Atbrīvošanās no organizētās noziedzības. ”Es biju jakudza”
”TĒT, kad tu atkal būsi mājās, iesim kopā uz sapulcēm. Apsoli man, labi?” Tā savā vēstulē rakstīja mana vidējā meita, kad es trešo reizi atrados ieslodzījumā. Viņa kopā ar manu sievu regulāri apmeklēja Jehovas liecinieku sapulces. Vēstules, ko saņēmu no savas ģimenes, bija vienīgais iepriecinājuma avots, tāpēc es apsolīju meitai izpildīt viņas lūgumu.
”Kāpēc es esmu noziedznieks un dzīvoju tā, ka nevaru būt kopā ar savu ģimeni?” es pie sevis domāju. Prātā man nāca bērnības dienas. Tēvs nomira, kad man bija tikai 18 mēneši, un es pat neatceros, kā viņš izskatījās. Pēc tam māte divas reizes precējās. Situācija ģimenē mani ļoti ietekmēja, un jau vidusskolā es sāku saieties ar vietējiem huligāniem. Es kļuvu nežēlīgs un pēc stundām bieži vien piedalījos kautiņos. Otrajā mācību gadā vidusskolā es organizēju kautiņu starp divām skolēnu grupām. Pēc tam es tiku arestēts un kādu laiku pavadīju labošanas iestādē.
Es biju kā bumba, kas veļas no kalna, un nenovēršami tuvojos dzīvei, kurā valda vardarbība. Pēc kāda laiciņa es biju sapulcinājis nepilngadīgu noziedznieku baru, un mēs visi slaistījāmies ap kādas jakudza grupas mītni. Astoņpadsmit gadu vecumā es jau biju šīs grupas pilntiesīgs loceklis. Divdesmit gadu vecumā par vairākiem vardarbīgiem noziegumiem es tiku arestēts, un man tika piespriests trīs gadu cietumsods. Pirmā ieslodzījuma vieta bija Naras cietums jauniešiem. Mana uzvedība nekļuva labāka, tāpēc es tiku pārvests uz citu ieslodzījuma vietu — cietumu pieaugušajiem. Bet mana rīcība kļuva arvien sliktāka, un galu galā es nokļuvu Kioto — cietumā rūdītiem noziedzniekiem.
”Kāpēc es turpinu savu noziedzīgo rīcību?” es sev jautāju. Atskatoties uz savu dzīvi, es sapratu, ka manu rīcību bija noteikusi mana muļķīgā domāšana. Es biju domājis, ka manā rīcībā izpaužas īsta vīrišķība. Kad 25 gadu vecumā es iznācu no cietuma, bandas locekļi uzskatīja mani par īpašu cilvēku. Man pavērās iespēja virzīties augšup pa noziedzīgās pasaules kāpnēm.
Manas ģimenes reakcija
Šajā laikā es apprecējos, un drīz mums piedzima divas meitas. Bet mans dzīvesveids nemainījās. Es turpināju ceļot no mājām uz policijas iecirkni un atpakaļ; es situ cilvēkus un nodarbojos ar izspiešanu. Ar katru noziedzīgās darbības epizodi es nostiprināju bandas locekļu respektu un bosa uzticību. Visbeidzot mans vecākais jakudza ”brālis” izrāvās bandas priekšgalā un kļuva par bosu. Es biju kā spārnos, kad kļuvu par otro ietekmīgāko cilvēku bandā.
”Kā mans dzīvesveids liek justies manai sievai un meitām?” es pie sevis domāju. Vīrs un tēvs, kurš ir noziedznieks, — tas droši vien viņām lika justies neērti. Man vēlreiz tika piespriests cietumsods 30 un 32 gadu vecumā. Pēdējais trīs gadu ieslodzījums man šķita īpaši smags. Meitas nedrīkstēja nākt pie manis ciemos. Man ļoti pietrūka sarunu ar viņām un viņu apskāvienu.
Mana pēdējā ieslodzījuma sākumā sieva bija sākusi studēt Bībeli kopā ar Jehovas lieciniekiem. Dienu no dienas viņa man rakstīja par patiesību, ar ko bija sākusi iepazīties. ”Kas ir tā patiesība, par kuru runā mana sieva?” es domāju. Cietumā es izlasīju visu Bībeli. Es domāju par nākotnes cerību un Dieva nodomu, ko sieva pieminēja savās vēstulēs.
Doma, ka cilvēkiem ir iespēja dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes, man likās iepriecinoša, jo no nāves gan es baidījos. Es vienmēr sev biju atgādinājis: ”Ja tu mirsti, tu esi zaudētājs.” Atskatoties uz savu pagātni, es apzinos, ka tieši bailes no nāves bija tās, kas man lika uzbrukt cilvēkam, pirms viņš bija paspējis kaut ko izdarīt man. Tāpat sievas vēstules man palīdzēja saprast, cik bezjēdzīgi ir centieni virzīties augšup pa noziedzīgās pasaules kāpnēm.
Un tomēr man nebija vēlēšanās izzināt patiesību vairāk. Mana sieva veltīja sevi Jehovam un kļuva par kristītu viņa liecinieci. Lai gan vēstulē es biju piekritis apmeklēt sapulces, es nedomāju kļūt par Jehovas liecinieku. Man bija sajūta, ka sieva un meitas ir attālinājušās no manis un es esmu pamests viens pats.
Iznāku no cietuma
Beidzot bija pienākusi diena, kad es tiku atbrīvots. Pie Nagojas cietuma vārtiem bija daudz noziedznieku, kas bija atnākuši mani sagaidīt. Tomēr lielajā cilvēku pūlī es meklēju tikai sievu un meitas. Es biju aizkustināts līdz asarām, kad ieraudzīju savas meitas, kas bija manāmi paaugušās trīs gadu laikā.
