Mācīsimies dot padomus!

1. Kāpēc mums reizēm ir jādod padomi?

VAI jums patīk dot padomus? Dažiem padomu došana nesagādā nekādas grūtības, bet citi vilcinās dot padomus un jūtas neērti, kad tas jādara. Tomēr ikvienam no mums reizēm ir jādod kādam padoms. Jēzus teica, ka viņa sekotājus pazīs pēc mīlestības viņu starpā, un, dodot padomu ticības biedram, kam tas ir vajadzīgs, mēs apliecinām, ka viņu mīlam. (Jāņa 13:35.) No sirds dots padoms stiprina draudzību un vairo mīlestību mūsu starpā. (Sāl. pam. 27:9.)

2. Kāda prasme ir vajadzīga draudzes vecākajiem, un kāpēc? (Sk. ”Padomi, kas tiek doti darbdienas sapulcē”.)

² Prasme dot padomus īpaši ir vajadzīga draudzes vecākajiem, jo Jehova ar Jēzus starpniecību viņiem ir uzticējis rūpēties par draudzi. (1. Pēt. 5:2, 3.) Vecākie pamāca draudzi, kad sapulcēs uzstājas ar runām. Uz Bībeli balstītus padomus viņi brāļiem un māsām dod arī individuāli. Vēl vecākie cenšas palīdzēt tiem, kas ir nomaldījušies no ”Dieva ganāmpulka”. Kā kļūt par labiem padomdevējiem? Noskaidrosim! Tas noderēs ne vien draudzes vecākajiem, bet arī citiem kristiešiem.

3. a) Kā kļūt par labiem padomdevējiem? (Jesajas 9:6; sk. arī ”Mācīsimies no Jēzus, kā dot padomus”.) b) Par ko ir runa šajā rakstā?

³ Šajā ziņā daudz ko var mācīties no Jēzus, kas Bībelē ir saukts par ”Brīnišķīgo padomdevēju”, kā arī no citiem Bībelē minētiem Dieva kalpiem. (Nolasīt Jesajas 9:6.) Rakstā ir apskatīts, kā jārīkojas, kad mums kāds lūdz padomu, un kas jāņem vērā, kad mums ir jādod padoms cilvēkam, kurš to neprasa. Vēl ir aplūkots, kāpēc ir svarīgi, lai padoms tiktu dots īstajā laikā un pareizā veidā.

KAD MUMS LŪDZ PADOMU

4., 5. Kas ir jāapdomā, kad mums kāds lūdz padomu? Paskaidrojiet ar piemēru.

⁴ Ja ticības biedrs mums lūdz padomu, varbūt pirmais, kas nāk prātā, ir: ”Jauki, ka viņu interesē mans viedoklis!”, un mēs viņam tūlīt pat gribam kaut ko ieteikt. Bet vai nebūtu prātīgi vispirms apdomāt, vai konkrētajā jautājumā mēs vispār drīkstam dot padomu? Reizēm labākais veids, kā mēs brālim vai māsai varam palīdzēt, ir mudināt viņu vērsties pie speciālista.

⁵ Lūk, kāds piemērs. Mūsu draugs uzzina, ka viņam ir nopietnas veselības problēmas. Viņš mums pastāsta, ka cenšas noskaidrot, kādas ārstēšanas iespējas pastāv, un tad pajautā, kura no tām, mūsuprāt, būtu vislabākā. Varbūt mums šajā jautājumā ir savs viedoklis, bet, ja mums nav medicīniskas izglītības, mums jāmudina draugs griezties pēc palīdzības pie ārsta.

6. Kāpēc būtu labi nesteigties ar atbildi?

⁶ Pat tad, ja mums šķiet, ka mēs attiecīgajā situācijā spējam dot labu padomu, nebūtu jāsteidzas atbildēt. Sālamana pamācībās 15:28 ir teikts: ”Taisnais apdomā, pirms atbild.” Pirms kaut ko iesakām, veltīsim laiku jautājuma dziļākai izpētei, pārdomām un lūgšanām. Tad tas, ko teiksim, balstīsies nevis uz mūsu, bet uz Jehovas gudrību.

