Jehovas svētības ir pārspējušas visas manas cerības

Kad es beidzot pārvarēju savas šaubas un sāku kalpot par pionieri, man pavērās ceļš uz dzīvi, kas pārspēja visas manas cerības. (Efes. 3:20.) Es jums labprāt pastāstītu, kā tas notika.

Es piedzimu 1939. gadā, tikai dažus mēnešus pēc Otrā pasaules kara sākuma, Vācijas galvaspilsētā Berlīnē. 1945. gadā, kad karš tuvojās beigām, Berlīne bieži tika spēcīgi bombardēta. Vienā no tādām reizēm bumbas tika mestas tieši uz mūsu ielas, un mūsu ģimenei nācās bēgt uz bumbu patvertni. Drošības apsvērumu dēļ mēs vēlāk pārcēlāmies uz Erfurti, mātes dzimto pilsētu.

Mana māte dedzīgi meklēja patiesību. Viņa lasīja filozofiskus sacerējumus un interesējās par dažādām reliģijām, taču neatrada meklēto. Ap 1948. gadu pie mūsu durvīm pieklauvēja divas Jehovas liecinieces. Mamma viņas ieaicināja iekšā un uzdeva viņām vienu jautājumu pēc otra. Pēc nepilnas stundas viņa man un manai jaunākajai māsai paziņoja: ”Es esmu atradusi patiesību!” Drīz vien māte, māsa un es Erfurtē sākām apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces.

1950. gadā mēs atgriezāmies Berlīnē, kur mēs pievienojāmies Berlīnes Kreicbergas draudzei. Vēlāk mēs mainījām dzīvesvietu, un turpmāk gājām uz sapulcēm Berlīnes Tempelhofas draudzē. Pēc kāda laika mamma kristījās. Taču es vilcinājos to darīt. Kāpēc tā bija?

MĀCOS PĀRVARĒT SAVU KAUTRĪGUMU

Man bija grūti progresēt kalpošanā, jo biju ļoti kautrīgs. Lai gan es devos kopā ar citiem sludināt, divu gadu laikā es nebiju pats uzrunājis nevienu cilvēku. Viss mainījās, kad es sāku pavadīt vairāk laika kopā ar brāļiem un māsām, kas bija parādījuši izcilu drosmi un uzticību Jehovam. Daži no viņiem bija pieredzējuši ieslodzījumu nacistu koncentrācijas nometnēs vai Austrumvācijas cietumos. Citi, riskējot ar savu brīvību, slepus ieveda literatūru Austrumvācijā. Viņu piemērs mani dziļi iespaidoja. Es spriedu: ja jau viņi Jehovas un ticības biedru dēļ ir riskējuši ar brīvību un pat dzīvību, tad man vismaz jācenšas nebūt tik kautrīgam.

Es sāku spert soļus šajā virzienā, piedaloties īpašā sludināšanas kampaņā, kas notika 1955. gadā. Vēstulē, kas bija lasāma izdevumā Informant (Ziņotājs)a, brālis Neitans Nors paziņoja, ka šī kampaņa ir viena no lielākajām, ko Jehovas organizācija jebkad ir rīkojusi. Viņš rakstīja, ka tad, ja tajā piedalīsies visi sludinātāji, ”mēs pieredzēsim pašu lieliskāko sludināšanas mēnesi, kāds uz šīs zemes ir bijis”. Viņam bija pilnīga taisnība! Neilgi pēc tam es devu solījumu kalpot Jehovam, un 1956. gadā es kopā ar savu tēvu un māsu kristījos. Taču drīz vien man bija jāpieņem vēl kāds svarīgs lēmums.

