Meklēsim padomus!

1. Kā pieņemt labus lēmumus? (Sālamana pamācības 13:10; 15:22.)

VISI vēlas pieņemt gudrus lēmumus un grib, lai viņu nodomi izdotos. Bībelē teikts, ka to var panākt tad, ja cilvēks meklē padomu. (Nolasīt Sālamana pamācības 13:10; 15:22.)

2. Ko Jehova ir apsolījis?

² Vislabākais padomdevējs, protams, ir mūsu debesu Tēvs Jehova, jo viņa gudrība ir nepārspējama. Viņš ir apsolījis: ”Es.. došu tev padomus un būšu par tevi nomodā.” (Ps. 32:8.) Šie vārdi liecina, ka viņš personiski interesējas par katru no saviem kalpiem. Jehova ne tikai dod padomus, bet arī palīdz tos likt lietā.

3. Kas ir apskatīts šajā rakstā?

³ Rakstā ir apskatīti šādi jautājumi: 1) kāda īpašība palīdz likt lietā padomus; 2) pie kā vērsties pēc padoma; 3) kas liecina, ka mēs patiešām meklējam padomu; 4) kāpēc nebūtu jālūdz, lai citi pasaka priekšā, kā rīkoties.

KĀDA ĪPAŠĪBA PALĪDZ LIKT LIETĀ PADOMUS

4. Kādi cilvēki labprāt uzklausa padomus?

⁴ Ja cilvēks ir pazemīgs, viņam nav grūti uzklausīt padomus un rīkoties saskaņā ar tiem. Pazemīgs cilvēks atzīst, ka viņam nav visaptverošu zināšanu par ikvienu dzīves jomu, tāpēc, lai pieņemtu labu lēmumu, viņam reizēm ir vajadzīga citu palīdzība. Bet, ja cilvēkam trūkst pazemības, viņš padomus laiž gar ausīm. Tāds cilvēks uzskata, ka pamācības, ko viņš lasa Bībelē, neattiecas uz viņu. (Mih. 6:8; 1. Pēt. 5:5.) Savukārt pazemīgs cilvēks labprāt ņem vērā uz Bībeli balstītu padomu.

5. Kādu iemeslu dēļ Dāvids būtu varējis kļūt lepns?

⁵ Labs paraugs bija seno izraēliešu ķēniņš Dāvids. Viņš būtu varējis kļūt lepns, jo bija daudz ko sasniedzis. Jau ilgi pirms tam, kad Dāvids kļuva par ķēniņu, viņš bija pazīstams ar to, ka ”prasmīgi muzicēja”. Viņu pat uzaicināja muzicēt Saulam, kas tolaik bija izraēliešu ķēniņš. (1. Sam. 16:18, 19.) Kad Dāvids bija svaidīts par nākamo ķēniņu, ”Jehovas gars piepildīja Dāvidu ar spēku”. (1. Sam. 16:11—13.) Izraēlieši cildināja Dāvidu par to, ka viņš bija pieveicis daudz ienaidnieku, to vidū filistiešu milzi Goliātu. (1. Sam. 17:37, 50; 18:7.) Lepns cilvēks, tik daudz ko sasniedzis, iespējams, domātu, ka viņam nekādi padomi no malas nav vajadzīgi. Bet Dāvids tā neuzskatīja.

6. Kas liecina, ka Dāvids labprāt uzklausīja padomus? (Sk. arī attēlu.)

⁶ Kad Dāvids bija kāpis tronī, viņš gādāja, lai viņam būtu daudz padomdevēju. (1. Laiku 27:32—34.) Tas nav nekas pārsteidzošs, jo Dāvids arī iepriekš labprāt uzklausīja padomus. Turklāt viņš ieklausījās ne tikai vīriešos, bet arī sievietēs. Piemēram, viņš pazemīgi uzklausīja, ko viņam teica Abigaila, kuras vīrs bija augstprātīgais, nepateicīgais un patmīlīgais Nābals. Dāvids ņēma vērā viņas ieteikumu, un tas viņu paglāba no briesmīgas kļūdas. (1. Sam. 25:2, 3, 21—25, 32—34.)

