Kādi ir cilvēku uzskati par dzīvi pēc nāves?
”Kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?” (ĪJABA 14:14)
1., 2. Kā daudzi cenšas gūt mierinājumu, kad ir miris viņiem tuvs cilvēks?
ŅUJORKĀ kādā sēru zālē draugi un piederīgie klusēdami iet gar vaļējo zārku, kurā guļ 17 gadus vecs zēns, kas ir miris ar vēzi. Satriektā māte caur asarām atkārto: ”Tomijam tagad ir labāk. Dievs gribēja, lai Tomijs būtu pie viņa debesīs.” Šajos vārdos atspoguļojas tas, kam viņa ir mācījusies ticēt.
2 Apmēram 11 000 kilometru attālumā Indijas pilsētā Džamnagarā vecākais no trīs dēliem aizdedzina malku, kas sakrauta mirušā tēva kremēšanai. Liesmu sprakšķus pārmāc brahmaņa balss, kas sanskritā skaita mantras: ”Lai dvēsele, kas nekad nemirst, turpina tiekties pēc savienošanās ar augstāko īstenību.”
3. Par kādiem jautājumiem cilvēki ir domājuši visos laikos?
3 Nāve ir dzīves realitāte. (Romiešiem 5:12.) Tāpēc pilnīgi dabisks ir jautājums, vai ar nāvi viss beidzas. Ījabs — uzticams Dieva Jehovas kalps, kas dzīvoja tālā pagātnē —, pārdomājis dabā pastāvošos ciklus, atzina: ”Kokam, kas ir nocirsts, vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot: tā atvases un dzinumi nepārstāj.” Bet kas notiek ar cilvēku? ”Kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?” jautāja Ījabs. (Ījaba 14:7, 14.) Cilvēki visās tautās un visos laikos ir vēlējušies zināt, vai pēc nāves dzīve turpinās, un, ja tā turpinās, kāda tā ir. Kādi ir cilvēku uzskati par šiem jautājumiem, un kāpēc tie ir tādi?
Atbilžu daudz — būtība viena
4. Kādi ir dažādu reliģiju piekritēju uzskati par dzīvi pēc nāves?
4 Daudzi nominālie kristieši tic, ka pēc nāves cilvēki nonāk vai nu debesīs, vai arī ellē. Hinduisti savukārt tic reinkarnācijai. Islāma sekotāji tic, ka pēc nāves būs tiesas diena, kad Allāhs izvērtēs ikviena cilvēka dzīvi un noteiks, kurp katrs sūtāms — uz paradīzi vai elles ugunīs. Dažās zemēs cilvēku priekšstati par mirušajiem ir īpatnējs vietējo paražu un nominālās kristietības mācību sajaukums. Piemēram, Šrilankā, ja mājās kāds ir nomiris, gan budisti, gan katoļi atstāj durvis un logus līdz galam vaļā un novieto zārku ar kājgali pret parādes durvīm. Viņi tic, ka šie pasākumi atvieglo mirušā gara — vai arī dvēseles — iziešanu no mājas. Rietumāfrikā katoļu un protestantu vidū ir izplatīts paradums pēc cilvēka nāves aizklāt spoguļus, lai neviens nevarētu ieskatīties spogulī un ieraudzīt tur aizgājēja garu. Vēlāk, kad pagājušas 40 dienas kopš tuvinieka nāves, piederīgie un draugi atzīmē viņa dvēseles pacelšanos debesīs.
5. Kādā jautājumā gandrīz visas reliģijas ir vienisprātis?
5 Kaut arī cilvēku uzskati par dzīvi pēc nāves ir ļoti dažādi, vismaz vienā jautājumā lielākā daļa reliģiju ir vienisprātis. Tās visas māca, ka cilvēkā ir kaut kas nemirstīgs — dvēsele, gars vai rēgs —, kas turpina dzīvot pēc ķermeņa nāves. Gandrīz visas kristīgās pasaules reliģijas un sektas, kuru skaits sniedzas simtos, māca cilvēkus ticēt dvēseles nemirstībai. Šī mācība ir oficiāla doktrīna arī jūdaismā. Tā ir hinduisma reinkarnācijas mācības pamatu pamats. Arī musulmaņi tic, ka pēc cilvēka nāves dvēsele turpina dzīvot. Austrālijas aborigēni, afrikāņu animisti, sintoisti un pat budisti ar dažādām variācijām māca to pašu.