Divas dienas pēc atgriešanās mājās es izpildīju solījumu, ko biju devis savai vidējai meitai, un devos uz Jehovas liecinieku sapulci. Mani pārsteidza sapulces apmeklētāju priecīgais gars. Liecinieki sirsnīgi sveicināja mani, bet es tomēr nejutos savā ādā. Kad pēc tam es uzzināju, ka cilvēki, kas ar mani sveicinājās, zināja par manu noziedzīgo pagātni, es kļuvu domīgs. Es biju izjutis viņu sirsnību, un mani bija aizkustinājusi runa par Bībeles tēmu. Tā bija runa par cilvēkiem, kas dzīvos mūžīgi paradīzē uz zemes.
Mani ļoti satrauca doma, ka sieva un meitas varētu dzīvot paradīzē, bet es tiktu iznīcināts. Es ļoti nopietni pārdomāju visu, kas man būtu jādara, lai es varētu dzīvot mūžīgi kopā ar savu ģimeni. Es sāku domāt par to, kā aiziet no noziedzīgās pasaules, un sāku mācīties Bībeli.
Sarauju saites ar noziedzīgo pasauli
Es pārstāju piedalīties bandas sapulcēs un pārtraucu sakarus ar jakudza. Man nebija viegli izmainīt savu domāšanu. Tāpat vien, sava prieka pēc es mēdzu braukāt apkārt lielā importa automobilī — šādi es apmierināju savu patmīlību. Lai nomainītu savu automobili pret vienkāršāku, man bija vajadzīgi trīs gadi. Tāpat man bija nosliece meklēt vieglāko risinājumu visām situācijām. Uzzinot patiesību, es sāku saprast, ka man jāmainās. Tomēr, kā teikts Jeremijas 17:9, ”sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga”. Es varēju pateikt, kāda rīcība ir pareiza, bet man bija grūti rīkoties saskaņā ar uzzināto. Problēmas, ar kurām es sastapos, man šķita kā milzīgs kalns. Es nezināju, ko iesākt, tāpēc vairākkārt vēlējos pārtraukt mācības un atteikties no domas kļūt par Jehovas liecinieku.
Tad brālis, kas studēja ar mani Bībeli, uzaicināja kādu ceļojošo pārraugu, kura pagātne ir bijusi līdzīga manējai, lai viņš teiktu publisko runu mūsu draudzē. Šis brālis brauca 640 kilometrus no Akitas līdz Sudzukai, lai mani uzmundrinātu. Pēc tam katru reizi, kad es biju paguris un domāju visam atmest ar roku, es saņēmu no šī brāļa vēstuli, kurā viņš interesējās, vai es joprojām staigāju tā Kunga ceļu.
Es turpināju lūgt Jehovam palīdzību, lai varētu pilnībā saraut saites ar jakudza. Man bija pārliecība, ka Jehova atbildēs uz manām lūgšanām. Un 1987. gada aprīlī man beidzot izdevās aiziet no jakudza organizācijas. Darba dēļ man katru mēnesi bija jābrauc uz ārzemēm, prom no ģimenes, tāpēc es mainīju darbu un kļuvu par sētnieku. Tā man radās brīvs laiks pēcpusdienās, ko es varēju veltīt garīgam darbam. Pirmo reizi mūžā es saņēmu aploksni ar savu algu. Aploksne bija paplāna, tomēr es biju ļoti priecīgs.
Kad es biju otrais ietekmīgākais cilvēks jakudza organizācijā, man bija materiālas bagātības, turpretī tagad man ir garīgas bagātības, kas nezūd. Es pazīstu Jehovu. Es zinu par viņa nodomiem. Man ir principi, pēc kuriem vadīties dzīvē. Man ir patiesi draugi, kas par mani rūpējas. Jakudza aprindās bandīti rūpējās viens par otru tikai virspusīgi, bet neviens pats jakudza, ko es pazinu, neziedotu savu dzīvību citu labā.
Es simboliski apliecināju savu veltīšanos Jehovam un kristījos ūdenī 1988. gada augustā, un ar nākamo mēnesi es vismaz 60 stundas katru mēnesi stāstīju citiem par labo vēsti, kas bija izmainījusi manu dzīvi. Kopš 1989. gada marta es esmu pilnas slodzes kalpotājs, un tagad man ir arī priekšrocība būt kalpošanas palīgam savā draudzē.
Man ir izdevies atbrīvoties gandrīz no visa, kas atgādinātu par manu dzīvi jakudza aprindās. Bet diemžēl ne pilnīgi no visa. Mani tetovējumi ir tie, kas man, maniem ģimenes locekļiem un citiem cilvēkiem atgādina par manu pagātni. Reiz mana vecākā meita pārnāca no skolas raudādama un teica, ka nekad vairs neiešot uz skolu, jo draugi viņai bija teikuši, ka es esmu jakudza un man ir tetovējumi. Es parunāju ar savām meitām, un viņas mani saprata. Es ilgojos piedzīvot to dienu, kad uz zemes būs paradīze un mana miesa kļūs ”svaigāka nekā jaunībā”. Tad mani tetovējumi un atmiņas par 20 gadiem jakudza aprindās piederēs pagātnei. (Ījaba 33:25, NW; Atklāsmes 21:4.) Pastāstījis Jasuo Kataoka.
[Attēls 11. lpp.]
Es ilgojos piedzīvot to dienu, kad būs izzuduši mani tetovējumi
[Attēls 13. lpp.]
Es un mana ģimene pie Ķēniņvalsts zāles