7. Ko var mācīties no rindkopā minētā gadījuma?

⁷ Reiz ķēniņš Dāvids pravietim Nātānam darīja zināmu, ka vēlas uzbūvēt Jehovam templi. Nātāns bez garas domāšanas Dāvidam sacīja, lai tas droši ķeras klāt. Bet, kā izrādījās, Jehova bija citās domās, un viņš Dāvidam teica: ”Tu necelsi namu, kur man dzīvot.” (1. Laiku 17:1—4.) Nātānam vispirms būtu bijis jānoskaidro Jehovas viedoklis. Kā liecina šis gadījums, tad, kad mums lūdz padomu, nav gudri atbildēt uzreiz. (Jēk. 1:19.)

8. Kāpēc jābūt apdomīgiem, kad dodam padomus?

⁸ Ir vēl kāds iemesls, kāpēc mums jābūt apdomīgiem, kad dodam padomus. Ja cilvēks, ieklausījies mūsu teiktajā, pieņem tādu lēmumu, kam ir sliktas sekas, arī mēs kaut kādā mērā esam pie tā vainīgi. Tātad, pirms citiem kaut ko iesakām, ir ļoti svarīgi visu pārdomāt.

KAD JĀDOD PADOMS CILVĒKAM, KAS TO NEPRASA

9. Par ko vecākajiem jāpārliecinās, pirms viņi kādam dod padomu? (Galatiešiem 6:1.)

⁹ Dažkārt vecākajiem ir jāuzņemas iniciatīva un jādod padoms kristietim, kas ir spēris ”kļūmīgu soli”. (Nolasīt Galatiešiem 6:1.) Ja ticības biedrs ir nostājies uz nepareiza ceļa, tas var novest pie smaga grēka. Draudzes vecākajiem ir jācenšas palīdzēt kristietim, lai tas nenomaldītos no ceļa, kas ved uz mūžīgo dzīvi. (Jēk. 5:19, 20.) Bet, pirms vecākie runā ar šo ticības biedru, viņiem ir jāpārliecinās, ka tas tiešām ir rīkojies aplami. Ir jāpatur prātā: Jehovas kalpi, vadoties pēc sirdsapziņas, līdzīgās situācijās drīkst pieņemt atšķirīgus lēmumus. (Rom. 14:1—4.) Ja vecākie secina, ka ticības biedrs patiešām ir spēris ”kļūmīgu soli”, viņiem ar to ir jārunā.

10.—12. Kā jārīkojas vecākajiem tad, kad viņiem jārunā ar kristieti, kas nav prasījis padomu? (Sk. arī attēlus.)

¹⁰ Nav viegli dot padomu tam, kas to nav prasījis. Kā minēja Pāvils, cilvēks var neapzināties, ka ir nostājies uz nepareiza ceļa. Kas vecākajiem jādara, lai kristietis ieklausītos un ņemtu vērā, ko viņam saka?

¹¹ Padoma došanu cilvēkam, kas to nav prasījis, var salīdzināt ar centieniem kaut ko izaudzēt cietā zemē. Augsne vispirms ir jāuzirdina. Kad tas ir izdarīts, tajā var iesēt sēklu. Pēc tam iesētais ir jāaplaista. Līdzīgi rīkojas draudzes vecākais. Vispirms viņš ”uzirdina augsni”, proti, noskaņo ticības biedru gaidāmajai sarunai. Kādā piemērotā brīdī vecākais sirsnīgi aprunājas ar ticības biedru. Viņš arī apjautājas, kad tam būtu laiks dziļākai sarunai. Ja vecākais ir pazīstams kā iejūtīgs cilvēks, brāļiem un māsām ir vieglāk uzklausīt viņa teikto.

¹² Tikšanās reizē vecākais var pieminēt, ka ikvienam gadās kļūdīties un visiem reizēm ir vajadzīgs padoms. (Rom. 3:23.) Vecākajam jārunā mierīgi un jāizturas ar cieņu pret ticības biedru, un ar Bībeles palīdzību jāpaskaidro, kādu kļūdu tas ir pieļāvis. Kad ticības biedrs ir sapratis, ka ir kļūdījies, vecākais sper nākamo soli un ”iesēj sēklu” — saprotamā veidā paskaidro, ko ticības biedrs var darīt, lai ar savu dzīvi iepriecinātu Jehovu. Visbeidzot vecākais ”aplaista iesēto” — uzslavē ticības biedru par viņa pūlēm un kopā ar viņu lūdz Jehovu. (Jēk. 5:15.)