Jau vairākus gadus es biju apzinājies, ka pioniera kalpošana būtu pareizais dzīves ceļš, taču es visu laiku vilcinājos to uzsākt. Vispirms es izlēmu kļūt par mācekli kādā importa un eksporta vairumtirdzniecības uzņēmumā Berlīnē. Pēc tam es gribēju kādu laiku pastrādāt profesijā, lai iegūtu lielāku pieredzi. Tāpēc 1961. gadā es pieņēmu darba piedāvājumu Hamburgā, Vācijas lielākajā ostas pilsētā. Jo ilgāk es strādāju, jo vairāk vēlējos atlikt brīdi, kad sākt pilnas slodzes kalpošanu.

Es esmu pateicīgs Jehovam, ka viņš man deva mīlošus garīgos brāļus, kuri man palīdzēja saprast, ka pats galvenais dzīvē ir kalpošana Jehovam. Vairāki no maniem draugiem bija sākuši kalpot par pionieriem un rādīja man labu paraugu. Tāpat brālis Ērihs Munts, kurš bija pieredzējis ieslodzījumu koncentrācijas nometnē, mudināja mani paļauties uz Jehovu. Viņš stāstīja, ka koncentrācijas nometnē brāļi, kas paļāvās uz sevi, vēlāk garīgā ziņā kļuva vāji. Turpretī tie, kuri pilnībā paļāvās uz Jehovu, palika viņam uzticīgi un kļuva par draudzes balstiem.

Mani ietekmēja arī tas, kā brālis Martīns Pecingers, kas vēlāk kalpoja Vadošajā padomē, mēdza uzmundrināt brāļus, teikdams: ”Drosme ir viens no jūsu vērtīgākajiem ieguvumiem!” Pārdomājis šos vārdus, es beidzot aizgāju no darba un 1963. gada jūnijā sāku kalpot par pionieri. Tas bija labākais lēmums, kādu vien es varēju pieņemt! Divus mēnešus vēlāk, kad es pat vēl nebiju sācis meklēt jaunu darbu, ar ko sevi uzturēt, mani iecēla par speciālo pionieri. Vēl pēc dažiem gadiem Jehova man piedāvāja kaut ko tādu, kas pārspēja visas manas cerības, — es tiku uzaicināts mācīties Gileādas skolas 44. grupā.

GILEĀDAS SKOLĀ APGŪSTU VĒRTĪGU MĀCĪBU

Viena no svarīgākajām mācībām, ko es apguvu Gileādas skolā, bija tāda, ka, veicot kādu uzdevumu, mums nav pārsteidzīgi jāpadodas grūtībām. Šo domu īpaši uzsvēra brāļi Neitans Nors un Laimens Svingls. Viņi mūs mudināja palikt savā norīkojuma vietā, pat ja tas nav viegli. Brālis Nors sacīja: ”Uz ko jūs koncentrēsieties? Uz netīrumiem, kukaiņiem un nabadzību? Vai arī jūs ievērosiet kokus, puķes un priecīgas sejas? Mācieties mīlēt cilvēkus!” Kādu dienu, kad brālis Svingls skaidroja, kāpēc daži brāļi ir ātri padevušies un atstājuši savu norīkojuma vietu, viņam sāka ritēt asaras. Viņam nācās pārtraukt savu runu, līdz viņš apvaldīja emocijas. Tas mani spēcīgi ietekmēja, un es apņēmos rīkoties tā, lai nekad neliktu vilties ne Kristum, ne viņa uzticīgajiem brāļiem. (Mat. 25:40.)

Kad mēs bijām uzzinājuši savas norīkojuma vietas, daži Bēteles darbinieki, mums, grupiņai studentu, jautāja, kurp mēs dosimies. Viņi pozitīvi izteicās par katru norīkojuma vietu, līdz es nosaucu savējo: ”Kongo.” Viņi brīdi klusēja un vienīgi noteica: ”O, Kongo! Lai Jehova ir ar tevi!” Tajos laikos Kongo un tās galvaspilsēta Kinšasa bieži tika minētas skaļos ziņu virsrakstos saistībā ar karu, algotņiem un slepkavībām. Taču es turēju prātā to, ko bijām mācījušies. 1967. gada septembrī es absolvēju Gileādas skolu, un drīz pēc tam kopā ar Heinrihu Dēnbostelu un Klodu Lindsiju devos ceļā uz Kongo galvaspilsētu Kinšasu.

