Kad ’vējš mums ir pretī’

Aprakstot patiesu notikumu, ko pieredzēja Jēzus mācekļi, kad tie laivā šķērsoja Galilejas jūru, evaņģēlists Marks stāsta, ka ”tiem braucot bija grūtības, jo vējš tiem bija pretī”. Jēzus no krasta redzēja, cik neapskaužamā stāvoklī nonākuši viņa mācekļi, un brīnumainā kārtā pa jūras virsu devās pie tiem. Kad viņš iekāpa pie tiem laivā, vējš norima. (Marka 6:48—51.)

Marks jau iepriekš bija minējis kādu gadījumu, kad ”liela vētra cēlās”. Toreiz Jēzus ”apsauca vēju.. Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums.” (Marka 4:37—39.)

Kaut gan mūsu dienās nav iespējams piedzīvot šādus brīnumainus notikumus, mēs no tiem varam daudz ko mācīties. Tā kā mēs esam nepilnīgi un dzīvojam bīstamos laikos, mēs neesam pasargāti no nelaimēm, kas līdzinās vēja brāzmām. (2. Timotejam 3:1—5.) Laiku pa laikam mums varbūt rodas sajūta, ka mūsu pārbaudījumi ir izvērtušies par īstu vētru. Tomēr ir iespējams gūt atvieglojumu. Jēzus aicina: ”Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja 11:28.)

Pat tad, kad šķiet, ka ’vējš mums ir pretī’, mūsu sirdī var iestāties liels miers, ja mēs paļaujamies uz Dieva Jehovas uzticamajiem solījumiem. (Salīdzināt Jesajas 55:9—11; Filipiešiem 4:5—7.)