Kā es meklēju paradīzi

PASTĀSTĪJIS PASKĀLS STIZĪ

Tas notika Bezjē, kādā pilsētiņā Francijas dienvidos. Bija dziļa nakts, un ielās nebija neviena cilvēka. Piegājuši pie reliģiskās literatūras veikala, mēs uz nesen nokrāsotās veikala sienas lieliem, melniem burtiem uzšņāpām Nīčes vārdus: ”Dievi ir miruši. Lai dzīvo Pārcilvēks!” Bet vispirms man jāpastāsta, kā veidojās mana dzīve līdz šim notikumam.

ES ESMU dzimis 1951. gadā Francijā itāļu izcelsmes katoļticīgā ģimenē. Kad es biju mazs, mūsu ģimene mēdza pavadīt atvaļinājumus Itālijas dienvidos. Tur katram ciemam ir savs Jaunavas Marijas tēls. Kopā ar vectēvu mēs sekojām šīm lielajām, izgreznotajām figūrām garās procesijās pa kalniem, taču es to darīju bez jebkādas pārliecības. Pamatizglītību es ieguvu reliģiskā skolā, kas bija jezuītu pārziņā. Bet es neatceros, ka būtu dzirdējis kaut ko tādu, kas man palīdzētu veidot ticību Dievam.

Par dzīves jēgu es sāku domāt, kad studēju medicīnu kādā no Monpeljē universitātēm. Mans tēvs bija guvis ievainojumus kara laikā, un viņam bija nepieciešama pastāvīga ārstu uzmanība. Vai izbeigt karus nebūtu labāk kā ziedot tik daudz laika un pūļu sakropļoto cilvēku ārstēšanai? Bet cilvēki nemaz negrasījās pārtraukt karus — par to liecināja Vjetnamas karš, kas toreiz ritēja pilnā sparā. Es uzskatīju, ka vienīgais loģiskais veids, kā izārstēt plaušu vēzi, ir likvidēt tā galveno izraisītāju — tabaku. Un kā cīnīties ar slimībām, kas jaunattīstības zemēs ir izplatītas nepietiekama uztura dēļ, un problēmām, ko bagātās zemēs rada pārmērīga ēšana? Vai nebūtu labāk novērst šo slimību cēloņus, nevis cīnīties ar sekām? Kāpēc uz zemes ir tik daudz ciešanu? Manī bija nostiprinājusies apziņa, ka ar šo pašnāvniecisko sabiedrību kaut kas nav kārtībā, un es cilvēku nelaimēs vainoju valdības.

Es rakstīju uz sienām citātus no savas mīļākās grāmatas, ko bija sarakstījis kāds anarhists. Ar laiku es pats kļuvu par anarhistu — man nebija ticības, nebija tikumības normu, un es negribēju pakļauties ne Dievam, ne kādam citam. Es uzskatīju, ka Dievu un reliģiju ir izdomājuši šīs pasaules bagātie un varenie, lai pārējos cilvēkus turētu savās rokās un ekspluatētu. Manā uztverē viņu uzskats bija šāds: ”Vergojiet mūsu labā uz zemes, tad jūsu alga būs liela debesu paradīzē.” Bet dievu laiks bija beidzies. Cilvēkiem tas bija jāuzzina. Rakstīt saukļus uz sienām bija viens no veidiem, kā to darīt zināmu.

Medicīnas studijām es veltīju arvien mazāk uzmanības. Es biju sācis studēt ģeogrāfiju un ekoloģiju kādā Monpeljē universitātē, kurā valdīja dumpīgs noskaņojums. Jo vairāk es uzzināju par ekoloģiju, jo lielāku riebumu manī izraisīja tas, kā cilvēki piesārņo mūsu skaisto planētu.

Katru gadu vasaras brīvdienu laikā es ceļoju pa Eiropu — braukdams ar gadījuma automašīnām, es veicu tūkstošiem kilometru. Savos ceļojumos un sarunās ar simtiem šoferu es pats pārliecinājos, cik ļauna un pagrimusi ir sabiedrība. Reiz savu paradīzes meklējumu laikā es uzgāju pasakainus liedagus skaistajā Krētas salā, bet tie bija piesārņoti ar naftas atliekām. Man kļuva pavisam nelabi ap sirdi. Vai tiešām uz zemes vairs nav palicis neviens pats paradīzes stūrītis?

