Vai Jehova var kļūt arī par jūsu Dievu?

BĪBELES laikos daži cilvēki bija izveidojuši tik ciešas attiecības ar Jehovu, ka Jehova tika saukts par viņu Dievu. Svētajos Rakstos Jehova ir dēvēts par ”Ābrahāma Dievu”, ”Dāvida Dievu” un ”Elijas Dievu”. (1. Mozus 31:42; 2. Ķēniņu 2:14; 20:5.)

Vai jums būtu interesanti uzzināt, kā šiem cilvēkiem izdevās izveidot tik ciešu pieķeršanos Dievam? Vai jūs gribētu no viņiem mācīties kaut ko tādu, kas jums palīdzētu izveidot un saglabāt tuvas un uzticības pilnas attiecības ar Radītāju?

Ābrahāms ”uzticējās Tam Kungam”

Ābrahāms ir pirmais cilvēks, par kuru Bībelē teikts, ka viņš ”uzticējās Tam Kungam”. Ābrahāmam bija stipra ticība, un tāpēc Dievs pret viņu bija īpaši labvēlīgs. Jehova tik augstu vērtēja Ābrahāmu, ka vēlāk, runājot ar Mozu, nosauca sevi par ”Ābrahāma Dievu”, kā arī par Ābrahāma dēla Īzāka un mazdēla Jēkaba Dievu. (1. Mozus 15:6, LB-65r; 2. Mozus 3:6.)

Kas palīdzēja Ābrahāmam izveidot šādu ticību? Liela nozīme bija tam, ka savā ticībā viņš balstījās uz drošiem pamatiem. Ābrahāms, iespējams, daudz ko bija uzzinājis no Noas dēla Šema, kas savām acīm bija redzējis Dieva sagādāto glābšanu. Šems bija bijis aculiecinieks tam, ka Jehova, ”sūtīdams plūdus bezdievīgajai pasaulei, izglāba tikai taisnības sludinātāju Nou līdz ar septiņiem citiem”. (2. Pētera 2:5.) Šema pieredzētais viesa Ābrahāmā pārliecību, ka Jehova vienmēr tur savus solījumus. Tāpēc Ābrahāms vēlāk ar sajūsmu uztvēra Dieva apsolītās svētības un ar visu savu dzīvi apliecināja savu pilnīgo paļāvību, ka šie solījumi piepildīsies.

Ābrahāma ticībai bija drošs pamats, un vēlāk viņš to stiprināja ar saviem darbiem. Apustulis Pāvils teica: ”Ticības spēkā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja nezinādams, kurp viņš iet.” (Ebrejiem 11:8.) Paklausība šim Jehovas norādījumam palīdzēja Ābrahāma ticībai kļūt vēl stiprākai, kā uz to norādīja māceklis Jēkabs: ”Tu redzi, ka ticība ir līdzi darbojusies viņa darbiem, un tā darbos ticība ir tikusi pilnīga.” (Jēkaba 2:22.)

Turklāt Ābrahāma ticību stiprināja arī pārbaudījumi, kurus Jehova pieļāva. ”Ticības spēkā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, ir upurējis Izāku,” rakstīja Pāvils. Pārbaudījumi atklāj vājās vietas mūsu ticībā un palīdz tās novērst, un šāda ticība ir ”vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts”. (Ebrejiem 11:17; 1. Pētera 1:7.)

Kaut gan Ābrahāms savā dzīves laikā nepieredzēja visu Dieva solījumu piepildīšanos, viņam noteikti bija liels prieks par to, ka viņa ticības piemēram sekoja arī citi. Par Ābrahāma sievu Sāru, viņu dēlu Īzāku, mazdēlu Jēkabu un mazmazdēlu Jāzepu Bībelē ir runāts kā par tādiem, kam bija patiesa ticība. (Ebrejiem 11:11, 20—22.)

Ticības piemēri mūsdienās

Ticība ir vajadzīga katram, kas grib, lai Jehova kļūtu par viņa Dievu. ”Bez ticības nevar patikt [Dievam],” rakstīja Pāvils. (Ebrejiem 11:6.) Kā Dieva kalpi mūsdienās var attīstīt tikpat stipru ticību, kāda bija Ābrahāmam?

