Drosme pateikt ”nē”
”KAD es biju pusaudzis un strādāju pārtikas preču veikalā,” stāsta Timotijs, ”darbabiedrs mani uzaicināja pie sevis ciemos. Viņš teica, ka vecāku nebūšot mājās, atbraukšot meitenes un būšot iespēja ar kādu pārgulēt.” Daudzi mūsdienu jaunieši nekavējoties piekristu. Bet ko atbildēja Timotijs? ”Es tūlīt pat pateicu, ka nebraukšu pie viņa un ka savas kristieša sirdsapziņas dēļ es nevēlos stāties dzimumattiecībās ne ar vienu, ar ko neesmu precējies.”
Timotijs nezināja, ka šo sarunu noklausījās arī kāda gados jauna darbabiedre. Viņai likās aizraujoši, ka Timotijs ir nevainīgs, un drīz viņam nācās sacīt ”nē” arī darbabiedrei, turklāt daudzas reizes, kā redzēsim tālāk.
Protams, mūsu laikos nav nekas neparasts sastapties ar kārdinājumiem. Aptuveni pirms 3000 gadiem ķēniņš Salamans rakstīja: ”Mans bērns, ja tevi ļauni grēcinieki vilina, tad neseko viņiem. ..virzi savus soļus projām no viņu tekas!” (Salamana Pamācības 1:10, 15.) Jehova bija pavēlējis Izraēla tautai: ”Nebiedrojies ar lielo pūli tā ļaunajos darbos.” (2. Mozus 23:2.) Reizēm mums ir jāsaka ”nē”, pretojoties kārdinājumam darīt kaut ko nepareizu, lai gan mūsu rīcība, iespējams, negūst apkārtējo atbalstu.
Mūsdienās ir īpaši svarīgi mācēt pateikt ”nē”
Nekad nav bijis viegli sacīt ”nē”, bet tagad tas varbūt ir sevišķi grūti, jo mēs dzīvojam laikā, kas Bībelē saukts par šīs sistēmas ”pēdējām dienām”. Atbilstoši Bībeles pravietojumam cilvēkiem kopumā patīk baudas un vardarbība, un viņiem trūkst gan garīguma, gan morāles. (2. Timotejam 3:1—5, LB-65r.) Kādas jezuītu universitātes prezidents sacīja: ”Tradicionālās vērtības ir apšaubītas, un ir atzīts, ka tām esot trūkumi un tās esot vecmodīgas. Tagad, kā šķiet, vispār vairs nav nekādu morālu ierobežojumu.” Līdzīgas domas izteica kāds augstākās tiesas tiesnesis: ”Nav vairs nekā melna vai balta. Viss ir kļuvis pelēks. [..] Aizvien mazāk cilvēku saskata atšķirību starp labu un ļaunu. Tagad grēks ir tikt pieķertam, nevis pārkāpt likumus.”
Apustulis Pāvils rakstīja par cilvēkiem, kam piemita tāda attieksme: ”Savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinātības dēļ, aptumšojušies savā sapratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva, zaudējuši kauna jūtas un sākuši nodoties izvirtībai, sagandēdami savu dzīvi ar visādiem netiklības darbiem un mantkārību.” (Efeziešiem 4:18, 19, LB-65r.) Bet šādus cilvēkus gaida nelaime. Jesaja sacīja: ”Bēdas tiem, kas ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu, kas tumsību tur par gaismu un gaismu par tumsību!” (Jesajas 5:20.) Viņi jau tagad pļauj, ko paši sējuši, bet nākotnē pieredzēs vēl lielākas bēdas, kad Jehova viņiem izteiks nelabvēlīgu spriedumu. (Galatiešiem 6:7.)
”Ja bezdievji zaļo kā zāle un visi ļaundaŗi zied, tad tomēr viņi tiks izdeldēti uz mūžu mūžiem,” rakstīts Psalmā 92:8. Citiem vārdiem sakot, milzīgais ļaunums, kura dēļ dzīve visiem kļūst nepanesama, nepastāvēs mūžīgi. Jēzus sacīja, ka ”cilti”, kas izraisa visu ļaunumu, Dievs iznīcinās ”lielās bēdās”. (Mateja 24:3, 21, 34.) Tātad, ja mēs gribam tajās tikt pasargāti, mums jāzina, kas ir labs un ļauns pēc Dieva normām, un, protams, mums ir vajadzīgs iekšējs spēks, lai teiktu ”nē” jebkādam aicinājumam uz nepareizu rīcību. Tas nav viegli, taču Jehova mūs var uzmundrināt, ja mēs pievēršam uzmanību piemēriem kā no Bībeles laikiem, tā mūsdienām.