Atgriešanās pie zemes

Francijas ekologi sabiedrības problēmas domāja atrisināt, mudinot cilvēkus atgriezties pie zemes. Arī es gribēju strādāt pats savām rokām, tāpēc nopirku vecu mūra māju kādā nelielā ciematā Francijas dienvidos — Sevēnu kalnu pakājē. Uz durvīm es uzrakstīju Amerikas hipiju saukli ”Paradīze tagad!”. Kāda jauna vāciete, kas ceļojuma laikā bija iegriezusies mūsu ciematā, palika dzīvot pie manis. Par laulāšanos pie mēra vai kāda cita valdošās iekārtas pārstāvja nevarēja būt ne runas. Baznīcā? Nekādā gadījumā!

Gandrīz vienmēr mēs staigājām basām kājām. Man bija gari mati un pinkaina bārda. Man ļoti patika audzēt augļus un dārzeņus. Vasarā debesis bija zilas, zilas, un visapkārt sisināja cikādes. Pļavu puķes smaržoja tik reibinoši, un silto zemju augļi — vīnogas un vīģes —, ko mēs audzējām, bija tik sulīgi! Mēs domājām, ka esam atraduši savu vietiņu paradīzē.

Manī atmostas ticība Dievam

Kad es universitātē studēju citoloģiju, embrioloģiju un anatomiju, mani dziļi iespaidoja dzīvības sistēmu sarežģītā uzbūve un harmoniskā darbība. Tagad, kad es ikdienā varēju pats savām acīm vērot dabu, tās skaistums un varenība manī radīja arvien lielāku apbrīnu. Katru dienu manā priekšā atvērās jauna radīšanas grāmatas lappuse. Reiz pēc ilgas pastaigas kalnos un dziļām pārdomām par dzīvi es nonācu pie secinājuma, ka Radītājam ir jābūt. Es pie sevis apņēmos ticēt Dievam. Pirms tam es biju izjutis iekšēju tukšumu un vientulību. Dienā, kad sāku ticēt Dievam, es sev teicu: ”Paskāl, turpmāk tu vairs nebūsi viens.” Toreiz es sajutu kaut ko neparastu, neaprakstāmu.

Pēc neilga laika manai draudzenei piedzima meitiņa — Amandīne. Viņa bija mans acuraugs. Tā kā es tagad ticēju Dievam, es sāku ievērot tās tikumības normas, kas man bija zināmas. Es pārtraucu zagt un melot un drīz vien atklāju, ka tā var atrisināt daudzas problēmas, kas bija sarežģījušas manas attiecības ar apkārtējiem. Jā, mūsu dzīvē tiešām bija problēmas, un mana paradīze nebūt nebija tāda, kādu es to biju iedomājies. Vietējie vīnogu audzētāji lietoja insekticīdus un herbicīdus, kuru dēļ tika nodarīts ļaunums arī manai ražai. Es joprojām nebiju atradis atbildi uz jautājumu, kāpēc pastāv ļaunums. Turklāt mēs ar draudzeni mēdzām strīdēties, un zināšanas, ko es biju smēlies no daudzām grāmatām par ģimenes dzīvi, man nemaz nepalīdzēja. Mums bija pavisam maz draugu, un tie paši nebija īsti draugi — daži pat mēģināja pavedināt manu draudzeni. Noteikti bija jābūt kādai vietai, kas vairāk atbilstu paradīzes nosaukumam.

Atbilde uz manām lūgšanām

Ļoti bieži es, kā mācēju, lūdzu Dievu, lai viņš man rāda pareizo ceļu dzīvē. Kādā svētdienas rītā pie mums atnāca kāda patīkama sieviete kopā ar savu dēlēnu. Viņas vārds bija Irēna Lopesa, viņa bija Jehovas lieciniece. Es noklausījos, ko viņa stāstīja, un pieņēmu piedāvājumu tikties vēlreiz. Nākamajā reizē pie manis atnāca divi vīrieši. No mūsu sarunas man palika prātā divas lietas — paradīze un Dieva Valstība. Es paturēju dzirdēto prātā un nākamo mēnešu laikā sāku saprast, ka pienāks diena, kad man būs jāsakārto sava dzīve atbilstoši Dieva prasībām, lai es varētu dzīvot ar tīru sirdsapziņu un būt patiesi laimīgs.

