Lielas ģimenes, kas vienoti kalpo Dievam

”Bērni ir tā kunga dāvana,” rakstīja psalmu dziesminieks, ”un bērnu svētība mums ir viņa atlīdzība. Jaunības spēkā dzemdinātie dēli ir kā bultas stipra vīra rokā. svētīgs ir tas vīrs, kas ar tām pildījis savu bultu maksti.” (Psalms 127:3—5.)

TIEŠĀM, bērni var būt Jehovas svētība. Tāpat kā šāvējs ir gandarīts, kad viņam izdodas precīzi raidīt savas bultas, vecāki ir ļoti gandarīti, kad viņiem izdodas vadīt savus bērnus pa ceļu, kas ved uz mūžīgu dzīvi. (Mateja 7:14.)

Senatnē Dieva kalpu ģimenēs ’bultu maksts bija piepildīta’ ar daudziem bērniem. To var saprast, ja padomā, piemēram, par laiku, ko Dieva tauta pavadīja ēģiptiešu verdzībā. ”Israēla bērni vairojās ļoti lieliem pulkiem un pieņēmās varā ļoti lielā mērā, tā ka zeme bija ar tiem pilna piepildīta.” (2. Mozus 1:7.) Ja to izraēliešu skaitu, kuri ieradās Ēģiptē, salīdzina ar to izraēliešu skaitu, kuri devās prom no Ēģiptes, var secināt, ka ģimenēs vidēji bija desmit bērnu.

Arī Jēzus uzauga ģimenē, kas daudziem mūsdienu cilvēkiem varētu likties liela. Jēzus bija pirmdzimtais dēls, bet Jāzepam un Marijai bija vēl četri dēli un arī meitas. (Mateja 13:54—56.) Iespējams, tieši tāpēc, ka Marijai un Jāzepam bija tik daudz bērnu, viņi reiz, dodamies mājup no Jeruzalemes, nemaz nepamanīja, ka Jēzus ir palicis pilsētā. (Lūkas 2:42—46.)

Lielas ģimenes mūsdienās

Mūsdienās daudzi kristieši garīgu, ekonomisku, sociālu un citu apsvērumu dēļ ir nolēmuši neveidot lielu ģimeni. Tomēr daudzās kultūrās lielas ģimenes joprojām ir parasta parādība. ANO izdotajā pārskatā par bērnu stāvokli pasaulē teikts, ka visaugstākā dzimstība ir Āfrikas daļā, kas atrodas uz dienvidiem no Sahāras. Tur sievietēm vidēji dzimst seši bērni. (The State of the World’s Children 1997.)

Lai gan kristīgiem vecākiem, kam ir liela ģimene, nemaz nav viegli izaudzināt bērnus tā, lai viņi mīlētu Jehovu, daudzi vecāki ļoti labi tiek galā ar šo grūto uzdevumu. Sekmes bērnu audzināšanā ir atkarīgas no ģimenes vienotības tīrajā pielūgsmē. Vārdi, ar kuriem apustulis Pāvils vērsās pie Korintas draudzes, mūsdienās ļoti var noderēt kristīgām ģimenēm. Viņš rakstīja: ”Es jūs, brāļi, pamācu.., lai jūsu starpā būtu vienprātība un neceltos šķelšanās, bet lai jūs visi pilnīgi vienoti stāvētu vienā prātā un vienā domā.” (1. Korintiešiem 1:10.) Bet kā ir panākama šāda vienotība?

Vecākiem jābūt garīgiem cilvēkiem

Galvenais ir vecāku dievbijība. Mozus izraēliešiem teica: ”Klausies, Israēl, tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs! Un tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku! Un lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un tie tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem tev jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies, vai kad tu eji pa ceļu, tev guļoties un tev ceļoties.” (5. Mozus 6:4—7.)

Mozus norādīja, ka Dieva pavēlēm jābūt vecāku sirdī. Vienīgi tad, ja Dieva vārdi ir vecāku sirdī, viņos ir vēlēšanās sniegt saviem bērniem pastāvīgu garīgo audzināšanu. Ja vecāki paši ir garīgi stipri, viņiem ir dedzīga vēlēšanās runāt ar bērniem par visu, kas ir garīgs.

Lai cilvēks būtu garīgi stiprs un no visas sirds mīlētu Jehovu, viņam regulāri jālasa, jāpārdomā un jāizmanto Dieva vārdi. Psalmu sacerētājs rakstīja, ka cilvēks, kam prāts saistās pie Jehovas likumiem un kas ”dienām un naktīm” tos lasa, ”ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tam labi izdodas.” (Psalms 1:2, 3.)

