Vai dažādo kultūru īpatnības ir savienojamas ar kristīgiem principiem?

STĪVENS, Jehovas liecinieks no kādas Ziemeļeiropas valsts, tika nosūtīts kalpot par misionāru Āfrikā. Reiz Stīvens kopā ar kādu vietējo brāli gāja pa pilsētu, kad pēkšņi brālis paņēma viņu aiz rokas...

Iet pa ļaužu pārpildītu ielu roku rokā ar vīrieti — tas Stīvenam šķita kaut kas neiedomājams. Sabiedrībā, kur viņš bija uzaudzis, šāda rīcība vedinātu uz domām par homoseksuālām attiecībām. (Romiešiem 1:27.) Bet afrikāņu brālim sadošanās rokās bija pierasts draudzības apliecinājums. Nedot roku nozīmētu atraidīt piedāvāto draudzību.

Kāpēc mums būtu jādomā par atšķirīgajiem uzskatiem un ieradumiem, kas raksturīgi dažādām kultūrām? Vispirms tāpēc, ka Jehovas tauta ļoti vēlas paveikt Dieva uzticēto uzdevumu gatavot par mācekļiem cilvēkus no visām tautām. (Mateja 28:19.) Lai izpildītu šo uzdevumu, daudzi ir pārcēlušies uz vietām, kur ir vajadzīgs vairāk sludinātāju. Lai iedzīvotos jaunā vidē, sludinātājiem jāsaprot kultūra, kas atšķiras no viņiem pierastās, un jāiemācās tai pielāgoties. Tad viņi var sekmīgi sadarboties ar ticības biedriem un labāk veikt savu kalpošanu.

Liels skaits cilvēku ir pametuši savu dzimteni un pārcēlušies uz citām valstīm, jo daudzās pasaules zemēs ir nestabila politiskā un ekonomiskā situācija. Sludinot saviem jaunajiem kaimiņiem, mēs varam sastapties ar paradumiem, kas mums ir sveši. (Mateja 22:39.) Saskarsme ar paradumiem, kas mums nav bijuši pazīstami, sākotnēji varētu izraisīt apjukumu.

Viennozīmīgi jautājumi

Kultūra vienmēr ir cieši saistīta ar attiecīgās sabiedrības dziļāko būtību. Tāpēc cilvēks, kas kļūst ”pārliecīgi taisns” un mēģina pārbaudīt katra visniecīgākā ieraduma atbilstību Bībeles principiem, nevajadzīgi tērē laiku. (Salamans Mācītājs 7:16.)

Tomēr noskaidrot, kuri ieradumi viennozīmīgi ir pretrunā ar Dieva noteiktajiem principiem, ir nepieciešams. Tas parasti nav grūti izdarāms, jo mūsu rīcībā ir Dieva Raksti, kas palīdz ieviest vajadzīgo skaidrību. (2. Timotejam 3:16.) Piemēram, daudzās zemēs ir pierasts, ka vīrietim ir vairākas sievas, taču Rakstos ir noteikts, ka īsts kristietis drīkst dzīvot kopā tikai ar vienu sievu. (1. Mozus 2:24; 1. Timotejam 3:2.)

Tāpat kristietim nav pieņemamas dažādas bēru paražas, kuru mērķis ir pasargāt sevi no ļaunajiem gariem vai kuru pamatā ir uzskats, ka dvēsele ir nemirstīga. Daudzi cilvēki kvēpina vīraku un saka lūgšanas aizgājējiem, lai atbaidītu ļaunos garus. Citi rīko īpašu vāķēšanu vai pat otras bēres, lai palīdzētu aizgājējam sagatavoties dzīvei ”viņā saulē”. Bet Bībelē ir teikts, ka tad, kad cilvēks ir nomiris, viņš ”vispār nezina vairāk nekā”, tātad viņš nevienam nevar izdarīt ne labu, ne ļaunu. (Salamans Mācītājs 9:5; Psalms 146:4.)

Protams, ir arī daudz tādu paradumu, kas nav pretrunā ar Dieva Rakstiem. Ir patīkami nonākt sabiedrībā, kur cilvēki joprojām ir ļoti viesmīlīgi, kur ir parasts pat svešinieku sagaidīt ar sirsnīgu sveicienu un, kad tas ir nepieciešams, piedāvāt viņam savas mājas. Vai, izjūtot šādu attieksmi, arī pašam nerodas vēlēšanās rīkoties tāpat? Ja cilvēks seko šādai priekšzīmei, tas noteikti nāk par labu viņa kristīgajām īpašībām. (Ebrejiem 13:1, 2.)