Lai mūsu dzīve atbilstu Dieva prasībām, mums bija jāapprecas, kam mana draudzene sākumā piekrita. Bet tad viņai uzradās draugi, kas smējās par Dievu un Dieva likumiem. Kādā pavasara vakarā, kad es pārnācu mājās, mani gaidīja nepatīkams pārsteigums. Mūsu māja bija tukša. Draudzene bija aizgājusi un paņēmusi līdzi mūsu trīsgadīgo meitiņu. Daudz dienu es gaidīju, kad viņas atgriezīsies, bet veltīgi. Es ne brīdi nevainoju Dievu, es daudz lūdzu viņu, lai viņš man palīdz.

Kādu dienu es paņēmu Bībeli, apsēdos zem sava vīģes koka un sāku lasīt. Es kāri tvēru katru vārdu. Es biju lasījis daudz psihoanalītiķu un psihologu sarakstītu grāmatu, bet tādu gudrību es nebiju atradis nevienā no tām. Šo grāmatu noteikti bija iedvesmojis Dievs. Mani ārkārtīgi pārsteidza tas, kā Jēzus mācīja un cik labi viņš izprata cilvēka dabu. Psalmos es smēlos mierinājumu, un Salamana Pamācībās es atradu daudz praktisku padomu. Es zināju, cik labi ir iepazīt radīto, jo tas modina cilvēkā vēlēšanos tuvoties Dievam, taču drīz vien es sapratu, ka tas, ko atklāj radītais, ir tikai ”viņa ceļu maliņa”a. (Ījaba 26:14.)

Jehovas liecinieki man bija iedevuši divas grāmatas: Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi un Veidot laimīgu ģimenes dzīvi.b Kad es tās izlasīju, man it kā atvērās acis. Grāmata Patiesība man palīdzēja saprast, kāpēc palielinās piesārņojums, kāpēc ir kari, nežēlība un kāpēc cilvēcei draud bojāeja kodolkarā. Tāpat kā sārtās debesis, kuras es redzēju no sava dārza, vēstīja, ka gaidāma skaista diena, šie fakti liecināja, ka ļoti tuvu ir Dieva Valstība. Lasīdams grāmatu Laimīga ģimenes dzīve, es domāju, cik labi būtu parādīt to manai draudzenei un pateikt viņai, ka mēs abi varētu būt laimīgi, ievērojot Bībelē dotos padomus. Diemžēl tas vairs nebija iespējams.

Garīga izaugsme

Es gribēju uzzināt vairāk, tāpēc palūdzu, lai pie manis atnāk Robērs — kāds Jehovas liecinieks. Viņam par lielu pārsteigumu es paziņoju, ka vēlos kristīties, tāpēc mēs sākām studēt Bībeli. Es bez kavēšanās sāku stāstīt citiem visu, ko mācījos, un piedāvāt cilvēkiem publikācijas, ko ņēmu Valstības zālē.

Lai varētu pelnīt iztiku, es sāku mācīties par mūrnieku. Apzinādamies Dieva vārdu vērtību, es izmantoju katru iespēju, kas radās, lai sludinātu skolotājiem un tiem, ar ko kopā mācījos. Kādu vakaru es gaitenī satiku Seržu. Viņam rokās bija žurnāli. ”Redzu, ka tev patīk lasīt,” es ierunājos. ”Jā, bet šī ir diezgan garlaicīga lasāmviela,” atteica Seržs. ”Vai tu negribi palasīt kaut ko patiesi vērtīgu?” es pajautāju. Izraisījās visai interesanta saruna par Dieva Valstību, un Seržs paņēma vairākas publikācijas par Bībeli. Nākamajā nedēļā mēs abi aizgājām uz Valstības zāli, un brāļi sāka ar viņu studēt Bībeli.

Kādu dienu es pajautāju Robēram, vai drīkstu sludināt pa mājām. Viņš atvēra skapi, piemeklēja man uzvalku, un nākamajā svētdienā es kopā ar Robēru pirmo reizi gāju sludināt. 1981. gada 7. martā es kristījos, publiski apliecinādams, ka esmu sevi veltījis Dievam Jehovam.