Ko varam iemācīties no kāda jaunekļa, kas sacīja ”nē”
Kā liekas, cilvēkiem īpaši grūti ir pateikt ”nē”, ja viņus mudina stāties pirmslaulības dzimumattiecībās vai pārkāpt laulību, un tas ir grūti pat dažiem kristiešu draudzes locekļiem. Raksta sākumā minētais Timotijs ņēma vērā, kā bija rīkojies kāds jauneklis, vārdā Jāzeps, — par to stāstīts 1. Mozus 39:1—12. Jāzeps bija apliecinājis morālu spēku, kad ēģiptiešu augstmaņa Potifara sieva daudzas reizes bija aicinājusi jaunekli stāties ar viņu dzimumattiecībās. Kā rakstīts Bībelē, Jāzeps ”to noraidīja un sacīja..: ”Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?””
Kā Jāzeps bija ieguvis morālu spēku, lai diendienā sacītu ”nē” Potifara sievai? Pirmām kārtām viņš attiecības ar Jehovu vērtēja daudz augstāk par īslaicīgām baudām. Turklāt, lai gan Jāzeps nebija pakļauts Dieva likumu kodeksam (Mozus bauslība vēl nebija iedibināta), viņš skaidri izprata morāles principus — viņš zināja, ka dzimumattiecības ar Potifara sievu, ko bija pārņēmusi kaislība, būtu grēks ne tikai pret tās vīru, bet arī pret Dievu. (1. Mozus 39:8, 9.)
Jāzeps acīmredzot saprata, cik svarīgi ir nepieļaut, ka viņā rodas kaut vismazākā iekāre, jo tā var iedegt nepārvaramu kaislību. Ja kristietis seko Jāzepa priekšzīmei, viņš rīkojas gudri. 1957. gada 1. jūlija Sargtornī bija rakstīts: ”Kristietim ir jāapzinās savas miesas vājības, un viņš nedrīkst domāt, ka var sekot jutekliskajai iekārei līdz Bībelē noteiktajai robežai un tad apstāties. Pat ja tas kādu laiku izdosies, beigu beigās viņš pārkāps šo robežu, aiz kuras sākas grēks. Tas notiks neizbēgami, jo iekāre, kuru neapslāpē, kļūst aizvien spēcīgāka un pārņem cilvēku savā varā. Tad ir ārkārtīgi grūti no tās atbrīvoties. Vislabākā aizsardzība pret iekāri ir tās apspiešana jau iedīglī.”
Pretoties iekārei jau pašā sākumā nav tik grūti, ja mēs attīstām mīlestību pret to, kas labs, un naidu pret to, kas ir ļauns. (Psalms 37:27.) Bet mums tas ir jādara visu laiku, jābūt neatlaidīgiem. Tādā gadījumā ar Jehovas palīdzību mūsu mīlestība pret labo un naids pret ļauno kļūs aizvien spēcīgāki. Protams, mums jāpaliek modriem, kā norādīja Jēzus, un nemitīgi jālūdz, lai Dievs mūs pasargātu no padošanās kārdinājumam un atbrīvotu no ļaunā. (Mateja 6:13; 1. Tesaloniķiešiem 5:17.)
Pateikt ”nē”, kad apkārtējie spiež rīkoties nepareizi
Uz sliktu rīcību var mudināt arī apkārtējie. Kāda jauniete atzinās: ”Man ir divas dzīves: viena skolā, otra mājās. Skolā es uzturos tādā kompānijā, kurā visi gandrīz vienmēr, kad atver muti, lamājas. Esmu jau sākusi viņiem līdzināties. Ko lai es daru?” Galvenais, ir vajadzīga drosme būt citādam, un drosmi var iegūt, piemēram, lasot un pārdomājot Bībeles vēstījumus par tādiem Dievam uzticīgiem kalpotājiem kā Jāzeps. Lielisks paraugs bija arī Daniēls, Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego — četri jaunieši, kuriem bija drosme atšķirties no apkārtējiem.
