Grieķu filozofija. Vai tā bagātināja kristietību?

”Kristietība, kas bija pagāniskās grieķu un romiešu kultūras pretiniece, ļoti daudz aizguva no antīkās filozofijas.” (The Encyclopedia Americana)

STARP cilvēkiem, kas ir būtiski ietekmējuši ”kristīgās” domas attīstību, viens no ievērojamākajiem neapšaubāmi ir ”svētais” Augustīns. The New Encyclopædia Britannica ir teikts, ka Augustīna ”prāts bija tā kausējamā krāsns, kurā Jaunās Derības reliģija tika cieši sakausēta ar grieķu filozofijas platonisko tradīciju, un ar viņa starpniecību šis sakausējums nonāca līdz viduslaiku kristietībai — Romas katolicismam un renesanses protestantismam”.

Augustīna atstātajam mantojumam patiesi ir ilgs mūžs. Duglass Holdens, rakstot par to, cik lielā mērā grieķu filozofija ir ietekmējusi kristietību, atzīmēja: ”Kristīgā teoloģija tik ļoti ir sajaukusies ar grieķu filozofiju, ka tā ir izaudzinājusi cilvēkus, kuru uzskatos ir deviņas desmitdaļas grieķu filozofijas un viena desmitdaļa kristīgās domāšanas.”

Daži zinātnieki ir pārliecināti, ka filozofijas ietekme veicināja agrīnās kristietības attīstību, bagātināja kristīgo mācību un padarīja to pārliecinošāku. Vai tā tiešām bija? Kā un kad sākās grieķu filozofijas ietekme? Varbūt tā piesārņoja, nevis bagātināja kristietību?

Ir ļoti interesanti izsekot notikumu attīstībai laikā starp trešo gadsimtu pirms mūsu ēras un piekto gadsimtu mūsu ērā, pievēršot uzmanību četriem neparastiem jēdzieniem: 1) ”hellenizētais jūdaisms”, 2) ”kristianizētais hellēnisms”, 3) ”hellenizētā kristietība” un 4) ”kristīgā filozofija”.

”Hellenizētais jūdaisms”

Pirmais no minētajiem, ”hellenizētais jūdaisms”, ir neapšaubāmi pretrunīgs jēdziens. Jūdu reliģijā, ko iedibināja patiesais Dievs, Jehova, nedrīkstēja ieviest nekādus nepatiesus reliģiskus uzskatus. (5. Mozus 13:1; Salamana Pamācības 30:5, 6.) Taču jau no paša sākuma pielūgsmes tīrību apdraudēja apkārtējo tautu — kā ēģiptiešu, kanaāniešu un babiloniešu — reliģiskās paražas un domāšanas veids. Diemžēl izraēlieši pieļāva, ka tīrā pielūgsme ar laiku tiek piesārņota. (Soģu 2:11—13.)

Daudzus gadsimtus vēlāk, ceturtajā gadsimtā pirms mūsu ēras, kad Palestīna tika iekļauta Maķedonijas Aleksandra izveidotajā Grieķijas lielvalstī, atkāpšanās no tīrās pielūgsmes kļuva vēl izteiktāka. To laiku notikumi izraisīja ļoti ilgstošas un nelabvēlīgas sekas. Aleksandrs iesauca jūdus savā armijā. Jūdu ciešā saskarsme ar jaunajiem iekarotājiem spēcīgi ietekmēja viņu reliģiskos uzskatus. Hellēniskā doma dziļi iespiedās jūdaisma izglītības sistēmā. Augstais priesteris Jāsons, kā tiek uzskatīts, 175. gadā pirms mūsu ēras nodibināja Jeruzalemē grieķu akadēmiju, kurā tika studēti Homēra darbi.

Kāds samarietis, kas dzīvoja otrā gadsimta pirms mūsu ēras otrajā pusē, Bībeles vēsturi pasniedza kā hellenizētu historiogrāfiju. Tādi jūdu apokrifi kā Judītes un Tobita grāmata sasaucas ar grieķu erotiskajām leģendām. Parādījās vairāki jūdu filozofi, kas grieķu domu centās saskaņot ar jūdu reliģiju un Bībeli.

Visvairāk ar to nodarbojās Filons, jūds, kas dzīvoja mūsu ēras pirmajā gadsimtā. Viņš daudz aizguva no Platona (4. gs. p.m.ē.), pitagoriešiem un stoiķiem. Filona uzskati ievērojami ietekmēja jūdu sabiedrību. Runājot par grieķu domas ietekmi uz ebreju kultūru, ebreju tautības autors Makss Dimonts secina: ”Izglītotie ebreji, iepazinušies ar Platona idejām, Aristoteļa loģiku un Eiklīda zinātniskajiem uzskatiem, pievērsās Torai ar jauniem paņēmieniem. [..] Jūdaisma atklāsmi viņi papildināja ar grieķu filozofisko domāšanu.”

