Apmierināsim savas garīgās vajadzības

1. Kādas ir cilvēku pamatvajadzības? (Mateja 5:3.)

CILVĒKIEM ir noteiktas vajadzības — tā mēs esam radīti. Piemēram, mums ir nepieciešams uzturs, apģērbs un pajumte. Ja šīs pamatvajadzības netiek apmierinātas, dzīve kļūst ļoti grūta. Tomēr materiālās lietas nav vienīgais, kas vajadzīgs. Lai cilvēks varētu būt pa īstam laimīgs, viņam ir jāapzinās un jāapmierina savas garīgās vajadzības. (Nolasīt Mateja 5:3.)

2. Paskaidrojiet, ko nozīmē apzināties savas garīgās vajadzības!

² Ko nozīmē apzināties savas garīgās vajadzības? Frāzi ”tie, kas apzinās savas garīgās vajadzības,” var tulkot arī ”tie, kas ubago pēc gara”. Iedomājieties izkāmējušu, skrandās tērptu ubagu, kas, sakņupis kādā ielas stūrī, lūdz žēlastības dāvanas. Ļaudis no viņa vairās. Viņam nav kur patverties ne dienas svelmē, ne nakts aukstumā. Lai izdzīvotu, viņam ir nepieciešama citu palīdzība, un viņš to labi saprot. Savukārt tie, kas ”ubago pēc gara”, apzinās, ka viņiem ir vajadzīgs Dievs. Viņi labi saprot, ka nevar iztikt bez Dieva palīdzības.

3. Kas ir aplūkots šajā rakstā?

³ Vispirms šajā rakstā ir apskatīts, ko var mācīties no kādas feniķietes, kas vērsās pie Jēzus pēc palīdzības. Viņas rīcībā izpaudās īpašības, kuras jāattīsta ikvienam, kas apzinās savas garīgās vajadzības. Pēc tam ir pievērsta uzmanība apustuļiem Pēterim un Pāvilam, kā arī ķēniņam Dāvidam. Visi šie vīri apzinājās, ka viņiem ir nepieciešama Dieva vadība.

PAZEMĪBA, NEATLAIDĪBA UN TICĪBA

4. Ko Jēzum lūdza kāda feniķiete?

⁴ Reiz pie Jēzus atnāca kāda feniķiete, kuras meitu ”briesmīgi mocīja dēmons”. (Mat. 15:21—28.) Nometusies Jēzus priekšā ceļos, sieviete lūdza: ”Kungs, palīdzi man!” Kādas īpašības izpaudās šīs sievietes rīcībā?

5. Ko Jēzus paveica kādas feniķietes labā, un kāpēc? (Sk. arī attēlu.)

⁵ Atbildot uz feniķietes lūgumu, Jēzus sacīja: ”Nav pareizi atņemt maizi bērniem un nomest to sunīšiem.” Varbūt citus tāds salīdzinājums aizvainotu, un viņi pagrieztos un dotos prom. Bet šī sieviete tā nedarīja — viņa bija pazemīga. Turklāt viņa bija neatlaidīga un nepadevās. Tā rīkoties viņu mudināja ticība Jēzum. Viņas stiprā ticība Jēzu aizkustināja. Lai gan Jēzus teica, ka viņš ir sūtīts ”tikai pie Izraēla tautas pazudušajām avīm”, viņš izpildīja feniķietes lūgumu un atbrīvoja viņas meitu no ļaunā gara.

6. Kādā ziņā feniķiete, kas lūdza palīdzību Jēzum, mums ir labs paraugs?

⁶ Ja mēs vēlamies saņemt Dieva vadību, arī mums ir jābūt pazemīgiem un neatlaidīgi jālūdz Dievam palīdzība. Vēl mums ir jāattīsta stipra ticība Jēzum Kristum un jāuzticas tiem, ar kuru starpniecību Jēzus vada savus sekotājus. (Mat. 24:45—47.) Šāda attieksme iepriecina Jehovu un viņa Dēlu, un viņi labprāt gādā par tādu cilvēku garīgo labklājību. (Salīdzināt Jēkaba 1:5—7.) Tālāk apskatīsim, kā Jehova mūs vada un ko viņš dara, lai mēs būtu pa īstam laimīgi. Pārdomāsim, kā mēs varam līdzināties apustuļiem Pēterim un Pāvilam un ķēniņam Dāvidam.

