(Pielikums) Organizēti, lai pildītu Jehovas gribu. 144.—158. lappuse
14. nodaļa. Kā saglabāt draudzes mieru un tīrību
KATRU gadu, piepildoties Bībeles pravietojumam, tūkstošiem cilvēku ienāk Jehovas tīrās pielūgsmes namā. (Mih. 4:1, 2.) Mēs esam ļoti priecīgi, ka viņi pievienojas ”Dieva draudzei”. (Ap. d. 20:28.) Šie cilvēki augstu vērtē iespēju kopā ar mums kalpot Jehovam un atrasties garīgajā paradīzē. Tajā valda garīgā ziņā tīri un mierīgi apstākļi, un to padara iespējamu Jehovas svētais gars, kā arī tas, ka mēs liekam lietā vērtīgos padomus, kas atrodami viņa Rakstos — Bībelē. (Ps. 119:105; Cak. 4:6.)
Bībeles principu izmantošana mums palīdz ”apģērbt” kristīgas īpašības. (Kol. 3:10.) Mēs darām visu iespējamo, lai saskaņotu savu dzīvi ar Jehovas augstajām normām, tāpēc cenšamies nestrīdēties par sīkumiem un mierīgi risināt domstarpības. Tā kā mēs pieņemam Jehovas viedokli, mēs nepieļaujam, ka pasaules ietekme radītu nesaskaņas mūsu starpā, un līdz ar to mūsu starptautiskajā brāļu saimē valda miers un mīlestība. (Ap. d. 10:34, 35.)
Tomēr laiku pa laikam var rasties problēmas, kas ietekmē draudzes mieru un vienotību. Kāpēc tā notiek? Visbiežāk cēlonis ir Bībeles padomu neievērošana. Savas nepilnības dēļ mums visiem ir nepareizas tieksmes, un neviens no mums nav bez grēka. (1. Jāņa 1:10.) Dažreiz kāds, pats līdz galam to neapzinoties, var spert kļūmīgu soli un izdarīt kaut ko tādu, kas apdraud draudzes morālo un garīgo tīrību. Ar neapdomīgu rīcību vai vārdiem mēs kādu varam aizvainot, bet citreiz varbūt mēs paši jūtamies aizvainoti cita cilvēka vārdu vai rīcības dēļ. (Rom. 3:23.) Ko varētu darīt šādās situācijās?
Mēs varam būt pateicīgi, ka Jehova savā mīlestībā ir ņēmis vērā šos faktorus. Viņa Rakstos ir atrodami padomi, kā rīkoties tad, kad rodas grūtības mūsu iedzimtās nepilnības un trūkumu dēļ, kā arī tad, ja kāds no draudzes locekļiem ir izdarījis pārkāpumu. Personisku palīdzību var sniegt mīloši draudzes gani. Ja liksim lietā viņu padomus, kas balstīti uz Bībeli, mums būs labas attiecības ar visiem draudzes locekļiem un laba reputācija Jehovas acīs. Pat tad, ja mums jāsaņem sods vai aizrādījums kāda pārkāpuma dēļ, mēs varam būt pārliecināti, ka tā ir mūsu debesu Tēva mīlestības izpausme. (Sal. Pam. 3:11, 12; Ebr. 12:6.)
NELIELU DOMSTARPĪBU RISINĀŠANA
Var gadīties, ka starp draudzes locekļiem rodas personiska rakstura nesaskaņas vai domstarpības nenozīmīgu jautājumu dēļ. Šādas domstarpības pēc iespējas ātrāk jāatrisina brālīgas mīlestības garā. (Efez. 4:26; Filip. 2:2—4; Kol. 3:12—14.) Parasti sarežģījumus attiecībās ar citiem draudzes locekļiem var novērst, izmantojot apustuļa Pētera padomu: ”Lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu.” (1. Pēt. 4:8.) Nenozīmīgas domstarpības izraisa cilvēku nepilnība, jo mēs visi daudzējādi klūpam. (Jēk. 3:2.) Ja būsim gatavi to atzīt un centīsimies izturēties pret citiem tā, kā gribam, lai viņi izturētos pret mums, tad mēs spēsim piedot nebūtiskus nodarījumus un tos aizmirst. (Mat. 7:12.)
