Vai tu ilgojies kalpot lielākā mērā?

”ES BIJU dusmīga uz Jehovu,” stāsta Lora. ”Daudzkārt es viņu lūdzu, lai viņš mūsu ģimenei palīdzētu izkļūt no materiālām grūtībām un lai es varētu arī turpmāk kalpot par pionieri — bet nekas nelīdzēja. Beigu beigās man nācās pārtraukt kalpošanu par pionieri. Tāpat man jāatzīstas, ka es apskaudu tos, kas varēja joprojām kalpot par pionieriem.”

Padomā arī par to, kas notika ar Maiklu, kalpošanas palīgu kādā Jehovas liecinieku draudzē. Viņš tiecās pēc pārrauga amata. (1. Timotejam 3:1.) Taču, kad šī brāļa vēlēšanās vairākus gadus nepiepildījās, viņš sajuta tādu aizvainojumu, ka vairs negribēja, lai tiktu apsvērta iespēja piedāvāt viņam šo privilēģiju. ”Es vienkārši vairs nevarēju panest vilšanās sāpes,” viņš saka.

Vai tu esi pieredzējis kaut ko līdzīgu? Vai tev ir nācies atteikties no kādas teokrātiskas privilēģijas, kas tev bija ļoti dārga? Piemēram, vai tu esi bijis spiests pārtraukt kalpošanu par pionieri, pilnas slodzes Ķēniņvalsts sludinātāju? Varbūt tu ilgojies pildīt draudzē noteiktus pienākumus, kas ir uzticēti citiem? Var pat būt, ka tu dedzīgi vēlies kalpot Bētelē vai kļūt par misionāru, taču apstākļi tev to neļauj.

”Cerība, kas mazinās, grauž sirdi,” ir atzīts Salamana Pamācību grāmatā. (Salamana Pamācības 13:12.) It īpaši tā var būt, kad citi saņem tieši tās priekšrocības, pēc kurām tu ilgojies. Vai Dieva vārdi palīdz tiem, kas ir šādi vīlušies, labāk saprast savu situāciju, gūt mierinājumu un cerību? Jā, palīdz. 84. psalmā ir aprakstīts, ko izjuta kāds Jehovas kalpotājs, kuram bija līdzīgas nepiepildītas vēlēšanās attiecībā uz kalpošanu Jehovam.

Levīta paustā atzinība

Astoņdesmit ceturto psalmu ir sacerējuši Koraha dēli — levīti, kas kalpoja Jehovas templī un augstu vērtēja savas priekšrocības kalpošanā. ”Cik mīlīgas ir Tavas māju vietas, ak Kungs Cebaot!” viens no viņiem izsaucās. ”Mana dvēsele ilgojas un tvīkst pēc tā Kunga pagalmiem, mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam.” (Psalms 84:2, 3.)

Šis levīts tā ilgojās kalpot Jehovas templī, ka viņam likās pievilcīga pat ikdienišķā ainava, ko varēja skatīt ceļā uz Jeruzalemi. ”Kas, caur raudu ieleju staigādami,” viņš teica, ”to dara par avoksnainu zemi.” (Psalms 84:7.) Jā, apvidu, kas parasti bija sauss, levīts iztēlojās kā ūdeņiem bagātu apgabalu.

Tā kā levīts, kas sacerēja šo psalmu, nebija priesteris, viņš varēja kalpot templī tikai vienu nedēļu reizi sešos mēnešos. (1. Laiku 24:1—19; 2. Laiku 23:8; Lūkas 1:5, 8, 9.) Pārējo laiku viņš pavadīja mājās kādā no levītu pilsētām. Tāpēc viņš dziedāja: ”Arī putniņš ir atradis māju un bezdelīga sev ligzdu, kur tā savus bērnus izperē un glabā, pie Taviem altāŗiem, Kungs Cebaot, manu ķēniņ un mans Dievs!” (Psalms 84:4.) Cik laimīgs būtu bijis šis levīts, ja viņš, tāpat kā putni, varētu mājot templī ilgāku laiku!

Levīts viegli būtu varējis ļauties rūgtumam tāpēc, ka nevarēja kalpot templī biežāk. Tomēr viņš bija priecīgs kalpot tā, kā varēja, noteikti apzinādamies, ka nedalīta padevība Jehovam ir pūļu vērta. Kas šim dievbijīgajam levītam palīdzēja palikt apmierinātam ar savām priekšrocībām kalpošanā?

Mācies būt apmierināts

”Viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstošas citas!” teica levīts. ”Stāvēt pie dievnama sliekšņa ir labāki nekā mājot bezdievības mājokļos!” (Psalms 84:11.) Levīts labi saprata, ka iespēja pavadīt kaut vienu dienu Jehovas namā ir nenovērtējama priekšrocība. Un viņš taču varēja kalpot templī daudz vairāk nekā vienu dienu. Levīts bija apmierināts ar savām privilēģijām un tāpēc vēlējās dziedāt no prieka.