GŪSTU LIELISKU PIEREDZI MISIONĀRA KALPOŠANĀ

Ieradušies Kinšasā, mēs trīs mēnešus mācījāmies franču valodu. Tad mēs devāmies uz Lubumbaši, kādreizējo Elizabetvilu, kas atrodas netālu no Zambijas robežas, pašā Kongo dienviddaļā. Mēs apmetāmies misionāru mājā pilsētas centrā.

Tā kā Lubumbaši tikpat kā nebija sludināts, mēs bijām sajūsmināti, ka varam būt pirmie, kas sludina patiesību daudziem pilsētas iedzīvotājiem. Nepagāja ilgs laiks, līdz to, kas vēlējās mācīties Bībeli, bija tik daudz, ka mums nepietika laika visiem, kas parādīja interesi. Mēs arī sludinājām varas pārstāvjiem un policijas darbiniekiem. Daudzi izturējās ar lielu cieņu pret Bībeli un mūsu sludināšanu. Vietējie iedzīvotāji lielākoties runāja svahili valodā, tāpēc mēs ar Klodu Lindsiju mācījāmies arī šo valodu. Drīz vien mēs tikām norīkoti kalpot svahili valodas draudzē.

Kaut gan mēs pieredzējām daudz brīnišķīgu gadījumu, mums negāja secen arī grūtības. Nereti gadījās, ka iedzēruši bruņoti kareivji vai agresīvi noskaņoti policisti vērsās pret mums ar melīgiem apvainojumiem. Reiz grupa bruņotu policistu iebruka misionāru mājā, kur tobrīd notika draudzes sapulce, un aizveda mūs uz policijas iecirkni, kur viņi mums lika sēdēt uz grīdas līdz kādiem desmitiem vakarā un tikai pēc tam atbrīvoja.

1969. gadā es tiku iecelts par ceļojošo pārraugu. Apmeklējot draudzes, man nācās mērot garus gabalus pa dubļainām takām un garu zāli, kas Āfrikā ir visai parasta lieta. Kādā ciemā zem manas gultas naktī gulēja vista ar saviem cālēniem. Es nekad neaizmirsīšu, ar kādu sajūsminātu un skaļu kladzināšanu viņa jau labu brīdi pirms rītausmas sveica jauno dienu, tā uzmodinot mani. Man ir palikušas siltas atmiņas par to, kā mēs ar brāļiem vakaros, sēdēdami ap ugunskuru, pārrunājām dažādas Bībeles tēmas.

Viena no lielākajām problēmām, ar kādu mēs saskārāmies, bija viltus brāļi, kas atbalstīja Kitavala kustību.b Daļa no viņiem bija iefiltrējušies draudzēs un pat kļuvuši par draudzes vecākajiem. Taču lielākoties Jehovam uzticīgie brāļi un māsas spēja atmaskot šīs ”zemūdens klintis”. (Jūd. 12.) Ar laiku Jehova attīrīja draudzes un lika pamatu neticamai izaugsmei.

1971. gadā es tiku norīkots kalpot mūsu organizācijas filiālē Kinšasā, kur man bija jāveic dažādi uzdevumi, piemēram, jānodarbojas ar korespondenci, literatūras pasūtījumiem un ar kalpošanu saistītiem jautājumiem. Bētelē es iemācījos, kā organizēt mūsu darbību milzīgā valstī ar vāju infrastruktūru. Reizēm pagāja mēneši, līdz mūsu sūtītās vēstules sasniedza draudzes. Vēstules ar lidmašīnu tika nogādātas līdz laivām, kas vēlāk nedēļām ilgi stāvēja iesprūdušas biezā ūdensrožu paklājā. Taču, neraugoties uz šīm un citām grūtībām, mūsu darbība neapstājās.

