Mums ir nepieciešama Jehovas organizācija

VAI jūs dažkārt esat dzirdējis kādu sakām: ”Es ticu Dievam, bet nevēlos piederēt ne pie kādas reliģiskas organizācijas.”? Bieži līdzīgus uzskatus ir izteikuši tie, kuri kādreiz dedzīgi apmeklēja baznīcu, bet kurus ir sarūgtinājusi viņu reliģijas nespēja apmierināt viņu garīgās vajadzības. Kaut gan cilvēki ir vīlušies reliģiskajās organizācijās kopumā, daudzi no viņiem tomēr apgalvo, ka joprojām vēlas pielūgt Dievu. Taču viņi domā, ka labāk pielūgt Dievu, nesaistoties ar baznīcu vai kādu citu organizāciju.

Kas par to ir teikts Bībelē? Vai Dievs vēlas, lai kristieši būtu apvienoti organizācijā?

Agrīnie kristieši bija organizēti

Mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos Jehova izlēja savu svēto garu nevis pār dažiem atsevišķiem ticīgajiem, bet gan pār grupu vīriešu un sieviešu, kas bija sanākuši kopā ”vienā vietā”, proti, kāda Jeruzalemes nama augšistabā. (Apustuļu darbi 2:1.) Toreiz tika izveidota kristiešu draudze, kas kļuva par starptautisku organizāciju. Agrīnajiem Kristus sekotājiem tā izrādījās patiesi vērtīga. Kāpēc? Pirmkārt, viņiem bija dots nozīmīgs uzdevums — sludināt labo vēsti par Dieva Valstību ”visā pasaulē”. (Mateja 24:14.) Tie, kas bija nesen kļuvuši par kristiešiem, varēja draudzē mācīties no pieredzējušiem ticības biedriem, kā šo darbu veikt.

Drīz vēsts par Valstību izplatījās tālu aiz Jeruzalemes mūriem. Laika posmā starp 62. un 64. gadu mūsu ērā apustulis Pēteris uzrakstīja savu pirmo vēstuli kristiešiem, kas bija ”izkaisīti Pontā, Galatijā, Kapadoķijā, Āzijā un Bitinijā”, kuras atradās mūsdienu Turcijas teritorijā. (1. Pētera 1:1.) Arī Palestīnā, Libānā, Sīrijā, Kiprā, Grieķijā, Krētā un Itālijā dzīvoja kristieši. Kad Pāvils rakstīja vēstuli kolosiešiem ap 60., 61. gadu mūsu ērā, labā vēsts bija ’sludināta visai radībai apakš debesīm’. (Kolosiešiem 1:23.)

Otrkārt, piederot pie organizācijas, kristiešiem bija iespējams citam citu uzmundrināt. Kad kristieši sanāca kopā draudzes sapulcēs, viņi varēja dzirdēt iedvesmojošas runas, kopīgi pētīt Svētos rakstus, stāstīt ticību stiprinošus gadījumus un kopā ar ticības biedriem lūgt Dievu. (1. Korintiešiem 14. nodaļa.) Un pieredzējuši vīrieši varēja ’ganīt Dieva ganāmo pulku’. (1. Pētera 5:2.)

Būdami draudzes locekļi, kristieši arī iepazina un iemīlēja cits citu. Saikni ar draudzi agrīnie kristieši nepavisam neizjuta kā apgrūtinājumu — draudzē viņi tika uzmundrināti un stiprināti. (Apustuļu darbi 2:42; 14:27; 1. Korintiešiem 14:26; Kolosiešiem 4:15, 16.)

Apvienota pasaules mēroga draudze vai organizācija bija nepieciešama arī tāpēc, lai tiktu veicināta ticības biedru vienotība. Kristieši mācījās runāt ’vienādu valodu’. (1. Korintiešiem 1:10, LB-26.) Tas bija ļoti svarīgi. Draudzes locekļu izglītība un izcelsme bija atšķirīga. Viņi runāja dažādās valodās, un viņu personības acīmredzami atšķīrās. (Apustuļu darbi 2:1—11.) Reizēm atšķīrās viņu viedokļi. Tomēr kristieši saņēma palīdzību, lai atrisinātu domstarpības draudzē. (Apustuļu darbi 15:1, 2; Filipiešiem 4:2, 3.)

