Vai tu vari sludināt svešā zemē?
”ES VIENMĒR biju sapņojis kļūt par misionāru. Kad vēl nebiju precējies, es kalpoju Teksasā, kur ļoti bija vajadzīgi sludinātāji. Pēc apprecēšanās es turpināju kalpošanu kopā ar sievu. Kad mums piedzima meita, es domāju: ”Tā, ar to mani plāni ir beigušies.” Bet Jehova ļauj īstenoties sapņiem, it sevišķi tiem, kas saistīti ar viņa gribas pildīšanu.” (Džesijs, tagad kopā ar sievu un trīs bērniem kalpo Ekvadorā.)
”Es nekad nebūtu domājusi, ka varēšu panākt kaut ko tādu, nemācījusies Gileādas misionāru skolā. Kad kāds no maniem Bībeles skolniekiem teica runu vai sludināja, es jutos dziļi aizkustināta, un es pateicos Jehovam, ka viņš man ir devis šādu iespēju.” (Karena, neprecējusies sieviete, kas astoņus gadus bija pioniere Dienvidamerikā.)
”Pēc 13 gadiem, ko bijām pavadījuši pilnas slodzes kalpošanā Amerikas Savienotajās Valstīs, mēs ar sievu nolēmām uzņemties jaunus pienākumus. Mēs esam laimīgāki nekā jebkad iepriekš, tas tiešām ir brīnišķīgs dzīves veids.” (Toms, kas kopā ar sievu Lindu ir pionieri Amazones reģionā.)
Šos atzinības pilnos vārdus ir teikuši cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ nav varējuši mācīties Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā. Tomēr arī viņiem ir izdevies sludināt svešās zemēs un pieredzēt gan prieku, gan grūtības, kas saistītas ar šādu kalpošanu. Kā viņi sāka kalpošanu svešā zemē? Varbūt arī tev šāda kalpošana ir iespējama?
Nepieciešams pareizais pamudinājums
Kalpošana svešā zemē nevar būt sekmīga, ja cilvēks to uzņemas tikai tāpēc, ka viņam patīk piedzīvojumi. Tie, kam ir izdevusies šī kalpošana, ir uzņēmušies to ar pareiziem motīviem. Viņi, līdzīgi Pāvilam, uzskata, ka ir parādnieki kā Dievam, tā arī cilvēkiem. (Romiešiem 1:14.) Viņi būtu varējuši pildīt Dieva pavēli sludināt arī savā dzimtajā zemē. (Mateja 24:14.) Tomēr viņi ir jutušies kā parādnieki un nolēmuši palīdzēt tiem cilvēkiem, kam ir maz iespēju dzirdēt labo vēsti.
Daudzus uzņemties šādu kalpošanu ir mudinājusi vēlēšanās sludināt teritorijā, kur darbs ir auglīgāks nekā viņu pašu zemē, un arī šāds pamudinājums ir saprotams. Ja mēs redzētu, ka citam makšķerniekam nāk labs loms, mēs, pats par sevi saprotams, pārceltos tuvāk tai vietai, kur viņš makšķerē. Ziņojumi par mācekļu skaita straujo palielināšanos citās zemēs daudzus ir pamudinājuši doties tur, kur ir ’liels pulks zivju’. (Lūkas 5:4—10.)
Viss labi jāpārdomā
Daudzās zemēs ārzemniekiem, kas veic reliģisku darbību, nav atļauts strādāt, lai pelnītu iztiku. Tāpēc tiem, kas vēlas kalpot svešā zemē, parasti jābūt materiāli nodrošinātiem. Lai iegūtu nepieciešamos līdzekļus, daudzi ir pārdevuši vai izīrējuši savas mājas. Citi ir pārdevuši savus uzņēmumus vai sakrājuši naudu, lai varētu kalpot svešā zemē. Vēl viena iespēja ir pāris gadus sludināt ārzemēs, tad atgriezties mājās, lai nopelnītu naudu, un pēc tam atkal doties sludināt uz ārzemēm.
Viena no priekšrocībām neapšaubāmi ir tā, ka attīstības valstīs dzīves dārdzība nav tāda kā valstīs, kur dzīves līmenis ir daudz augstāks. Šī iemesla dēļ daudzi spēj iztikt pat ar nelielu pensiju. Protams, izdevumi galvenokārt ir atkarīgi no tā, kādu dzīves līmeni cilvēks izvēlas. Arī attīstības valstīs var atrast ļoti komfortablu dzīves vietu, taču tā attiecīgi maksā daudz vairāk.