6. Kāds ir dažu zinātnieku uzskats par dvēseles nemirstību?
6 Citi turpretī uzskata, ka līdz ar nāvi apzināta eksistence beidzas. Viņuprāt, ideja, ka emocionālā un intelektuālā dzīve varētu turpināties kādā bezpersoniskā, netveramā dvēselē, kas pastāv atsevišķi no ķermeņa, nav saprātīga. 20. gadsimta spāņu rakstnieks Migels de Unamuno rakstīja: ”Ticēt dvēseles nemirstībai — tas nozīmē vēlēties, lai dvēsele būtu nemirstīga, bet vēlēties to tik stipri, ka šī vēlme samin saprātu zem savām kājām un pārkāpj tam pāri.” Līdzīgās domās ir bijuši visdažādākie cilvēki, piemēram, ievērojamie antīkie filozofi Aristotelis un Epikūrs, ārsts Hipokrats, skotu filozofs Deivids Hjūms, arābu zinātnieks Averroess, kā arī pirmais neatkarīgās Indijas premjerministrs Džavaharlals Neru.
7. Kādi ar mācību par dvēseles nemirstību saistīti jautājumi mums jāpārdomā?
7 Uzskati par dzīvi pēc nāves ir diezgan pretrunīgi, tāpēc ir saprātīgi noskaidrot, vai mums tiešām ir nemirstīga dvēsele. Ja dvēsele nav nemirstīga, tad kā šī aplamā mācība ir kļuvusi par neatņemamu sastāvdaļu tik daudzās mūsdienu reliģijās? Kur meklējama šīs idejas izcelsme? Mums jāatrod patiesas un pārliecinošas atbildes uz šiem jautājumiem, jo no tā ir atkarīga mūsu nākotne. (1. Korintiešiem 15:19.) Bet vispirms noskaidrosim, kā radās mācība par dvēseles nemirstību.
Mācības rašanās
8. Kā Sokrats un Platons popularizēja uzskatu, ka dvēsele ir nemirstīga?
8 Tiek uzskatīts, ka Sokrats un Platons — sengrieķu filozofi, kas dzīvoja piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras, — bija vieni no pirmajiem, kas popularizēja dvēseles nemirstības ideju. Tomēr viņi nebija šīs idejas radītāji. Sokrats un Platons šo ideju tikai noslīpēja un pārvērta par filozofisku mācību, padarīdami to pievilcīgāku gan sava laika, gan vēlāko laikmetu izglītotajiem ļaudīm. Bet uzskats par dvēseles nemirstību bija radies daudz senāk — dvēseles nemirstībai ticēja jau ēģiptieši un zoroastrisma piekritēji senajā Persijā. Tātad šīs idejas izcelsme jāmeklē vēl senākos laikos.
9. Kas ir ietekmējis senās Ēģiptes, Persijas un Grieķijas kultūru?
9 ”Senajā Ēģiptē, Persijā un Grieķijā bija jūtama Babilonijas reliģijas ietekme,” teikts grāmatā Babilonijas un Asīrijas reliģija. Par ēģiptiešu reliģisko uzskatu izcelsmi grāmatā ir sacīts: ”Ņemot vērā agrīnos kontaktus starp Ēģipti un Babiloniju, par kuriem liecina Amārnasa plāksnītes, nav šaubu, ka babiloniešu ticējumi un paražas varēja brīvi ieplūst ēģiptiešu kultos.” To pašu var teikt par seno persiešu un grieķu kultūru.
10. Kāds bija babiloniešu uzskats par dzīvi pēc nāves?
10 Vai senie babilonieši ticēja dvēseles nemirstībai? Uz šo jautājumu atbildēja profesors Moriss Džastrovs jaunākais no Pensilvānijas universitātes (ASV), kurš rakstīja: ”Nedz [Babilonijas] tauta, nedz reliģiskie vadītāji nepieļāva iespēju, ka tas, kas reiz radies, varētu pilnīgi izgaist. [Pēc viņu ieskatiem] nāve bija pāreja uz cita veida dzīvi, un, noliedzot nemirstību, viņi tikai uzsvēra, ka nav iespējams izbēgt no esamības veida maiņas, ko izraisa nāve.” Babilonieši ticēja, ka pēc nāves dzīvība kaut kādā formā tomēr turpinās. Viņi apliecināja šo ticību, dodami mirušajiem kapā līdzi dažādus priekšmetus, lai aizgājējs tos varētu lietot aizkapa valstībā.