NEPĀRSTĀSIM UZŅEMT GARĪGO UZTURU

7. Kādu uzdevumu Jēzus uzticēja Pēterim, bet kas Pēterim vēl bija jādara? (Ebrejiem 5:14—6:1.)

⁷ Apustulis Pēteris bija viens no pirmajiem, kas saprata, ka Jēzus ir Mesija, kam Jehova ir uzticējis ”mūžīgās dzīves vārdus”. (Jāņa 6:66—68.) Pirms pacelšanās debesīs augšāmceltais Jēzus Pēterim teica: ”Baro manas aitiņas!” (Jāņa 21:17.) Pēteris pēc labākās sirdsapziņas pildīja to, ko Jēzus viņam bija licis. Jehova pat uzticēja Pēterim uzrakstīt divas vēstules, kas vēlāk tika iekļautas Bībelē. Tomēr arī Pēterim pašam bija regulāri jāuzņem garīgais uzturs. Piemēram, viņš iedziļinājās vēstulēs, kuras, Dieva iedvesmots, bija sarakstījis apustulis Pāvils. Pēteris atzina, ka Pāvila vēstulēs ”ir arī grūti saprotamas lietas”. (2. Pēt. 3:15, 16.) Bet viņš cītīgi pētīja sarežģītos jautājumus, jo bija pārliecināts, ka Jehova viņam palīdzēs tos izprast un palīdzēs arī ņemt vērā uzzināto. (Nolasīt Ebrejiem 5:14—6:1.)

8. Kā rīkojās Pēteris, kad saprata, ka viņam kādā svarīgā jautājumā ir jāmaina savs viedoklis?

⁸ Tā kā Pēterim bija stipra ticība, viņš paklausīja norādījumiem, ko viņam deva Jehova. Lūk, kāds piemērs. Atrazdamies ostas pilsētā Jafā, Pēteris saņēma parādību, kurā eņģelis viņam lika nokaut un ēst dzīvniekus, kuri saskaņā ar Mozus bauslību bija netīri. Ebrejiem tāds norādījums varēja likties pilnīgi nepieņemams. Tāpēc Pēteris izsaucās: ”Nemūžam, kungs, jo es nekad neesmu ēdis neko aptraipītu un netīru.” Tad eņģelis viņam teica: ”Nesauc par aptraipītu to, ko Dievs ir attīrījis.” (Ap. d. 10:9—15.) Apustulis vēl atradās redzētā iespaidā, kad pie viņa ieradās trīs vīri, kurus bija sūtījis cittautietis Kornēlijs. Šie vīri aicināja Pēteri iet un runāt ar viņu kungu. Ja Pēteris nebūtu redzējis parādību, viņš nepiekristu doties uz Kornēlija namu, jo ebreji ar cittautiešiem nesagājās. (Ap. d. 10:28, 29.) Taču, tā kā Jehova bija atklājis Pēterim, ka viņš vēlas, lai labā vēsts tiktu sludināta arī cittautiešiem, Pēteris devās vīriem līdzi. (Sāl. pam. 4:18.) Kad viņš Kornēlijam un tā saimei stāstīja labo vēsti, tie visi sāka ticēt Jēzum. Viņi saņēma svēto garu un kristījās. (Ap. d. 10:44—48.)

9. Ko mēs gūstam, ja pūlamies izprast dziļas garīgas patiesības?

⁹ Tāpat kā Pēterim, arī mums ir regulāri jāuzņem garīgais uzturs, lasot Dieva Rakstus — Bībeli. Daudz kas tajā ir viegli saprotams. Tomēr mums ir jārosina sava garīgā apetīte un jāuzņem arī ”cieta barība” — dziļas mācības. Mums ir jāatlicina laiks, lai iedziļinātos Bībelē, un jāpētī jautājumi, kurus nav tik viegli saprast. Bet tas ir tā vērts! Ko mēs gūsim, ja tā rīkosimies? Pirmkārt, mēs labāk iepazīsim Jehovu un augs mūsu mīlestība un cieņa pret viņu. Otrkārt, vairosies mūsu vēlme citiem stāstīt, cik brīnišķīgs ir mūsu debesu Tēvs. (Rom. 11:33; Atkl. 4:11.) No Pētera mēs varam mācīties vēl kaut ko. Kad tiek precizēts kāds Bībeles mācību skaidrojums, mums jācenšas to saprast. Ja regulāri uzņemsim garīgo uzturu un ļausim, lai Jehova mūs vada, mēs viņam būsim noderīgi.