Līdzīgi kā Ābrahāma gadījumā, arī mūsu ticībai jābalstās uz stabila pamata. To izveidot mums var palīdzēt rūpīga iedziļināšanās Bībelē un bībeliskajās publikācijās. Bībeles lasīšana un pārdomas stiprinās mūsu pārliecību, ka Dievs īstenos visu, ko viņš ir solījis, un tas mūs mudinās dzīvot saskaņā ar Dieva gribu. Mūsu ticību vēl vairāk nostiprinās paklausība Dievam, ko mēs parādām, piedaloties sludināšanā un apmeklējot kristiešu sapulces. (Mateja 24:14; 28:19, 20; Ebrejiem 10:24, 25.)

Mēs noteikti pieredzēsim ticības pārbaudījumus, piemēram, pretestību, smagu slimību, tuva cilvēka nāvi. Tas, ka arī grūtībās mēs paliksim uzticīgi Jehovam, stiprinās mūsu ticību, kas būs daudz vērtīgāka par zeltu. Un, pat ja mēs arī nenodzīvosim līdz tam laikam, kad īstenosies visi Dieva solījumi, patiesa ticība mūs tuvinās Jehovam. Nav mazsvarīgi arī tas, ka mūsu priekšzīme var pamudināt citus sekot mūsu ticībai. (Ebrejiem 13:7.) Tieši tā notika ar Ralfu, kuram paraugs bija viņa vecāku ticība.

”Mājās mēs cēlāmies agri no rīta un kopā lasījām Bībeli,” stāsta Ralfs. ”Tā mēs izlasījām visu Bībeli.” Viņam vēl aizvien patīk sākt dienu ar Bībeles lasīšanu. Bērnībā Ralfs katru nedēļu gāja kopā ar tēvu sludināt. ”Tas man iemācīja, kā veicināt cilvēku interesi par Bībeli un sekmīgi vadīt Bībeles nodarbības,” viņš saka. Tagad Ralfs strādā par brīvprātīgo kādā no Jehovas liecinieku filiālēm Eiropā. Cik gan labi viņu ir iespaidojis vecāku ticības paraugs!

Cilvēks, kas bija mīļš Jehovas sirdij

Dāvids, kas piedzima apmēram 900 gadus pēc Ābrahāma, ir viens no ievērojamākajiem Jehovas kalpiem, par kuriem ir stāstīts Bībelē. To, kāpēc Jehova izvēlējās Dāvidu par nākamo Izraēlas ķēniņu, labi paskaidro pravieša Samuēla vārdi: ”Tas Kungs jau ir izmeklējis sev vīru, kas ir pēc Viņa sirds prāta.” Jehovas un Dāvida attiecības bija tik tuvas, ka vēlāk pravietis Jesaja sarunā ar ķēniņu Hiskiju nosauca Jehovu par ”ciltstēva Dāvida Dievu”. (1. Samuēla 13:14; 2. Ķēniņu 20:5; Jesajas 38:5.)

Kaut gan Dāvids bija tik ļoti mīļš Jehovas sirdij, Dāvida dzīvē bija brīži, kad grēcīgās noslieces novirzīja viņu no pareizā ceļa. Viņš trīs reizes nopietni kļūdījās: pieļāva, ka derības šķirsts tiek vests uz Jeruzalemi ne tā, kā to bija noteicis Dievs, pārkāpa laulību ar Batsebu un organizēja sazvērestību ar nolūku nogalināt viņas vīru Ūriju un pretēji Jehovas gribai sarīkoja tautas skaitīšanu Izraēlā un Jūdejā. Šādi rīkojoties, Dāvids pārkāpa Dieva likumus. (2. Samuēla 6:2—10; 11:2—27; 24:1—9.)

Ikreiz, kad Dāvids saprata, ka nav rīkojies pareizi, viņš atzina savas kļūdas un necentās novelt vainu uz citiem. Viņš piekrita, ka šķirsta pārvietošana nebija pareizi organizēta, sacīdams: ”Mēs nebijām veltījuši [Jehovam] pienācīgo uzmanību.” Kad pravietis Nātāns izteica nosodījumu Dāvidam par laulības pārkāpšanu, Dāvids atbildēja: ”Es esmu grēkojis pret to Kungu!” Un tad, kad Dāvids saprata, cik aplama rīcība bija tautas skaitīšana, viņš teica: ”Es esmu ļoti smagi grēkojis ar to, ko es esmu darījis.” Dāvids nožēloja savus grēkus un saglabāja tuvas attiecības ar Jehovu. (1. Laiku 15:13; 2. Samuēla 12:13; 24:10.)