7. Kādas atziņas mēs varam gūt, pārdomājot Dāvida paraugu? (Pulcētājs 4:13; sk. arī attēlus.)

⁷ Ja kāds no mums ir īpaši apdāvināts vai ja kādam ir teikšana pār citiem, viņam ir jāuzmanās, lai nesāktu domāt, ka viņš jau tāpat visu zina un ka viņam neviens nav jāuzklausa. Ikvienam no mums ir jābūt gatavam uzklausīt padomus, lai kas tos dotu. (Nolasīt Pulcētāja 4:13.) Tas palīdz izvairīties no smagām kļūdām, kuru dēļ ciestu gan mēs paši, gan citi.

PIE KĀ VĒRSTIES PĒC PADOMA

8. Kāpēc Dāvids konkrētajā situācijā vērsās pie Jonatāna?

⁸ Domājot par to, kā rīkojās Dāvids, mēs varam gūt vēl kādu svarīgu atziņu. Cilvēki, pie kuriem Dāvids vērsās pēc padoma, bija krietni Jehovas kalpi, turklāt labi pārzināja jautājumu, kas Dāvidu interesēja. Kad Dāvids vēlējās noskaidrot, vai ir iespējams atgūt ķēniņa Saula labvēlību, viņš vērsās pie Jonatāna. Kāpēc tieši pie Jonatāna? Tāpēc, ka Jonatāns bija dievbijīgs vīrs, turklāt viņš labi zināja, kāds ir Sauls, jo tas bija viņa tēvs. (1. Sam. 20:9—13.)

9. Pie kā būtu jāvēršas pēc padoma? Paskaidrojiet. (Sālamana pamācības 13:20.)

⁹ Ja gribam saprast, kā rīkoties kādā situācijā, būtu labi prasīt padomu cilvēkam, kas ir krietns Jehovas kalps un kam ir pieredze tajā jomā, kurā mums vajadzīga palīdzība.a (Nolasīt Sālamana pamācības 13:20.) Piemēram, padomāsim par tādu situāciju. Kāds gados jauns kristietis vēlas nodibināt ģimeni. Pie kā viņam vērsties pēc padoma: pie neprecēta drauga vai pie laulāta pāra, kas ir garīgi nobrieduši kristieši, kuru starpā valda saskaņa, un kas labi pazīst šo brāli? Protams, ja neprecētā drauga ieteikumi ir balstīti uz Bībeli, tie ir noderīgi. Taču ir skaidrs, ka laulātais pāris jaunajam brālim var dot vērtīgākus padomus nekā viņa neprecētais draugs.

10. Kādi jautājumi ir apskatīti tālāk?

¹⁰ Tātad, kā bija minēts, lai mēs spētu likt lietā padomus, mums jābūt pazemīgiem. Vēl tika apskatīts, kādi cilvēki mums var dot labus padomus. Tālāk rakstā ir aplūkots, kas liecina, ka mēs patiešām meklējam padomu, un kāpēc nebūtu jālūdz, lai citi pasaka priekšā, kā rīkoties.

KAS LIECINA, KA MĒS PATIEŠĀM MEKLĒJAM PADOMU

11., 12. a) Ko cilvēki reizēm dara? b) Kā rīkojās ķēniņš Rehabeāms, kad viņam bija jāpieņem svarīgs lēmums?

¹¹ Gadās, ka cilvēks prasa, kā rīkoties, bet ir gatavs uzklausīt tikai tādus ieteikumus, kas sakrīt ar viņa paša vēlmēm. Ja kāds tā dara, nevar teikt, ka viņš meklē padomu, jo būtībā viņš jau ir pieņēmis lēmumu. Šajā ziņā mums būtu jāmācās no tā, kas Bībelē stāstīts par senās Izraēlas ķēniņu Rehabeāmu.