Palīdzība grūtos brīžos

Man izdevās noskaidrot, kur dzīvo Amandīne un viņas māte. Diemžēl Amandīnes māte, izmantojot tās zemes likumus, kurā viņa dzīvoja, aizliedza man tikties ar meitu. Es biju satriekts. Amandīnes māte apprecējās, un mans izmisums kļuva vēl lielāks, kad es saņēmu paziņojumu, ka viņas vīrs, pat neprasot manu piekrišanu, ir adoptējis Amandīni. Man vairs nebija nekādu tiesību attiecībā uz savu meitu. Es griezos tiesā, taču man neizdevās iegūt tiesības tikties ar viņu. Es jutos tā, it kā man uz pleciem būtu uzlikta simt mārciņu smaga nasta. Man bija ļoti grūti.

Bet Jehovas vārdi man deva spēku. Kādu dienu, kad jutos pavisam nomākts, es atkārtoju pie sevis vārdus no Salamana Pamācībām 24:10: ”Ja tu bēdu dienā nogursi, tad tavs spēks pagalam.” Šis pants man palīdzēja nenolaist rokas. Reiz, pēc kārtējā neveiksmīgā mēģinājuma satikt meitu, es gāju sludināt, no visa spēka sažņaudzis somas rokturi. Šādos grūtos brīžos es pārliecinājos, cik patiesi ir vārdi, kas teikti 126. psalma 6. pantā: ”Tie aiziet un raud, dārgu sēklu nesdami, bet tiešām ar prieku tie atkal nāks un nesīs savus kūlīšus.” Grūtības dzīvē man iemācīja kādu būtisku atziņu: ja cilvēkam jāpieredz nopietni pārbaudījumi, viņam jācenšas problēmas atrisināt, bet tad, kad viņš ir izdarījis visu iespējamo, nedrīkst kavēties pie problēmām — jāiet tālāk un ar apņēmību jāturpina kalpošana Jehovam. Tikai tā ir iespējams saglabāt prieku.

Labāki mērķi manā dzīvē

Mani mīļie vecāki, redzēdami, ka esmu izmainījies, piedāvājās man palīdzēt, lai es varētu turpināt studijas universitātē. Es pateicos viņiem par šādu piedāvājumu, taču man bija radušies citi mērķi. Patiesība mani bija atbrīvojusi no cilvēku filozofijām, misticisma un astroloģijas. Es biju ieguvis īstus draugus, kas nekad nenogalina cits citu karos. Beidzot es biju uzzinājis, kāpēc uz zemes ir tik daudz ciešanu. Pateicības jūtu mudināts, es vēlējos kalpot Dievam ar visu savu spēku. Jēzus veltīja kalpošanai sevi visu, un es vēlējos darīt to pašu.

1983. gadā es pārtraucu mūrnieka darbu un kļuvu par pilnas slodzes sludinātāju. Es biju lūdzis Jehovam palīdzību, un viņš man atbildēja — es atradu pusslodzes darbu kādā parkā, un varēju sev nopelnīt iztiku. Es biju bezgala priecīgs, ka varēju mācīties pionieru skolā kopā ar Seržu — to jauno vīrieti, kam es biju sludinājis mūrnieku skolā. Kad es biju kalpojis par pionieri trīs gadus, man radās vēlēšanās darīt vēl vairāk kalpošanā Jehovam. 1986. gadā es kļuvu par speciālo pionieri un tiku nosūtīts uz Provēnu — skaistu pilsētu netālu no Parīzes. Vakarā pārnācis mājās, es mēdzu nomesties ceļos, lai pateiktos Jehovam par brīnišķīgo dienu, ko esmu pavadījis, runādams ar cilvēkiem par viņu. Runāt ar Dievu un runāt par Dievu — tas man sagādā vislielāko gandarījumu.

Es biju ļoti priecīgs, kad kristījās mana māte, kurai toreiz bija 68 gadi. Viņa dzīvoja Sebazānā — nelielā ciematā Francijas dienvidos. Kad māte bija sākusi lasīt Bībeli, es viņai pasūtīju Sargtorni un Atmostieties!. Māte bija domājošs cilvēks un drīz vien saprata, ka tas, ko viņa lasa, ir patiesība.

