Kāpēc viņš deva priekšroku kaut kam citam

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA LIELBRITĀNIJĀ

Gaisu negaidīti piepildīja skanīga dziesma. Kristāldzidrā melodija plūda un plūda, šķietami bez gala. Es stāvēju kā apburts. ”Tā ir lakstīgala!” čukstēja Džeremijs. Mēs lēnītēm virzījāmies apkārt biezajai saaudzei, pūlēdamies noteikt, no kuras vietas nāk šīs apbrīnojamās skaņas. Un tad mēs dziļi biezoknī saskatījām tramīgo, neievērojamo, gaišbrūno putniņu. ”Labi, ka mēs to ieraudzījām,” teica Džeremijs, kad mēs beidzot devāmies prom. ”Tas izdodas tikai retajam.”

ES BIJU ieradies pavadīt dienu kopā ar Džeremiju, Minsmīras dabas rezervāta pārzini. Šis 800 hektāru lielais Karaliskās putnu aizsardzības biedrības (KPAB) rezervāts atrodas pašos Anglijas austrumos. Otrā pasaules kara laikā šis Ziemeļjūras piekrastes rajons tika applūdināts, lai aizkavētu iespējamo vācu iebrukumu. Iznākumā izveidojās niedrāji, un applūdinātās ganības sāka apdzīvot purvāju putni. Sevišķi saviļņojošs bija 1947. gads, kad te novija ligzdas četri īlenknābju pāri, jo šie putni Lielbritānijā nebija perējuši vairāk nekā 100 gadu.

KPAB drīz pārņēma šo apvidu savā pārziņā, un tagad tā ir starptautiskas nozīmes aizsargājamā teritorija. Putni mitinās ne tikai niedru audzēs, bet arī sālsūdens un saldūdens lagūnās — lielāko no tām sauc par Skreipu —, oļājos, smilšu kāpās, dumbrājos, pļavās, tīreļos, lapu koku un skujkoku mežos. Te ir reģistrēts vairāk nekā 330 putnu sugu, un apmēram 100 no tām ligzdo rezervāta teritorijā. Sugu daudzveidības galvenais cēlonis ir putnu migrācijas ceļi gar jūras austrumu krastu, bet sava nozīme ir arī prasmīgai cilvēku vadībai.

”Es ierados šeit 1975. gadā,” Džeremijs man stāstīja, ”jo Minsmīrā pavērās iespēja nodoties neparastam darbam. Ar 1966. gadu īlenknābis bija kļuvis par KPAB simbolu, vēlāk tas kļuva par biedrības emblēmu. Tagad daudzi Minsmīru, kas ik gadus uzņem līdz pat 80 000 viesu, uzskata par KPAB izcilāko rezervātu.”

Pirmā spēku pārbaude

”Mana interese pamodās jau skolas gados,” Džeremijs turpināja savu stāstu, kamēr mēs gājām tālāk. ”Es iemācījos gredzenot putnus un pētīju to migrāciju. Sešdesmito gadu beigās es gredzenoju no 12 000 līdz 20 000 putnu gadā — tas bija mans vaļasprieks. Vēlāk Kriss Mīds no Lielbritānijas ornitologu apvienības uzaicināja mani pievienoties ekspedīcijai uz Spāniju, lai gredzenotu putnus, kas migrē caur Sahāru. Putnu ķeršanai tiek izmantots ļoti smalks melns tīkls, kura garums var būt no 6 līdz 18 metriem; tas tiek vaļīgi nostiprināts un rūpīgi nomaskēts starp kokiem, lai putni to nepamanītu. Putniem nekas slikts nenotiek, un pēc izņemšanas no tīkla tiem ap kāju apliek mazu identificējošu gredzenu, kas parasti ir izgatavots no monelmetālaa. Arī atlaist putnus ir jāmāk. Gredzenotājs nekad nemet tos gaisā, kā dažreiz var redzēt televīzijā. Viņš vienkārši ļauj putnam aizlidot, kad tas vēlas. Piemēram, svīres mēdz pieķerties pie vilnas drēbēm, kas cilvēkam mugurā, un lido prom tikai tad, kad ir lidojumam gatavas.

Tas bija aizraujošs piedzīvojums, kura dēļ man bija jāņem sešu nedēļu atvaļinājums — un tāpēc es zaudēju darbu! Tad es nolēmu mainīt savu dzīvi un pilnībā nodoties iemīļotajam darbam — dabas, īpaši putnu, aizsardzībai. Es biju sajūsmināts, kad 1967. gadā saņēmu uzaicinājumu iestāties KPAB.”

Putnu dziesmu un saucienu nozīme

Kā var pazīt putnus? Dažreiz pēc izskata, bet drošāk tos var noteikt pēc dziesmām — putnu balsīm. Džeremija prasme šajā jomā ir leģendāra. Naturālists Deivids Tomlinsons ar apbrīnu rakstīja par Džeremiju: ”[Viņš] ne tikai identificē putnus pēc to dziesmām, bet — es varu apzvērēt — spēj tos atšķirt pēc tā, kā tie ievelk gaisu starp dziesmas skaņām!”

