Tieksimies pēc ”paliekošas pilsētas”

1. Kam, pēc Jēzus vārdiem, bija jānotiek ar Jeruzālemi?

PĀRIS dienas pirms nāves Jēzus Kristus izteica kādu pravietojumu, kura piepildīšanās pirmajā gadsimtā skāra Jeruzālemi. Viņš teica, ka pienāks diena, kad Jeruzāleme būs ”karaspēka ielenkta”. (Lūk. 21:20.) Jēzus piebilda, ka viņa mācekļiem tajā laikā būs jābēg prom no Jūdejas. (Lūk. 21:21, 22.) Jēzus vārdi par Jeruzālemes ielenkšanu piepildījās, kad pilsētai uzbruka romiešu karaspēks.

2. Ko apustulis Pāvils atgādināja ebreju tautības kristiešiem, kas dzīvoja Jūdejā?

² Dažus gadus pirms tam apustulis Pāvils uzrakstīja vēstuli ebreju tautības kristiešiem, kas dzīvoja Jūdejā. Šajā vēstulē viņš tiem deva vērtīgus padomus, lai tie būtu gatavi nākotnē gaidāmajām grūtībām. Tuvojās laiks, kad bija jātiek nopostītai Jeruzālemei. Kristiešiem bija jābūt gataviem pamest mājas, zaudēt ienākumu avotu un bēgt, lai izglābtos. Tāpēc, domājot Jeruzālemi, Pāvils rakstīja: ”Šeit mums nav paliekošas pilsētas,” — un piebilda: ”Bet mēs dedzīgi tiecamies pēc tās, kas vēl būs.” (Ebr. 13:14.)

3. Kas ir domāts ar ”pilsētu”, kas ”vēl būs”, un kāpēc ir jātiecas pēc tās?

³ Kristiešus, kas pameta Jeruzālemi un aizbēga no Jūdejas, acīmredzot nievāja un izsmēja, bet savas izlēmīgās rīcības dēļ viņi palika dzīvi. Arī mūs izsmej, jo mēs netiecamies pēc bagātības un neuzskatām, ka cilvēkiem izdosies saviem spēkiem atrisināt pasaules problēmas. Kāpēc mums ir tāda attieksme pret to, ko piedāvā pasaule? Mēs zinām, ka ļaunā pasaule drīz zudīs, un tiecamies pēc ”pilsētas ar īstiem pamatiem” — pēc ”tās, kas vēl būs”, proti, Dieva valstības.a (Ebr. 11:10; Mat. 6:33.) Šajā rakstā ir apskatīts, ko Pāvils ieteica darīt kristiešiem, lai viņi spētu tiekties pēc tās ”pilsētas”, kas ”vēl būs”. Vēl ir aplūkots, kā Pāvils palīdzēja kristiešiem būt gataviem nākotnes notikumiem un kā Pāvila teiktais attiecas uz mums.

PAĻAUSIMIES UZ JEHOVU, JO VIŅŠ MŪS NEKAD NEPAMETĪS

4. Kāpēc kristiešiem Jeruzāleme bija īpaša vieta?

⁴ Pirmā kristiešu draudze nodibinājās Jeruzālemē, un šajā pilsētā darbojās apustuļi un vecākie, kas veidoja kristiešu vadošo padomi. Tāpēc kristiešiem Jeruzāleme bija īpaša vieta. Turklāt daudziem Jeruzālemē piederēja mājas, un viņi šajā pilsētā bija ērti iekārtojušies. Bet Jēzus bija teicis, ka viņa sekotājiem būs jāatstāj Jeruzāleme un jādodas prom no Jūdejas. (Mat. 24:16.)

5. Par ko Pāvils aicināja domāt ebreju tautības kristiešus?

⁵ Lai kristieši būtu gatavi nākotnes notikumiem, Pāvils tos aicināja domāt par to, kā Jehova raugās uz Jeruzālemi. Pāvils uzsvēra, ka Jehovas acīs ne priesteriem, ne templim, ne tur ziedotajiem upuriem vairs nav nekādas nozīmes. (Ebr. 8:13.) Lielum lielā daļa Jeruzālemes iedzīvotāju nebija atzinuši Mesiju. Jehova vairs neuzlūkoja templi par viņa pielūgsmes centru, un tam drīz bija jātiek nopostītam. (Lūk. 13:34, 35.)