Nevienam droši vien nepatīk gaidīt kādu, kas kavējas. Ir zemes, kur tas notiek ļoti reti, jo tur cilvēki uzskata, ka būt punktuālam ir ārkārtīgi svarīgi. Bībelē ir teikts, ka Jehova ir kārtības Dievs. (1. Korintiešiem 14:33.) Tāpēc viņš ir noteicis ”dienu un stundu”, kad tiks darīts gals ļaunumam, un viņš mums ir apliecinājis, ka šie notikumi ”nekavēsies”. (Mateja 24:36; Habakuka 2:3, LB-1882.) Ja mēs dzīvojam sabiedrībā, kur sapratīgā mērā tiek ievērota punktualitāte, arī mēs paši mācāmies būt akurāti un cienīt citus cilvēkus un viņu laiku, kas neapšaubāmi ir saskaņā ar Rakstos izklāstītajiem principiem. (1. Korintiešiem 14:40; Filipiešiem 2:4.)

Paradumi, kas nav pretrunā ar Bībeles principiem

Daži paradumi pilnībā saskan ar kristīgu dzīves veidu, un daži ir pretrunā ar kristiešu uzskatiem. Taču ir arī tādi ieradumi, ko nevar saukt ne par labiem, ne arī par sliktiem. Daudzi no tiem ir pilnīgi nekaitīgi, un mūsu attieksme pret šiem paradumiem var liecināt par garīgu līdzsvaru.

Piemēram, ir dažādi veidi, kā sasveicināties, — cilvēki mēdz sarokoties, paklanīties, saskūpstīties vai apskauties. Arī uzskati par galda kultūru ir ļoti dažādi. Ir zemes, kur cilvēki ēd no kopīga trauka. Dažās zemēs atraugāšanās pie galda ir pieņemams — pat gaidīts — pateicības apliecinājums, turpretī citās zemēs šāda rīcība tiek uzskatīta par nepieņemamu un galēji nepieklājīgu.

Vislabāk būtu nevis censties noskaidrot, kurš no šiem ieradumiem mums patīk vai nepatīk, bet gan izveidot pareizu attieksmi pret tiem. Bībelē ir doti nenovecojoši padomi, un viens no tiem ir ieteikums, lai mēs dzīvojam nevis strīdos, ”bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi”. (Filipiešiem 2:3.) Kāda autore grāmatā par pieklājības normām raksta: ”Laba sirds ir pirmais, kas nepieciešams.” (Eleanor Boykin. This Way, Please—A Book of Manners.)

Ja mēs būsim pazemīgi, mēs nenoniecināsim citu cilvēku ieradumus. Mēs vēlēsimies iepazīties ar viņiem, uzzināt, kā viņi dzīvo, ievērot viņu paradumus un nogaršot ēdienus, ko viņi gatavo, nevis uztvert ar nepatiku un aizdomām visu, kas mums šķiet nepierasts. Parādot vēlēšanos uzzināt un pamēģināt kaut ko jaunu, mēs varam apliecināt cieņu pret cilvēkiem, kas mūs uzņem ciemos, un pret saviem kaimiņiem cittautiešiem. Arī mums pašiem tas nāk par labu, jo ”atdarās” mūsu sirds un paplašinās mūsu redzesloks. (2. Korintiešiem 6:13.)

Kad ieradumi kavē garīgo izaugsmi

Var gadīties, ka mēs sastopamies ar ieradumiem, kas nav pretrunā ar bībeliskiem principiem, bet kavē garīgu izaugsmi. Piemēram, dažās zemēs cilvēki mēdz visu atlikt uz vēlāku laiku. Lai gan šāda bezrūpīga attieksme pret dzīvi zināmā mērā pasargā cilvēkus no spriedzes, tā neapšaubāmi neļauj izpildīt kalpošanu ”līdz galam”. (2. Timotejam 4:5.)

Kā mēs varētu pamudināt citus neatlikt uz ”rītdienu” to, ko ir svarīgi izdarīt bez kavēšanās? Neaizmirsīsim, ka ”laba sirds ir pirmais, kas nepieciešams”. Ja mūsu rīcību noteiks mīlestība, mēs rādīsim priekšzīmi un pēc tam laipni paskaidrosim cilvēkam, kāpēc ir labi neatlikt uz rītdienu to, ko var padarīt šodien. (Salamans Mācītājs 11:4.) Tomēr mums jāuzmanās, lai, tiecoties pēc efektivitātes, netiktu sagrauta savstarpēja uzticība. Ja cilvēki nesteidzas rīkoties saskaņā ar mūsu ieteikumiem, mums nevajadzētu ”valdīt pār viņiem” vai izgāzt uz viņiem savas dusmas. Efektivitāte nekad nedrīkst būt svarīgāka par mīlestību. (1. Pētera 4:8; 5:3.)

