Ērgļa ”ligzdā” dzimst zvaigznes

● Kā rodas zvaigznes? Kāpēc dažas no tām ir lielākas un spožākas nekā citas? Ar Habla kosmisko teleskopu iegūtās fotogrāfijas ļauj vērot aizraujošu skatu: iespējams, cilvēka acīm atklājas, kā veidojas zvaigznes. Šis unikālais process notiek Ērgļa miglājā — gāzes un putekļu mākonī mūsu Galaktikā.

Zvaigžņu pētniekiem no Zemes Ērgļa miglājs izskatās kā putns ar izplestiem spārniem un draudīgiem nagiem. Astronoms Džefs Hesters un viņa kolēģi no Arizonas universitātes ar īpašu interesi fotografēja miglāja ”nagu” rajonu; katrs atsevišķs ”nags” veido milzīgu pīlāru, kas atgādina ziloņa snuķi. Šeit ultravioletā starojuma ietekmē notiek ūdeņraža molekulu jonizācija, t.i., no tām tiek atrauti elektroni.

Ar Habla teleskopu iegūto fotogrāfiju mozaīkā ir saskatāmi desmitiem nelielu ”pirkstu”, kas atzarojas no pīlāru galiem. ”Pirkstu” galos gāze kondensējoties veido sfēriskus ķermeņus — globulas —, kur, iespējams, attīstās zvaigznes un, pēc dažu astronomu domām, pat planētas. Taču šo objektu augšanu kavē spēcīgi kosmiskie vēji, kurus rada ap simts ”jaundzimušu” zvaigžņu, kas jau ir izveidojušās miglājā. Spožākā no šīm zvaigznēm varētu būt apmēram 100 000 reižu spožāka un vairāk nekā astoņas reizes karstāka par mūsu Sauli. To starojums acīmredzot jau ir saārdījis tās miglāja daļas, kurām ir mazāks blīvums. Šis process, kas tiek saukts par fotoiztvaikošanu, var aizkavēt zvaigžņu veidošanos, aizraujot projām vielu, kas pretējā gadījumā būtu kļuvusi par dzimstošo zvaigžņu sastāvdaļu. Fotogrāfijās iztvaikojošā gāze izskatās kā garaiņi, kas paceļas no gāzes un putekļu kolonnām.

Šāda gāzes globula var sākt spīdēt, ja tās masa ir pietiekami liela, lai izraisītos kodolreakcijas. Zinātnieki lēš, ka tās lielumam jābūt vismaz 8 procentiem no Saules lieluma. Turklāt jātiek izkliedētam pietiekamam daudzumam no apkārt esošajiem putekļiem, lai gaisma varētu izlauzties cauri. Bet, ja globula nekļūst pietiekami liela, lai sāktu spīdēt, tā var pārvērsties par tumšu gāzes lodi, ko sauc par brūno punduri. Nesen astronomiem izdevās atklāt savu pirmo identificējamo brūno punduri.

Ērgļa miglājā redzamo putekļu mākoņu līdzība ar milzīgām negaisa mākoņu gubām, kas klāj debesis vētrainā laikā, var vedināt uz maldīgām domām, ka šie putekļu mākoņi nemaz nav sevišķi lieli. Taču īstenībā ikviens mākoņu pīlārs ir tik garš, ka gaismas staram, kas radies vienā galā, jāceļo gandrīz vesels gads, līdz tas sasniedz pretējo galu. Turklāt katra ”niecīgā” globula, kas redzama attēlā, ir apmēram tik liela kā mūsu Saules sistēma. Un pats miglājs atrodas tik tālu, ka gaisma no turienes nonāk līdz mums aptuveni 7000 gados — traucoties ar ātrumu 299 792 kilometri sekundē. Tas nozīmē, ka mēs redzam Ērgļa miglāju tādu, kāds tas bija vēl pirms cilvēka parādīšanās uz Zemes.

Astronomi atzīmē, ka zvaigžņu veidošanās, domājams, notiek arī citos miglājos, piemēram, Oriona miglājā. Bet šo objektu novērošanas leņķis neļauj skaidri skatīt procesa norisi. Zvaigznes var arī aiziet bojā — tās var vienkārši ”izdegt” vai eksplodēt, kļūstot par pārnovu, vai arī gravitācijas spēka iedarbībā kolapsēties par melno caurumu. Visuma Radītājs, Dievs Jehova, sīki pārzina visas zvaigznes, jo viņš zina to skaitu un ikvienu no tām sauc vārdā. (Jesajas 40:26.) Procesi, kas notiek kosmiskajā ”ērgļa ligzdā”, varbūt atklāj vienu veidu, kā Dievs ’rada gaismu’ un veido zvaigznes ar atšķirīgu spožumu. (Jesajas 45:7; 1. Korintiešiem 15:41.) (Atsūtīts.)

[Attēls pa visu lapu 15. lpp.]

[Norāde par attēla autortiesībām 14. lpp.]

J. Hester and P. Scowen, (AZ State Univ.), NASA