Par līdzekļiem noteikti jādomā pirms pārcelšanās uz citu valsti. Bet jautājumi, kas saistīti ar naudu, nav vienīgie. Pārdomām var noderēt tas, ko stāsta kristieši, kuri ir sludinājuši Dienvidamerikā.
Visgrūtākais uzdevums
”Mācīties spāņu valodu bija ļoti grūti,” atceras soms Marku. ”Es biju iedomājies, ka paies kāds laiks, pirms es spēšu pildīt kalpošanas palīga pienākumus, jo es vēl nepratu valodu. Man par lielu pārsteigumu, mani palūdza vadīt grāmatstudiju, kad bija pagājuši tikai divi mēneši. Protams, man bija jāpiedzīvo daudz nepatīkamu brīžu. Sevišķi grūti man gāja ar cilvēku vārdiem. Reiz, uzrunādams brāli Sančo, es pateicu: ”Brāli Čančo (’cūka’).” Un es nekad neaizmirsīšu, kā māsu Salameju es nosaucu par Malaseju (’ļaunā’). Par laimi, brāļi un māsas bija ļoti pacietīgi.” Vēlāk Marku pildīja rajona pārrauga pienākumus, un viņš kopā ar sievu Selīnu kalpoja svešajā zemē astoņus gadus.
Krisa, iepriekš minētā Džesija sieva, stāsta: ”Es atceros pirmo rajona pārrauga apciemojumu — tas bija trīs mēnešus pēc mūsu ierašanās. Es nopratu, ka brālis stāsta dažādus salīdzinājumus un runā ļoti sirsnīgi, lai viņa vārdi ietekmētu mūsu sirdi, bet es nevarēju saprast, ko viņš runā. Turpat zālē es sāku raudāt. Tās bija rūgtas asaras. Pēc sapulces es mēģināju paskaidrot rajona pārraugam, kāpēc tā bija noticis. Viņš bija ļoti laipns pret mani un teica to pašu, ko teica pārējie: ”Ten paciencia, hermana,” — kas nozīmē: ”Pacieties, māsiņ.” Pēc diviem vai trīs gadiem mēs tikāmies atkal un norunājām 45 minūtes, tik priecīgi mēs bijām par to, ka varam sarunāties.”
”Ārkārtīgi svarīgi ir daudz mācīties,” atzīmē kāds brālis. ”Jo cītīgāk mēs mācāmies valodu, jo vieglāk mums ir saprasties ar cilvēkiem.”
Visi, kas ir kalpojuši svešās zemēs, atzīst, ka pūliņi tiek bagātīgi svētīti. Cītīgi mācoties jaunu valodu, cilvēks attīsta pazemību, pacietību un neatlaidību. Viņam rodas daudz jaunu iespēju sludināt labo vēsti. Piemēram, mācīdamies runāt spāniski, cilvēks apgūst valodu, kurā runā vairāk nekā 400 miljoni cilvēku pasaulē. Daudzi Jehovas liecinieki, kam pēc kāda laika ir bijis jāatgriežas dzimtajā zemē, ir izmantojuši savas svešvalodas zināšanas, palīdzot cilvēkiem, kuru dzimtā valoda ir spāņu valoda.
Ilgas pēc mājām
”Pirmo reizi mēs ieradāmies Ekvadorā 1989. gadā. Toreiz mani bieži pārņēma spēcīgas ilgas pēc mājām,” atceras Debora, kas kopā ar vīru Geriju sludināja Amazones apgabalā. ”Es iemācījos stipri paļauties uz brāļiem un māsām draudzē. Viņi man bija kā ģimenes locekļi.”
Karena, kas bija minēta raksta sākumā, atzīmē: ”Es centos pārvarēt nostalģiskās jūtas, katru dienu ejot sludināt. Tad es tik daudz nesapņoju par mājām. Tāpat es paturēju prātā, ka mani vecāki ir lepni par savu meitu, kas kalpo svešā zemē. Mamma vienmēr uzmundrināja mani, sacīdama: ”Jehova par tevi parūpēsies labāk nekā es.””