11., 12. Kur pēc plūdiem radās dvēseles nemirstības mācība?
11 Dvēseles nemirstības mācības saknes nepārprotami iesniedzas senajā Babilonijā. Šis ir ļoti nozīmīgs fakts. Kā teikts Bībelē, Bābeles pilsētu jeb Babilonu dibināja Noas mazmazdēls Nimrods. Pēc pasaules plūdiem, kas notika Noas dzīves laikā, uz zemes bija tikai viena valoda un viena reliģija. Nimrods bija cilvēks, ”kas pretojās Jehovam”, turklāt viņš un viņa sekotāji gribēja sagādāt slavu savam vārdam. Nodibinādams pilsētu un sākdams tur būvēt torni, Nimrods lika pamatus citai reliģijai. (1. Mozus 10:1, 6, 8—10, NW; 11:1—4.)
12 Pastāv nostāsts, ka Nimrods mira varmācīgā nāvē. Būtu gluži loģiski domāt, ka pēc Nimroda nāves babilonieši augstu godāja viņu kā savas pilsētas dibinātāju, cēlēju un pirmo valdnieku. Tā kā par Babilonas dibinātāju tika uzskatīts dievs Marduks (Merodahs) un vairākiem Babilonas ķēniņiem pat tika dots viņa vārds, daži zinātnieki izsaka pieņēmumu, ka Marduks ir dievišķots Nimroda iemiesojums. (2. Ķēniņu 25:27; Jesajas 39:1; Jeremijas 50:2.) Ja tā ir taisnība, tas nozīmē, ka priekšstats par dvēseli, kas turpina dzīvot pēc cilvēka nāves, bija izplatīts jau tajā laikā, kad nomira Nimrods. Katrā ziņā vēstures liecības apstiprina, ka pēc plūdiem dvēseles nemirstības mācības šūpulis bija Bābele jeb Babilona.
13. Kā mācība par nemirstīgu dvēseli izplatījās, un kādas bija tā sekas?
13 Bībelē ir stāstīts, ka Dievs izjauca Bābeles torņa cēlēju nodomu, sajaukdams viņu valodas. Cilvēki vairs nespēja saprasties — viņi pārtrauca torņa celtniecību un izklīda ”no tās vietas pa visu zemes virsu”. (1. Mozus 11:5—9.) Jāpatur prātā, ka mainījās tikai torņa cēlēju valoda, bet domāšana un uzskati palika tādi paši. Saglabājās arī viņu reliģiskie priekšstati. Tāpēc Bābeles reliģiskās mācības — arī mācība par dvēseles nemirstību — izplatījās pa visu zemi un kļuva par pasaules lielāko reliģiju pamatu. Tā sāka veidoties viltus reliģijas pasaules impērija, kas Bībelē precīzi aprakstīta kā ”lielā Bābele, visas zemes netikļu un negantību māte”. (Atklāsmes 17:5.)
Viltus reliģijas impērija paplašinās austrumu virzienā
14. Kā babiloniešu reliģiskie uzskati izplatījās Indijas subkontinentā?
14 Vēsturnieki uzskata, ka pirms 3500 gadiem masveida migrācijas dēļ gaišādaini cilvēki, ārieši, no ziemeļrietumiem ienāca Indas upes ielejā (tagad tā ir Pakistānas un Indijas teritorija). No šejienes viņi devās tālāk — uz Gangas līdzenumiem un citām Indijas teritorijām. Daži zinātnieki apgalvo, ka pārceļotāju reliģisko uzskatu pamatā bija seno irāņu un babiloniešu mācības. Tātad uz šo reliģisko uzskatu pamata veidojās hinduisma mācības.