6. Kāpēc vārdi, kas lasāmi Ebrejiem 13:5, 6, ebreju kristiešiem bija tik aktuāli?

⁶ Laikā, kad tapa Vēstule ebrejiem, Jeruzāleme bija plaukstoša pilsēta. Kāds tālaika romiešu rakstnieks nosauca Jeruzālemi par ”visslavenāko.. Austrumu pilsētu”. Ik gadu Jeruzālemē reliģisko svētku laikā no daudzām zemēm saplūda cilvēki, kas ievēroja jūdaisma tradīcijas, un tas, bez šaubām, stiprināja ekonomiku. No labvēlīgās ekonomiskās situācijas ieguvēji bija arī daļa kristiešu. Iespējams, tāpēc Pāvils rakstīja: ”Lai jūsu dzīvē nav vietas mantkārībai! Esiet apmierināti ar to, kas jums ir.” Pēc tam viņš citēja Jehovas solījumu, kas lasāms Ebreju rakstos: ”Es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu.” (Nolasīt Ebrejiem 13:5, 6; 5. Moz. 31:6; Ps. 118:6.) Bija svarīgi, lai kristieši, kas dzīvoja Jeruzālemē un citviet Jūdejā, turētu prātā šo Jehovas solījumu, jo jau dažus gadus pēc Pāvila vēstules saņemšanas viņiem bija jāatstāj mājas un gandrīz visa iedzīve un jāsāk dzīve jaunā vietā.

7. Kāpēc mums jau tagad jāstiprina sava paļāvība uz Jehovu?

⁷ Kā tas attiecas uz mums? Pavisam drīz sāksies ”liels posts”, kurā ies bojā visa ļaunā pasaule. (Mat. 24:21.) Tāpat kā pirmajā gadsimtā, arī tagad kristiešiem ir jābūt ”nomodā” un jābūt gataviem nākotnes notikumiem. (Lūk. 21:34—36.) Lielā posta laikā mums varbūt būs jāzaudē sava iedzīve, tāpēc mums jābūt pilnīgi pārliecinātiem, ka Jehova mūs neatstās. Bet mums jau tagad jādzīvo tā, lai būtu redzams, ka mēs paļaujamies uz Jehovu. Vai mūsu mērķi un mūsu rīcība liecina, ka paļaujamies nevis uz mantu, bet uz Dievu, kas ir apsolījis par mums rūpēties? (1. Tim. 6:17.) Notikumi, kas risināsies lielā posta laikā, būs tādi, kādus cilvēce vēl nav pieredzējusi. Kā mēs uzzināsim, kas jādara, kad būs sācies lielais posts?

PAKLAUSĪSIM TIEM, KAM UZTICĒTA VADĪBA

8. Kādu norādījumu Jēzus bija devis saviem mācekļiem?

⁸ Dažus gadus pēc Pāvila vēstules saņemšanas kristieši pieredzēja, ka Jeruzālemi aplenc romiešu karaspēks. Tātad bija pienācis laiks, kad viņiem bija jābēg, jo Jeruzālemei drīz bija jātiek iznīcinātai. (Mat. 24:3; Lūk. 21:20, 24.) Bet uz kurieni kristiešiem bija jābēg? Jēzus nebija devis sīkus norādījumus. Viņš bija tikai teicis: ”Tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos.” (Lūk. 21:21.) Tā kā tajā reģionā kalnu netrūkst, kristieši nevarēja zināt, uz kurieni viņiem jābēg.

