Ciešās saites starp māti un bērniem

VIŅA bija tikai klaiņojoša bezvārda kaķene ar īsu spalvu, kas ar saviem pieciem kaķēniem pūlējās izdzīvot Īstņujorkas nabadzīgajās ielās. Viņa bija ierīkojusi mitekli kādā pussagruvušā, pamestā garāžā, kur laiku pa laikam kaut kas aizdomīgi uzliesmoja. Kaķene ložņāja pa visu apkārtni, meklēdama atkritumos ēdienu atliekas, lai varētu pabarot augošos mazuļus.

Pienāca 1996. gada 29. marts, pulkstenis bija 6.06 no rīta, kad viņas dzīve pēkšņi izmainījās. Kāda no aizdomīgajām liesmām strauji pārņēma visu garāžu. Kaķu ģimenes mājvieta aizdegās. Ugunsgrēka vietā ieradās 175. ugunsdzēsēju vienība, un drīz vien liesmas bija savaldītas. Deivids Žanelli, viens no ugunsdzēsējiem, izdzirdēja kaķēnu žēlabainos ņaudienus. Trīs no kaķēniem viņš atrada turpat ārpusē pie ēkas, ceturto — uz ielas braucamās daļas, bet piekto uz trotuāra. Kaķēni bija pārāk mazi, lai paši būtu varējuši aizbēgt no degošās ēkas. Lūk, ko Žanelli ievēroja: katrs nākamais kaķēns bija vairāk apdedzis, jo dažiem bija bijis ilgāk jāgaida uz izglābšanos, kamēr māte kaķene tos pa vienam nesa laukā.

Ņujorkas laikrakstā Daily News, 1996. gada 7. aprīļa numurā, bija publicēts raksts, kurā par šīs mātes atrašanās vietu un viņas rūpēm bija stāstīts: ”Žanelli atrada kaķeni aiz sāpēm saļimušu tukšā zemes gabalā turpat netālu, un no šī skata viņam sažņaudzās sirds. Viņas plakstiņi no dūmiem bija tā pietūkuši, ka tos nevarēja atvērt. Ķepu spilventiņi bija stipri apdeguši. Uz dzīvnieka purna, ausīm un kājām uguns bija atstājusi briesmīgas pēdas. Žanelli pacēla kādu kartona kasti un saudzīgi ielika tajā kaķeni ar visiem kaķēniem. ”Viņa pat nevarēja atvērt acis,” teica Žanelli. ”Bet viņa citu pēc cita aizskāra bērnus ar ķepu, tos saskaitīdama.””

Kad viņi ieradās Ziemeļu krasta dzīvnieku patversmē, kaķenes dzīvība karājās mata galā. Laikrakstā tālāk bija stāstīts: ”Tika lietotas zāles pret šoku. Varonīgajai kaķenei intravenozi sāka ievadīt antibiotikas. Uz viņas apdegumiem piesardzīgi tika uzziestas antibiotiku ziedes. Pēc tam kaķeni ievietoja skābekļa kamerā, lai viņai būtu vieglāk elpot, un tad viss dzīvnieku patversmes personāls aizturēja elpu gaidās.. Pēc 48 stundām varone jau sēdēja. Viņas aiztūkušās acis atvērās, un ārsti neatrada tajās nekādus bojājumus.”

Apstājies un padomā. Uz brīdi pacenties gara acīm ieraudzīt, kā šī drosmīgā māte, kam ir iedzimtas bailes no uguns, dodas iekšā dūmu pilnajā, liesmojošajā ēkā glābt savus žēli saucošos bērnus. Iet iekšā kaut vai tikai vienu reizi, lai iznestu mazos, bezpalīdzīgos kaķēnus, — jau tas šķiet neticami; bet izdarīt to piecreiz, katru reizi ciešot aizvien lielākas sāpes no jauniem apdegumiem uz ķepām un purna, — tas patiešām ir neiedomājami! Drosmīgais dzīvnieks tika iesaukts par Skarletu, jo apdegumu vietās āda bija spilgti sarkana (angliski scarlet).

Kad šis aizkustinošais stāsts par mātes pieķeršanos saviem bērniem no Ziemeļu krasta dzīvnieku patversmes pa ziņu kanāliem aplidoja visu pasauli, sāka skanēt neskaitāmi telefona zvani. Vairāk nekā 6000 cilvēku pat no tik tālām vietām kā Japāna, Nīderlande un Dienvidāfrika zvanīja, lai apjautātos par Skarletas stāvokli. Aptuveni 1500 piedāvājās ņemt pie sevis Skarletu un viņas mazuļus. Viens no kaķēniem vēlāk nomira.

Skarleta aizkustināja cilvēku sirdis visā pasaulē. Tas liek uzdot jautājumu, vai Skarletas piemērs, kas apliecina ciešās saites starp māti un bērniem, sāpīgi nesatrauc sirdi miljoniem mūsdienu māšu, kas iznīcina savus bērnus, kamēr tie vēl ir mātes klēpī, vai arī atņem bērniem dzīvību drīz pēc piedzimšanas ar savu nežēlīgo izturēšanos pret tiem.

[Norāde par attēla autortiesībām 22. lpp.]

North Shore Animal League