Jāņem vērā cilvēku uzskati

Mums jāpārliecinās, vai ieteikumi, ko mēs dodam, ir vietā un vai mēs nemēģinām uzspiest citiem savus uzskatus gaumes jautājumos. Piemēram, cilvēki dažādās zemēs valkā dažādus apģērbus. Daudzās zemēs vīrieši, ejot sludināt labo vēsti, apsien kaklasaiti, bet dažās tropiskajās zemēs tas tiktu uztverts kā pārmērīga formalitāte. Lai nolemtu, kā rīkoties, ir labi ņemt vērā, kā attiecīgajā zemē ģērbjas to profesiju pārstāvji, kam jāstrādā ar cilvēkiem. Mums jābūt ļoti saprātīgiem, domājot par šiem jautājumiem. (1. Timotejam 2:9, 10.)

Bet ja nu mums nepatīk kāds vietējo cilvēku paradums? Vai tas tūlīt būtu jānoraida? Nē, tas nav obligāti jānoraida. Raksta sākumā tika minēts paradums vīriešiem sadoties rokās, pret ko konkrētajā afrikāņu sabiedrībā nav nekādu iebildumu. Kad misionārs pamanīja, ka arī citi vīrieši staigā, sadevušies rokās, viņš vairs nejutās tik neērti.

Apustulis Pāvils garajos misionāra ceļojumos apmeklēja draudzes, kuru locekļi bija ļoti dažādas izcelsmes cilvēki. Kultūru atšķirības noteikti mēdza radīt arī grūtības. Tāpēc Pāvils, neatkāpdamies no Bībeles principiem, cik vien spēja, pielāgojās dažādiem cilvēku paradumiem. ”Visiem esmu tapis viss,” viņš rakstīja, ”lai katrā gadījumā kādus izglābtu.” (1. Korintiešiem 9:22, 23; Apustuļu darbi 16:3.)

Ir vairāki labi jautājumi, kas var palīdzēt noskaidrot, kā rīkoties, sastopoties ar svešiem paradumiem. Ko par mums domās citi cilvēki, ja mēs pieņemsim vai atraidīsim konkrēto paradumu? Vai cilvēki labprātāk uzklausīs Valstības vēsti, redzot, ka mēs cenšamies pielāgoties viņu kultūrai? Vai mēs, pieņemdami kādu no vietējiem ieradumiem, nesagādāsim negodu mūsu kalpošanai? (2. Korintiešiem 6:3.)

Ja mēs vēlamies ’visiem tapt viss’, tad mums, iespējams, jāmaina dziļi iesakņojušies uzskati par to, kas ir pareizs un kas — nepareizs. Bieži vien ”pareizs” vai ”nepareizs” kaut kas ir tikai atkarībā no mūsu dzīves vietas. Tā, piemēram, vienā zemē vīriešu sadošanās rokās ir tikai draudzības apliecinājums, turpretī daudzās citās zemēs šāda rīcība noteikti traucētu cilvēkiem uzklausīt Valstības vēsti.

Ir diezgan daudz tādu paradumu, kuri ir pieņemami cilvēkiem visdažādākajās pasaules zemēs un pret kuriem arī kristiešiem nav iebildumu. Tomēr mums jābūt piesardzīgiem.

Jāuzmanās pārkāpt robežu

Jēzus Kristus teica, ka viņa mācekļi, kaut arī dzīvo pasaulē, tomēr ”nav no pasaules”. (Jāņa 17:15, 16.) Taču reizēm ir grūti novilkt robežu, lai noteiktu, kas ir tiešā veidā saistīts ar Sātana pasauli un kas ir atkarīgs no konkrētās kultūras. Piemēram, mūzika un dejas ir raksturīgas gandrīz visām kultūrām, un dažās zemēs tām ir īpaši liela nozīme.