9. Kādas domas kristiešiem varēja nākt prātā par dažām kalnu pilsētām? (Sk. arī karti.)

⁹ Lūk, daži no kalnu apvidiem, uz kuriem būtu bijis iespējams bēgt: Samarijas kalni, Galilejas kalni, Hermona kalns, Libāna kalni un kalni, kas slējās Jordānas otrā krastā. (Sk. karti.) Varēja šķist, ka dažas kalnu pilsētas dāvās drošu patvērumu. Piemēram, tāda pilsēta kā Gamala bija uzbūvēta uz stāva kalna kores, un tai bija grūti piekļūt. Daļa ebreju uzskatīja to par ideālu vietu, kur patverties. Taču tieši Gamalā vēlāk risinājās niknas cīņas starp ebrejiem un romiešiem, un daudzi pilsētas iedzīvotāji tika nogalināti.b

10., 11. a) Kā, pēc visa spriežot, Jehova vadīja kristiešus? (Ebrejiem 13:7, 17.) b) Kā paklausība kristiešiem nāca par labu? (Sk. arī attēlu.)

¹⁰ Pēc visa spriežot, Jehova vadīja kristiešus ar to ticības biedru starpniecību, kuriem draudzē bija uzticēta vadība. Vēsturnieks Eisebijs vēlāk rakstīja: ”Jeruzālemes draudzes piederīgajiem Dievs atklāsmē, ko viņam labpatika dot cilvēkiem, kurus viņš atzina par tās cienīgiem, pirms kara lika doties prom no šīs pilsētas un apmesties kādā Perejas pilsētā, ko sauc Pella.” Vairāku iemeslu dēļ tā bija ideāla vieta, uz kurieni bēgt. Pella nebija sevišķi tālu no Jeruzālemes, tātad ceļš līdz turienei neprasīja daudz laika. Turklāt tajā lielākoties dzīvoja cittautieši, un to gandrīz nemaz neskāra fanātiski noskaņoto ebreju atbrīvošanās kustības dalībnieku cīņas ar romiešiem (sk. karti).

¹¹ Kristieši paklausīja ”saviem vadītājiem”, kā to bija licis darīt apustulis Pāvils, un viņi bēga prom uz kalniem. (Nolasīt Ebrejiem 13:7, 17.) Tāpēc kristieši palika dzīvi, un to apstiprina vēstures avoti. Dievs patiešām nepameta savus kalpus, kas ”gaidīja pilsētu ar īstiem pamatiem” — Dieva valstību. (Ebr. 11:10.)

12., 13. Kā Jehova ir vadījis savu tautu kritiskos brīžos?

¹² Kā tas attiecas uz mums? Jehova dod saviem kalpiem konkrētus norādījumus ar to cilvēku starpniecību, kuriem viņš ir uzticējis vadību. Bībelē var lasīt par daudziem gadījumiem, kad Jehova tieši tā kritiskos brīžos ir vadījis savus kalpus. (5. Moz. 31:23; Ps. 77:20.) Tādu gadījumu ir daudz arī mūsu laikos.

¹³ Piemēram, kad sākās Covid-19 pandēmija, visas draudzes saņēma konkrētus norādījumus, kā rīkoties. Draudžu vecākajiem tika paskaidrots, kā pandēmijas apstākļos rīkot sapulces un organizēt sludināšanu. Reģionālā kongresa runas tika iztulkotas vairāk nekā 500 valodās, un kongresu varēja skatīties internetā un televīzijā, kā arī klausīties radio. Mēs visu laiku saņēmām garīgo uzturu un tāpēc palikām vienoti. Lai kādi notikumi risinātos, Jehova tiem, kam ir uzticējis vadību, noteikti palīdzēs pieņemt gudrus lēmumus. Tātad, lai lielā posta laikā mēs neietu bojā, mums būs jāpaļaujas uz Jehovu un jāklausa viņa norādījumiem. Bet kas vēl mums būs jādara?

IZRĀDĪSIM TICĪBAS BIEDRIEM MĪLESTĪBU UN BŪSIM VIESMĪLĪGI

14. Kā Jūdejas kristiešiem bija jāizturas citam pret citu? (Ebrejiem 13:1—3.)

¹⁴ Kad būs sācies lielais posts, mīlestībai Jehovas kalpu starpā būs īpaši liela nozīme. Mēs varam mācīties no agrīnajiem kristiešiem, kas dzīvoja Jeruzālemē un citviet Jūdejā. Viņi sirsnīgi mīlēja cits citu, un tas izpaudās viņu rīcībā. (Ebr. 10:32—34.) Jo tuvāk nāca laiks, kad Jeruzālemei bija jātiek nopostītai, jo vairāk bija situāciju, kurās viņi varēja apliecināt, ka no sirds mīl ticības biedrus. (Nolasīt Ebrejiem 13:1—3.) Arī mums būs aizvien vairāk jāapliecina ”brāļu mīlestība”c. Jo tuvāk nāks laiks, kad ies bojā ļaunā pasaule, jo vairāk mums būs citam cits jāatbalsta.

