Vai jūs vēlaties dzīvot mūžīgi?
”ES NEBAIDOS mirt,” sacīja kāda gados veca japāniete, ”bet mani sāpina doma par šķiršanos no maniem ziediem.” Šīs sievietes izjūtas varēja saprast — viņai bija brīnišķīgs dārzs. Ne mazums cilvēku, kas saka, ka viņiem nav bail no nāves, augstu vērtē dabā vērojamos brīnumus un patiesībā vēlētos dzīvot mūžīgi.
Dzīvot mūžīgi? Daudzi šādu domu noraida kā neiespējamu, bet citi saka, ka viņi nemaz negribētu dzīvot mūžīgi. Kāpēc cilvēkiem izveidojas šāds viedoklis?
Vai dzīvot mūžīgi varētu būt garlaicīgi?
Ir cilvēki, kas uzskata, ka dzīvot mūžīgi būtu vienkārši garlaicīgi. Kā piemēru viņi min vienmuļos pensijas gadus, kad daudzi neko vairāk nedara kā sēž mājās un skatās televīziju. Kad astronomam Robertam Džastrovam pavaicāja, vai, viņaprāt, mūžīga dzīve būtu uzskatāma par svētību vai par lāstu, viņš atbildēja: ”Tiem, kam ir zinātkārs prāts un neremdināma kāre mācīties, mūžīga dzīve būtu īsta svētība. Doma, ka viņiem ir vesela mūžība, lai mācītos, viņiem būtu liels mierinājums. Bet tiem, kuri uzskata, ka visu jau ir iemācījušies, un kuru prāts ir kļuvis kūtrs, doma par mūžīgu dzīvi varētu likties kā lāsts, jo viņi nezinātu, ko lai iesāk ar viņiem piešķirto laiku.”
Tātad tas, vai dzīvot mūžīgi cilvēkam šķiet garlaicīgi vai ne, lielā mērā ir atkarīgs no viņa attieksmes. Padomājiet, kādas iespējas mākslas, mūzikas, arhitektūras, dārzkopības vai jebkurā citā jomā pavērsies tiem, kam ir ”zinātkārs prāts un neremdināma kāre mācīties”! Dzīvojot uz zemes mūžīgi, būs iespējams attīstīt visdažādākās spējas un talantus.
Mūžīga dzīve sniegs prieku arī tāpēc, ka mēs varēsim neierobežoti ilgi mīlēt citus un paši būt mīlēti. Mēs esam radīti ar spēju mīlēt un varam justies patiesi laimīgi vienīgi tad, ja jūtamies mīlēti. Mīlestības pilnas attiecības sniedz gandarījumu, kas laika gaitā nemazinās. Dzīvojot mūžīgi, mēs varēsim arvien lielākā mērā attīstīt mīlestību pret cilvēkiem un, kas ir vēl svarīgāk, pret Dievu. ”Ja kas Dievu mīl, to Dievs ir atzinis,” rakstīja apustulis Pāvils. (1. Korintiešiem 8:3.) Mums ir brīnišķīgas izredzes iepazīt Visuma augstāko valdnieku un būt viņa atzītiem. Turklāt nekad nebūs tā, ka mēs par mūsu mīlošo Radītāju būsim uzzinājuši visu. Vai, ņemot to vērā, ir pamats domāt, ka mūžīga dzīve būs garlaicīga un nesniegs patiesu gandarījumu?
Vai dzīves vērtību nosaka tās īslaicīgums?
Daži uzskata, ka dzīve ir tik vērtīga tāpēc, ka tā ir īsa. Viņi to salīdzina ar zeltu, kura ir samērā nedaudz. Viņuprāt, ja zelts būtu pieejams ik uz soļa, tā vērtība būtu daudz mazāka. Tomēr nevar noliegt, ka zelta skaistums no tā nemainītos, un to pašu var teikt par dzīvi.
Dzīvi, kas ilgst mūžīgi, varētu salīdzināt ar neierobežotu gaisa daudzumu. Iedomāsimies jūrniekus, kuru zemūdene ir cietusi avāriju. Atrazdamies bojātajā zemūdenē, viņi noteikti ļoti augstu novērtē gaisu. Bet vai tas nozīmē, ka pēc izglābšanās iespēju elpot brīvi viņi uzskatīs par nevērtīgu? Noteikti nē.
Līdzīgi kā šiem jūrniekiem, arī mums ir izredzes izglābties un turpināt dzīvot, turklāt dzīvot mūžīgi. ”Grēka alga ir nāve,” norādīja apustulis Pāvils, ”bet Dieva balva ir mūžīga dzīve Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Romiešiem 6:23.) Balstoties uz Jēzus izpirkuma upuri, Dievs atbrīvos paklausīgos cilvēkus no nepilnības un nāves un dāvās viņiem mūžīgu dzīvi. Mums ir pamatots iemesls pateikties Dievam, ka viņš ar tādu mīlestību ir parūpējies par mūsu glābšanu.
