Vai mēs esam gatavi risināt nesaskaņas un veicināt mieru?

DIEVS JEHOVA vēlas, lai viņa kalpi dzīvotu mierā cits ar citu un tiektos pēc miera visās dzīves jomās. Ja mēs cenšamies uzturēt labas attiecības ar citiem, mēs varam būt vienoti un baudīt mieru, kopīgi pielūdzot patieso Dievu. Tas savukārt kristiešu draudzei piesaista cilvēkus, kas vēlas rast patvērumu no nesaskaņām, ar ko ir piesātināta šī pasaule.

Lūk, kāds piemērs. Madagaskarā kāds pazīstams pūšļotājs bija pamanījis mieru un saskaņu, kāda valda Jehovas liecinieku starpā. Viņš nosprieda: ”Ja es reiz izlemšu pievērsties kādai reliģijai, tad vienīgi šai.” Ar laiku viņš pārstāja nodarboties ar spiritismu, saskaņoja savu laulību ar Bībeles prasībām un sāka kalpot Jehovam — miera Dievam.

Katru gadu tūkstošiem cilvēku, līdzīgi šim vīrietim, pievienojas kristiešu draudzei un rod mieru, pēc kā tik ļoti ir ilgojušies. Taču, kā teikts Bībelē, ”rūgta nenovīdība un ķildīgums” ticības biedru starpā var iedragāt draudzības saites un radīt nesaskaņas. (Jēk. 3:14—16.) Tomēr Bībelē ir doti vērtīgi padomi, kas palīdz izvairīties no šādām problēmām un stiprināt mieru draudzē. Apskatīsim dažus gadījumus un pievērsīsim uzmanību, kā ir iespējams izmantot Bībeles padomus.

PROBLĒMAS UN TO RISINĀJUMI

”Es nekādi nevarēju satikt ar brāli, ar ko mēs kopā strādājām. Reiz kāda mūsu strīda karstumā telpā ienāca vēl divi cilvēki un redzēja, kā mēs kliedzam viens uz otru.” (KRISS.)

”Māsa, ar ko es bieži biju devusies sludināt, pēkšņi vairs negribēja ar mani sadarboties. Tad viņa pārtrauca ar mani runāt. Man nebija ne jausmas, kāpēc viņa tā rīkojas.” (DŽANETA.)

”Mēs ar diviem brāļiem runājām pa telefonu, izmantojot konferences zvanu. Viens no brāļiem atvadījās no mums, un man šķita, ka viņš ir nolicis klausuli. Tad es izteicu par viņu pāris negatīvas piezīmes otram brālim, ar ko mēs turpinājām sarunu. Bet izrādījās, ka pirmais brālis nemaz nebija nolicis klausuli.” (MAIKLS.)

”Mūsu draudzē divām pionierēm bija radušās nesaskaņas. Viena no viņām otrai visu laiku kaut ko pārmeta. Citus draudzes locekļus šo māsu ķildošanās ļoti nomāca.” (GERIJS.)

Daži par šādiem gadījumiem varbūt tikai paraustītu plecus. Tomēr katra no šīm situācijām būtu varējusi kļūt par iemeslu tam, ka brāļi un māsas zaudētu emocionālos spēkus un viņu garīgums tiktu iedragāts. Bet ir vērts atzīmēt, ka visos iepriekšminētajos gadījumos brāļu un māsu starpā tika atjaunotas labas attiecības, jo viņi risināja domstarpības tā, kā ieteikts Bībelē. Kādus Bībeles padomus viņi izmantoja?

”Nekašķējieties!” (1. Moz. 45:24, LB-2012.) Šādu ieteikumu Jāzeps deva saviem brāļiem, kad tie no Ēģiptes devās atpakaļ pie tēva. Tas bija ļoti vērtīgs padoms. Cilvēks, kas nevalda pār savām emocijām un ātri iekaist, saspringtu situāciju var padarīt vēl sliktāku. Kriss ar laiku atskārta, ka viņam trūkst pazemības un ka tāpēc viņam ir grūti paklausīt norādījumiem. Viņš nolēma laboties, atvainojās brālim, ar ko bija strīdējies, un pūlējās attīstīt savaldību. Pamanījis Krisa centienus, arī viņa darbabiedrs centās būt savaldīgāks. Tagad šiem abiem Jehovas kalpiem ir labas attiecības.

”Kur padoma nav, tur nodomus neizved galā.” (Sal. Pam. 15:22.) Džaneta secināja, ka viņai jārīkojas saskaņā ar šo Bībeles padomu. Viņa izlēma izrunāties ar māsu, kas bija sākusi no viņas vairīties. Sarunas gaitā Džaneta māsai apjautājās, vai viņa to kaut kādā veidā ir sāpinājusi vai aizvainojusi. Lai gan sākumā gaisotne bija nedaudz saspīlēta, māsas pūlējās runāt mierīgi, un saruna kļuva atraisītāka. Drīz vien noskaidrojās, ka otra māsa bija pārpratusi kādu situāciju un ka Džanetai ar to vispār nebija nekāda sakara. Māsa atvainojās Džanetai, un tagad abas atkal vienoti kalpo Jehovam.

