Viņi pildīja Jehovas gribu

Elija pagodina patieso Dievu

VIŅŠ bija visvairāk meklētais cilvēks Izraēlā. Ja viņu notvertu, ķēniņš, visticamāk, liktu viņu nogalināt. Kas bija šis cilvēks? Tas bija Jehovas pravietis Elija.

Ķēniņš Ahabs un viņa sieva Izebele, kas nepiederēja pie jūdu tautas, bija panākuši to, ka Izraēlā zēla Baala pielūgsme. Šī iemesla dēļ Jehova bija izraisījis sausumu, kas turpinājās nu jau ceturto gadu. Saniknotā Izebele bija pavēlējusi nogalināt Jehovas praviešus, bet Ahabs īpaši meklēja Eliju. Tieši Elija vairāk nekā pirms trīs gadiem bija paziņojis Ahabam: ”Šinīs nākamajos gados nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc mana vārda pavēles!” (1. Ķēniņu 17:1.) Un sausums joprojām turpinājās.

Šajā bīstamajā situācijā Jehova sacīja Elijam: ”Ej parādies Ahabam, un Es gribu likt lietum līt pār zemi.” Kaut gan tā rīkoties bija ļoti riskanti, Elija paklausīja Jehovas pavēlei. (1. Ķēniņu 18:1, 2.)

Satiekas divi pretinieki

”Vai tu esi tas, kas Israēlu ieved nelaimē?” jautāja Ahabs, ieraudzījis Eliju. ”Es gan neievedu Israēlu nelaimē,” drosmīgi atbildēja Elija, ”bet tas esi tu pats un tava tēva nams, jo jūs esat atmetuši tā Kunga baušļus un jūs esat sekojuši baāliem.” Tad Elija sacīja, lai viss Izraēls tiek sapulcināts Karmela kalnā un lai atnāk arī ’tie četri simti un piecdesmit Baāla priesteŗi’. Pēc tam Elija uzrunāja sapulcējušos tautu: ”Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm?a Ja tas Kungs [”Jehova”, NW] ir [”patiesais”, NW] Dievs, tad sekojiet Viņam. Bet ja Baāls ir Dievs, tad sekojiet tam!” (1. Ķēniņu 18:17—21.)

Tauta klusēja. Iespējams, cilvēki jutās vainīgi, ka nav ievērojuši prasību pielūgt vienīgi Jehovu. (2. Mozus 20:4, 5.) Vai varbūt viņu sirdsapziņa bija tik ļoti notrulinājusies, ka viņi neuzskatīja par nosodāmu dalīt savas lojalitātes jūtas starp Jehovu un Baalu. Lai nu kā, bet Elija lika cilvēkiem sagādāt divus jaunus buļļus — vienu Baala praviešiem un otru viņam. Abi buļļi bija jāsagatavo upurēšanai, taču malka nebija jāaizdedzina. ”Piesauciet jūs sava dieva vārdu,” teica Elija, ”un arī es piesaukšu tā Kunga [”Jehovas”, NW] vārdu. Un tad lai notiek tā: kuŗa dievs atbildēs ar uguni, tas lai ir [”patiesais”, NW] Dievs!” (1. Ķēniņu 18:23, 24.)

Jehova tiek pagodināts

Baala pravieši sāka ’klibot apkārt altārim, kas bija uzcelts’. Visu rītu viņi sauca: ”Ak, Baāl, atbildi mums!” Bet Baals neatbildēja. (1. Ķēniņu 18:26.) Tad Elija zobgalīgi teica: ”Sauciet stiprā balsī, jo viņš taču ir dievs.” (1. Ķēniņu 18:27.) Baala pravieši pat sāka sevi ievainot ar nažiem un īleniem — tā bieži rīkojās pagāni, lai iežēlinātu savus dievus.b (1. Ķēniņu 18:28.)

Dienasvidus jau bija garām, taču Baala pielūdzēji joprojām atradās ”praviešu aizrautības stāvoklī” — šajā gadījumā šie vārdi norāda uz to, ka viņi bija nonākuši neprāta stāvoklī un zaudējuši paškontroli. Pievakarē Elija beidzot uzrunāja tautu: ”Pienāciet klāt pie manis!” Visi uzmanīgi vēroja, kā Elija atjauno Jehovas altāri, izrok ap to grāvi, sacērt bulli gabalos un to uzliek uz altāra virs malkas. Pēc tam pār bulli, altāri un malku tika liets ļoti daudz ūdens (kas bija atgādāts no Vidusjūras), līdz grāvis bija pilns. Kad tas bija izdarīts, Elija lūdza Jehovu: ”Šodien dari sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Israēlā un ka es esmu tavs kalps un, ka es ar taviem paša vārdiem visu šo esmu paveicis. Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šī tauta zina, ka Tu, Kungs [”Jehova”, NW], esi [”patiesais”, NW] Dievs, un ka Tu pats viņu sirdīm esi licis atgriezties!” (1. Ķēniņu 18:29—37.)

Pēkšņi no debesīm krita uguns un ”aprija ir dedzināmo upuri, ir malku, ir akmeņus, ir pelnus, ir ūdeni tā uzsūca, kas bija grāvī”. Cilvēki, kas vēroja notiekošo, nekavējoties metās ar seju pie zemes un teica: ”Tas Kungs [”Jehova”, NW] ir [”patiesais”, NW] Dievs, tas Kungs ir Dievs!” Pēc Elijas pavēles Baala pravieši tika satverti, aizvesti uz Kišonas ieleju un tur nogalināti. (1. Ķēniņu 18:38—40.)

Ko mēs varam mācīties

Varētu likties, ka Elijam piemita pārcilvēciska drosme. Taču viens no Bībeles sarakstītājiem, Jēkabs, apliecina, ka ”Elija bija cilvēks, līdzīgs mums”. (Jēkaba 5:17.) Viņš nebija pasargāts no bailēm un nemiera. Piemēram, kad Izebele vēlāk nozvērējās atriebt Baala praviešu nāvi, Elija bēga un pēc tam lūgšanā Jehovam sauca: ”Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli.” (1. Ķēniņu 19:4.)

Jehova nelika Elijam mirt. Viņš žēlsirdīgi stiprināja Eliju. (1. Ķēniņu 19:5—8.) Arī mūsdienās Dieva kalpotāji var būt pārliecināti, ka Jehova viņus stiprinās brīžos, kad viņi izjutīs dziļu nemieru — iespējams, pretestības dēļ. Ja viņi lūgs palīdzību Jehovam, viņi var būt droši, ka saņems ’spēka pārpilnību’ no Jehovas un ’nebūs nomākti’ arī tad, kad ’tiks spaidīti’. Viņi, tāpat kā Elija, saņems palīdzību, lai izturētu. (2. Korintiešiem 4:7, 8.)

[Zemsvītras piezīmes]