Bētele — lieliska garīgā paradīze

Kad Sargtorņa biedrība nolēma samazināt speciālo pionieru skaitu, es uzrakstīju iesniegumus mācībām Kalpošanas mācību skolā un darbam Bētelē — Jehovas liecinieku Francijas filiāles birojā. Es gribēju, lai Jehova izlemj, kur es viņam varētu kalpot vislabāk. Pēc dažiem mēnešiem, 1989. gada decembrī, mani uzaicināja strādāt Bētelē Luvjē pilsētā Francijas ziemeļrietumos. Tas bija ļoti labi, jo es varēju palīdzēt savam brālim un viņa sievai rūpēties par vecākiem, kad viņi nopietni saslima. Es nebūtu varējis viņiem palīdzēt, ja būtu misionārs un atrastos tūkstošiem kilometru tālu.

Māte vairākkārt apciemoja mani Bētelē. Lai gan mātei nebija viegli dzīvot prom no manis, viņa man bieži atgādināja: ”Paliec Bētelē, dēls. Es esmu priecīga, ka tu šeit vari kalpot Jehovam.” Diemžēl mani vecāki jau ir miruši. Es ar ilgām gaidu laiku, kad varēšu viņus satikt paradīzē uz zemes.

Ja ir kāds nams, uz kura var likt uzrakstu ”Paradīze tagad”, tad, es esmu pārliecināts, tā ir Bētele, ”Dieva nams”, jo īsta paradīze ir vispirms garīgā paradīze, un Bētelē tiešām valda garīga gaisotne. Strādājot Bētelē, mums ir visas iespējas attīstīt gara augļus. (Galatiešiem 5:22.) Spēku kalpošanai Bētelē man dod bagātīgā garīgā barība, ko mēs saņemam dienas pantu apspriešanas laikā un kopīgās Sargtorņa studijās. Bētele ir īpaši labvēlīga vieta garīgai izaugsmei arī tāpēc, ka tajā strādā garīgi noskaņoti brāļi un māsas, kas uzticami kalpo Jehovam jau vairākus gadu desmitus. Ir pagājis 17 gadu, kopš esmu šķirts no savas meitas, bet Bētelē es esmu iepazinis daudzus dedzīgus jauniešus, kurus es uzskatu par saviem garīgajiem bērniem un kuru garīgā izaugsme mani ļoti iepriecina. Pēdējo astoņu gadu laikā septiņas reizes ir mainījies mans darba uzdevums. Lai gan šādas pārmaiņas ne vienmēr ir bijušas vienkāršas, tās daudz ko iemāca un kopumā nāk tikai par labu.

Kādreiz manā dārzā auga pupas, kas deva simtkārtīgu ražu. Savā dzīvē es esmu pieredzējis kaut ko līdzīgu — es esmu pārliecinājies, ka tad, ja cilvēks sēj to, kas ir slikts, viņš novāc to, kas ir simtreiz sliktāks, turklāt ne vienu reizi vien. Mācīties no savas pieredzes nav visai patīkami. Daudz labāk būtu bijis, ja es nebūtu izgājis šādu skolu, bet no bērnības būtu mācījies Jehovas ceļus. Jaunieši, kas aug kristīgās ģimenēs, var būt ļoti laimīgi. Nav šaubu, ka daudz labāk ir kalpot Jehovam un sēt to, kas ir labs, lai pēc tam novāktu simtkārtīgu miera un gandarījuma ražu. (Galatiešiem 6:7, 8.)

Kad es kalpoju par pionieri, es šad tad gāju garām reliģiskās literatūras veikalam, uz kura sienas mēs pirms daudziem gadiem bijām uzrakstījuši anarhistu saukli. Es esmu iegriezies arī pašā veikalā un runājis ar tā īpašnieku par dzīvo Dievu un viņa nodomiem. Tiešām, Dievs ir dzīvs! Jehova, vienīgais patiesais Dievs, ir uzticams Tēvs, kas nekad nepamet savus bērnus. (Atklāsmes 15:4.) Es ļoti vēlos, lai arvien vairāk cilvēku no visām tautām atrastu garīgo paradīzi jau tagad un atjaunoto paradīzi nākotnē, kalpojot dzīvajam Dievam Jehovam un viņu slavējot.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēli 26. lpp.]

Dabā vērojamo brīnumu iespaidots, es apņēmos ticēt Dievam. (Pa labi) Tagad, kad kalpoju Bētelē