”APVILKSIM JAUNO PERSONĪBU”

10. Kas mums jādara, lai mēs būtu Jehovam tīkami? (Kolosiešiem 3:8—10.)

¹⁰ Lai mēs būtu Jehovam tīkami, apustuļa Pāvila vārdiem runājot, mums ir ”jānovelk vecā personība” un ”jāapvelk jaunā personība”. (Nolasīt Kolosiešiem 3:8—10.) Mainīt savu personību nav viegli. Arī Pāvilam bija ļoti jāmainās. No agras jaunības viņš bija centies iegūt Dieva labvēlību. (Gal. 1:14; Filip. 3:4, 5.) Tomēr viņam trūka izpratnes par Dieva nodomu un par to, kāda kalpošana Dievam ir pieņemama. Viņš nezināja patiesību par Jēzu, turklāt viņš bija lepns un augstprātīgs, kā viņš pats vēlāk atzina. (1. Tim. 1:13.)

11. Kas savā personībā bija jāmaina Pāvilam?

¹¹ Pirms Pāvils kļuva par kristieti, viņš bieži ļāvās dusmām. Apustuļu darbos var lasīt, ka viņš ”dega naidā pret Kunga mācekļiem un karsti vēlējās tos iznīcināt”. (Ap. d. 9:1.) Bet, kļuvis par Jēzus sekotāju, Pāvils centās savaldīt savu straujo dabu un mainīt personību. (Efes. 4:22, 31.) Tomēr ne vienmēr viss gāja gludi. Piemēram, kad Pāvilam un Barnabam radās domstarpības, viņu starpā ”uzliesmoja nikns strīds”. (Ap. d. 15:37—39.) Bet Pāvils nepadevās cīņā ar savām vājībām. Viņš darīja visu, lai nezaudētu Jehovas labvēlību. (1. Kor. 9:27.)

12. Kas Pāvilam palīdzēja mainīties?

¹² Pāvilam izdevās ”apvilkt jauno personību”, jo viņš nepaļāvās uz saviem spēkiem. (Filip. 4:13.) Mainīt personību viņam palīdzēja ”spēks, ko piešķir Dievs”. (1. Pēt. 4:11.) Tas nenozīmē, ka viņš nekad vairs nekļūdījās. Bet tādos brīžos viņš centās domāt par to, ko Jehova viņa labā ir darījis, un tas vairoja viņa apņēmību rīkoties pareizi. (Rom. 7:21—25.)

13. Kā mēs varam līdzināties Pāvilam?

¹³ Tāpat kā Pāvilam, arī mums ir pastāvīgi jācenšas uzlabot savu personību, un tas ir jādara neatkarīgi no tā, cik ilgi mēs jau kalpojam Jehovam. Pat tad, ja esam zaudējuši savaldību vai pateikuši kādam kaut ko nelaipnu, nenospriedīsim, ka mums nekad neizdosies kļūt patīkamiem Dievam. Katram no mums ir savas vājības, tomēr mums jātiecas mainīt savu domāšanas veidu un rīcību. (Rom. 12:1, 2; Efes. 4:24.) Galvenais, paturēsim prātā: mēs nevis cenšamies pielāgot Dieva normas sev, bet gan paši cenšamies tām atbilst. Jāmainās ir mums. Lai mēs to spētu, mums jāļauj, lai Jehova mūs māca, un viņš jāiepazīst arvien labāk.

PALIKSIM JEHOVAS DĀVĀTAJĀ PAJUMTĒ

14., 15. Kā Jehova sargā savus kalpus? (Psalms 27:5; sk. arī attēlu.)

¹⁴ Lai mēs būtu patiesi laimīgi, mums ne vien jāuzņem garīgais uzturs un ”jāapvelk jaunā personība”, bet arī jāatrodas Jehovas sagādātajā pajumtē. Kā mēs varam palikt šajā simboliskajā pajumtē, kurā Jehova sargā savus kalpus?