Koks, kas saņem pietiekami daudz ūdens, nes labus augļus, un ģimenes, kuras saņem garīgu barību, nes dievbijības labos augļus, tā slavēdamas Jehovu. Tāda ir, piemēram, Uvadiegvu ģimene, kas dzīvo Rietumāfrikā. Lai gan Uvadiegvu un viņa sievai ir astoņi bērni, gan viņš, gan viņa sieva ir pionieri — Jehovas liecinieku pilnas slodzes sludinātāji. Uvadiegvu stāsta: ”Mūsu ģimenē regulāras Bībeles nodarbības notiek nu jau vairāk nekā 20 gadus. Mēs mācām bērniem Dieva vārdus jau no mazotnes, ne tikai Bībeles nodarbību laikā, bet arī tad, kad ejam sludināt vai darām ko citu. Visi mūsu bērni ir Valstības labās vēsts sludinātāji, un tikai mazākā meitiņa, kam ir seši gadi, vēl nav kristījusies.”

Nepieciešama sadarbība

”Ar gudru ziņu namu ceļ,” teikts Bībelē. (Salamana Pamācības 24:3.) Ģimenē rīkoties gudri nozīmē sadarboties. Ģimenes vadītājs ir tēvs — viņu Dievs ir iecēlis par saimes galvu. (1. Korintiešiem 11:3.) Dieva iedvesmotajos vārdos, ko rakstīja apustulis Pāvils, ir redzams, cik liela ir ģimenes galvas atbildība: ”Ja kāds negādā [materiāli un garīgi] par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” (1. Timotejam 5:8.)

Saskaņā ar šo padomu, kas dots Dieva Rakstos, kristietim jārūpējas par sievas garīgajām vajadzībām. Noslogotība ar mājas darbiem nāk par sliktu sievas garīgumam. Kāds nesen kristījies cilvēks, kas dzīvo vienā no Āfrikas zemēm, reiz sāka runāt ar draudzes vecākajiem par to, ka viņa sieva ir kļuvusi vienaldzīga pret garīgām lietām. Draudzes vecākie ieminējās, ka sievai, iespējams, nepieciešama palīdzība. Vīrs ņēma vērā šo ieteikumu un sāka palīdzēt sievai mājas darbos. Viņš palīdzēja sievai arī biežāk lasīt un labāk saprast Bībeli. Sievas garīgums uzlabojās, un tagad visa ģimene vienoti kalpo Dievam.

Tēva pienākums ir pievērst uzmanību arī bērnu garīgajam stāvoklim. Pāvils rakstīja: ”Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem tam Kungam.” (Efeziešiem 6:4.) Ja vecāki ņem vērā šo padomu — nekaitina savus bērnus un audzina tos —, bērni jūt, ka viņi ir pilntiesīgi ģimenes locekļi. Tad viņi palīdz cits citam un pamudina cits citu tiekties pēc garīgiem mērķiem.

Darboties kopā nozīmē arī uzticēt bērniem garīgus pienākumus, kad viņi tiem ir gatavi. Kāds draudzes vecākais, kam ir 11 bērnu, ar dažiem no viņiem mācās Bībeli pirms došanās uz darbu. Vecākie bērni, kas ir kristījušies, katrs savā noteiktā reizē palīdz mazākajiem brāļiem un māsām mācīties Bībeli. Tēvs seko šīm mācībām un uzslavē bērnus par viņu centieniem. Seši no viņa bērniem ir kristīti, un pārējie tuvojas šim mērķim.

Laba domu apmaiņa un kopīgi mērķi

Lai ģimene būtu vienota, ļoti būtiska ir atklāta domu apmaiņa un kopīgi garīgie mērķi. Gordons — kristiešu draudzes vecākais, kas dzīvo Nigērijā, — ir tēvs septiņiem bērniem vecumā no 11 līdz 27 gadiem. Seši Gordona bērni, tāpat kā viņš pats un viņa sieva, ir pionieri. Jaunākais dēls, kas nesen kristījās, kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem regulāri piedalās mācekļu gatavošanā. Divi dēli, kas jau ir pieauguši, ir kalpošanas palīgi draudzē.

Gordons pats ir palīdzējis mācīties Bībeli visiem saviem bērniem. Viņa ģimenē ir iedibināta nopietna Bībeles studēšanas programma. Katru rītu visi ģimenes locekļi sanāk kopā, lai pārrunātu attiecīgās dienas Bībeles pantu, un vēlāk viņi gatavojas draudzes sapulcēm.

Viens no mērķiem, kas izvirzīts katram ģimenes loceklim, ir izlasīt visus rakstus žurnālos Sargtornis un Atmostieties!. Nesen viņi ir iekļāvuši savā dienas režīmā Bībeles lasīšanu. Runādami par izlasīto, ģimenes locekļi pamudina cits citu turpināt šo labo ieradumu.

Iknedēļas Bībeles nodarbības Gordona ģimenē ir kļuvušas tik pierastas, ka nevienam nav jāatgādina par tām — visi ir gatavi nodarbībām jau labu laiku iepriekš. Gadu gaitā nodarbību materiāls, veids un ilgums ir ticis mainīts atkarībā no bērnu vecuma un vajadzībām. Ģimene ir sadraudzējusies ar citiem uzticamiem Dieva kalpiem, un tas ir ļoti labi ietekmējis bērnus.