Ko darīt, kad mēs kļūdāmies

Cilvēki, kas grib izveidot tuvas attiecības ar Jehovu, var daudz ko mācīties no tā, kas notika ar Dāvidu. Zinādami, ka cilvēks, ko Jehova tik ļoti mīlēja, pieļāva nopietnas kļūdas, mēs nekritīsim izmisumā, ja arī mēs, par spīti saviem neatlaidīgajiem pūliņiem, tomēr izdarīsim kādu kļūdu vai pat smagu pārkāpumu. (Salamans Mācītājs 7:20.) Mūs var stiprināt apziņa, ka tad, kad Dāvids nožēloja savus grēkus, viņš saņēma piedošanu. Kaut ko līdzīgu savā dzīvē ir pieredzējis kāds mūsu brālis, vārdā Uvea.

Uve bija vecākais kādā Jehovas liecinieku draudzē. Reiz viņš pieļāva, ka grēcīgās tieksmes ņem virsroku, un rīkojās netikumīgi. Sākumā Uve, tāpat kā senatnē ķēniņš Dāvids, centās slēpt savu pārkāpumu cerībā, ka Jehova uz to pievērs acis. Taču sirdsapziņas pārmetumi kļuva tik mokoši, ka viņš galu galā izstāstīja par savu pārkāpumu citam draudzes vecākajam. Tika darīts viss, lai palīdzētu Uvem atgūt garīgo spēku.

Uve izjuta patiesu grēku nožēlu, palika tuvu Jehovam un nepārstāja nākt uz draudzes sapulcēm. Pateicība par viņam sniegto atbalstu pamudināja viņu pēc kāda laika uzrakstīt draudzes vecākajiem sirsnīgu un izjustu vēstuli. ”Ar jūsu palīdzību tika novērsts negods, ko mana rīcība bija sagādājusi Jehovas vārdam,” viņš rakstīja. Uve bija saglabājis attiecības ar Jehovu, un pēc kāda laika viņam atkal tika uzticētas priekšrocības kalpošanā.

”Cilvēks, līdzīgs mums”

Elija, kas dzīvoja vairāk nekā 100 gadus pēc Dāvida, bija viens no ievērojamākajiem Jehovas praviešiem Izraēlā. Kaut gan Izraēlā tajā laikā zēla netikumība un viltus pielūgsme, Elija bija dedzīgs patiesās pielūgsmes aizstāvis, kas nelokāmi pildīja Jehovas gribu. Tāpēc viņa pēctecis Elīsa reiz nosauca Jehovu par ”Elijas Dievu”. (2. Ķēniņu 2:14.)

Tomēr Elija nebija pārcilvēks — kā sacīja Jēkabs, viņš ”bija cilvēks, līdzīgs mums”. (Jēkaba 5:17.) Piemēram, kad Elija izdarīja tā, lai Baāla pielūdzēji Izraēlā ciestu kaunpilnu sakāvi, ķēniņiene Izebele piedraudēja viņu nogalināt. Kāda bija Elijas reakcija uz šiem draudiem? Viņš nobijās un bēga uz tuksnesi. Tur, sēdēdams zem kāda krūma, viņš sacīja: ”Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks nekā mani tēvi.” Elija vēlējās mirt, viņš vairs negribēja kalpot par pravieti. (1. Ķēniņu 19:4.)

Taču Jehova apliecināja Elijam, ka izprot viņa jūtas. Dievs stiprināja pravieti un pastāstīja viņam, ka ir arī citi izraēlieši, kas ir palikuši uzticīgi patiesajai pielūgsmei. Un galvenais: Jehova joprojām uzticējās Elijam un arī turpmāk deva viņam uzdevumus kalpošanā. (1. Ķēniņu 19:5—18.)

Kaut arī Elija nebija spējis savaldīt savas emocijas, viņš nezaudēja Dieva labvēlību. Pēc aptuveni tūkstoš gadiem, kad Pēteris, Jēkabs un Jānis redzēja Jēzus Kristus pārvērtību, ko viņi ieraudzīja stāvam līdzās Jēzum? Tie bija Mozus un Elija. (Mateja 17:1—9.) Ir skaidrs, ka Jehova ļoti augstu vērtēja Eliju. Kaut gan Elija bija tikai ”cilvēks, līdzīgs mums”, viņš ļoti daudz darīja tīrās pielūgsmes labā un svētīja Jehovas vārdu, un Dievs to nebija aizmirsis.