”Putni sazinās savā starpā,” Džeremijs paskaidroja. ”Katrs sauciens nozīmē kaut ko citu. Piemēram, kad tuvumā parādās plēsoņa, īlenknābjiem, ķīvītēm, kaijām un pļavu tilbītēm ir katram savs īpašs signāls, bet tie visi nozīmē vienu un to pašu: ”Tuvumā ir lapsa!” Pat pamodies no dziļa miega, es pēc putnu saucienu īpatnībām uzreiz varu precīzi noteikt, kur lapsa atrodas. Bet nevajag aizmirst, ka arī lapsai ir lieliska dzirde. Kādu gadu mēs brīnījāmies, kāpēc zīriņiem slikti veicas ar mazuļu perēšanu, un atklājām, ka lapsa klausījās skaņās, ko putnēni izdod īsi pirms izšķilšanās. Tiklīdz lapsa atrada perējumu, viņa mazuļus apēda!”

Prasme novērot putnus

Lielbritānijā labs putnu novērotājs gadā var reģistrēt līdz 220 dažādu sugu. Reto putnu pētnieki, aizrautīgi novērotāji, kas cenšas pamanīt pēc iespējas vairāk retu putnu, spēj identificēt pat līdz 320 sugu. Ja rodas iespēja ieraudzīt kādu retumu, viņi ir gatavi ceļot cauri visai valstij, lai tikai redzētu to savām acīm. Džeremijs ir pieticīgāks. ”Es nedomāju braukt tālāk par desmit jūdzēm, lai apskatītu kādas retas sugas pārstāvi,” viņš teica. ”Īstenībā es vispār tikai trīs reizes esmu devies ceļā skatīties putnus: riekstrozi, dzeltenguzas tilbīti un lielo drofu. Neviens no šiem ceļojumiem nebija garāks par 10 jūdzēm. Kaut gan es diezgan labi pazīstu 500 sugu, es apzinos, cik tas ir maz. Vai vari iedomāties — pasaulē ir apmēram 9000 putnu sugu!”

Kad mēs pievērsām savus tālskatus dumbrājiem, Džeremijs skumji piebilda: ”Es nebūtu varējis vēlēties laimīgāku un ražīgāku dzīvi, īpaši, ja runā par 16 gadiem Minsmīrā!” Es paskatījos uz viņu un atcerējos rakstu, kas neilgi pirms tam bija publicēts Londonas laikrakstā The Times. Tur bija teikts: ”Minsmīra bija viņa [Džeremija] visaugstākais sasniegums, viņa mūža darbs.” Taču Džeremijs bija nolēmis atstāt Minsmīru. Kāpēc?

Sēklas un augšana

Pirms kāda brīža tajā pašā dienā mēs bijām liecinieki īlenknābju savdabīgajam riesta rituālam. ”Tā brīnišķīgo skaistumu nevar izskaidrot ar evolūciju un cīņu par izdzīvošanu,” Džeremijs atzīmēja. ”Bet es atceros, ka pirms dažiem gadiem, kad man jautāja, vai es ticu Dieva eksistencei, es teicu: ”Nudien nezinu, un man nav nekāda priekšstata, kā to noskaidrot.” Tāpēc, kad mani mudināja ielūkoties Bībelē, es labprāt piekritu. Es maz zināju par to un nodomāju, ka neko nevaru zaudēt, bet varbūt kaut ko varu pat iegūt. Tagad iegūto zināšanu dēļ es dodos prom no Minsmīras, lai kļūtu par pilnas slodzes kalpotāju.”

Maikls, Džeremija brālis, jau desmit gadus bija ”pionieris” — tā Jehovas liecinieki sauc savus pilnas slodzes sludinātājus. Kamēr mēs sēdējām un dzērām tēju, Džeremijs īsumā pastāstīja par saviem nākotnes plāniem — viņš bija nodomājis pievienoties brālim. ”Visi mani kolēģi ciena manu lēmumu,” Džeremijs paskaidroja. ”KPAB izturas pret mani ar ieinteresētību un rūpēm. Viņi sniedza man pilnīgu atbalstu un pat izvirzīja manu kandidatūru apbalvošanai ar valsts prēmiju.”

Taču es zināju, ka viņam bija nācies uzklausīt arī kritiku.

Nepieciešama līdzsvarotība

”Lielākā daļa cilvēku ir izturējušies pret mani ar sapratni, diemžēl citiem, šķiet, ir nepareizs priekšstats par manu darbu šeit,” Džeremijs stāstīja. ”Viņi domā, ka vislabākā garīguma ķīla ir dzīve pie dabas, rūpes par savvaļas dzīvniekiem, — citiem vārdiem, nodarbošanās ar dabas aizsardzību. Viņi man saka: tu jau esi tik tuvu paradīzei, cik vien iespējams, — kāpēc tad jādodas prom?