¹² Tad, kad Rehabeāms pēc sava tēva Sālamana nāves bija kāpis tronī, pie viņa atnāca tautas pārstāvji, lūgdami, lai jaunais ķēniņš atvieglo tautas jūgu. Izraēlieši dzīvoja lielā pārticībā, bet viņiem šķita, ka Sālamans viņus ir pārāk izkalpinājis. Rehabeāms atbildēja, ka viņam ir vajadzīgs laiks, lai izlemtu, kā rīkoties. Vispirms Rehabeāms ”prasīja padomu vecajiem vīriem, kas bija kalpojuši jau viņa tēvam Sālamanam”. (1. Ķēn. 12:2—7.) Šo cilvēku padoms viņam nepatika, un viņš to noraidīja. Tad viņš apprasījās saviem draugiem, kas bija viņa vienaudži, un to ieteikums viņam gāja pie sirds. Iespējams, viņš jau bija izlēmis, kā rīkosies, un tikai gribēja atrast kādu, kas viņam ieteiks darīt tā, kā grib viņš pats. (1. Ķēn. 12:8—14.) Rehabeāms atbildēja tautas pārstāvjiem tā, kā bija ieteikuši viņa draugi. Viņa lēmumam bija bēdīgas sekas — valsts sašķēlās, un Rehabeāmam kopš tā laika bija jāpieredz dažādas grūtības. (1. Ķēn. 12:16—19.)

13. Kā saprast, vai mēs lūdzam padomu ar pareizu attieksmi?

¹³ Ko var secināt? Mums jābūt godīgiem pret sevi. Kad grasāmies kādam lūgt padomu, mums jāpadomā, vai nav tā, ka mēs būtībā jau esam izlēmuši, kā rīkoties. Ja mēs prasītu padomu ar tādu attieksmi, tā būtu padoma prasīšana skata pēc. Lūdzot kādam padomu, būsim gatavi arī uzklausīt, ko mums iesaka!

14. Kas mums jāpatur prātā, kad mums kaut ko iesaka? Miniet piemēru. (Sk. arī attēlu.)

¹⁴ Iztēlosimies šādu situāciju. Kādam kristietim tiek piedāvāts labi apmaksāts darbs, un viņš vēršas pēc padoma pie draudzes vecākā. Kristietis piemin, ka šī darba dēļ viņam bieži būs jādodas prom un uz ilgu laiku jāatstāj ģimene. Draudzes vecākais brālim atgādina, ka viņa galvenais pienākums ir gādāt par ģimeni garīgā ziņā. (Efes. 6:4; 1. Tim. 5:8.) Bet brālim nepatīk to dzirdēt un viņš sāk vaicāt citiem brāļiem, kamēr kāds viņam nepasaka to, ko viņš vēlas dzirdēt. Ko var teikt par tādu apvaicāšanos? Vai brālis patiešām meklē padomu, vai arī viņš tikai grib atrast kādu, kurš viņam ieteiktu rīkoties tā, kā grib viņš pats? Mums jāpatur prātā, ka sirds ir viltīga. (Jer. 17:9.) Var gadīties, ka mums kāds padoms nepatīk, bet patiesībā tas ir vislabākais.

VAI JĀLŪDZ, LAI KĀDS PASAKA PRIEKŠĀ, KĀ RĪKOTIES?

15. Kāda rīcība nebūtu pareiza, un kāpēc?

¹⁵ Kā apskatīts šajā rakstā, pirms izlemjam kaut ko svarīgu, ir gudri noskaidrot, kas par konkrēto jautājumu ir teikts Bībelē, kā arī parunāties ar garīgi nobriedušiem kristiešiem. Vai tas nozīmē, ka būtu jāvēršas pie kāda kristieša, kura viedokli augstu vērtējam, un jāvaicā, kā viņš rīkotos mūsu vietā? Vai arī bez lielas domāšanas vienkārši jārīkojas tā, kā līdzīgā situācijā rīkojas kāds cits kristietis? Nē, tas nebūtu pareizi, jo Jehova vēlas, lai mēs paši pieņemtu lēmumus. (Gal. 6:4, 5.)