Kā ir ar mums? Vai mēs atceramies visas savas svētības vai arī sliecamies aizmirst priekšrocības, kādas mums jau ir kalpošanā Jehovam? Uzticīgajiem cilvēkiem Jehova ir devis visdažādākās privilēģijas un uzdevumus. Starp tiem ir sevišķi atbildīgi pienākumi: pārraudzība, garīgā ganīšana, mācīšana un dažādu veidu pilnas slodzes kalpošana. Bet ir arī citas dārgas privilēģijas un uzdevumi, kas ir saistīti ar Jehovas pielūgsmi.

Padomā, piemēram, par kristīgo kalpošanu. Apustulis Pāvils mūsu priekšrocību sludināt labo vēsti salīdzināja ar tādu situāciju, it kā mēs glabātu ”mantu māla traukos”. (2. Korintiešiem 4:7.) Vai tu uzskati kalpošanu par dārgu mantu? Tāds viedoklis bija Jēzum Kristum, kas vadīja Valstības sludināšanu, un viņš mums rādīja priekšzīmi. (Mateja 4:17.) ”Šinī amatā [”kalpošanā”, JD] stāvēdami, ..mēs nepiekūstam,” rakstīja Pāvils. (2. Korintiešiem 4:1.)

Arī kristiešu sapulces ir svēts pasākums, pret kuru nedrīkst izturēties vieglprātīgi. Sapulcēs mēs saņemam svarīgas pamācības un tiekamies ar cilvēkiem, kuru sabiedrība mums ir vajadzīga. Turklāt sapulcēs mēs varam publiski apliecināt savu ticību un cerību, regulāri dodot komentārus un citādi piedaloties programmā. (Ebrejiem 10:23—25.) Mūsu sapulces tik tiešām ir pasākums, kas jāuzskata par ļoti vērtīgu!

Maikls, par kuru bija runa iepriekš, augstu vērtēja šīs svētības un izturējās pret tām ar dziļu atzinību. Tomēr vilšanās, ko Maiklam sagādāja tas, ka viņš nevarēja kalpot par vecāko, uz laiku nomāca atzinību par šīm svētībām. Kad Maikls atkal pievērsa galveno uzmanību svētībām, viņam izdevās atgūt līdzsvaru un spēju pacietīgi gaidīt uz Jehovu.

Mums nevis jābūt neapmierinātiem ar to, ka neesam saņēmuši kādu privilēģiju, bet tāpat kā psalmu dziedātājam vēlreiz jāpārdomā, kā Jehova mūs svētī.a Ja liekas, ka svētību nav daudz, mums no jauna jācenšas tās saskatīt un jālūdz, lai Jehova atvērtu mūsu acis, tā ka mēs spētu ieraudzīt savas priekšrocības un to, kā viņš mūs svētī un izmanto sev par godu. (Salamana Pamācības 10:22.)

Tāpat ir svarīgi atcerēties, ka īpašas privilēģijas, piemēram, pārrauga amats, kristietim var būt tikai tad, ja viņš atbilst noteiktām prasībām. (1. Timotejam 3:1—7; Titam 1:5—9.) Tātad mums jāpārbauda sevi, lai saprastu, kādā ziņā kaut kas ir jāuzlabo, un pēc tam nopietni jācenšas panākt izaugsmi. (1. Timotejam 4:12—15.)

Nenolaid rokas

Ja neesam saņēmuši kādu privilēģiju kalpošanā, mums nav jāsecina, ka kristiešus, kam ir šāda privilēģija, Jehova mīl vairāk nekā mūs vai ka viņš nevēlas mums dot neko labu. Un, protams, mums nebūtu jākļūst nenovīdīgiem un jādomā, ka citi ir ieguvuši savas priekšrocības nepelnīti, cilvēku labvēlības dēļ, nevis ir iecelti teokrātiski. Ja perinām šādas domas, sekas var būt skaudība un ķildas un mēs pat varam atmest ar roku turpmākiem centieniem. (1. Korintiešiem 3:3; Jēkaba 3:14—16.)