Bet, ja kaut kāda iemesla dēļ mūsu attiecības ar kādu draudzes locekli ir pasliktinājušās tik ļoti, ka mēs uzskatām par nepieciešamu darīt kaut ko vairāk, mums nevajadzētu vilcināties, jo šāda situācija ietekmē arī mūsu attiecības ar Jehovu. Jēzus savus mācekļus pamācīja: ”Kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekšu ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.” (Mat. 5:23, 24.) Iespējams, ir noticis pārpratums. Tādā gadījumā tas jānoskaidro, pirmām kārtām domājot par to, kā saglabāt kristīgo vienotību, un atklāti izsakot savu viedokli. Laba domu apmaiņa visu draudzes locekļu starpā daudzos gadījumos ļauj novērst pārpratumus un atrisināt problēmas, kuru cēlonis ir cilvēciskā nepilnība.
KAD IR NEPIECIEŠAMS UZ BĪBELI BALSTĪTS PADOMS
Reizēm draudzes pārraugi saskata nepieciešamību dot kādam draudzes loceklim padomu, lai mainītu viņa domāšanu. To darīt ne vienmēr ir viegli. Kristiešiem Galatijā apustulis Pāvils rakstīja: ”Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu.” (Gal. 6:1.)
Pārraugi, kas ar mīlestību rūpējas par ganāmo pulku, pasargā draudzi no briesmām un neļauj veidoties nopietnām problēmām. Draudzes ganiem jācenšas pildīt savus pienākumus tā, lai uz viņiem attiektos vārdi, ko ar Jesajas starpniecību ir teicis Jehova: ”Tie ikviens būs kā patvērums pret auku un kā pavēnis pret negaisu, kā ūdens strauts izkaltušā zemē un kā augstas klints ēna iztvīkušā un izslāpušā zemē.” (Jes. 32:2.)
KĀ RĪKOTIES DAŽU NOPIETNU PĀRKĀPUMU GADĪJUMĀ
Gatavība neievērot pārkāpumus un tos piedot nenozīmē, ka mūs neuztrauc nepareiza rīcība vai ka mēs to atbalstām. Ne visus pārkāpumus var izskaidrot ar iedzimto nepilnību, un tad, ja mēs atstātu bez ievērības pārkāpumu, ko nevar uzskatīt par nenozīmīgu, tas nenāktu par labu ne vainīgajam brālim, ne draudzei. (3. Moz. 19:17; Ps. 141:5.) Bauslības derībā bija atzīts, ka grēki un pārkāpumi var būt dažāda smaguma, un tieši tāpat ir kristiešu draudzē. (1. Jāņa 5:16, 17.)
Jēzus runāja par to, kā būtu jārisina noteiktas problēmas kristiešu starpā, ja tās ir saistītas ar nopietnu pārkāpumu. Pievērsīsim uzmanību, kā viņš ieteica rīkoties: ”Ja tavs brālis grēko, tad [1] noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Un ja viņš neklausa, tad [2] pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Bet ja viņš tiem neklausa, tad [3] saki to draudzei; bet ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitinieku.” (Mat. 18:15—17.)
Piemērs, ko Jēzus pastāstīja pēc tam un kas lasāms Mateja evaņģēlija 18. nodaļas 23.—35. pantā, liecina, ka grēki, par kuriem ir runa 15.—17. pantā, acīmredzot ir saistīti ar finansēm un īpašuma jautājumiem, piemēram, kāds varbūt nav samaksājis naudu, kas otram pienākas, vai ir veicis darbības, ko var uzskatīt par krāpšanu. Tāpat Jēzus vārdus var attiecināt uz situāciju, kad kāds apmelo otru cilvēku, graudams viņa reputāciju.