15. Kā nemirstīgas dvēseles ideja ir ietekmējusi mūsdienu hinduismu?
15 Indijā nemirstīgas dvēseles ideja tika iekļauta reinkarnācijas mācībā. Indiešu gudrie, kurus nodarbināja universālais jautājums par ļaunumu un cilvēku ciešanām, izveidoja tā dēvēto karmas likumu — cēloņu un seku likumu. Savienojot šo likumu ar nemirstīgas dvēseles ideju, viņi izveidoja reinkarnācijas teoriju — mācību, ka par labajiem un sliktajiem darbiem, kas izdarīti vienas dzīves laikā, cilvēks saņem atalgojumu vai sodu nākamajā dzīvē. Ticīgo mērķis ir mokša, atbrīvošanās no pārdzimšanu virknes un savienošanās ar augstāko īstenību, vai nirvāna. Turpmākajos gadsimtos kopā ar hinduismu izplatījās reinkarnācijas mācība, kas ir kļuvusi par mūsdienu hinduisma stūrakmeni.
16. Kāds priekšstats par pēcnāves dzīvi nosaka daudzu Austrumāzijas iedzīvotāju reliģiskos uzskatus un paražas?
16 No hinduisma izveidojās budisms, džainisms, sikhisms un citas uzskatu sistēmas. Arī tām ir raksturīga ticība reinkarnācijai. Kad budisms izplatījās Japānā, Ķīnā, Korejā un citās Austrumāzijas zemēs, tas atstāja paliekošu ietekmi uz šo zemju iedzīvotāju kultūru un reliģiju. Tā izveidojās reliģijas, kuru pamatā ir budisma, spiritisma un senču kulta elementu sajaukums. Ietekmīgākās no tām ir daoisms, konfūcisms un sintoisms. Tagad priekšstats par dzīves turpināšanos pēc ķermeņa nāves ir noteicošais Austrumāzijas iedzīvotāju reliģiskajos uzskatos un paražās.
Jūdaisms, kristietība un islāms
17. Kāds bija seno ebreju priekšstats par dzīvi pēc nāves?
17 Kādi ir jūdaisma, kristietības un islāma piekritēju uzskati par dzīvi pēc nāves? Senākā no šīm reliģijām neapšaubāmi ir jūdaisms. Jūdaisma pirmsākumi meklējami 4000 gadu tālā pagātnē, kad dzīvoja Ābrahāms, — ilgu laiku pirms tam, kad Sokrats un Platons izveidoja dvēseles nemirstības teoriju. Senie ebreji ticēja mirušo augšāmcelšanai, nevis iedzimtai nemirstībai. (Mateja 22:31, 32; Ebrejiem 11:19.) Bet kā jūdaismā parādījās dvēseles nemirstības mācība? Atbildi uz šo jautājumu sniedz vēsture.
18., 19. Kā dvēseles nemirstības mācība ienāca jūdaismā?
18 Maķedonijas Aleksandrs 332. gadā pirms mūsu ēras iekaroja Tuvos Austrumus, tātad arī Jeruzalemi. Aleksandra pēctečiem turpinot viņa iesākto hellenizāciju, saplūda grieķu un ebreju kultūra. Ebreji iepazinās ar grieķu domātāju darbiem, un daži no viņiem pat kļuva par filozofiem.
19 Viens no šādiem ebreju filozofiem bija Aleksandrijas Filons, kas dzīvoja mūsu ēras pirmajā gadsimtā. Filons bija liels Platona cienītājs, un viņš centās izskaidrot jūdaismu grieķu filozofijas terminos, tā sagatavodams ceļu vēlākajiem jūdaisma domātājiem. Grieķu domātāju ietekme ir jūtama arī Talmudā — mutvārdu likuma komentāros, ko sarakstījuši un apkopojuši rabīni. ”Talmuda rabīni ticēja, ka pēc nāves dvēsele turpina pastāvēt,” rakstīts Encyclopaedia Judaica. Kabalā un citā vēlākajā jūdaisma mistiskās tradīcijas literatūrā parādās pat reinkarnācijas mācība. Tā grieķu filozofijas ietekmē jūdaismā parādījās dvēseles nemirstības ideja. Bet kā šī mācība ienāca kristīgās pasaules reliģijās?
20., 21. a) Kāda bija agrīno kristiešu attieksme pret grieķisko platonisma filozofiju? b) Kāpēc Platona idejas saplūda ar kristietības mācībām?