Cīņa ar nomāktību

Arī mūsdienās Jehovas kalpi var izjust raizes un nomāktību. Ja tas tā ir ar mums, mēs varam smelties mierinājumu apziņā, ka arī Elija pieredzēja kaut ko līdzīgu. Kā zināms, Jehova apliecināja Elijam savu izpratni, un gluži tāpat viņš saprot arī mūsu jūtas. (Psalms 103:14.)

Nav šaubu, ka mēs mīlam Dievu un savu tuvāko un vēlamies pildīt Jehovas gribu, sludinot labo vēsti par Valstību. Taču cilvēku vienaldzība var likt mums sajust vilšanos, un patiesās pielūgsmes pretinieku draudi var izraisīt mūsos raizes un nemieru. Bet, tāpat kā gadījumā ar Eliju, Jehova arī mūsdienās stiprina savus kalpus. Padomāsim, piemēram, ko pieredzēja Herberts un Ģertrūde.

Herberts un Ģertrūde kristījās 1952. gadā Leipcigā. Vācijas Demokrātiskajā Republikā Jehovas liecinieku darbība bija aizliegta un Dieva kalpi pieredzēja daudz grūtību. Šādos apstākļos droši vien nebija viegli sludināt pa mājām.

”Satraukums dažkārt bija ļoti liels,” atzīstas Herberts. ”Ejot no mājas uz māju, mūs neatstāja apziņa, ka kuru katru brīdi varas pārstāvji var mūs apcietināt.” Kas Herbertam un citiem Jehovas lieciniekiem palīdzēja pārvarēt bailes? ”Mēs cītīgi studējām Bībeli, un Jehova mums deva spēku nepadoties.” Sludināšanā Herberts pieredzēja ne mazums neparastu gadījumu, kas viņu stiprināja un dažkārt pat uzjautrināja!

Reiz Herberts satika pusmūža sievieti, kurai bija interese par Bībeli. Pēc dažām dienām Herberts atkal apmeklēja šo sievieti, un šoreiz bija klāt arī kāds jauns vīrietis, kas klausījās viņu sarunā. Pēkšņi Herberts pamanīja kaut ko tādu, kas lika viņam iekšēji nodrebēt. Istabas stūrī uz krēsla stāvēja policista cepure, kas acīmredzot piederēja jaunajam vīrietim. Tātad viņš bija policists un varēja Herbertu apcietināt.

”Jūs esat Jehovas liecinieks!” iesaucās vīrietis. ”Parādiet man savus dokumentus!” Herberts iedeva viņam dokumentus. Un tad notika kaut kas negaidīts — sieviete vērsās pie policista ar brīdinājumu: ”Ja ar šo Dieva kalpu kaut kas notiks, tu vairs savu kāju manā mājā nespersi!”

Kādu brīdi jaunais vīrietis klusēja, tad atdeva Herbertam dokumentus un ļāva viņam iet. Vēlāk Herberts uzzināja, ka policists satikās ar šīs sievietes meitu. Viņš negribēja zaudēt draudzību ar meiteni un tāpēc neapcietināja Herbertu.

Jehova var kļūt arī par mūsu Dievu

No visa iepriekšminētā mēs varam mācīties, ka, tāpat kā Ābrahāmam, mums ir jāattīsta stipra ticība Jehovas solījumiem. Kad mēs kļūdāmies, mums tāpat kā Dāvidam jāizjūt patiesa grēku nožēla un jālūdz Jehovam piedošana. Sastopoties ar kādām grūtībām, mums jāpaļaujas uz Jehovas spēku, līdzīgi kā to darīja Elija. Ja mēs tā rīkosimies, Jehova būs mūsu Dievs ne tikai tagad, bet visu mūžību. Jehova taču ir ”dzīvais Dievs, kas ir visu cilvēku, visvairāk ticīgo, Pestītājs”. (1. Timotejam 4:10.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 25. lpp.]

Paklausīdams Dieva norādījumiem, Ābrahāms stiprināja savu ticību

[Attēls 26. lpp.]

Ja mēs kļūdāmies, mums, tāpat kā Dāvidam, jānožēlo savi grēki

[Attēls 28. lpp.]

Jehova apliecināja Elijam, ka izprot viņa jūtas, un gluži tāpat Jehova saprot arī mūs