”Briesmās uz jūras”
NAKTS tumsā kuģis ar 276 cilvēkiem tuvojas kādai no Vidusjūras salām. Apkalpi un pasažierus ir novārdzinājis 14 dienu ilgais ceļojums pa sabangoto jūru. Rītausmā viņi ierauga līci un mēģina piestāt krastā. Taču kuģis uzskrien uz klintīm. Tā priekšgals paliek nekustīgs, bet pakaļgalu sadauza viļņi. Visi, kas atrodas uz kuģa, metas ūdenī un — citi peldot, citi turoties pie dēļiem un citiem priekšmetiem — sasniedz Maltas krastu. Lai gan nosaluši un pārguruši, tomēr visi izkļūst sveikā no bangojošās jūras. Viņu vidū ir arī kristiešu apustulis Pāvils. Pāvils ir ceļā uz Romu, kur viņu gaida tiesa. (Apustuļu darbi 27:27—44.)
Katastrofa pie Maltas krastiem nebija pirmā reize, kad Pāvils, ceļodams pa jūru, nonāca nāves briesmās. Pāris gadus iepriekš kādā vēstulē viņš rakstīja: ”Trīs reizes biju ūdens briesmās, visu dienu un nakti biju jūŗas viļņu varā.” Tālāk šajā pašā vēstulē viņš vēlreiz teica, ka ir bijis ”briesmās uz jūŗas”. (2. Korintiešiem 11:25—27.) Ceļodams pa jūru, Pāvils — ”pagānu tautu apustulis” — spēja paveikt uzdevumu, ko viņam bija uzticējis Dievs. (Romiešiem 11:13.)
Cik attīstīta bija kuģu satiksme pirmajā gadsimtā? Kā kuģošana bija saistīta ar kristietības izplatīšanos? Cik droši bija ceļot pa jūru, kādi toreiz bija kuģi un kā uz tiem jutās pasažieri?
Jūras tirdzniecība senajā Romā
Romieši Vidusjūru sauca par Mare Nostrum, kas nozīmē ’mūsu jūra’. Kontrole pār jūras ceļiem bija nepieciešama ne tikai militāru apsvērumu dēļ. Romas impērijā bija daudz ostu un pilsētu, kuras šīs ostas apgādāja. Piemēram, Roma izmantoja tuvējo ostas pilsētu Ostiju, Korinta — Lehaju un Kenhreju, un Sīrijas Antiohija — Seleikiju. Laba satiksme starp šīm ostām nodrošināja ātrus sakarus ar galvenajām impērijas pilsētām un ļāva sekmīgi pārvaldīt Romas provinces.
Roma bija atkarīga no kuģniecības arī pārtikas sagādes dēļ. Tā kā Romā dzīvoja apmēram miljons cilvēku, tai bija nepieciešams ļoti daudz graudu — no 250 000 līdz 400 000 tonnu gadā. Kā rakstīja Josefs Flāvijs, Hērods Agripa II esot izteicies, ka Ziemeļāfrika ēdina Romu astoņus mēnešus gadā un Ēģipte sūta pietiekami daudz graudu, lai uzturētu pilsētu pārējos četrus mēnešus. Lai apgādātu pilsētu ar graudiem, bija vajadzīgi vairāki tūkstoši kuģu.
Cenšoties apmierināt romiešu tieksmi pēc greznības, plaukstošā jūras tirdzniecība nodrošināja viņus ar visdažādākajām precēm. Minerālus, akmeni un marmoru veda no Kipras, Grieķijas un Ēģiptes, kokmateriālus — no Libānas. Vīnu piegādāja no Smirnas, riekstus — no Damaskas un dateles — no Palestīnas. Dažādas ziedes un gumiju veda no Kilikijas, vilnu — no Milētas un Lāodikejas, audumus — no Sīrijas un Libānas, purpuru — no Tiras un Sidonas. Krāsvielas nāca no Tiatīras, un stikls — no Aleksandrijas un Sidonas. Zīdu, kokvilnu, ziloņkaulu un garšvielas ieveda no Indijas un Ķīnas.