Makiko, Jehovas lieciniece no Japānas, saka ar humoru: ”Visu dienu pavadījusi kalpošanā, es esmu diezgan nogurusi. Kad pārnāku mājās un mani sāk mākt nostalģiskas jūtas, es parasti aizmiegu. Tāpēc tās mani pārāk ilgi nemoka.”
Jāpadomā arī par bērniem
Ja ģimenē ir bērni, tad jāpievērš uzmanība viņu vajadzībām, piemēram, izglītībai. Ir dzīvesbiedri, kas vēlas mācīt bērnus mājās, savukārt citi nolemj sūtīt bērnus skolā tajā zemē, uz kuru viņi ir pārcēlušies.
Els pārcēlās uz Dienvidameriku kopā ar sievu, diviem bērniem un savu māti. Viņš saka: ”Mēs pārliecinājāmies, ka, mācoties vietējā skolā, bērni ļoti ātri apgūst valodu. Jau pēc trīs mēnešiem viņi diezgan labi prata runāt.” Savukārt abi Maika un Kerijas pusauga dēli izmanto tālmācības programmu. Lūk, ko saka vecāki: ”Mēs sapratām, ka šādas mācības nevar atstāt tikai bērnu ziņā. Mums bija jāpiedalās mācību procesā un jāseko tam, lai zēni neatpaliktu no programmas.”
Austrālieši Deivids un Dženita stāsta, kā viņi audzināja savus dēlus. ”Mēs gribējām, lai zēni redz, kā dzīvo citi cilvēki. Ir viegli uzskatīt, ka dzīves apstākļi, kādos mēs esam izauguši, ir norma, taču patiesībā tādi dzīves apstākļi ir iespējami tikai nelielai daļai cilvēku. Tāpat zēni varēja redzēt, kā teokrātiskie principi darbojas visā pasaulē — jebkurā valstī un jebkurā kultūrā.”
”1969. gadā, kad mūsu ģimene aizbrauca no Anglijas, man bija tikai četri gadi,” atceras Kens. ”Lai gan es biju vīlies, ka mēs nedzīvojam kleķa būdā ar salmu jumtu, kā es biju iedomājies, es tomēr zināju, ka man ir visaizraujošākā bērnība, kāda vien var būt. Man bija žēl to bērnu, kuriem nebija tādu iespēju, kādas bija man. Tā kā es daudz laika pavadīju misionāru un speciālo pionieru sabiedrībā, es sāku palīgpioniera kalpošanu, kad man bija deviņi gadi.” Tagad Kens veic ceļojošā pārrauga pienākumus.
”Ekvadora ir kļuvusi par mūsu īstajām mājām,” atzīst Džesija meita Gabriela. ”Es esmu ļoti priecīga, ka vecāki nolēma pārcelties uz šejieni.”
Tomēr dažām ģimenēm ir bijis jāatgriežas savā dzimtajā zemē, jo bērni dažādu iemeslu dēļ nav varējuši pierast pie dzīves ārzemēs. Tāpēc ir ieteicams pirms pārcelšanās uz citu valsti vispirms neilgu laiku pabūt tajā, lai iepazītos ar dzīves apstākļiem un pieņemtu pārdomātus lēmumus.
Svētības, ko dod kalpošana citā zemē
Pārcelšanās uz svešu zemi ir saistīta ar daudziem upuriem un grūtībām. Vai tie, kas ir pārcēlušies uz svešu zemi, uzskata, ka ir bijis vērts to darīt? Lai viņi paši to pastāsta.
Džesijs: ”Jau desmit gadus mēs dzīvojam Ambato pilsētā. Sākumā šeit bija divas draudzes, bet tagad — vienpadsmit. Mēs palīdzējām izveidot piecas no šīm draudzēm, un mēs esam piedalījušies divu Valstības zāļu celtniecībā. Daudz prieka mums sagādāja tas, ka mēs katru gadu vidēji diviem Bībeles skolniekiem palīdzējām sagatavoties kristīšanai. Es nožēloju tikai to, ka neierados šeit desmit gadus agrāk.”
