Vai Dievs jau ir noteicis mūsu likteni?

”VARĒTU izvairīties no tik daudzām iedomātām problēmām, ja bieži pārprastais termins predestinācija vispār netiktu lietots.” ”Kāpēc tā?” tu varbūt jautāsi tad, ja tu esi lietojis vai arī dzirdējis kādu lietojam vārdu predestinācija jeb iepriekšnolemtība.

Saskaņā ar nesen izdoto franču katoļu enciklopēdiju Théo mēs rīkotos pareizi, ja nelietotu vārdu predestinācija. Citā grāmatā ir rakstīts: ”Mūsdienās predestinācija vairs nav teoloģisko debašu centrā, un, šķiet, pat lielākā daļa protestantu par to vairs nediskutē.”

Taču jautājums par predestināciju ir uztraucis daudzus cilvēkus visā vēstures gaitā. Tas ir bijis viens no jautājumiem, kuru dēļ radās strīdi, kas ierosināja reformāciju, un pat katoļu baznīcas ietvaros par šo tēmu ir bijuši karsti strīdi daudzus gadsimtus. Lai gan mūsdienās šis jautājums tiek apspriests mazāk, tas vēl arvien rada neskaidrības. Kas gan nevēlētos zināt, vai viņa liktenis ir noteikts jau iepriekš?

Predestinācija — vārda nozīme

Ko vārds predestinācija nozīmē baznīcās? Vārdnīcā Dictionnaire de théologie catholique izteikts uzskats, ka predestinācija ir ”dievišķais nodoms vadīt uz mūžīgo dzīvi izredzētus cilvēkus, kuru vārdi ir noteikti”. Parasti tiek uzskatīts, ka izredzētie, ”kuru vārdi ir noteikti”, ir tie cilvēki, uz kuriem norādīja apustulis Pāvils savā vēstulē romiešiem ar šādiem vārdiem: ”Tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc viņa mūžīgā nodoma ir aicināti. Jo, kuŗus viņš sākumā nozīmējis, tos viņš nolēmis darīt līdzīgus sava Dēla tēlam.. Bet kuŗus viņš iepriekš nolēmis atpestīt, tos viņš arī aicinājis; un, kuŗus viņš aicinājis, tos viņš arī taisnojis; bet kuŗus viņš taisnojis, tos viņš arī apskaidrojis.” (Romiešiem 8:28—30.)

Tiek uzskatīts, ka dažus cilvēkus Dievs izvēlas jau pirms viņu dzimšanas, lai viņi būtu kopā ar Kristu viņa godībā debesīs. No tā izriet ilgi apspriests jautājums: vai Dievs izvēlas cilvēkus, ko viņš vēlas glābt, tikai balstīdamies uz savu gribu, jeb vai cilvēkiem ir gribas brīvība un kāda nozīme Dieva labvēlības saņemšanā un saglabāšanā?

Augustīns — predestinācijas tēvs

Kaut arī baznīcas tēvi jau agrāk rakstīja par predestināciju, parasti tiek uzskatīts, ka Augustīns (354—430 m.ē.) izveidoja šīs doktrīnas pamatus kā katoļu, tā arī protestantu baznīcām. Pēc Augustīna domām, Dievs jau no mūžības iepriekš ir noteicis, kas būs taisnie, kuri saņems mūžīgās svētības. Turpretim netaisnajiem, lai gan Dievs viņus nav izraudzījis iepriekš vārda tiešajā nozīmē, jāsaņem pelnītais sods — pazudināšana. Augustīna izskaidrojums piešķīra mazu nozīmi gribas brīvībai, tādā veidā pavērdams ceļu daudziem strīdiem.

Augustīna mantinieki

Strīdi par predestināciju un gribas brīvību viduslaikos ik pa laikam atsākās, un to kulminācija pienāca reformācijas laikā. Luters uzskatīja, ka predestinācija attiecībā uz atsevišķiem cilvēkiem ir Dieva paša brīvā izvēle, un viņš izvēlas, iepriekš neparedzot izvēlēto cilvēku nākotnes nopelnus vai labos darbus. Kalvins ar savu pieņēmumu par divējādu predestināciju nonāca pie radikālāka secinājuma: daži iepriekš ir nolemti mūžīgai glābšanai, bet citi — mūžīgai pazudināšanai. Taču Kalvins arī uzskatīja, ka Dieva izvēle balstās tikai uz Viņa gribu un tā nav pat izprotama.

Debates par predestināciju un ar to cieši saistīto jautājumu par ”žēlastību” — šo vārdu izmanto baznīcas, lai apzīmētu to, kā Dievs izglābj un padara cilvēkus taisnīgus, — izvērsās tik plaši, ka 1611. gadā katoļu pāvests aizliedza publicēt jebkādu materiālu par šo tematu bez viņa piekrišanas. Katoļu baznīcas ietvaros franču jansenisti 17. un 18. gadsimtā spēcīgi atbalstīja Augustīna mācības. Viņi propagandēja ļoti stingru un elitāru kristietības formu, un viņiem bija sekotāji pat aristokrātijas vidū. Taču strīdi par šo jautājumu nenoklusa. Karalis Ludviķis XIV pavēlēja iznīcināt jansenistu uzskatu šūpuli — Porruajāla klosteri.

Protestantu reformātu baznīcās diskusijas pat nesliecās uz nobeigumu. Kopā ar citām reliģiskām grupām remonstranti, kas sekoja Jēkabam Arminijam, uzskatīja, ka pašam cilvēkam ir kāda nozīme sevis glābšanā. Dordrehtas protestantu sinode (1618—1619) pieņēma kalvinistu doktrīnu stingro formu un tādā veidā uz laiku apklusināja debates. Grāmatā L’Aventure de la Réforme—Le monde de Jean Calvin ir rakstīts, ka Vācijā ar šo strīdu par predestināciju un brīvo gribu iesākās ilgs laika posms, kurā bija ”neveiksmīgi samierināšanas mēģinājumi, kā arī nežēlība, ieslodzīšana un teologu izraidīšana”.

Predestinācija vai gribas brīvība?

Jau no paša sākuma šie divi diametrāli pretējie uzskati — predestinācija un gribas brīvība — ir radījuši daudzus asus konfliktus. Augustīns nebija spējis izskaidrot šo nesavienojamību. Arī Kalvins uzskatīja, ka tā izpaužas Dieva augstākā griba, tāpēc to nevar izskaidrot.

Bet vai Bībeles vēstītais par Dieva īpašībām un personību mums palīdz skaidrāk saprast šos jautājumus? Nākamajā rakstā tie tiks sīki iztirzāti.

[Attēli 4. lpp.]

Kalvins

Luters

Jansens

[Norāde par autortiesībām]

Attēli: Bibliothèque Nationale, Paris