Kuģis, ar kuru brauca Pāvils, bija aleksandriešu kravas kuģis, kas veda uz Itāliju graudus. (Apustuļu darbi 27:6, NW, zemsvītras piezīme.) Par kravas kuģu apkalpošanu rūpējās to īpašnieki — grieķi, feniķieši un sīrieši —, un valsts tos nomāja. ”Tāpat kā nodokļu ievākšanas jautājumā,” atzīmē vēsturnieks Viljams Remzijs, ”valdība uzskatīja, ka vienkāršāk ir noslēgt līgumus par darbu izpildi, nekā organizēt milzīgu floti, kas nepieciešama tik apjomīgam darbam.”
Pāvils nonāca Romā ar kādu citu aleksandriešu kuģi, kura priekšgalu rotāja Dioskūru (Zeva dēlu) figūras. Kuģis piestāja malā Puteoli, kādā ostā Neapoles līcī, kur parasti apstājās kuģi, kas veda graudus. (Apustuļu darbi 28:11—13.) No Puteoli (mūsdienās šo ostas pilsētu sauc Pocuoli) kravu vai nu transportēja pa sauszemi, vai arī laivās veda gar krastu uz ziemeļiem un pēc tam pa Tibru nogādāja pašā Romas sirdī.
Pasažieri kravas kuģī?
Bet kāpēc Pāvils un kareivji, kas viņu apsargāja, ceļoja kravas kuģī? Atbilde uz šo jautājumu ir skaidra, ja ir zināms, kā cilvēki toreiz ceļoja pa jūru.
Mūsu ēras pirmajā gadsimtā pasažieru kuģu nemaz nebija. Cilvēki ceļoja tirdzniecības kuģos. Valsts ierēdņi, izglītoti cilvēki, sludinātāji, burvji, mākslinieki, atlēti, tirgotāji, tūristi un svētceļnieki — visdažādākie cilvēki izmantoja tirdzniecības kuģus.
Protams, varēja izmantot laivas, kas piekrastes ūdeņos pārvadāja pasažierus un arī kravas. Pāvils, iespējams, brauca ar šādu laivu, kad no Troādas devās uz Maķedoniju. Tādā pašā veidā viņš droši vien vairākkārt bija ceļojis uz Atēnām. Kad Pāvils no Troādas devās uz Pataru, pa ceļam piestājot nelielās salās netālu no Mazāzijas krastiem, viņš, iespējams, ceļoja ar šādām laivām. (Apustuļu darbi 16:8—11; 17:14, 15; 20:1—6, 13—15; 21:1.) Ceļojot ar laivām, varēja ietaupīt laiku, taču tās nevarēja braukt tālu prom no krasta. Kad Pāvils devās uz Kipru un pēc tam uz Pamfīliju, kad viņš no Efesas brauca uz Cēzareju un no Pataras — uz Tiru, viņam bija jāceļo ar kuģiem. (Apustuļu darbi 13:4, 13; 18:21, 22; 21:1—3.) Diezgan lielam bija jābūt tam kuģim, kas cieta katastrofu pie Maltas krastiem. Bet cik lieli toreiz bija kuģi?
Iepazinies ar vairākiem rakstu avotiem, kāds zinātnieks secināja: ”Mazākajiem no kuģiem, ko parasti izmantoja cilvēki senatnē, bija apmēram 70 līdz 80 tonnu celtspēja. Diezgan izplatīti, vismaz hellēnisma laikos, bija kuģi ar 130 tonnu celtspēju. Kuģis ar 250 tonnu celtspēju nebija nekas neparasts, taču tas, bez šaubām, bija lielāks par vidusmēra kuģiem. Romiešu laikos kuģi, kas tika izmantoti valsts transporta vajadzībām, bija vēl lielāki — vēlamā celtspēja bija 340 tonnu. Lielāko kuģu celtspēja varēja būt līdz 1300 tonnām, varbūt pat nedaudz vairāk.” Kādā otrā gadsimta dokumentā ir sacīts, ka ”Izīda” — graudu pārvadāšanai paredzēts kuģis no Aleksandrijas — bija vairāk nekā 55 metrus garš, 14 metru plats, tā kravas nodalījums bija 13 metru augsts un tas varēja pārvadāt apmēram 1000 tonnu graudu un pāris simtus pasažieru.