Linda: ”Mūs ļoti uzmundrina tas, kā cilvēki novērtē labo vēsti un mūsu darbu. Piemēram, Alfonso — kāds Bībeles skolnieks, kas dzīvo nelielā ciematā džungļos, — bija sapratis, ka būtu labi, ja cilvēki, kas dzīvo tuvākā apkaimē, varētu klausīties publiskās runas. Viņš tikko bija pārcēlies uz savu jauno koka māju, kādu ciemā bija ļoti maz. Tā kā Alfonso uzskatīja, ka viņa māja ir vienīgā, kas šajā ciemā ir Jehovas cienīga, viņš pārcēlās atpakaļ uz savu niedru būdu un nodeva māju brāļu rīcībā, lai tajā tiktu iekārtota Valstības zāle.”
Džims: ”Sludinot mēs sarunājamies ar cilvēkiem desmit reizes ilgāk, nekā tas ir iespējams Amerikas Savienotajās Valstīs. Turklāt dzīves ritms šeit nav tik saspringts. Studēšanai un tīruma kalpošanai var veltīt daudz vairāk laika.”
Sandra: ”Iespēja vērot, kā Bībeles vēsts maina cilvēkus uz labo pusi, man sagādā lielu gandarījumu. Pirms kāda laika es studēju Bībeli ar Amadu, 69 gadus vecu sievieti, kurai piederēja neliels pārtikas veikals. Viņa vienmēr atšķaidīja pienu: 10 litriem piena viņa lēja klāt 2 litrus ūdens. Turklāt viņa pārdeva atšķaidīto pienu, nelejot pilnu tilpumu. Kad mēs bijām izstudējušas apakšnodaļu ”Godīgums un laime” no 13. nodaļas grāmatā Zināšanas, kas var dot mūžīgu dzīvi, Amada pārtrauca krāpt pircējus. Cik gan priecīga es biju, kad pēc kāda laika viņa kristījās!”
Karena: ”Nekad iepriekš man nav bijis jāpaļaujas uz Jehovu tik daudz kā tur, un nekad iepriekš viņš mani nebija izmantojis tik lielā mērā. Mana draudzība ar Jehovu ir kļuvusi tuvāka un stiprāka.”
Vai tu to vari?
Tūkstošiem Jehovas liecinieku ir kalpojuši ārzemēs. Daži no viņiem paliek svešā zemē pāris gadus, citi paliek uz nenoteiktu laiku. Viņi ierodas svešā zemē, līdzi ņemot pieredzi, garīgu briedumu un līdzekļus, kas ļoti noder, lai veicinātu Valstības intereses šajā zemē. Daudzi no viņiem var kalpot rajonos, kur vietējie Valstības sludinātāji nevar dzīvot, jo nevar tur atrast darbu. Daudzi ir iegādājušies automašīnas ar četru riteņu piedziņu, lai sludinātu teritorijās, kur citādi nav iespējams nokļūt. Tie, kam labāk patīk dzīve pilsētā, ir daudz palīdzējuši lielām draudzēm, kurās ir maz vecāko. Šie sludinātāji visi kā viens atzīst, ka garīgu svētību ziņā viņi ir saņēmuši daudz vairāk par to, no kā atteikušies.
Vai arī tu vari kalpot svešā zemē? Ja tavi apstākļi to ļauj, padomā, vai tu nevarētu pārcelties uz kādu citu valsti. Pirmais svarīgais darbs, kas tev būtu jāizdara, ir uzrakstīt vēstuli biedrības birojam tajā valstī, kurā tu vēlies kalpot. Precīza informācija, ko tu saņemsi no biroja, tev palīdzēs noskaidrot, cik reāli ir tavi plāni. Daudz labu ieteikumu ir dots 1988. gada 15. augusta Sargtornī, rakstā ”Aizej no savas zemes un saviem radiem”. Pienācīga plānošana un Jehovas svētības arī tev var palīdzēt izjust prieku, ko sagādā kalpošana svešā zemē.
[Attēls 24. lpp.]
TOMS UN LINDA UZ KĀDAS NOMAĻAS TAKAS CEĻĀ PIE HIVARU INDIĀŅIEM
[Attēls 25. lpp.]
DAUDZI SLUDINA EKVADORAS GALVASPILSĒTĀ KITO
[Attēls 25. lpp.]
MAKIKO SLUDINA ANDU KALNOS
[Attēls 26. lpp.]
HILBIGU ĢIMENE PIECUS GADUS KALPO EKVADORĀ