Mūžīga dzīve un mūsu tuvinieki
Kāds varētu domāt: ”Bet mani tuvinieki? Mūžīga dzīve man nesagādās nekādu prieku, ja viņi nebūs kopā ar mani.” Iedziļinoties Bībelē, mēs redzam, ka visiem cilvēkiem ir piedāvāta iespēja dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. (Lūkas 23:43; Jāņa 3:16; 17:3.) Protams, mēs vēlamies, lai arī mūsu ģimenes locekļi un draugi dzīvotu mūžīgi un pieredzētu to prieku, kādu sola dzīve Dieva apsolītajā jaunajā, taisnīgajā pasaulē. (2. Pētera 3:13.)
Bet ja nu mūsu draugi un tuvinieki neizrāda nekādu interesi par iespēju dzīvot mūžīgi šādos apstākļos? Nepieļausim, ka tas aizēnotu mūsu cerību. Turpināsim padziļināt savas zināšanas par Bībeli un rīkosimies saskaņā ar tām. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Kā tu, sieva, zini, vai varēsi izglābt savu vīru? Jeb kā tu, vīrs, zini, vai varēsi izglābt savu sievu?” (1. Korintiešiem 7:16.) Cilvēki laika gaitā mainās. Piemēram, kāds vīrietis, kas bija kristietības pretinieks, izmainījās un vēlāk kļuva par kristiešu draudzes vecāko. Viņš stāsta: ”Es esmu bezgala pateicīgs savai ģimenei, ka visu to laiku, kamēr es izrādīju pretestību, viņi uzticīgi turējās pie Bībeles principiem.”
Dievam no sirds rūp gan mūsu pašu, gan mūsu tuvinieku dzīve, un viņš ”negrib, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās”. (2. Pētera 3:9.) Dievs Jehova vēlas, lai mēs un mūsu tuvinieki dzīvotu mūžīgi, turklāt viņa mīlestība ir daudz lielāka par mīlestību, kādu spēj parādīt nepilnīgi cilvēki. (Jesajas 49:15.) Tāpēc veidosim ar viņu tuvas attiecības. Tā rīkodamies, mēs varbūt spēsim tuvināt Dievam arī mūsu ģimenes locekļus un draugus. Pat ja šobrīd cerība uz mūžīgu dzīvi viņiem neko nenozīmē, mūsu dzīve, kurā viņi redzēs Bībeles zināšanu labo ietekmi, viņiem var likt savu nostāju mainīt.
Bet kāda nākotne sagaida mums tuvos cilvēkus, kas jau ir miruši? Kā var redzēt no Bībeles, miljoniem mirušo ir cerība pieredzēt augšāmcelšanu un dzīvot uz zemes paradīzes apstākļos. Jēzus Kristus apsolīja: ”Nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, ..nāks ārā.” (Jāņa 5:28, 29.) Pat tie, kas ir nomiruši bez zināšanām par Dievu, atgriezīsies dzīvē, jo Bībelē ir teikts: ”Būs taisno un netaisno augšāmcelšanās.” (Apustuļu darbi 24:15.) Kāds prieks būs šos cilvēkus atkal satikt!
Mūžīga dzīve — priekpilna perspektīva
Ja mēs tagad, par spīti daudzajām dzīves problēmām, spējam izjust laimi un gandarījumu, mums noteikti sagādās prieku arī mūžīga dzīve nevainojamos apstākļos. Taču, kad kāda sieviete noklausījās, kādas svētības cilvēki pieredzēs, dzīvodami mūžīgi, viņa sacīja: ”Es negribu dzīvot mūžīgi. Man pietiek ar 70 vai 80 gadiem.” Tad kristiešu draudzes vecākais, kas piedalījās šajā sarunā, viņai pavaicāja: ”Bet vai jūs esat kādreiz domājusi, kā jutīsies jūsu bērni, ja jūs nomirsiet?” Sievietes acīs sariesās asaras, iedomājoties, kādas sāpes bērniem nodarītu viņas nāve. ”Pēkšņi es atklāju, cik savtīga esmu bijusi,” viņa atzīst, ”un ka uz mūžīgu dzīvi var raudzīties arī kā uz iespēju dzīvot citiem.”
Varbūt kādam šķiet, ka citiem ir gluži vienalga, vai viņš dzīvo vai mirst. Taču mūsu Dzīvības Devējam tas nekādā ziņā nav vienalga, jo viņš saka: ”Tik tiešām, ka Es dzīvoju.. Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo.” (Ecēhiēla 33:11.) Ja Dievam rūp, kas notiks ar bezdievīgiem cilvēkiem, tad viņam vēl jo vairāk nav vienaldzīga to cilvēku nākotne, kuri viņu mīl.
Senās Izraēlas ķēniņš Dāvids bija pārliecināts par gādību, ar kādu Jehova izturas pret saviem kalpiem. Viņš rakstīja: ”Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad tas Kungs mani pieņems.” (Psalms 27:10.) Dāvids, visticamāk, nešaubījās, ka vecāki viņu mīl, taču viņš bija drošs, ka pat tad, ja vecāki — paši tuvākie no visiem cilvēkiem — viņu pamestu, Dievs viņu nekad neatstātu. Jehova mūs mīl un piedāvā mums dzīvot mūžīgi un izveidot ar viņu draudzību, kas nekad nebeigsies. (Jēkaba 2:23.) Vai mēs ar pateicību pieņemsim šo brīnišķīgo piedāvājumu?
[Attēls 7. lpp.]
Iespēja mīlēt Dievu un cilvēkus piešķirs mūžīgai dzīvei patiesu vērtību