20 Patiesās kristietības pamatlicējs bija Jēzus Kristus. Iepriekš citētais spāņu filozofs Migels de Unamuno par Jēzu rakstīja: ”Viņš ticēja miesas augšāmcelšanai — saskaņā ar jūdu priekšstatiem —, nevis dvēseles nemirstībai saskaņā ar [grieķiskajiem] platonisma priekšstatiem.” Filozofs secināja: ”Dvēseles nemirstība.. ir pagānu filozofijas dogma.” To zinot, kļūst skaidrs, kāpēc apustulis Pāvils kristiešiem pirmajā gadsimtā lika sargāties, lai neviens viņus nepieviltu ar ”filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu”. (Kolosiešiem 2:8, LB-65r.)
21 Bet kad un kā šī ”pagānu filozofijas dogma” ieviesās kristietībā? New Encyclopædia Britannica ir teikts, ka ”kopš 2. gadsimta vidus kristieši, kas kaut kādā mērā bija apguvuši grieķu filozofiju, sāka just nepieciešamību izteikt savu ticību šīs filozofijas terminos, lai paši iegūtu intelektuālu baudu un pievērstu ticībai izglītotus pagānus. Viņu mērķiem visatbilstošākais filozofijas virziens bija platonisms.” Divi no šī agrīnā posma filozofiem, kas dziļi ietekmēja kristīgās pasaules mācības, bija Aleksandrijas Origens un Hiponas bīskaps Augustīns. Abi filozofi, kurus ļoti spēcīgi bija ietekmējušas Platona idejas, veiksmīgi sakausēja viņa idejas ar kristietības mācībām.
22. Kāda ir dvēseles nemirstības mācības vieta islāmā?
22 Jūdaismā un kristīgās pasaules reliģijās dvēseles nemirstības ideja parādījās platonisma ietekmē, turpretī islāma uzskatos tā bija iekļauta jau no paša sākuma. Korānā, islāma svētajā grāmatā, stāstīts, ka cilvēkam ir dvēsele, kas turpina dzīvot pēc nāves. Tajā runāts arī par likteni, kas galu galā gaida dvēseli, — šis liktenis ir vai nu dzīve paradīzes dārzā debesīs, vai arī sods elles ugunīs. Tas nenozīmē, ka arābu zinātnieki nebūtu mēģinājuši savienot islāma mācības ar grieķu filozofiju. Patiesībā arābu kultūru diezgan lielā mērā ietekmēja Aristoteļa darbi. Tomēr musulmaņu priekšstatos ir saglabājusies ticība dvēseles nemirstībai.
23. Kādi svarīgi jautājumi par pēcnāves dzīvi tiks apskatīti nākamajā rakstā?
23 Nevar nepamanīt, ka pasaules reliģijas ir radījušas milzum daudz dažnedažādu priekšstatu par pēcnāves dzīvi, kuru pamatā ir dvēseles nemirstības mācība. Šie priekšstati ir ietekmējuši, vadījuši — varētu pat teikt, paverdzinājuši — miljardiem cilvēku. Pilnīgi dabiski būtu jautāt: ”Vai ir iespējams uzzināt, kas īsti ar mums notiek, kad mēs nomirstam? Vai pastāv dzīve pēc nāves? Kas par to stāstīts Bībelē?” Atbildes uz šiem jautājumiem ir dotas nākamajā rakstā.
[Zemsvītras piezīmes]
a Amārna ir vieta, kur atrodas ēģiptiešu pilsētas Ahetatonas drupas. Tiek uzskatīts, ka Ahetatona ir celta 14. gadsimtā p.m.ē.
Vai jūs varat paskaidrot?
◻ Kas gandrīz visām reliģijām ir kopīgs uzskatos par dzīvi pēc nāves?
◻ Kā vēstures fakti un Bībele liecina, ka nemirstīgas dvēseles mācība radās senajā Babilonā?
◻ Cik lielā mērā babiloniešu ticība dvēseles nemirstībai ir ietekmējusi Austrumu reliģijas?
◻ Kā nemirstīgas dvēseles mācība ienāca jūdaismā, kristietībā un islāmā?
[Attēli 12., 13. lpp.]
Maķedonijas Aleksandra iekarojumi veicināja grieķu un ebreju kultūras saplūšanu
Augustīns mēģināja savienot Platona filozofiju un kristietības mācības
[Norāde par autortiesībām]
Aleksandrs: Musei Capitolini, Roma; Augustīns: no grāmatas Great Men and Famous Women