Ja fakti skaidri liecina, ka pret mums ir izdarīts šāds nopietns grēks, nebūtu tūlīt jāsteidzas runāt ar draudzes vecākajiem vai citiem kristiešiem un lūgt tiem palīdzību. Kā ieteica Jēzus, vispirms būtu labi pašiem parunāt ar cilvēku, ko mēs uzskatām par vainīgu. Mums jāmēģina atrisināt jautājumu divatā, neiesaistot nevienu citu. Ja sarunā neko neizdodas panākt, ir ieteicams ļaut paiet vēl kādam laikam, pirms rīkojamies tālāk. Jāatceras, ka Jēzus neteica: ”Ej tikai vienu reizi un pamāci brāli.” Tāpēc, ja cilvēks sākumā negrib atzīt savu vainu un lūgt piedošanu, pēc kāda laika ar viņu varētu parunāt vēlreiz. Ja jautājumu izdosies atrisināt šādā veidā, vainīgais noteikti būs pateicīgs, ka mēs neesam stāstījuši citiem par viņa grēku un viņa reputācija draudzē nav sabojāta. Tā mēs būsim sasnieguši mērķi — ”savu brāli.. mantojuši”.
Saskaņā ar Jēzus vārdiem, ja pārkāpējs uzņemas atbildību par izdarīto, lūdz piedošanu un mēģina vērst situāciju par labu, nav nepieciešams veikt nekādas citas darbības. Tātad runa ir par tādiem pārkāpumiem, kas gan ir nopietni, tomēr puses visu var nokārtot savā starpā. Tas neattiecas uz netiklību, laulības pārkāpšanu, homoseksuālismu, zaimošanu, atkrišanu, elkdievību un tamlīdzīgiem smagiem grēkiem. (1. Kor. 6:9, 10; Gal. 5:19—21.) Šādu grēku gadījumā nepietiek tikai ar kāda cilvēka piedošanu. Iespējams, ir apdraudēta visas draudzes garīgā un morālā tīrība, tāpēc šādi pārkāpumi jādara zināmi draudzes vecākajiem, kas attiecīgi rīkosies. (1. Kor. 5:6; Jēk. 5:14, 15.)
Ja ”mantot” brāli neizdodas, ”pamācot viņu zem četrām acīm”, tad var rīkoties saskaņā ar Jēzus ieteikumu — pieaicināt vēl vienu vai divus cilvēkus un vēlreiz parunāt ar brāli. Tiem, ko ņemam sev līdzi, arī jācenšas ”mantot” brāli. Vislabāk ir, ja aicinām līdzi pārkāpuma aculieciniekus, bet, ja tādu nav, mēs paši varam izvēlēties brāļus, kas būs sarunas liecinieki. Vēlams, lai viņiem būtu pieredze līdzīgu jautājumu risināšanā un lai viņi spētu noteikt, vai tiešām ir izdarīts kaut kas nepareizs. Ja par lieciniekiem ir izraudzīti vecākie, viņi nepārstāv draudzi, jo vecāko kolektīvs viņiem nav uzdevis noskaidrot lietas apstākļus.
Ja mēs esam pārliecināti, ka brālis ir nopietni grēkojis pret mums, ja mums ir pierādījumi, kas to apliecina, un jautājumu nav izdevies atrisināt, kaut gan vairākkārt esam centušies to darīt — gan runājot ar brāli personiski, gan viena vai divu liecinieku klātbūtnē —, un mums šķiet, ka nebūs iespējams vienkārši aizmirst notikušo, tad mums par to jāpastāsta draudzes pārraugiem. Jāpatur prātā, ka arī viņu mērķis ir saglabāt draudzes mieru un tīrību. Kad esam runājuši ar vecākajiem, mēs esam izdarījuši visu, kas ir atkarīgs no mums. Tālākais mums jāatstāj viņu ziņā un jāpaļaujas, ka Jehova parūpēsies par pareizo risinājumu. Mēs nekad nedrīkstam pieļaut, ka cita cilvēka rīcība mums kļūtu par klupšanas akmeni vai laupītu prieku, ko var gūt, kalpojot Jehovam. (Ps. 119:165.)
Ja draudzes gani pēc faktu noskaidrošanas secinās, ka brālis tik tiešām ir nopietni grēkojis pret mums, taču nevēlas neko nožēlot un negrasās labot situāciju, iespējams, viņš būs jāizslēdz no draudzes. Tā vecākie var pasargāt ganāmo pulku un saglabāt draudzes tīrību. (Mat. 18:17.)