Nopietnos jautājumos, ko vietējie vecākie nevarēja izspriest, bija iespējams vērsties pie vairāk pieredzējušiem ceļojošiem pārraugiem, piemēram, tādiem kā Pāvils. Svarīgu reliģisko mācību jautājumu izskatīšana tika nodota vadošai padomei, kas atradās Jeruzalemē. Sākotnēji vadošo padomi veidoja Jēzus Kristus apustuļi, bet vēlāk tajā tika iekļauti arī Jeruzalemes draudzes vecākie. Ikviena draudze atzina, ka vadošai padomei un tās pārstāvjiem Dievs ir piešķīris pilnvaras organizēt kalpošanu, iecelt vīriešus kalpošanas pienākumu veikšanai un pieņemt lēmumus reliģisko mācību jautājumos. Kad vadošā padome bija pieņēmusi lēmumu kādā jautājumā, draudzes tam piekrita un ”priecājās par labo pamācību”. (Apustuļu darbi 15:1, 2, 28, 30, 31.)

Jā, pirmajā gadsimtā Jehova izmantoja organizāciju. Bet kā ir mūsu dienās?

Arī mūsdienās ir nepieciešama organizācija

Līdzīgi pirmā gadsimta kristiešiem, mūsu laikos Jehovas liecinieki nopietni izturas pret uzdevumu sludināt labo vēsti par Valstību. Lai viņi varētu paveikt šo darbu, kas sevī ietver Bībeļu un Bībeles studēšanas palīglīdzekļu izplatīšanu, ir nepieciešama organizācija.

Kristiešu publikācijas ir rūpīgi jāsagatavo, jāpārbauda to precizitāte, jāiespiež un tad jānosūta draudzēm. Pēc tam ikviens kristietis brīvprātīgi nogādā literatūru tiem, kas to vēlas lasīt. Tādā veidā vēsts par Valstību ir sasniegusi miljoniem cilvēku. Labās vēsts sludinātāji cenšas akurāti veikt savu darbu, gādājot par to, lai kādā teritorijas daļā netiktu sludināts pārāk bieži, turpretim citā — nepietiekami. Lai to visu paveiktu, ir nepieciešama organizācija.

Tā kā Dievs ir labvēlīgs ne tikai pret vienu rasi vai tautu, Bībele un Bībeles literatūra ir jātulko. (Apustuļu darbi 10:34.) Pašlaik žurnāls Sargtornis ir pieejams 132 valodās un žurnāls Atmostieties!, kas iznāk kopā ar to, tiek publicēts 83 valodās. Tos tulko labi organizētas tulkotāju grupas visā pasaulē.

Draudzes locekļi saņem uzmundrinājumu, kad viņi apmeklē kristiešu sapulces un kopsanāksmes. Tajās viņi dzird uz Bībeli balstītas pamudinošas runas, kopā studē Dieva Rakstus, dalās savā pieredzē, kas uzmundrina citus, un kopā ar ticības biedriem lūdz Dievu. Un, tāpat kā brāļi pirmajā gadsimtā, viņi gūst prieku no mīlošu ceļojošo pārraugu vizītēm, kuru laikā tiek stiprināta viņu ticība. Līdz ar to mūsdienās kristieši ir ”viens ganāms pulks”, kam ir ”viens gans”. (Jāņa 10:16.)

Protams, Jehovas liecinieki, tāpat kā viņu ticības biedri senatnē, nav pilnīgi. Tomēr viņi vienoti sadarbojas. Tāpēc Valstība tiek sludināta visā pasaulē. (Apustuļu darbi 15:36—40; Efeziešiem 4:13.)

[Attēls 31. lpp.]

Mūsdienās kristieši veido ’vienu ganāmo pulku’, kam ir ”viens gans”