Ģimenes locekļi daudz ko dara kopā un regulāri atvēl laiku atpūtai. Reizi nedēļā viņiem ir ģimenes vakars, kura laikā viņi piedalās pašu izveidotās viktorīnās, spēlē klavieres, stāsta jokus un pašu sacerētus stāstus vai atpūšas kaut kā citādi. Laiku pa laikam viņi dodas uz jūrmalu vai kādu citu interesantu vietu.

Paļaušanās uz Jehovu

Iepriekš minēto ģimeņu panākumi nebūt nenozīmē, ka izaudzināt daudzus bērnus ir viegli. ”Būt labam tēvam astoņiem bērniem ir grūts uzdevums,” atzīst kāds kristietis. ”Viņiem ir nepieciešams ļoti daudz gan materiālā, gan garīgā ziņā. Man daudz jāstrādā, lai es nopelnītu iztiku. Vecākie jau ir padsmitgadnieki, bet skolā iet visi astoņi bērni. Es zinu, ka garīgā audzināšana ir ļoti svarīga, bet daži mani bērni ir spītīgi un nepaklausīgi. Viņi mani apbēdina, taču es zinu, ka es pats reizēm daru kaut ko tādu, kas apbēdina Jehovas sirdi, un viņš man piedod. Tātad man pacietīgi jāaudzina bērni, līdz kamēr viņi paši daudz ko sapratīs.

Es cenšos sekot Jehovas priekšzīmei — viņš ir pacietīgs, jo vēlas, lai visi atgrieztos. Es vadu Bībeles nodarbības visai ģimenei, un daži no maniem bērniem daudz dara, lai būtu gatavi kristīties. Vēlamais iznākums nav atkarīgs tikai no manām spējām. Manas spējas ir pavisam niecīgas. Es cenšos arvien vairāk tuvoties Jehovam lūgšanā un rīkoties, kā ir ieteikts kādā Salamana pamācībā: ”Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz savu prāta gudrību, bet domā uz to Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” Jehova man palīdzēs izaudzināt manus bērnus.” (Salamana Pamācības 3:5, 6.)

Nepadodieties!

Lai arī reizēm varētu likties, ka bērnu audzināšana ir nepateicīgs, grūts darbs, nenolaidiet rokas. Nekādā gadījumā nepārtrauciet audzināt savus bērnus. Ja bērni pašlaik nenovērtē jūsu pūliņus vai nekādi uz tiem nereaģē, varbūt viņi to darīs vēlāk. Lai bērns izaugtu par kristieti, kura personībā redzami gara augļi, ir nepieciešams laiks. (Galatiešiem 5:22.)

Monikai, kas dzīvo Kenijā, ir deviņi brāļi un māsas. Viņa stāsta: ”Vecāki mācīja mums Bībeli no agras bērnības. Tētis katru nedēļu studēja ar mums kristīgās publikācijas. Viņa darba dēļ nodarbības nevarēja vienmēr notikt vienā un tajā pašā dienā. Bija reizes, kad viņš, nākdams no darba un redzēdams mūs spēlējamies ārā, teica, ka pēc piecām minūtēm visiem jābūt mājās, lai mācītos Bībeli. Pēc Bībeles studēšanas tēvs mūs aicināja uzdot jautājumus vai pārrunāt radušās problēmas.

Viņš gādāja, lai mēs draudzētos ar dievbijīgiem bērniem. Tētis regulāri gāja uz skolu, lai uzzinātu no skolotājiem par mūsu uzvedību. Reiz tētis uzzināja, ka trīs vecākie brāļi ir kāvušies ar citiem zēniem un ka viņi mēdz uzvesties rupji. Par slikto uzvedību tētis sodīja brāļus, bet tāpat viņš ar Rakstu palīdzību paskaidroja brāļiem, kāpēc ir jāuzvedas, kā pienākas dievbijīgiem bērniem.

Vecāki parādīja mums, cik daudz laba var dot sapulces, palīdzēdami mums sagatavoties tām. Mēs iemācījāmies sludināt, mājās mēģinādami, kā mēs to darīsim. Kopš agras bērnības mēs kopā ar vecākiem gājām sludināt.

Pašlaik divi vecākie brāļi ir speciālie pionieri, viena māsa ir pioniere un vēl viena māsa, kurai ir pašai sava ģimene, ir dedzīga lieciniece. Divas jaunākās māsas, kurām ir 18 un 16 gadi, ir kristītas sludinātājas. Divi jaunākie brāļi vēl tikai mācās. Nu jau trīs gadus es strādāju Jehovas liecinieku Kenijas filiāles birojā. Es mīlu un cienu savus vecākus, jo viņi ir garīgi cilvēki — viņi ir labs piemērs mums.”

Vienalga, vai jums ir liela vai maza ģimene, nekādā gadījumā nepadodieties un palīdziet saviem bērniem arī turpmāk iet ceļu, kas ved uz mūžīgo dzīvi. Redzot, kā Jehova svētī jūsu centienus, jūs varēsiet teikt to pašu, ko par saviem garīgajiem bērniem teica apustulis Jānis: ”Lielāka prieka man nav, kā kad dzirdu, ka mani bērni dzīvo patiesībā.” (3. Jāņa 4.)