16. Kāds jautājums bija radies Korintas draudzē, un kas kristiešiem bija jāpatur prātā? (1. Korintiešiem 8:7; 10:25, 26.)

¹⁶ Pirmajā gadsimtā Korintas kristiešiem bija jāpieņem lēmums sarežģītā jautājumā — ēst vai neēst tādu gaļu, kas, iespējams, tikusi izmantota elku pielūgšanas ceremonijā. Apustulis Pāvils šiem kristiešiem rakstīja: ”Mēs zinām, ka elks nav itin nekas un ka ir tikai viens Dievs, cita nav.” (1. Kor. 8:4.) To apzinādamies, daļa Korintas kristiešu sprieda, ka viņi drīkst ēst tirgū pirktu gaļu, kas, iespējams, bija upurēta elkiem. Citiem sirdsapziņa neļāva ēst tādu gaļu. (Nolasīt 1. Korintiešiem 8:7; 10:25, 26.) Tas bija katra paša personisks lēmums. Pāvils nerakstīja, ka viņi drīkst izlemt citu vietā. Tāpat viņš nemudināja vienkārši darīt tā, kā dara citi. Visiem kristiešiem bija jāņem vērā, ka ikviens ”atbildēs Dievam par sevi”. (Rom. 14:10—12.)

17. Kāpēc nebūtu pareizi vadīties pēc tā, ko ir izlēmuši citi? Paskaidrojiet ar piemēru. (Sk. arī attēlus.)

¹⁷ Vai arī mūsdienās ir tādi jautājumi, kuros kristieši, vadoties pēc savas sirdsapziņas, pieņem atšķirīgus lēmumus? Jā, ir. Piemēram, tāds ir jautājums par asins frakciju lietošanu. Ikvienam kristietim pašam ir jāizlemj, vai viņš piekrīt, ka viņa ārstēšanā tiek izmantotas no asins komponentiem iegūtas frakcijas.b Varbūt kādam no mums tas šķiet pārāk sarežģīts jautājums, tomēr ikvienam kristietim tajā ir jāpieņem personisks lēmums. (Rom. 14:4.) Ja mēs vadītos nevis pēc savas sirdsapziņas, bet pēc tā, ko ir izlēmuši citi, mūsu sirdsapziņa nedarbotos un kļūtu vāja. Tikai tad, ja liekam tai darboties, mēs to mācām un audzinām. (Ebr. 5:14.) Ja esam rūpīgi pētījuši kādu jautājumu, tomēr vēl neesam līdz galam pārliecināti, kādi Bībeles principi jāņem vērā mūsu situācijā, mēs varam lūgt padomu kādam nobriedušam kristietim.

ŅEMSIM VĒRĀ PADOMUS, LAI IEPRIECINĀTU JEHOVU!

18. Ko Jehova ir dāvājis, lai mēs spētu pieņemt labus lēmumus?

¹⁸ Tas, ka Jehova mums ļauj pašiem pieņemt lēmumus, liecina, ka viņš mums uzticas. Lai mēs spētu pieņemt gudrus lēmumus, viņš mums ir dāvājis Bībeli. Par viņa dāvanu mēs varam uzskatīt arī labus draugus, kas mums palīdz likt lietā Bībeles principus. Jehova tik tiešām gādā par saviem kalpiem kā mīlošs tēvs, un mēs viņam par to esam ļoti pateicīgi. (Sāl. pam. 3:21—23.)

19. Kā mēs varam iepriecināt Jehovu?

¹⁹ Vecākiem ir liels prieks vērot, kā viņu bērni pieaug un kļūst par gudriem un krietniem Jehovas kalpiem, kas nesavtīgi palīdz citiem. Arī mūsu debesu Tēvu iepriecina tas, ka mēs neapstājamies savā garīgajā izaugsmē, ka mēs allaž meklējam padomus un pieņemam tādus lēmumus, kas liecina, ka mēs viņu mīlam.