¹⁵ Ķēniņš Dāvids bija pārliecināts, ka Jehova viņu aizsargās garīgā ziņā. (Nolasīt Psalmu 27:5.) Jehova sargā savus kalpus no visa, kas varētu sagraut viņu ticību. Viņš ir apsolījis: ”Lai kādus ieročus pret tevi kaltu, tie tevi nepieveiks.” (Ps. 34:7; Jes. 54:17.) Lai gan Sātanam un tiem, kas atrodas viņa ietekmē, ir liela vara, tie nespēj nodarīt Jehovas kalpiem nelabojamu ļaunumu. Pat nāve nav nelabojams ļaunums, jo Jehova spēj piecelt no nāves. (1. Kor. 15:55—57; Atkl. 21:3, 4.) Jehova mums palīdz arī tad, kad mūs māc raizes, jo viņš zina, ka raizēšanās var novērst mūs no kalpošanas viņam. (Sāl. pam. 12:25; Mat. 6:27—29.) Turklāt mīlošais debesu Tēvs mums ir dāvājis brāļu un māsu saimi, kurā cits citu atbalsta. Vēl viņš ir devis draudzes vecākos, lai tie mūs mācītu un palīdzētu mums saglabāt stipru ticību. (Jes. 32:1, 2.) Draudzes sapulcēs mēs bieži dzirdam, kā Jehova mums palīdz un mūs sargā. (Ebr. 10:24, 25.)

16. Kā Jehova pasargāja Dāvidu?

¹⁶ Kad Dāvids klausīja Jehovam, viņš pieņēma gudrus lēmumus. Tā viņš izvairījās no nelaimēm, ko pieredz tie, kas pārkāpj Dieva normas. (Salīdzināt Sālamana pamācības 5:1, 2.) Bet, kad viņš sagrēkoja, viņam bija jāpieredz savas rīcības sliktās sekas. Jehova viņu no tā nepasargāja. (2. Sam. 12:9, 10.) Tomēr bija arī tādas reizes, kad Dāvids cieta ne savas vainas dēļ. Tādos brīžos Dāvids sirsnīgi lūdza Jehovu, un Jehova viņu mierināja, apliecinādams, ka viņu sirsnīgi mīl un par viņu gādā. (Ps. 23:1—6.)

17. Kā mēs varam līdzināties Dāvidam?

¹⁷ Tāpat kā Dāvids, vienmēr meklēsim Jehovas vadību, bet jo īpaši tad, kad mums jāpieņem kāds lēmums. Ja būsim pieņēmuši sliktu lēmumu, mēs droši vien pieredzēsim grūtības. Bet mēs saprotam, ka tas nav tāpēc, ka Jehova mums liegtu savu patvērumu. (Gal. 6:7, 8.) Taču bieži vien mēs ciešam no mums neatkarīgu apstākļu dēļ. Vērsīsimies pie Jehovas un stāstīsim viņam par visām savām raizēm! Viņš mums noteikti dāvās sirdsmieru. (Filip. 4:6, 7.)

NEPAMETĪSIM NOVĀRTĀ SAVAS GARĪGĀS VAJADZĪBAS

18. Kā daudzi raugās uz Dieva vadību, un kas mums būtu jādara? (Sk. arī attēlus.)

¹⁸ Par 2026. gada pantu ir izraudzīti Jēzus Kristus vārdi: ”Laimīgi tie, kas apzinās savas garīgās vajadzības.” Tās ir pašas svarīgākās vajadzības. Daudzi neatzīst, ka viņiem ir vajadzīgs Dievs un viņa vadība. Savukārt citi, kas tic Dievam, uzskata, ka viņi var pielūgt Dievu tā, kā paši grib, bet vēl citi paļaujas uz cilvēku gudrību. Tāpēc vairums cilvēku nav patiesi laimīgi. Ir jāuzmanās, lai mēs nepārņemtu viņu uzskatus. Mums tas izdosies, ja regulāri uzņemsim garīgo uzturu, aizvien centīsimies uzlabot savu personību un paliksim Jehovas sagādātajā pajumtē.