Pagāja vēl daži gadsimti, un romieši pārņēma savā varā grieķu lielvalsti, tātad arī Jeruzalemi. Tas pavēra ceļu vēl lielākām izmaiņām. Līdz mūsu ēras trešajam gadsimtam domātāji, kas centās attīstīt un sintezēt Platona idejas, bija skaidri formulējuši filozofiskās un reliģiskās mācības, kuras mūsdienās tiek apzīmētas ar vārdu ”neoplatonisms”. Šis filozofijas virziens ļoti būtiski ietekmēja atkritušās kristietības mācības.

”Kristianizētais hellēnisms”

Mūsu ēras pirmo piecu gadsimtu laikā bija domātāji, kas centās pierādīt saistību starp grieķu filozofiju un Bībelē atklāto patiesību. Grāmatā A History of Christianity (Kristietības vēsture) ir atzīmēts: ”Grieķus, kuri dzīvoja laikā pirms Kristus, kristīgie metafiziķi attēloja kā cilvēkus, kas ļoti neatlaidīgi un uz labu laimi centās iegūt zināšanas par Dievu — mēģināja it kā izdomāt Jēzu no tukša Atēnu gaisa, izgudrot kristietību paši savās pagāniskajās galvās.”

Viens no šo domātāju priekšgājējiem, Plotīns (205—270), izveidoja uzskatu sistēmu, kuras pamatā bija Platona ideju teorija. Plotīns ieviesa priekšstatu par dvēseli kā atsevišķu cilvēka sastāvdaļu. Profesors E. Hopkinss atzīst, ka Plotīna teoloģija ”ļoti lielā mērā ietekmēja kristīgās domas vadošos prātus”.

”Hellenizētā kristietība” un ”kristīgā filozofija”

Sākot ar otro gadsimtu, ”kristīgie” domātāji visiem spēkiem centās piesaistīt sev pagānu domātājus. Pretēji apustuļa Pāvila brīdinājumam novērsties ”no nesvētām izrunām un pretrunām, kas ceļas no nepareizi tā dēvētās atziņas”, šie domātāji iekļāva savās mācībās grieķu filozofijas elementus. (1. Timotejam 6:20.) Filona piemērs vedināja uz domām, ka Bībeles mācību ir iespējams saskaņot ar platoniskajām idejām. (Salīdzināt 2. Pētera 1:16.)

Visvairāk, protams, cieta Bībeles patiesība. ”Kristīgie” skolotāji centās pierādīt, ka kristietība saskan ar grieķu-romiešu humānistiskajām idejām. Aleksandrijas Klements un Origens (2. un 3. gs.) uz neoplatonisma pamata izveidoja uzskatu sistēmu, kas vēlāk tika nosaukta par kristīgo filozofiju. Milānas bīskaps Ambrozijs (339—397) bija ”iedziļinājies visjaunākajās grieķu filozofiskajās atziņās — gan kristīgajās, gan pagāniskajās, it sevišķi.. pagānu neoplatonista Plotīna darbos”. Viņš piedāvāja izglītotajiem romiešiem kristietību grieķu-romiešu variantā. To pašu darīja Augustīns.

Vēl gadsimtu vēlāk Dionīsijs Areopagīts (saukts arī par Pseidodionīsiju), kas laikam bija kāds sīriešu mūks, centās savienot neoplatonisma filozofiju ar ”kristīgo” teoloģiju. Kā teikts kādā enciklopēdijā, viņa sarakstītie darbi ”bija sākums spēcīgai neoplatonisma ietekmei uz viduslaiku kristīgo mācību un garīgo dzīvi, ..un šī ietekme ir saglabājusies [kristīgās mācības] reliģiskajā būtībā līdz pat mūsu dienām”. Tas ir pilnīgā pretrunā ar apustuļa Pāvila brīdinājumu sargāties no ’filozofijas un tukšas maldināšanas, kas balstās uz cilvēku mācībām’. (Kolosiešiem 2:8, LB-65r.)

Uzskati, kas piesārņoja kristietību

Kā teikts kādā avotā, ”kristīgie platonisti par galveno uzskatīja atklāsmi, un Platona filozofija, viņuprāt, bija labākais no pieejamajiem līdzekļiem Svēto rakstu un baznīcas tradīciju izpratnei un aizstāvēšanai”.

Platons bija pārliecināts, ka pastāv nemirstīga dvēsele. Tāpēc nav brīnums, ka viena no galvenajām viltus mācībām, kas ienāca ”kristīgajā” teoloģijā, bija mācība par dvēseles nemirstību. Šīs mācības pārņemšanu nevar attaisnot, apgalvojot, ka tā bija nepieciešama, lai padarītu kristietību pieņemamāku plašākam cilvēku lokam. Kad apustulis Pāvils sludināja Atēnās, nozīmīgākajā grieķu kultūras centrā, viņš nemācīja Platona priekšstatu par dvēseli. Viņš sludināja kristīgo mācību par augšāmcelšanu, kuru daudziem grieķiem, kas viņu klausījās, bija grūti pieņemt. (Apustuļu darbi 17:22—32.)