Es biju pārsteigts, redzot, kā brāļi ar ļoti ierobežotiem līdzekļiem organizēja lielus kongresus. No termītu pūžņiem viņi veidoja skatuves paaugstinājumus, bet no garās ziloņzāles — sienas, kā arī ruļļus, uz kuriem sēdēt. Ēku karkasi tika gatavoti no bambusiem, bet niedru paklāji tika izmantoti jumtiem un galdu virsmām. Ēku konstrukcijas tika sastiprinātas ar plāni sagrieztām koku mizām. Es nespēju neapbrīnot šos dzīvespriecīgos un izdomas bagātos brāļus un māsas. Es viņus ļoti iemīlēju. Kad biju nosūtīts kalpot citur, man viņu ļoti pietrūka.

KALPOJU KENIJĀ

1974. gadā mani pārcēla uz Kenijas filiāli Nairobi. Mums bija daudz darāmā, jo Kenijas filiāle pārraudzīja sludināšanas darbu desmit apkārtējās valstīs, no kurām dažās mūsu organizācijas darbība bija aizliegta. Es bieži tiku sūtīts uz šīm valstīm, īpaši Etiopiju, kur mūsu ticības biedri tika vajāti un pieredzēja smagus pārbaudījumus. Daudzi no viņiem bija pieredzējuši nežēlīgu izturēšanos vai iemesti cietumā, un daži pat tika nogalināti. Bet viņi palika uzticīgi Jehovam, jo viņiem bija ciešas attiecības ar viņu un citam ar citu.

1980. gadā manā dzīvē notika patīkams pavērsiens — es apprecējos ar Geilu Matsenu. Mēs ar Geilu, kas bija uzaugusi Kanādā, bijām mācījušies vienā grupā Gileādas skolā. Mēs bijām rakstījuši viens otram vēstules. Pēc Gileādas skolas absolvēšanas Geila kalpoja par misionāri Bolīvijā. Pēc 12 gadu neredzēšanās mēs atkal satikāmies Ņujorkā. Drīz vien pēc tam mēs apprecējāmies, un kāzas notika Kenijā. Es Geilai esmu ļoti pateicīgs par viņas garīgo skatījumu uz dzīvi un spēju būt apmierinātai ar to, kas viņai ir. Viņa joprojām man ir uzticams biedrs, kas mani ar mīlestību atbalsta.

1986. gadā mani iecēla par ceļojošo pārraugu, kaut arī es turpināju kalpot filiāles komitejā. Mums ar Geilu bija jāapmeklē draudzes daudzās no valstīm, kurās darbību pārraudzīja Kenijas filiāle.

Es ar siltām jūtām atceros, kā 1992. gadā noritēja sagatavošanās darbi kongresam Asmerā (Eritreja), kad mūsu darbība tur nebija aizliegta. Meklējot vietu, kur rīkot kongresu, vienīgais, ko mums izdevās atrast, bija neglīts šķūnis, kas no iekšpuses izskatījās vēl sliktāk nekā no ārpuses. Kongresa dienā es biju pārsteigts, redzot, kā brāļi un māsas nepievilcīgo telpu ir pārveidojuši par vietu, kur var pielūgt Jehovu. Daudzas ģimenes bija atnesušas glītus audumus un prasmīgi aizklājušas visu, kas bojāja skatu. Mums bija priecīgs un saviļņojošs kongress. To apmeklēja 1279 cilvēki.

Uzdevums, kas bija saistīts ar draudžu apmeklēšanu, mums nozīmēja lielas pārmaiņas. Katru nedēļu mēs apmetāmies citā vietā, un tās mēdza būt ļoti atšķirīgas. Reiz mēs palikām lepnā villā okeāna krastā, bet citā reizē — metāla būdā, no kuras līdz tualetei bija jāiet 100 metri. Taču, lai arī kādi bija apstākļi, mums ir saglabājušās siltas atmiņas par kalpošanā aizvadītām dienām, kurās mēs varējām sadarboties ar dedzīgiem sludinātājiem, no kuriem daudzi bija pionieri. Kad mēs saņēmām jaunu norīkojumu, mums nācās šķirties no tuviem draugiem. Mums viņu ļoti pietrūka.

