Augstu vērtēsim mums piešķirtās dāvanas
1 Visā cilvēces pastāvēšanas laikā Jehova ir piešķīris saviem kalpiem dažāda veida dāvanas. Jehova tās ir devis neatkarīgi no tā, kāds bija viņu dzimums, vecums vai sabiedriskais stāvoklis. (Lūk. 1:41, 42; Ap. d. 7:46; Filip. 1:29.) Kādas dāvanas viņš dod saviem kalpiem mūsdienās?
2 Dažas no Jehovas dāvanām. Mums ir piešķirta godpilna iespēja būt Jehovas mācītiem. (Mat. 13:11, 15.) Mēs uzskatām par godu arī iespēju slavēt Jehovu ar savām atbildēm draudzes sapulcēs. (Ps. 35:18.) Tāpēc mēs cenšamies aktīvi tajās piedalīties. Tāpat, ja mēs visus mums uzticētos pienākumus draudzē uzskatīsim par lielu godu, mēs tos veiksim pēc labākās sirdsapziņas. Vai mēs regulāri piedāvājam savu palīdzību, lai uzturētu Valstības zāli tīru un labā stāvoklī?
3 Ļoti daudzi cilvēki nav droši, vai Dievs dzird viņu lūgšanas. Taču mums nav šaubu, ka mūsu lūgšanas uzklausa visizcilākā persona Visumā. (Sal. Pam. 15:29.) Tas, ka Jehova personīgi uzklausa mūsu lūgšanas, ir īpaša privilēģija. (1. Pēt. 3:12.) Viņš nav noteicis, cik bieži mēs drīkstam pie viņa vērsties. Mēs varam lūgt Dievu ”ik brīdi”, un tā ir ļoti vērtīga dāvana. (Efez. 6:18.)
4 ”Dieva darba biedri”. Viena no brīnišķīgākajām dāvanām ir priekšrocība būt ”Dieva darba biedriem” un sludināt labo vēsti par Valstību. (1. Kor. 3:9.) Šis darbs sniedz gandarījumu un atspirdzinājumu. (Jāņa 4:34.) Tā veikšanai Jehovam nebija vajadzības izmantot cilvēkus, taču viņš mums to ir uzticējis, jo mūs mīl. (Lūk. 19:39, 40.) Bet Jehova nav piešķīris šo dāvanu visiem cilvēkiem. Lai varētu piedalīties sludināšanā, cilvēkam ir jāatbilst noteiktām Bībeles prasībām. (Jes. 52:11.) Vai mēs apliecinām, ka augstu vērtējam šo dāvanu, katru nedēļu izbrīvējot laiku sludināšanai?
5 Jehovas piešķirtās dāvanas ievērojami bagātina mūsu dzīvi. (Sal. Pam. 8:32.) Nekad neuzskatīsim tās par kaut ko pašsaprotamu. Ja apliecināsim, ka no sirds novērtējam visas priekšrocības kalpošanā, mēs iepriecināsim mūsu debesu Tēvu, no kura mēs saņemam ”katru labu devumu un katru pilnīgu dāvanu”. (Jēk. 1:17.)