Kad četri jaunie izraēlieši kopā ar citiem jauniešiem tika izglītoti Babilonas ķēniņa galmā, viņiem lika ēst ”ikdienas ēdienus no ķēniņa galda”. Tā kā šie izraēlieši nevēlējās pārkāpt Mozus bauslībā noteiktos ēdienu ierobežojumus, viņi atteicās no ķēniņa ēdiena. Tam bija vajadzīgs iekšējs spēks, jo vairāk tāpēc, ka ēdieni ”no ķēniņa galda” droši vien izskatījās kārdinoši. Četru jauno izraēliešu rīcība ir lieliska priekšzīme mūsdienu kristiešiem, kas sastopas ar kārdinājumu vai pat apkārtējo spiedienu piedzerties, lietot narkotikas vai tabaku. (Daniēla 1:3—17.)
Tāpat Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego apliecināja, ka ir patiesi vārdi, ko vēlākos laikos teica Jēzus Kristus: ”Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams.” (Lūkas 16:10.) Viņu drosmīgā nostāja salīdzinoši sīkā jautājumā par ēdiena izvēli un viņiem labvēlīgais tālāko notikumu pavērsiens, par ko gādāja Jehova, bez šaubām, sagatavoja viņus nākamajam, daudz nopietnākam pārbaudījumam. (Daniēla 1:18—20.) Tas pienāca, kad viņiem, piedraudot ar iemešanu ugunī, lika pielūgt elku. Trīs jaunekļi, pierādīdami savu drosmi, saglabāja apņēmību pielūgt vienīgi Jehovu un pilnīgi paļāvās uz Jehovu, lai kas ar viņiem pašiem notiktu. Jehova atkal viņus svētīja parādītās ticības un drosmes dēļ — šoreiz Jehova viņus brīnumainā veidā pasargāja no liesmām, kad viņi tika iemesti ārkārtīgi sakurinātā ceplī. (Daniēla 3:1—30.)
Dieva Rakstos ir lasāmi vēl daudzi citi piemēri par cilvēkiem, kuri sacīja ”nē”, kad viņus mudināja rīkoties slikti. Mozus atteicās ”saukties par faraōna meitas dēlu”, lai gan tad viņam būtu bijušas plašas iespējas Ēģiptē ”īsu laiku baudīt grēcīgu laimi”. (Ebrejiem 11:24—26.) Pravietis Samuēls neizmantoja savu augsto stāvokli ļaunprātīgi un neņēma kukuļus. (1. Samuēla 12:3, 4.) Jēzus Kristus apustuļi drosmīgi teica ”nē”, kad viņiem pavēlēja pārtraukt sludināšanu. (Apustuļu darbi 5:27—29.) Jēzus nelokāmi sacīja ”nē”, atteikdamies darīt kaut ko nepareizu pat savas dzīves pēdējos brīžos, kad kareivji viņam piedāvāja dzert ”vīnu, sajauktu ar mirrēm”. Ja viņš to būtu dzēris, tad tik kritiskā mirklī būtu varējusi vājināties viņa apņēmība. (Marka 15:23; Mateja 4:1—10.)
Sacīt ”nē” ir dzīvības un nāves jautājums
Jēzus sacīja: ”Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati, un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Mateja 7:13, 14.)
Uz platā ceļa ir daudz ļaužu, jo pa to iet ir viegli. Cilvēki, kas iet pa plato ceļu, izdabā savām iegribām, viņu domāšana un rīcība ir miesīga, un viņi vēlas nevis atšķirties no Sātana pasaules, bet tai pielāgoties. Viņiem šķiet, ka Dieva likumi un principi viņus morāli ierobežo. (Efeziešiem 4:17—19.) Taču Jēzus skaidri pateica, ka platais ceļš ”aizved uz pazušanu”.
Bet kāpēc Jēzus sacīja, ka tikai daži izvēlas šauro ceļu? Pirmkārt, tāpēc, ka tikai nedaudzi grib, lai viņu dzīvi noteiktu Dieva likumi un principi un lai tie viņiem palīdzētu pretoties daudzajiem vilinājumiem un iespējām darīt to, kas ir nepareizs. Otrkārt, salīdzinoši tikai nedaudzi ir gatavi cīnīties ar iekārēm, apkārtējo nelabvēlīgo ietekmi un bailēm no izsmiekla, kas viņiem droši vien būs jāizjūt izvēlētā ceļa dēļ. (1. Pētera 3:16; 4:4.)
