viņi dodas uz baznīcu un gaida, līdz beigsies mise.

Priestera svētība

Kad mise ir beigusies, priesteris iznāk no baznīcas un svētī dejotājus, kas ar noliektām galvām ir nometušies ceļos; viņu maskas nokarājas no kapucēm, simbolizējot labā uzvaru pār ļauno. Priesteris apsēžas līdzās galvenajam velnam, un abi noklausās jauno promeseros svinīgos solījumus un paskaidrojumus, kāpēc viņi dod solījumu piedalīties dejā un cik gadus viņi grasās to darīt.

Bungas sāk rībēt straujāk, un dejojošie velni ievēro ritmu, enerģiski kustēdamies un kratīdami marakasus paātrinātā tempā. Dejā piedalās arī sievietes, bet viņas neģērbjas velnu kostīmos. Sievietēm mugurā ir sarkani svārki un baltas blūzes, un galvā viņām ir uzsiets balts vai sarkans lakats. Gājiena laikā daži dejojošie velni kādu brīdi nes uz pleciem sava patrona tēlu. Procesija beidzas ar parādi baznīcas priekšā, pēc tam kad dejotāji ir parādījuši godu ievērojamam krustam, kas uzstādīts pilsētā.

Pasākums, kas nav piemērots Jehovas lieciniekiem

Mums, tūristiem, tas bija interesants piedzīvojums. Kamēr mēs viesojāmies mazajā Jares pilsētiņā, bija gluži neiespējami neredzēt sabiedriskos pasākumus, kuru centrā bija dejojošie velni. Taču, būdami kristieši, mēs tāpat kā vairāk nekā 70 000 citu Jehovas liecinieku Venecuēlā nepiedalāmies Jares dejojošo velnu svētkos un tamlīdzīgās procesijās.

Kāpēc mēs to nedarām? Tāpēc, ka mēs paklausām apustuļa Pāvila norādījumam: ”Es negribu, ka jums būtu kopība ar ļauniem gariem. Jūs nevarat dzert tā Kunga kausu un ļauno garu kausu. Jūs nevarat būt tā Kunga galda un ļauno garu galda dalībnieki.” (1. Korintiešiem 10:20, 21.) (Atsūtīts.)