”IEZĪMĒT” TOS, KAS NEKĀRTĪGI DZĪVO
Savā otrajā vēstulē tesaloniķiešiem Pāvils brīdināja par cilvēkiem, kas dzīvoja nekārtīgi. Ja citi viņus uzskatītu par labiem kristiešiem, tas varētu kaitīgi ietekmēt draudzi, tāpēc Pāvils aicināja Tesalonikas kristiešus: ”Atraujieties no katra brāļa, kas nekārtīgi dzīvo, neievērodams mācības, ko jūs no mums esat saņēmuši.” Pēc tam viņš paskaidroja teikto vēl sīkāk: ”Ja kāds neklausa mūsu vēstules vārdiem, to ievērojiet [”iezīmējat”, LB-26], un nesaejieties ar to, lai tas justos apkaunots. Tikai neizturieties pret to kā pret ienaidnieku, bet pamācait to kā brāli.” (2. Tes. 3:6, 14, 15.)
Var gadīties, ka draudzē kāds cilvēks pilnīgi ignorē Dieva normas, pēc kurām kristiešiem būtu jāvadās, lai gan nav zināms, ka viņš būtu izdarījis nopietnu grēku, par kādu var izslēgt no draudzes. Varbūt šis cilvēks ir ārkārtīgi slinks vai visu kritizē, tukši runādams un pastāvīgi jaukdamies lietās, kas uz viņu neattiecas. (2. Tes. 3:11.) Varbūt viņš apzināti mēģina iedzīvoties uz citu rēķina vai nododas izklaidei, kas nepārprotami nav pieņemama kristiešiem. Šāda cilvēka nekārtīgā uzvedība nav tik nenozīmīga, ka pietiktu dot viņam padomu, kas balstīts uz Bībeli, un izturēties pret viņu ar mīlestību; viņa rīcība ir pietiekami nopietna, lai mestu ēnu uz visu draudzi, un pastāv briesmas, ka tā nelabvēlīgi ietekmēs citus kristiešus.
Ja šādam cilvēkam jau vairākkārt ir aizrādīts, tomēr viņš turpina rīkoties pretēji Bībeles principiem, vecākie var nolemt, ka draudzē tiks teikta runa, kurā izskanēs padomi, kas saistīti ar viņa nekārtīgo rīcību. Vecākajiem jābūt saprātīgiem un apdomīgiem, nosakot, vai situācija ir tik nopietna un satraucoša, ka ir nepieciešama īpaša runa. Šajā runā cilvēks, kas nekārtīgi dzīvo, nav jāsauc vārdā. Draudzes locekļi, kas zina par runā minēto situāciju, ņems vērā tajā teikto un ierobežos savus kontaktus ar šo cilvēku.
Draudzes locekļu mīlestība un nelokāmā nostāja var pamudināt cilvēku, kas ir sācis nekārtīgi dzīvot, pārdomāt savu rīcību un to nožēlot. Kad ir skaidri redzams, ka šis cilvēks vairs nedzīvo nekārtīgi, viņš vairs nav jāuzskata par ”iezīmētu”.
KĀ RĪKOTIES, JA IR IZDARĪTS NOPIETNS PĀRKĀPUMS
Pēc tam, kad brāļi vai māsas būs rīkojušies saskaņā ar to, kas teikts Mateja evaņģēlija 18. nodaļas 15. un 16. pantā, viņi, iespējams, darīs zināmu vecākajiem, ka ir izdarīts nopietns pārkāpums, ko personiski nav izdevies atrisināt. (Mat. 18:17.) Var būt arī tā, ka cilvēks ierodas pie vecākajiem, lai pats atzītos grēkā vai pastāstītu, kas viņam ir zināms par kāda cita draudzes locekļa nepareizo rīcību. (3. Moz. 5:1; Jēk. 5:16.) Lai kādā veidā vecākie būtu uzzinājuši par nopietnu pārkāpumu, ko ir izdarījis kristīts draudzes loceklis, sākumā diviem vecākajiem tiek uzticēts noskaidrot faktus. Ja izrādās, ka informācija ir pamatota un pierādījumi liecina par nopietnu grēku, vecāko kolektīvs jautājuma risināšanai izveido pārkāpumu izskatīšanas komiteju, kurā jāiekļauj vismaz trīs vecākie.