15. Kā kristiešiem bija jārīkojas, kad viņi bija pametuši Jeruzālemi?

¹⁵ Kad romiešu karaspēks, kas bija aplencis Jeruzālemi, pēkšņi atkāpās, kristieši steigšus pameta pilsētu. Viņi varēja paņemt līdzi tikai niecīgu daļu iedzīves. (Mat. 24:17, 18.) Nav šaubu, ka viņiem bija daudz iespēju ”sniegt citiem palīdzību, kad tā ir ļoti vajadzīga”. (Tit. 3:14.) Viņi noteikti atbalstīja cits citu, dalījās it visā, kas viņiem bija, un tā apliecināja savu mīlestību gan ceļā, gan tad, kad bija nonākuši Pellā un sākuši tur iekārtoties.

16. Kā mēs varam apliecināt mīlestību ticības biedriem, kam ir vajadzīga palīdzība? (Sk. arī attēlu.)

¹⁶ Kā tas attiecas uz mums? Mēs mīlam ticības biedrus, tāpēc vienmēr esam gatavi viņiem palīdzēt. Pēdējos gados daudz mūsu brāļu un māsu ir bijuši spiesti pamest mājas kādas dabas katastrofas vai karadarbības dēļ, un ticības biedri viņiem palīdz kā garīgā, tā materiālā ziņā. Kāda ukraiņu māsa, kas bija devusies bēgļu gaitās, stāstīja: ”Mēs jutām, kā Jehova ar mūsu brāļu starpniecību mūs vada un atbalsta. It visur, kur mēs ieradāmies, mūs sirsnīgi sagaidīja ticības biedri: gan mūsu pašu zemē, gan Ungārijā, gan Vācijā, kur esam tagad. Mēs ik uz soļa izjutām viņu rūpes.” Ja esam viesmīlīgi pret brāļiem un māsām un rūpējamies par viņiem, mēs viņiem ļaujam izjust Jehovas mīlestību. (Sāl. pam. 19:17; 2. Kor. 1:3, 4.)

17. Kāpēc mums jau tagad jāstiprina attiecības ar ticības biedriem un jābūt viesmīlīgiem?

¹⁷ Lielā posta laikā būs vēl vairāk tādu situāciju, kurās Jehovas kalpi nevarēs iztikt bez ticības biedru palīdzības un atbalsta. (Hab. 3:16—18.) Tāpēc Jehova mūs aicina stiprināt attiecības ar garīgajiem brāļiem un māsām un būt viesmīlīgiem. Mūsu savstarpējā mīlestība mums palīdzēs izturēt visu, kas notiks pirms ļaunās pasaules gala.

KAS MŪS GAIDA NĀKOTNĒ

18. Ko var mācīties no ebreju tautības kristiešiem, kas pameta Jeruzālemi?

¹⁸ Kā liecina vēsture, kristiešus, kas aizbēga kalnos, neskāra posts, ko pieredzēja Jeruzāleme. Viņi bija atstājuši visu, bet Jehova par viņiem gādāja. Ko no tā var secināt? Lai gan mēs nezinām visos sīkumos, kas notiks lielā posta laikā, mums jābūt gataviem, kā bija licis Jēzus. (Lūk. 12:40.) Turklāt mums jāņem vērā Vēstulē ebrejiem lasāmie apustuļa Pāvila norādījumi, jo tagad tie ir tikpat aktuāli kā pirmajā gadsimtā. Ikvienam no mums jāpatur prātā Jehovas solījums: ”Es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu.” (Ebr. 13:5, 6.) Mūs gaida brīnišķīga nākotne, tāpēc dedzīgi tieksimies pēc ”paliekošās pilsētas” — Dieva valstības! (Mat. 25:34.)