Šie cilvēki skaidri saprot, kā jutās apustulis Pāvils, kad viņš aprakstīja savu cīņu ar grēku. Tāpat kā mūsdienu pasaulē, arī Pāvila laika grieķu un romiešu pasaulē bija iespējams iet pa plato ceļu un darīt to, kas ir nepareizs. Pāvils paskaidroja, ka viņa prāts, kas saprata, kā rīkoties ir pareizi, nemitīgi ”karoja” ar viņa miesu, kas tiecās uz nepareizu rīcību. (Romiešiem 7:21—24.) Pāvils zināja, ka viņa ķermenis ir labs kalps, bet slikts kungs, tāpēc viņš mācījās tam sacīt ”nē”. ”Es norūdu un kalpinu savu miesu,” Pāvils rakstīja. (1. Korintiešiem 9:27.) Kā tad viņam izdevās pakļaut savu miesu? Viņš to nebūtu spējis tikai pats ar savu iekšējo spēku, jo ar to nepietika, taču ar Dieva gara palīdzību viņam tas izdevās. (Romiešiem 8:9—11.)
Tā Pāvils, kas nebija cilvēks bez trūkumiem, saglabāja uzticību Jehovam līdz pašam galam. Neilgi pirms nāves viņš varēja rakstīt šādus vārdus: ”Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu.” (2. Timotejam 4:7, 8.)
Mums arī ir jācīnās ar saviem trūkumiem, bet mums ir izcili piemēri — ne tikai Pāvils, bet arī tie, kuru priekšzīmei viņš sekoja: Jāzeps, Mozus, Daniēls, Sadrahs, Mesahs, Abed-Nego un daudzi citi. Lai gan viņi nebija nevainojami, ikviens no šiem vīriem, kam bija stipra ticība, sacīja ”nē”, turklāt ne jau ietiepības vai stūrgalvības dēļ, bet gan tāpēc, ka viņiem bija Jehovas gara dots morāls spēks. (Galatiešiem 5:22.) Viņi bija garīgi noskaņoti vīrieši. Viņi kāroja pēc Jehovas vārdiem. (5. Mozus 8:3.) Jehovas vārdi viņiem nozīmēja dzīvību. (5. Mozus 32:47.) Bet, pats galvenais, viņi mīlēja un bijās Jehovu, un ar Jehovas palīdzību viņi pacietīgi attīstīja naidu pret ļaunumu. (Psalms 97:10; Salamana Pamācības 1:7.)
Centīsimies viņiem līdzināties. Lai vienmēr sacītu ”nē” jebkādiem aicinājumiem uz nepareizu rīcību, mums ir vajadzīgs Jehovas gars, tāpat kā tas bija vajadzīgs šiem vīriem senatnē. Jehova mums dāsni dod savu garu, ja mēs no visas sirds pēc tā lūdzam, studējam viņa Rakstus un pastāvīgi apmeklējam kristiešu sapulces. (Psalms 119:105; Lūkas 11:13; Ebrejiem 10:24, 25.)
Timotijs, par ko bija runa raksta sākumā, bija priecīgs, ka viņš nebija izturējies pavirši pret savām garīgajām vajadzībām. Kolēģe, kura bija noklausījusies Timotija sarunu ar darbabiedru un kurai šķita aizraujoši, ka Timotijs ir nevainīgs, vēlāk neuzkrītoši uzaicināja Timotiju, lai atnāk pie viņas ciemos, kad vīra nebūs mājās. Timotijs atteicās. Kolēģe tik viegli nepadevās un atkārtoja savu uzaicinājumu daudzas reizes, gluži tāpat kā Potifara sieva. Timotijs ik reizi laipni, bet stingri sacīja ”nē”. Viņš pat pamatoja savu nostāju ar Dieva Rakstiem. Timotijs ir dziļi pateicīgs Jehovam par saņemto gara spēku, kas viņam palīdzēja sacīt ”nē”, un tagad viņš ir precējies ar jauku kristieti. Jehova patiešām svētīs un stiprinās ikvienu, kas vēlas palikt viņam uzticīgs kristietis, sakot ”nē”, kad tam piedāvā rīkoties nepareizi. (Psalms 1:1—3.)