Vecākajiem ne tikai jārūpējas par visu draudzi un jāsargā tā no kaitīgas ietekmes, bet arī, prasmīgi izmantojot Dieva vārdus, jācenšas palīdzēt tiem, kas ir kļūdījušies, garīgā ziņā atgūties. (Jūd. 21—23.) Tas ir saskaņā ar norādījumiem, ko Timotejam deva apustulis Pāvils, rakstīdams: ”Es piekodinu Dieva un Kristus Jēzus priekšā, kas tiesās dzīvus un mirušus, ..norāji, brīdini, paskubini visā pacietībā un visos mācības veidos.” (2. Tim. 4:1, 2.) Lai paklausītu šim padomam, ir jāiegulda daudz laika un spēka, taču tas pieder pie vecākajiem uzticētā darba. Draudzes locekļi augstu vērtē šo brāļu pūles un parāda viņiem ”divkāršu godu”. (1. Tim. 5:17.)
Visos gadījumos, kad ir konstatēts, ka tiešām ir izdarīts pārkāpums, pārraugiem jācenšas palīdzēt vainīgajam, ja tas no sirds nožēlo savu rīcību, piemēram, darīdams ”darbus, kas grēku nožēlas cienīgi”. (Ap. d. 26:20.) Ja pārkāpējs nožēlo izdarīto un pieņem viņam piedāvāto palīdzību, tad aizrādījums, kas viņam tiek izteikts vai nu personiski, vai klātesot tiem, kas ir saistīti ar šo lietu, ir par pārmācību viņam pašam un vieš bijību klātesošajos. (2. Sam. 12:13; 1. Tim. 5:20.) Vienmēr, kad pārkāpumu izskatīšanas komiteja kādam izsaka aizrādījumu, šim cilvēkam tiek noteikti ierobežojumi, lai viņam palīdzētu ar laiku atkal ”staigāt taisnas tekas savām kājām”. (Ebr. 12:13.) Vēlāk, kad kļūst redzams, ka cilvēks garīgā ziņā ir atlabis, ierobežojumi tiek atcelti.
PAZIŅOJUMS PAR AIZRĀDĪJUMA IZTEIKŠANU
Ja pārkāpumu izskatīšanas komiteja konstatē, ka cilvēks ir nožēlojis savu rīcību, taču draudzes locekļi vai citi cilvēki, visticamāk, uzzinās par notikušo, vai ja vecākie kādu citu iemeslu dēļ uzskata, ka ir nepieciešams informēt draudzi, tad kalpošanas sapulcē var iekļaut īsu paziņojumu. Tā tekstam jābūt šādam: ”[Vārds, uzvārds] ir izteikts aizrādījums.” Paziņojums jāapstiprina vadošajam pārraugam.
JA TIEK PIEŅEMTS LĒMUMS PAR IZSLĒGŠANU
Dažreiz pārkāpēja sirds ir nocietinājusies, viņš nevēlas pārtraukt savu grēcīgo rīcību un nepieņem piedāvāto palīdzību. Varbūt nekas neliecina, ka šāds cilvēks darītu grēku nožēlas cienīgus darbus, un lietas izskatīšanas laikā viņš nenožēlo izdarīto. Kā rīkoties šādos gadījumos? Tad ir nepieciešams izslēgt pārkāpēju no draudzes, liedzot viņam vietu Jehovas tīrajā organizācijā. Tas tiek darīts, lai pārkāpējs nelabvēlīgi neietekmētu draudzi, turklāt tā tiek saglabāta draudzes morālā un garīgā tīrība un aizsargāta tās reputācija. (5. Moz. 21:20, 21; 22:23, 24.) Kad apustulis Pāvils uzzināja par kāda Korintas draudzes locekļa apkaunojošo rīcību, viņš šīs draudzes vecākajiem ieteica vainīgo ”nodot.. sātānam.., lai [draudzes] gars tiktu izglābts”. (1. Kor. 5:5, 11—13.) Pāvils minēja arī citus cilvēkus, kas pirmajā gadsimtā bija izslēgti no draudzes, jo bija pretojušies patiesībai. (1. Tim. 1:20.)