Pretēji grieķu filozofiskajiem uzskatiem, Svētajos rakstos ir skaidri pateikts, ka dvēsele ir nevis kaut kas cilvēkā, bet pats cilvēks. (1. Mozus 2:7, LB-65r.) Ar nāves iestāšanos dvēsele pārstāj eksistēt. (Ecēhiēla 18:4.) Salamana Mācītāja 9:5 ir sacīts: ”Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā, tiem arī nav vairs ko algas gaidīt; pat viņu piemiņa aizmirstas.” Dvēseles nemirstības doktrīna nav Bībeles mācība.

Maldinoša ir arī mācība par to, ka Jēzus pirms nākšanas uz Zemi ir bijis vienlīdzīgs ar savu Tēvu. Grāmatā The Church of the First Three Centuries (Baznīca pirmajos trīs gadsimtos) ir teikts: ”Trīsvienības doktrīna.. ir cēlusies no avota, kam nav nekāda sakara ar jūdaisma un kristietības Svētajiem rakstiem.” Šī doktrīna ”attīstījās un ienāca kristietībā, pateicoties [baznīcas] tēviem, kurus bija ietekmējuši Platona uzskati”.

Baznīcas tēvi arvien vairāk padevās neoplatonisma ietekmei, tāpēc sāka augt trīsvienības mācības atbalstītāju skaits. Trešā gadsimta neoplatoniskā filozofija viņiem šķietami deva iespēju panākt neiespējamo — trīsdaļīgu Dievu attēlot kā vienu Dievu. Izmantojot filozofisku argumentāciju, viņi apgalvoja, ka vienā Dievā var būt trīs personas, kas tomēr saglabā katra savu individualitāti.

Bet Bībeles patiesība ir nepārprotama: vienīgi Jehova ir Visvarenais Dievs; Jēzus Kristus, viņa Dēls, ir radīta būtne un ir zemākā stāvoklī par viņu; svētais gars ir Dieva darbīgais spēks. (5. Mozus 6:4; Jesajas 45:5; Apustuļu darbi 2:4; Kolosiešiem 1:15; Atklāsmes 3:14.) Trīsvienības doktrīna ceļ neslavu vienīgajam patiesajam Dievam un rada cilvēkos neizpratni, tā atgrūžot viņus no Dieva, ko viņi nespēj izprast.

Vēl viena Svēto rakstu mācība, kas cieta neoplatonisma ietekmes dēļ, bija mācība par Kristus tūkstošgadu valdīšanu. (Atklāsmes 20:4—6.) Origens bija pazīstams ar to, ka nosodīja cilvēkus, kas ticēja Kristus tūkstošgadu valdīšanai. Kāpēc Origens tik kategoriski iebilda pret šo mācību, kas ir stingri balstīta uz Bībeli? Atbilde uz šo jautājumu ir atrodama kādā katoļu enciklopēdijā: ”Tā kā viņa doktrīnas bija balstītas uz neoplatonismu.., viņš nevarēja būt vienisprātis ar tiem, kas ticēja tūkstošgadei.” (The Catholic Encyclopedia.)

Patiesība

Visām iepriekš minētajām izmaiņām nav nekā kopīga ar patiesību. Patiesība ir to kristīgo mācību kopums, kuras ir izklāstītas Bībelē. (2. Korintiešiem 4:2; Titam 1:1, 14; 2. Jāņa 1—4.) Bībele ir vienīgais patiesības avots. (Jāņa 17:17; 2. Timotejam 3:16.)

Jehovas, patiesības, cilvēku un mūžīgās dzīves pretinieks Sātans Velns — ”slepkava” un ”melu tēvs” — ir izmantojis dažādus viltīgus paņēmienus, lai piesārņotu patiesību. (Jāņa 8:44; salīdzināt 2. Korintiešiem 11:3.) Viens no ietekmīgākajiem līdzekļiem, ko viņš ir izmantojis, lai pārveidotu kristīgo mācību saturu un būtību, ir pagānisko grieķu filozofu mācības, kurās faktiski atspoguļojas viņa domāšanas veids.

Šāda pretdabiska kristīgo mācību un grieķu filozofijas jaukšana mazina Bībeles patiesības ietekmi uz cilvēkiem, kas ir pazemīgi, godprātīgi un vēlas uzzināt patiesību. (1. Korintiešiem 3:1, 2, 19, 20.) Turklāt tā piesārņo tīro Bībeles mācību un padara neskaidru robežu starp patiesību un nepatiesību.

Mūsdienās draudzes Galvas Jēzus Kristus vadībā patiesā kristīgā mācība ir atjaunota. Godprātīgi cilvēki, kas meklē patiesību, var viegli pazīt patieso kristiešu draudzi pēc tās augļiem. (Mateja 7:16, 20.) Jehovas liecinieki labprāt palīdz šādiem cilvēkiem atrast tīro patiesības ūdeni un iegūt mūsu Tēva, Jehovas, piedāvāto dāvanu — mūžīgo dzīvi. (Jāņa 4:14; 1. Timotejam 6:19.)

[Attēls 11. lpp.]

Augustīns

[Norādes par attēlu autortiesībām 10. lpp.]

Grieķu teksts: no grāmatas Ancient Greek Writers: Plato’s Phaedo, 1957, Ioannis N. Zacharopoulos, Athens; Platons: Musei Capitolini, Roma