”Ja tu nes dāvanu pie altāra un tur atceries, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi, tad atstāj dāvanu turpat pie altāra, ej un vispirms salīgsti mieru ar brāli.” (Mat. 5:23, 24.) Šie ir labi zināmi Jēzus vārdi, ko viņš teica savā Kalna runā. Maikls pēc saviem neapdomīgajiem vārdiem jutās satriekts. Viņš apņēmās darīt visu, lai izlīgtu ar brāli, ko bija sāpinājis, tāpēc satikās ar to un tam pazemīgi atvainojās. Kāds bija iznākums? Maikls stāsta: ”Brālis man no sirds piedeva.” Viņu draudzība bija atjaunota.

”Vienmēr esiet iecietīgi cits pret citu un augstsirdīgi piedodiet, ja arī kādam ir iemesls sūdzēties par otru.” (Kol. 3:12—14.) Kā tika atrisinātas nesaskaņas divu māsu starpā, kas jau daudzus gadus bija pionieres? Kāds draudzes vecākais palīdzēja viņām paraudzīties uz situāciju plašāk. Šī brāļa mudinātas, māsas pārdomāja šādus jautājumus: ”Vai mums ir tiesības skumdināt citus ar savām domstarpībām? Vai mums ir kāds attaisnojums, kāpēc mēs neesam iecietīgas viena pret otru? Vai mums nevajadzētu vairāk domāt par to, kā veicināt mieru draudzē?” Abas māsas ņēma vērā draudzes vecākā padomus. Tagad viņām ir labas attiecības, un viņas labprāt kopā sludina.

Ja kāds ticības biedrs mūs ir sāpinājis, pirmo soli problēmas risināšanā mēs varētu spert, izmantodami padomu, kas lasāms Vēstulē kolosiešiem, 3. nodaļas 12. līdz 14. pantā. Visbiežāk šādos gadījumos mēs varam vienkārši piedot un aizmirst notikušo, šādi apliecinot pazemību. Bet ko darīt, ja mēs esam pūlējušies sekot šim padomam, taču mums neizdodas piedot? Vai varētu izmantot principu, kas atrodams Mateja evaņģēlija 18. nodaļas 15. pantā? Šis Jēzus padoms attiecas uz situāciju, kad viens kristietis pret otru ir izdarījis nopietnu grēku. Tomēr principu, kas ietverts šajā pantā, var izmantot jebkuru problēmu risināšanā ticības biedru starpā. Mēs varam doties pie draudzes locekļa, ar kuru mums ir radusies problēma, un, runājot laipni un pazemīgi, censties to atrisināt.

Bībelē ir lasāmi arī citi vērtīgi padomi. Bet, lai mēs spētu tos izmantot, parasti mums būs vajadzīgi arī gara augļi — ”mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labestība, ticība, lēnprātība, savaldība”. (Gal. 5:22, 23.) Tāpat kā eļļa mazina berzi starp dažādām mehānisma daļām, šīs patīkamās īpašības mums palīdz atjaunot un uzturēt labas attiecības ar ticības biedriem.

RAKSTURU DAŽĀDĪBAI IR POZITĪVA IETEKME UZ DRAUDZI

Katrs cilvēks ir unikāls. Mums ir atšķirīgas rakstura iezīmes un dažādi viedokļi par daudziem jautājumiem. Šīs atšķirības var bagātināt draudzību, ko esam ar kādu izveidojuši. Bet raksturu dažādība var arī izraisīt pārpratumus un konfliktus. Kāds pieredzējis draudzes vecākais minēja šādu piemēru: ”Kautrīgs cilvēks ļoti atraisīta un runīga cilvēka klātbūtnē var justies neērti. Lai gan šādām rakstura atšķirībām kristiešu draudzē nevajadzētu būt par traucēkli, tās tomēr var izraisīt nopietnas problēmas.” Bet vai tas nozīmē, ka cilvēkiem ar krasi atšķirīgām personībām nav nekādu cerību izvairīties no konfliktiem? Padomāsim par diviem apustuļiem — Pēteri un Jāni. Kāds ir mūsu iespaids par Pēteri? Mēs varbūt iztēlojamies viņu kā drosmīgu vīru ar strauju dabu. Bet kas mums nāk prātā, domājot par Jāni? Iespējams, viņa mīlestība un nosvērtība, kas izpaudās kā runā, tā rīcībā. Lai gan viņiem, kā šķiet, bija diezgan atšķirīgas personības, viņi spēja labi sastrādāties. (Ap. d. 8:14; Gal. 2:9.) Tātad arī mūsdienās kristiešiem, kuru personības krasi atšķiras, būtu jāspēj labi sadarboties kalpošanā.