Ja pārkāpumu izskatīšanas komiteja nolemj, ka cilvēks nav nožēlojis savu rīcību un viņš ir jāizslēdz no draudzes, viņš tiek informēts par šo lēmumu, skaidri norādot izslēgšanas pamatojumu no Bībeles. Paziņojot pārkāpējam savu lēmumu, komitejas locekļi viņam dara zināmu, ka tad, ja viņš uzskata, ka lietas izskatīšanā ir pieļauta nopietna kļūda, un viņš vēlas pārsūdzēt lēmumu, to var darīt, rakstot vēstuli, kurā skaidri norādīti pārsūdzēšanas iemesli. To var izdarīt septiņu dienu laikā no brīža, kad viņam tiek paziņots komitejas lēmums. Ja pārsūdzība tiek saņemta, draudzes vecākajiem jāsazinās ar rajona pārraugu, kas izraudzīsies vecākos, kuri veidos pārsūdzības komiteju otrreizējai lietas izskatīšanai. Vecākajiem, kas pildīs šo nopietno pienākumu, jābūt pieredzējušiem un kvalificētiem. Būtu jācenšas atkārtoti izskatīt lietu nedēļas laikā pēc pārsūdzības saņemšanas. Ja ir saņemta pārsūdzība, draudzei pagaidām netiek paziņots par pārkāpēja izslēgšanu no draudzes, taču viņš nedrīkst piedalīties draudzes sapulcēs ar komentāriem, teikt tajās lūgšanas, un viņam nevar būt īpašas priekšrocības kalpošanā.
Iespēja pārsūdzēt pārkāpumu izskatīšanas komitejas lēmumu ir jāuzskata par labas gribas izpausmi, kas pārkāpējam garantē, ka tiks pievērsta uzmanība tam, kas viņu uztrauc. Tāpēc, ja viņš apzināti neierodas uz lietas atkārtotu izskatīšanu, būtu jāmēģina ar viņu sazināties, tomēr, ja tas pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem neizdodas, ir jāpaziņo par viņa izslēgšanu no draudzes.
Ja pārkāpējs nevēlas pārsūdzēt lēmumu, komitejas locekļi viņam paskaidro, ka ir nepieciešams nožēlot grēkus, un pastāsta, ko viņš varētu darīt, lai kādreiz tiktu pieņemts atpakaļ draudzē. Tā komitejas locekļi parāda laipnību un sniedz noderīgu informāciju, cerēdami, ka nākotnē pārkāpējs mainīsies un varēs atgriezties Jehovas organizācijā. (2. Kor. 2:6, 7.)
PAZIŅOJUMS PAR IZSLĒGŠANU NO DRAUDZES
Kad ir nepieciešams izslēgt no draudzes pārkāpēju, kas nenožēlo savu rīcību, draudzei īsi jāpaziņo: ”[Vārds, uzvārds] vairs nav Jehovas liecinieks.” Nav nepieciešams teikt neko vairāk. Draudzes locekļi zinās, ka viņiem turpmāk jāvairās no šī cilvēka sabiedrības. (1. Kor. 5:11.) Paziņojums jāapstiprina vadošajam pārraugam.