PIEREDZAM BAGĀTĪGAS SVĒTĪBAS ETIOPIJĀ

Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā mūsu darbība tika oficiāli reģistrēta vairākās no valstīm, kurās darbību pārraudzīja Kenijas filiāle. Tāpēc tika izveidotas jaunas mūsu organizācijas filiāles un biroji. 1993. gadā mēs tikām norīkoti kalpot Adisabebā (Etiopija), kur pēc gadu desmitiem ilgas darbošanās pagrīdē mūsu darbība beidzot bija oficiāli atzīta.

Jehova ir svētījis savas tautas darbību Etiopijā. Daudzi brāļi un māsas sāka kalpot par pionieriem. Sākot ar 2012. gadu, ik gadu par pionieriem kalpo vairāk nekā 20 procenti no visiem sludinātājiem. Turklāt ir izveidotas teokrātiskās skolas, kas sniedz vajadzīgo apmācību, un ir uzceltas vairāk nekā 120 valstības zāles. 2004. gadā Bēteles darbinieki pārcēlās uz jaunām ēkām. Tajā pašā ēku kompleksā atrodas kongresu nams, ko brāļi un māsas uzskata par īstu svētību.

Gadu gaitā mēs ar Geilu Etiopijā bijām iedraudzējušies ar daudziem brāļiem un māsām. Savas laipnības un sirsnīguma dēļ viņi mums kļuva ļoti mīļi. Pēdējos gados mūsu veselība ir jūtami pasliktinājusies, tāpēc mūs pārcēla uz Centrāleiropas filiāli. Kaut arī šeit mēs izjūtam mīlestības pilnas rūpes, mums ļoti pietrūkst mūsu dārgo draugu Etiopijā.

JEHOVA SVĒTĪJIS SLUDINĀTĀJU SKAITA PIEAUGUMU

Mēs esam pieredzējuši, kā ar Jehovas svētību ir audzis sludinātāju skaits. (1. Kor. 3:6, 9.) Piemēram, kad es pirmoreiz sludināju ruandiešu kalnračiem Kongo vara raktuvēs, Ruandā vēl nebija sludinātāju. Tagad šajā valstī ir vairāk nekā 30 tūkstoši brāļu un māsu. Savukārt Beļģu Kongo 1967. gadā bija aptuveni 6000 sludinātāju. Tagad Kongo Demokrātiskajā Republikā ir aptuveni 230 tūkstoši sludinātāju, un Atceres vakaru 2018. gadā apmeklēja vairāk nekā miljons cilvēku. Visās valstīs, kurās darbību reiz pārraudzīja Kenijas filiāle, tagad sludinātāju skaits ir pieaudzis līdz vairāk nekā 100 tūkstošiem.

Vairāk nekā pirms 50 gadiem Jehova ar dažādu brāļu starpniecību mani pamudināja uzsākt pilnas slodzes kalpošanu. Kaut gan es joprojām neesmu uzveicis savu kautrību, es esmu iemācījies pilnībā paļauties uz Jehovu. Es esmu izjutis, kā kalpošana Āfrikā man ir palīdzējusi attīstīt pacietību un spēju būt apmierinātam ar dzīvi. Mēs ar Geilu apbrīnojam mūsu dārgos ticības biedrus, kas ir apliecinājuši izcilu viesmīlību, izturību un paļāvību uz Jehovu. Es izjūtu dziļu pateicību par nepelnīto laipnību, kādu Jehova ir parādījis pret mani. Viņa svētības ir pārspējušas visas manas cerības. (Ps. 37:4.)