Iespējams, mūs kaitina kāda draudzes locekļa runas veids vai rīcība. Bet mēs apzināmies, ka Kristus par viņu ir atdevis savu dzīvību, līdz ar to mums šis draudzes loceklis ir jāmīl. (Jāņa 13:34, 35; Rom. 5:6—8.) Nebūtu pareizi uzskatīt, ka mēs nevarēsim būt draugi ar šādu cilvēku, vai pat sākt vairīties no viņa. Padomāsim: vai viņš patiešām dara kaut ko tādu, kas Bībelē ir nepārprotami nosodīts? Vai viņš tīšuprāt grib mani sāpināt? Vai nevarētu būt, ka grūtības rada tikai mūsu atšķirīgie raksturi? Ir vēl kāds būtisks jautājums, ko mēs varētu pārdomāt: ”Kādas labas īpašības, kuras arī es gribētu sevī veidot, piemīt šim brālim vai māsai?”

Pēdējais no šiem jautājumiem palīdz saprast, ka mēs varam būt ieguvēji, ja mums ar kādu ticības biedru ir atšķirīgas personības. Piemēram, ja mūsu ticības biedrs pēc dabas ir runīgs, bet mēs paši esam klusi, mēs varam uzaicināt viņu kopīgi doties sludināt un varam mācīties no viņa, kā risināt sarunas. Ja cits kristietis ir devīgs, bet mums devīgums nav stiprā puse, kāpēc gan nepavērot, kādu prieku viņš gūst dodot — gan slimajiem, gan trūcīgajiem, gan tiem, kas ir jau gados. Mēs visi varam daudz ko gūt, ja pievēršam uzmanību cits cita labajām īpašībām. Mēs ar kādu ticības biedru varbūt nekļūsim par labākajiem draugiem, bet mēs varam izveidot ciešākas attiecības un vairot mieru draudzē.

Eiodijai un Sintihai — kristīgām māsām, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā, — iespējams, bija ļoti atšķirīgi raksturi. Bet apustulis Pāvils mudināja viņas ”būt vienprātīgām Kungā” — tātad tas tomēr bija iespējams. (Filip. 4:2.) Arī mums būtu pastāvīgi jācenšas tiekties pēc vienprātības, lai veicinātu draudzes mieru.

NEĻAUSIM PROBLĒMĀM SAMILZT

Ja mums ir negatīva attieksme pret kādu brāli vai māsu, tā neizzudīs pati no sevis. Gluži tāpat kā nezāles puķu dobē, tā drīz vien var pārņemt mūsu prātu un sirdi, ja to laikus ”neizravējam”. Ja mēs ļautu sevī iesakņoties rūgtumam pret kādu ticības biedru, varētu ciest visa draudze. Mīlestība pret Jehovu un brāļiem mūs mudinās darīt visu, kas mūsu spēkos, lai personiskas nesaskaņas negrautu mieru Dieva tautā.

Kad ir radušās nesaskaņas, mums jāpatur prātā, ka mūsu mērķis ir atjaunot labas attiecības ar ticības biedru. Ja mēs risinām problēmas ar šādu attieksmi, iznākums var būt negaidīti labs. Lūk, ko pieredzēja kāda kristiete: ”Man likās, ka draudzē kāda māsa izturas pret mani kā pret bērnu. Tas man ļoti nepatika. Tā kā māsas rīcība mani kaitināja aizvien vairāk, es sāku izturēties pret viņu vēsi un nelaipni. Es spriedu: ”Viņa neciena mani. Kāpēc lai es cienītu viņu?””

Pēc kāda laika šī kristiete sāka pārdomāt savu rīcību. Viņa stāsta: ”Es sāku labāk saskatīt pati savus trūkumus un biju ļoti vīlusies sevī. Es sapratu, ka man ir jāmaina sava domāšana. Es runāju par šo jautājumu ar Jehovu, tad nopirku māsai dāvaniņu un uzrakstīju kartīti, kurā atvainojos par savu izturēšanos. Mēs apskāvāmies un nolēmām šo lietu vairs necilāt. Mūsu starpā vairs nav bijis nekādu problēmu.”

Ir skaidrs, ka cilvēki ilgojas pēc labām attiecībām ar citiem. Taču, kad cilvēkam liekas, ka ir apdraudēts viņa stāvoklis, vai kad ir aizskarts viņa pašlepnums, viņam, iespējams, ir grūti izturēties miermīlīgi. Lai gan liela daļa cilvēku, kas nekalpo Jehovam, šādās situācijās nesaglabā mieru, Jehovas kalpu starpā ir jāvalda mieram un vienotībai. Pāvils, Jehovas iedvesmots, rakstīja: ”Es jūs lūdzu: staigājiet tā aicinājuma cienīgi, ar kuru jūs tikāt aicināti, ar visu pazemību un lēnprātību, ar pacietību, esiet cits pret citu iecietīgi mīlestībā un no sirds centieties saglabāt gara vienotību, savienoti ar miera saiti.” (Efes. 4:1—3.) Iespēja būt ”savienotiem ar miera saiti” patiesi ir kaut kas brīnišķīgs. Stiprināsim šo ”miera saiti” un būsim apņēmības pilni atrisināt jebkādas nesaskaņas, kas var rasties mūsu starpā!