ATTEIKŠANĀS NO PIEDERĪBAS DRAUDZEI
Par atteikšanos no piederības draudzei var runāt tad, ja kristīts draudzes loceklis apzināti atsakās no kristīgās ticības un kristiešu draudzes, vai nu parādīdams to ar savu rīcību, vai paziņodams, ka vairs nevēlas tikt uzskatīts par Jehovas liecinieku. Šāda cilvēka stāvoklis Jehovas priekšā ievērojami atšķiras no neaktīva kristieša stāvokļa, kurš vairs nepiedalās sludināšanā. Neaktīvs sludinātājs, iespējams, ir atstājis novārtā regulāru Dieva Rakstu pētīšanu, vai varbūt personisku problēmu vai vajāšanu dēļ viņš ir zaudējis dedzību kalpošanā Jehovam. Vecākie un citi draudzes locekļi, kam rūp neaktīvā brāļa garīgums, visādi cenšas viņam palīdzēt. (Rom. 15:1; 1. Tes. 5:14; Ebr. 12:12.) Turpretī pret cilvēku, kas ir atstājis draudzi, atteikdamies no ticības un apzināti novērsdamies no Jehovas, jāizturas tāpat kā pret tiem, kas ir izslēgti no draudzes. Draudze par to jāinformē, īsi paziņojot: ”[Vārds, uzvārds] vairs nav Jehovas liecinieks.”
Par cilvēkiem, kas pirmajā gadsimtā atteicās no kristīgās ticības, apustulis Jānis rakstīja: ”No mums viņi ir izgājuši, bet viņi nav bijuši mūsējie, jo, ja tie būtu bijuši mūsējie, tie būtu pie mums palikuši.” (1. Jāņa 2:19.) Cilvēks var parādīt, ka viņš vairs nevēlas piederēt pie kristiešu draudzes, ar savu rīcību, piemēram, ja viņš pievienojas kādai organizācijai, kuras mērķi ir pretrunā ar Bībeli un kuru tāpēc gaida Dieva Jehovas sods. (Jes. 2:4; Atkl. 19:17—21.) Ja kāds kristietis nolemj pievienoties tiem, ko Dievs nosoda, draudzei īsi jāpaziņo: ”[Vārds, uzvārds] vairs nav Jehovas liecinieks.” Pret viņu turpmāk jāizturas tāpat kā pret izslēgtu cilvēku. Paziņojums jāapstiprina vadošajam pārraugam.
PIEŅEMŠANA ATPAKAĻ DRAUDZĒ
Izslēgtu cilvēku var pieņemt atpakaļ draudzē, ja ir skaidri redzams, ka viņš ir nožēlojis izdarīto, un ja laiks ir parādījis, ka viņš ir pārtraucis savu grēcīgo rīcību un vēlas atkal iegūt labas attiecības ar Jehovu un būt viņa organizācijā. Vecākajiem būtu jāļauj paiet pietiekami ilgam laikam, lai izslēgtais cilvēks varētu pierādīt, ka patiešām ir nožēlojis grēkus, — tie varētu būt daudzi mēneši, gads vai pat vairāk. Kad tiek saņemts lūgums par uzņemšanu atpakaļ draudzē, ar cilvēku, ja vien iespējams, jātiekas tiem pašiem vecākajiem, kas agrāk pieņēma lēmumu par viņa izslēgšanu. Šiem vecākajiem jāizvērtē, vai fakti liecina par patiesu grēku nožēlu, un jāizlemj, vai cilvēku var pieņemt atpakaļ draudzē.
Ja cilvēks, kas vēlas tikt pieņemts atpakaļ draudzē, izslēgšanas brīdī piederēja pie citas draudzes, viņa lūgumu var izskatīt jaunajā draudzē. Pēc tam komiteja, kas ir izskatījusi šo jautājumu, sazināsies ar tās draudzes vecākajiem, kurā tika pieņemts lēmums par izslēgšanu, un dos tiem savu ieteikumu. Abām komitejām cieši jāsadarbojas, lai tiktu apkopoti visi fakti un lēmums būtu taisnīgs. Taču lēmums par pieņemšanu atpakaļ draudzē jāpieņem sākotnējai pārkāpumu izskatīšanas komitejai tajā draudzē, kurā tika pieņemts lēmums par izslēgšanu. Ja kāds no sākotnējās komitejas locekļiem vairs nav draudzē vai arī vairs nepilda vecākā pienākumus, viņu var aizstāt kāds cits tās pašas draudzes vecākais.
Kad pārkāpumu izskatīšanas komiteja ir pārliecinājusies, ka cilvēks no sirds ir nožēlojis savu rīcību un viņu var pieņemt atpakaļ draudzē, par to jāpaziņo draudzē, kurā tika pieņemts lēmums par izslēgšanu. Ja tagad viņš apmeklē citas draudzes sapulces, arī tajā jāpaziņo par viņa pieņemšanu atpakaļ draudzē. Paziņojuma tekstam jābūt šādam: ”[Vārds, uzvārds] atkal ir Jehovas liecinieks.”