Tā kā kuģi bija paredzēti galvenokārt kravu pārvadāšanai, pasažieriem tika pievērsts pavisam maz uzmanības. Pasažieriem netika piedāvāti nekādi pakalpojumi — vienīgais, ko viņi varēja dabūt uz kuģa, bija ūdens. Pasažieri gulēja uz klāja, iespējams, zem nojumēm, kas vakarā tika uzceltas un no rīta — nojauktas. Uz dažiem kuģiem ceļotāji drīkstēja gatavot ēdienu kambīzē. Bet, lai varētu pagatavot ēdienu, nomazgāties un izgulēties, viss nepieciešamais — katli, pannas, segas un daudz citu lietu — bija jāņem līdzi pašam.
Cik droši bija jūras ceļojumi?
Pirmajā gadsimtā jūrniekiem nebija ne kompasa, ne arī kādu citu ierīču. Tāpēc visdrošāk bija ceļot tad, kad bija vislabākā redzamība — laikā no maija beigām līdz septembra vidum. Bija tirdzniecības kuģi, kas divus mēnešus pirms un vēl divus mēnešus pēc šī laika uzdrošinājās doties jūrā. Bet ziemā miglas un mākoņu dēļ nebija redzami objekti, pēc kuriem jūras braucēji parasti orientējās, un nevarēja redzēt arī sauli dienā un zvaigznes naktī. No 11. novembra līdz 10. martam navigācija bija pilnībā slēgta (latīniski mare clausum), un kuģi brauca jūrā tikai ārkārtējas vajadzības gadījumā. Ja cilvēki devās ceļojumā navigācijas perioda beigās, viņi riskēja palikt visu ziemu svešā ostā. (Apustuļu darbi 27:12; 28:11.)
Lai gan kuģošana nebija droša un bija iespējama tikai navigācijas periodā, tai nenoliedzami bija savas priekšrocības. Ceļošana pa jūru nebija tik nogurdinoša, dārga un lēna kā ceļošana pa sauszemi. Ja pūta labs ceļavējš, kuģis varēja nobraukt 150 kilometru dienā. Garā ceļojumā, kas bija jāveic kājām, varēja rēķināties ar ātrumu 25—30 kilometru dienā.
Kuģošanas ātrums lielākoties bija atkarīgs no vēja. Pat labākajā navigācijas periodā tiem, kas brauca no Ēģiptes uz Itāliju, pastāvīgi bija jācīnās ar pretvēju. Īsākais ceļš bija caur Rodu, Mirru vai kādu citu ostu Mazāzijas novadā Likijā. Iepriekš minētais kuģis ”Izīda” reiz esot pavadījis 70 dienas ceļā no Aleksandrijas līdz Pirejai, jo ceļā nokļuvis vētrā un pazaudējis virzienu. Pūšot valdošajam ziemeļrietumu vējam, atpakaļceļu kuģis varēja veikt 20, lielākais 25 dienās. Ceļojot pa sauszemi, to pašu attālumu labos laika apstākļos varētu veikt 150 dienās.
Labās vēsts izplatīšana
Pāvils acīmredzot apzinājās, cik bīstami ir ceļot pa jūru pēc navigācijas sezonas beigām. Viņš brīdināja citus, ka ir bīstami atrasties jūrā septembra beigās un oktobra sākumā. Pāvils sacīja: ”Vīri, es redzu, ka braucot grūtības un lielas briesmas draud nevien kravai un kuģim, bet arī mūsu dzīvībām.” (Apustuļu darbi 27:9, 10.) Atbildīgais virsnieks neieklausījās Pāvila vārdos, tāpēc vēlāk kuģis cieta katastrofu pie Maltas krastiem.
Savu misionāra ceļojumu laikā Pāvils bija cietis šādās katastrofās vismaz četras reizes. (Apustuļu darbi 27:41—44; 2. Korintiešiem 11:25.) Apziņa, ka ceļošana pa jūru nav pārāk droša, nebiedēja labās vēsts sludinātājus, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā. Viņi izmantoja visas iespējas, lai ceļotu un izplatītu vēsti par Valstību. Paklausīdami Jēzus pavēlei, viņi sludināja ļoti plašās teritorijās. (Mateja 28:19, 20; Apustuļu darbi 1:8.) Dedzība, kāda bija šiem sludinātājiem, un ticība, kāda ir tiem, kas seko viņu priekšzīmei, Jehovas svētā gara vadībā ir nesušas brīnišķīgus augļus — labā vēsts ir nonākusi līdz zemeslodes visattālākajām vietām.
[Norāde par attēla autortiesībām 31. lpp.]
Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.