13. Kā vecākais var pārliecināties, ka viņa teiktais ir uztverts pareizi?

¹³ Reizēm tas, ko cilvēks sadzird, ļoti atšķiras no tā, ko viņam saka. Tāpēc vecākajam jāpārliecinās, ka viņa teiktais ir uztverts pareizi. To var darīt, uzdodot ticības biedram taktiskus jautājumus. (Pulc. 12:11.)

ĪSTAIS LAIKS UN PAREIZAIS VEIDS

14. Kāpēc padoms būtu jādod tikai tad, kad dusmas ir norimušas?

¹⁴ Iedzimtā grēcīguma dēļ mēs visi reizēm izdarām vai pasakām kaut ko tādu, kas citus sāpina. (Kol. 3:13.) Dažreiz citu rīcība mūsos izraisa dusmas. (Efes. 4:26.) Bet ir svarīgi paturēt prātā, ka tas nav īstais brīdis, kad dot padomu, jo dusmās dots padoms var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Bībelē ir teikts: ”Ar cilvēka dusmām nevar panākt Dieva taisnību.” (Jēk. 1:20.) Tas nenozīmē, ka tad, ja kāds mūs ir sadusmojis, mums ir jāklusē un mēs nedrīkstam paust savas domas un emocijas. Taču saruna risināsies daudz labāk, ja mēs pirms tam būsim nomierinājušies. Šajā ziņā var mācīties no Ījaba grāmatā minētā Dieva kalpa Ēlihus.

15. Ko var mācīties no Ēlihus? (Sk. arī attēlu.)

¹⁵ Ēlihus uzmanīgi klausījās, kā Ījabs atbild uz tā saucamo draugu apsūdzībām, un viņš juta līdzi Ījabam. Bet, kad Ījabs negatīvi izteicās par Jehovu un sāka pievērst pārlieku lielu uzmanību sev, Ēlihus sadusmojās. Tomēr Ēlihus pacietīgi gaidīja, kad viņš varēs runāt, un tad, kad viņš vērsās pie Ījaba, viņš runāja ar dziļu cieņu, bez sašutuma. (Īj. 32:2; 33:1—7.) Mums ir jārīkojas līdzīgi: ja ir jādod kādam padoms, mums jārunā īstajā laikā un jāizsakās ar cieņu un mīlestību. (Pulc. 3:1, 7.)

PALĪDZĒSIM CITS CITAM AR PADOMU

16. Kā mēs varam likt lietā Psalmā 32:8 lasāmos vārdus?

¹⁶ Kā var lasīt šī raksta tēmas pantā, Jehova saviem kalpiem ir apsolījis: ”Es.. došu tev padomus un būšu par tevi nomodā.” (Nolasīt Psalmu 32:8.) Tas nozīmē, ka mēs varam būt pārliecināti par viņa atbalstu. Viņš ne vien dod padomus, bet arī palīdz tos likt lietā. Centīsimies viņam līdzināties un palīdzēsim cits citam ar padomu! Ticības biedriem ir jājūt, ka mēs vienmēr esam līdzās un esam gatavi viņus atbalstīt, lai viņi pieņemtu gudrus lēmumus.

17. Kāpēc uz draudzes vecākajiem var attiecināt Jesajas 32:1, 2?

¹⁷ Tagadējos laikos labi padomi ir jo īpaši vērtīgi. (2. Tim. 3:1.) Draudzes vecākie ticības biedriem dod konkrētus, uz Bībeli balstītus padomus, un par vecākajiem var pamatoti teikt, ka viņi ir ”kā ūdens straumes iztvīkušā zemē”. (Nolasīt Jesajas 32:1, 2.) Draugi, kas nebaidās mums dot padomu, kaut gan zina, ka tas nav tas, ko mēs gribētu dzirdēt, ir īsta dāvana. Viņu teiktais ir ”kā zelta āboli sudraba traukos”. (Sāl. pam. 25:11.) Mācīsimies dot labus padomus un ieklausīsimies, kad labus padomus dod mums!