Nenoliedzami, šim darbam ir arī garīga šķautne, bet tas nav tas pats, kas garīgums. Garīgums ir saistīts ar cilvēka personību, tā ir īpašība, kuras attīstīšanai nepieciešams laiks. Garīgums ietver sevī vajadzību biedroties ar kristiešu draudzi un rūpēties par to, vajadzību stiprināt citus un tikt stiprinātam. Bija brīži, kad es jutu, ka mēģinu darīt to, ko Jēzus nosodīja, — kalpot diviem kungiem. Tagad es apzinos, ka visdrošāk ir atrasties pašā kristiešu draudzes vidū, un nokļūt tur var, kalpojot par pionieri.”

Svarīgākais, par ko rūpēties

”Nepārproti mani. Rezervāta pārziņa darbs ir aizraujošs, un tas sniedz gandarījumu, pat ja reizēm ir jāpiedzīvo vilšanās. Piemēram, piesārņojums ar hlorēto difenilub un dzīvsudrabu šajā apvidū ir sasniedzis draudīgu līmeni, un mēs īsti nezinām cēloni, lai gan mums ir aizdomas, ka šīs vielas te nokļūst ar zušiem. Taču manas iespējas kaut ko darīt, lai atjaunotu līdzsvaru, ir ļoti ierobežotas. Nav neviena cilvēka, kas būtu eksperts ekoloģijā. Mēs visi taustāmies pa tumsu, mācīdamies tik labi, cik vien spējam. Mums nepieciešama vadība. Vienīgi mūsu Radītājs zina, kā mums ir jādzīvo un kā jārūpējas par Zemi un daudzveidīgo dzīvību uz tās.”

Džeremijs rāmi apkopoja savas izjūtas: ”Es neesmu veltījis savu dzīvi Jehovam, lai glābtu neskarto dabu; viņš pilnībā spēj par to parūpēties pats. Ar savas Valstības palīdzību viņš pieskatīs, lai mēs vienmēr gādātu par dzīvo dabu tā, kā viņš to vēlas. Par galveno manā dzīvē tagad ir jākļūst šīs Valstības labās vēsts sludināšanai, ja es gribu izpildīt savu pienākumu rūpēties par saviem tuvākajiem.”

Nesen es atkal satiku Džeremiju. Bija pagājuši trīs gadi kopš tās brīnišķīgās dienas, ko mēs kopā pavadījām rezervātā. Tagad viņš dzīvo astoņu kilometru attālumā no savas iemīļotās Minsmīras un priecīgi kalpo par pionieri kopā ar savu brāli. Bet Džeremijs man pastāstīja, ka dažiem cilvēkiem joprojām ir grūti saprast viņa izvēli. Vai tu saproti viņu? Pēc Džeremija domām, viņam vienkārši bija jāizšķiras, kam dot priekšroku.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēls 25. lpp.]

Saviļņojoša prieka izpausme

Tikai desmitajai daļai no cilvēkiem, kas izdzird lakstīgalu, izdodas to arī ieraudzīt, bet lakstīgalas dziesma, kaut reizi dzirdēta, ir neaizmirstama. ”Tā ir tīra mūzika, nevainojams un pabeigts darbs,” Londonas laikrakstā The Times rakstīja Saimons Dženkinss. Šis putns bieži dzied ilgi — ir ziņas par kādu lakstīgalu, kas dziedājusi bez pārtraukuma piecas stundas un 25 minūtes. Kas padara šo dziesmu neatkārtojamu? Balsenes uzbūve ļauj lakstīgalai vienlaicīgi izdziedāt četras dažādas notis un likt atskanēt muzikāli nevainojamiem akordiem. Turklāt putns spēj dziedāt arī tad, kad knābis ir ciet vai tas ir pilns ar barību mazajiem putnēniem. Kāpēc lakstīgala dzied tik aizrautīgi? Daži novērotāji saka: tā dzied sev par prieku. ”Vai gan dabā ir radīts kaut kas vēl pārsteidzošāks par lakstīgalas balseni?” noslēgumā saka Dženkinss.

[Norāde par autortiesībām]

Roger Wilmshurst/RSPB

[Attēls 23. lpp.]

Skreips

[Norāde par autortiesībām]

Ar Geoff Welch laipnu atļauju

[Attēls 16. lpp.]

Lielais ķīris

[Norāde par autortiesībām]

Ar Hilary & Geoff Welch laipnu atļauju

[Attēls 24. lpp.]

Īlenknābis

[Attēls 26. lpp.]

Jūrmalas cekulzīriņš

[Attēls 26. lpp.]

Pļavu tilbīte