Varētu gadīties, ka mēs izdarām secinājumus, ko nosaka mūsu audzināšana, nevis Rakstu principi. Kāds vācu brālis, vārdā Alekss, tika norīkots kalpot Spānijā. Vietā, kur viņš ir uzaudzis, dejošana nav pārāk populāra, turpretī Spānijā tā ir neatņemama kultūras sastāvdaļa. Kad Alekss pirmo reizi redzēja brāli un māsu dejojam ugunīgu spāņu deju, viņš nezināja, ko domāt. Vai šādi dejot ir slikti, vai šāda dejošana nav pasaulīga? Vai darīt tāpat nenozīmētu atteikties no saviem principiem? Ar laiku Alekss saprata, ka spāņu brāļi un māsas neatkāpjas no kristīgiem principiem, lai arī mūzika un dejas viņam šķita nepierastas. Samulsumu viņā bija radījušas divu dažādu kultūru atšķirības.

Tomēr Emilio — kāds brālis, kam patīk tradicionālās spāņu dejas, — atzīst, ka var rasties arī zināmas problēmas. ”Esmu pamanījis, ka daudzās dejās starp partneriem ir ļoti tuvs kontakts,” viņš saka. ”Man kā neprecētam cilvēkam ir saprotams, ka tas var ietekmēt vismaz viena partnera izjūtas. Reizēm dejošana tiek izmantota kā iespēja izrādīt uzmanību cilvēkam, kas patīk. Laba mūzika un minimāls kontakts starp partneriem var pasargāt no nevajadzīgām problēmām. Tomēr man jāatzīst, ka tad, kad jauni neprecēti brāļi un māsas ir kopā deju vakaros, ir ļoti grūti saglabāt teokrātisku gaisotni.”

Protams, nebūtu pareizi ar sabiedrībā pieņemtajiem uzskatiem attaisnot pasaulīgu rīcību. Dejošana un dziedāšana bija raksturīgas izraēliešu kultūrai, un tad, kad izraēlieši pie Sarkanās jūras ieguva brīvību no ēģiptiešu jūga, viņi dziedāja un dejoja. (2. Mozus 15:1, 20.) Taču šī dejošana un dziedāšana atšķīrās no tā, kas bija pieņemts pagānu tautās.

Diemžēl vēlāk izraēlieši, nevarēdami sagaidīt Mozus atgriešanos no Sīnāja kalna, uztaisīja zelta teļu, ēda, dzēra un ”cēlās līksmoties”. (2. Mozus 32:1—6.) Kad Mozus un Jozua izdzirdēja dziedāšanu, viņi tūlīt saprata, ka kaut kas nav kārtībā. (2. Mozus 32:17, 18.) Izraēlieši bija pārkāpuši ”robežu”, un viņu dziedāšana un dejošana līdzinājās tam, kas bija pieņemts pagānu tautās.

Arī mūsdienās mūzika un dejošana droši vien ir pieņemama cilvēkiem, kuru vidū mēs dzīvojam, un neviens neuzskata to par kaut ko sliktu. Bet, ja zālē ir pustumsa, tiek ieslēgtas mirgojošas ugunis un izmainās mūzikas temps, tad tas, kas iepriekš bija pieņemams, var sākt atspoguļot pasaules garu. ”Pie mums tā ir pieņemts,” kāds varētu teikt. Ārons izmantoja līdzīgu aizbildinājumu pēc tam, kad bija pieļāvis pagānisku izklaidi un pielūgsmi, — viņš paziņoja, ka notiekošais ir ”svētki tam Kungam”. Tā bija neveikla aizbildināšanās. Izraēliešu rīcība bija pat ”pretiniekiem par izsmieklu”. (2. Mozus 32:5, 25.)

Atšķirīgu kultūru noderīgums

Ne visi mums nepierastie paradumi, kas sākumā šķiet šokējoši, noteikti ir nepieņemami. Ja mūsu prāts ir vingrināts, mēs varam izšķirt, kuri paradumi ir un kuri nav pretrunā ar kristīgiem principiem. (Ebrejiem 5:14.) Ja mums ir laba sirds un mīlestība pret cilvēkiem, mēs spēsim pareizi rīkoties, kad sastapsimies ar ieradumiem, kas nav pretrunā ar Bībeles principiem.

Sludinot Valstības labo vēsti cilvēkiem vietā, kur mēs dzīvojam, vai kādā svešā zemē, līdzsvarota attieksme pret daudzajām un dažādajām kultūrām mums palīdzēs kļūt ’visiem par visu’. Mēs noteikti izjutīsim, ka iepazīšanās ar atšķirīgām kultūrām padara mūsu dzīvi bagātu, daudzveidīgu un interesantu.

[Attēls 20. lpp.]

Kristieši mēdz sasveicināties ļoti dažādi

[Attēls 23. lpp.]

Līdzsvarota attieksme pret dažādām kultūrām var bagātināt cilvēka redzesloku un padarīt viņa dzīvi interesantāku