KAD PĀRKĀPUMU IR IZDARĪJIS NEKRISTĪTS SLUDINĀTĀJS
Kā jārīkojas, ja nopietnu pārkāpumu izdara nekristīti sludinātāji? Tā kā viņi nav kristīti draudzes locekļi, viņus nevar oficiāli izslēgt no draudzes. Iespējams, viņi līdz galam neizprot Bībeles normas, un laipni dots padoms viņiem varētu palīdzēt atkal staigāt taisnus ceļus.
Ja nekristīts sludinātājs, kas ir izdarījis pārkāpumu, nenožēlo savu rīcību pēc tam, kad divi vecākie ir tikušies ar viņu un mēģinājuši viņam palīdzēt, tad ir nepieciešams informēt draudzi. Draudzei īsi jāpaziņo: ”[Vārds, uzvārds] vairs nav nekristīts sludinātājs.” Turpmāk draudzes locekļi pret viņu izturēsies kā pret pasaulīgu cilvēku. Lai gan pārkāpējs nav izslēgts no draudzes, kristiešiem jābūt uzmanīgiem, kontaktējoties ar viņu. (1. Kor. 15:33.) Tāpat no šī cilvēka vairs netiks pieņemti pārskati par sludināšanu.
Pēc kāda laika nekristītais cilvēks (pieaugušais vai nepilngadīgais), kas agrāk bija sludinātājs, varbūt vēlas atkal iesaistīties draudzes darbībā un kļūt par sludinātāju. Tādā gadījumā diviem vecākajiem jātiekas ar viņu un jānoskaidro, kāda ir viņa garīgā izaugsme. Ja cilvēkam ir pareiza prāta nostāja, ar viņu var uzsākt Bībeles nodarbības. Ja viņa garīgā izaugsme turpinās un viņš atkal var sludināt, draudzei īsi jāpaziņo: ”[Vārds, uzvārds] atkal ir nekristīts sludinātājs.”
NEPILNGADĪGU KRISTĪTU SLUDINĀTĀJU PĀRKĀPUMI
Ja nopietnu pārkāpumu ir izdarījis nepilngadīgs kristīts sludinātājs, tas jādara zināms draudzes vecākajiem. Kad vecākie izskata šādus pārkāpumus, vēlams, lai nepilngadīgā sludinātāja vecāki, ja viņi ir kristīti, būtu klāt un sadarbotos ar pārkāpumu izskatīšanas komiteju, nemēģinot pasargāt savu bērnu no nepieciešamā soda. Tāpat kā tad, ja pārkāpējs ir pieaugušais, komitejas locekļiem jācenšas palīdzēt vainīgajam garīgā ziņā. Tomēr, ja nepilngadīgais sludinātājs nenožēlo izdarīto, viņš ir jāizslēdz no draudzes.
JEHOVA SVĒTĪ TĪRU, VIENOTU DRAUDZI
Visi, kas mūsdienās ir saistīti ar Dieva draudzi, var līksmot par garīgo pārpilnību, ko Jehova dāvā savai tautai. Mūsu garīgās ganības tik tiešām ir leknas, un mums netrūkst atspirdzinošā patiesības ūdens. Mēs jūtam, kā Jehova mūs sargā, izmantodams savu organizāciju Kristus vadībā. (Ps. 23; Jes. 32:1, 2.) Iespēja būt garīgajā paradīzē grūtajās pēdējās dienās mums dod patiesu drošības sajūtu.
Mēs arī turpmāk centīsimies rīkoties pareizi un saglabāt kristīgo vienotību, sludinot Dieva labo vēsti un ļaujot spīdēt gaismai — patiesībai par Dieva Valstību. (Mat. 5:16.) Ar Jehovas svētību mēs noteikti redzēsim vēl daudz cilvēku, kas iepazīs Jehovu un pievienosies mums, lai pildītu viņa gribu.