Lora, par kuru bija runa raksta sākumā, tā nerīkojās. Beigu beigās viņai izdevās tikt galā ar dusmām un skaudību. Lora atkārtoti lūdza, lai Dievs viņai palīdzētu pārvarēt negatīvās emocijas, ko viņa juta tāpēc, ka nespēja kalpot par pionieri. Piedevām Lora lūdza palīdzību labi sagatavotiem vīriešiem draudzē un no jauna izjuta Dieva mīlestību. ”Jehova man deva sirdsmieru,” viņa sacīja. ”Kaut gan mēs ar vīru pašlaik nevaram būt pionieri, mums ir dārgas atmiņas par laiku, kad to varējām, un mēs smeļamies spēku no gadījumiem, ko tolaik pieredzējām. Turklāt mēs palīdzam savam pieaugušajam dēlam kalpot par pionieri.” Tagad Lora ir apmierināta ar savu situāciju un spēj ’priecāties ar tiem, kas priecājas’, kalpodami par pionieriem. (Romiešiem 12:15.)

Izvirzi sasniedzamus mērķus

Būt mierā ar pašreizējām kalpošanas priekšrocībām nenozīmē, ka turpmāk vairs nevar izvirzīt teokrātiskus mērķus. Apspriezdams augšāmcelšanu dzīvei debesīs, Pāvils runāja par ”stiep[šanos] pēc tā, kas priekšā”. Un viņš teica: ”Pie kā esam tikuši, tai pašā ceļā lai staigājam!” (Filipiešiem 3:13—15; 3:16, LB-26.) Teokrātiski mērķi mums palīdzēs ’stiepties’ uz priekšu. Taču ir ļoti svarīgi, lai šie mērķi vienmēr būtu reālistiski.

Reālistiski mērķi ir saprātīgi un sasniedzami. (Filipiešiem 4:5.) Tas nenozīmē, ka mērķis, kura sasniegšana prasa vairāku gadu pūliņus, būtu nereālistisks. Šādus tālejošus mērķus var sasniegt pakāpeniski, ja izvirza dažus tuvākus mērķus jeb starpmērķus. Šie tuvākie mērķi var kļūt par tavas garīgās izaugsmes rādītājiem. Veiksmīgi sasniegdams vienu starpposmu pēc otra, tu jau ceļā uz galamērķi izjutīsi apmierinājumu, nevis vilšanos.

Līdzsvarots viedoklis

Tomēr ir svarīgi apzināties, ka savu apstākļu un ierobežojumu dēļ mēs, iespējams, dažas priekšrocības tā arī nesaņemsim. Ja būsim izvirzījuši mērķi tiekties pēc šādām priekšrocībām, tad izjutīsim tikai vilšanos un sarūgtinājumu. No šādu mērķu izvirzīšanas būtu jāatsakās, vismaz pagaidām. Tā rīkoties nebūs grūti, ja lūgsim, lai Dievs mums palīdz attīstīt viņam tīkamu pieticību, un ja padarīsim Jehovas gribas pildīšanu par vissvarīgāko mūsu dzīvē. Kad tiecamies pēc priekšrocībām, svarīga ir Jehovas slava, nevis mūsu sasniegumu atzīšana. (Psalms 16:5, 6; Mateja 6:33.) Bībelē ir pamatoti teikts: ”Uztici tam Kungam savus darbus, tad tavi nodomi sekmēsies.” (Salamana Pamācības 16:3.)

Kad domājam par 84. psalmu, mēs redzam, ka psalmu dziedātājam bija tieši tāda attieksme pret priekšrocībām kalpošanā, un Jehova viņu bagātīgi svētīja. Mūsdienās šis psalms joprojām ir pamācošs cilvēkiem Jehovas tautā.

Lūgšanās paļaujoties uz Jehovu, tu vari atrast līdzsvaru starp vēlēšanos saņemt papildu privilēģijas un apmierinātību ar tām, kas tev jau ir. Nekad nepieļauj, lai vēlme darīt vairāk tev laupītu atzinību par to, kas tev ir tagad, un prieku kalpot Jehovam mūžīgi. Paļaujies uz Jehovu, jo tad tu būsi laimīgs, kā redzams no šiem levīta vārdiem: ”Kungs Cebaot, svētīgs ir tas cilvēks, kas uz Tevi paļaujas!” (Psalms 84:13.)

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 11. lpp.]

Kādus mērķus mēs varētu izvirzīt

Katru dienu lasīt Bībeli. (Jozuas 1:8; Mateja 4:4.)

Ar Rakstu palīdzību vingrināt prātu. (Ebrejiem 5:14.)

Veidot ciešākas attiecības ar Dievu. (Psalms 73:28.)

Attīstīt katru no gara augļiem. (Galatiešiem 5:22.)

Uzlabot savas lūgšanas. (Filipiešiem 4:6, 7.)

Pilnveidot prasmi sludināt un mācīt. (1. Timotejam 4:15, 16.)

Izlasīt katru žurnālu Sargtornis un Atmostieties! un pārdomāt izlasīto. (Psalms 49:4.)

[Attēli 9. lpp.]

Izvirzot personīgus mērķus, ierādi galveno vietu Dieva gribas pildīšanai