”Sīrijas tuksnešu tumšmatainā valdniece”

VIŅAI bija melnīgsnēja seja, sniegbalti zobi un tumšas, mirdzošas acis. Viņa bija labi izglītota un zināja vairākas valodas. Viņa bija valdniece un karotāja, un daudzi uzskatīja, ka viņa ir gudrāka nekā Kleopatra un varbūt tikpat skaista. Šī valdniece uzdrošinājās stāties pretī sava laika spēcīgākajai lielvalstij, tā kļūdama par vienu no posmiem kāda Bībeles pravietojuma īstenošanā. Vēl ilgi pēc šīs sievietes nāves viņu apjūsmoja rakstnieki un idealizēja gleznotāji. Kāds 19. gadsimta dzejnieks viņu nosauca par ”Sīrijas tuksnešu tumšmataino valdnieci”. Šīs slavenās sievietes vārds ir Zenobija — viņa bija Sīrijas pilsētas Palmīras valdniece.

Kā Zenobija kļuva par ievērojamu valdnieci? Kādas politiskas norises veicināja viņas nākšanu pie varas? Kas ir zināms par viņas personību? Un kāda bija viņas vieta Bībeles pravietojuma piepildīšanā? Pirms atbildam uz šiem jautājumiem, pievērsīsim nedaudz uzmanības ģeogrāfijai.

Pilsēta tuksneša malā

Palmīra — pilsēta, kurā dzīvoja Zenobija, — atradās kādus 210 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Damaskas, Sīrijas tuksneša ziemeļu daļā, kur Antilibānas kalni pāriet līdzenumā. Šī pilsēta bija izveidojusies pie kādas oāzes apmēram pusceļā starp Vidusjūru (rietumos) un Eifratu (austrumos). Salamans šo pilsētu, iespējams, pazina ar nosaukumu Tadmora — tā bija pilsēta, kas viņa valstij bija svarīga divu iemeslu dēļ: kā stratēģiski nozīmīgs punkts ziemeļu robežu aizsardzībā un kā viena no pilsētām, caur kurām gāja karavānu ceļš. Tāpēc Salamans ”nocietināja tuksnesī Tadmoru”. (2. Laiku 8:4.)

Nav saglabājies vēsturisku ziņu par to, kas ar Tadmoru notika tūkstoš gadu ilgā laika posmā pēc Salamana valdīšanas. Ja Tadmora tiešām ir Palmīras priekštece, tad tās nozīme sāka augt pēc 64. gada p.m.ē., kad Sīrija kļuva par Romas impērijas provinci. ”Palmīra Romai bija svarīga kā ekonomisku, tā arī militāru apsvērumu dēļ,” tā Ričards Stonmens raksta savā grāmatā par Zenobijas dumpi pret Romu (Palmyra and Its Empire—Zenobia’s Revolt Against Rome). Tā kā šī palmu pilsēta atradās pie ievērojama tirdzniecības ceļa, kas savienoja Romu ar Mezopotāmiju un Austrumiem, caur to tika vestas senās pasaules bagātības — Indijas garšvielas, Ķīnas zīds un dažādas preces no Persijas, Mezopotāmijas dienvidiem un Vidusjūras zemēm. Romas labklājība bija atkarīga no šo preču importa.

Militārā ziņā Sīrijas province bija kā buferzona starp Romu un Persiju. Mūsu ēras pirmos 250 gadus Romu no tās austrumu kaimiņa šķīra Eifrata. Palmīra atradās tuksneša otrā pusē, uz rietumiem no Dūras-Eiropas — pilsētas Eifratas krastā. Apzinādamies Palmīras stratēģisko nozīmi, pilsētu apmeklēja Romas imperatori Adriāns un Valeriāns. Adriāns veicināja celtniecību un deva pilsētai bagātīgus ziedojumus. Valeriāns 258. gadā iecēla par Romas konsulu palmīrieti Odenatu — Zenobijas vīru. Šis augstais tituls bija apbalvojums par to, ka Odenats bija guvis uzvaru cīņās ar Persiju un iekļāvis Romas impērijas teritorijā daļu no Mezopotāmijas. Liela nozīme vīra nākšanā pie varas bija Zenobijai. Vēsturnieks Edvards Gibons raksta: ”Odenata panākumi lielā mērā tika piedēvēti viņas nesalīdzināmajai gudrībai un gara spēkam.”

Persijas valdnieks Sapors bija nolēmis atņemt Romai visas provinces, kas bija piederējušas Persijai. Iespaidīgas armijas priekšgalā viņš devās uz rietumiem, ieņēma romiešu garnizonu pilsētas Nisibu un Karras (Hāranu) un tad iebruka Sīrijas ziemeļu apgabalos un Kilikijā. Pats imperators Valeriāns stājās karaspēka priekšgalā un devās pret iebrucējiem, taču persieši sakāva Valeriāna karaspēku un saņēma viņu gūstā.

Odenats nolēma, ka ir pienācis laiks sūtīt Persijas valdniekam dārgas dāvanas un lūgt mieru. Sapors savā augstprātībā pavēlēja iemest dāvanas Eifratā un pieprasīja, lai Odenats ierastos pie viņa kā gūsteknis un lūdzējs. To uzzinājuši, palmīrieši no tuksneša klejotājciltīm un romiešu vienību pārpalikumiem izveidoja karaspēku un metās pakaļ persiešiem. Sapora karavīri, kas bija noguruši no cīņām un apkrāvušies ar laupījumu, nespēja stāties pretī tuksneša karotāju zibenīgajiem uzbrukumiem, tāpēc viņiem bija jābēg.

Atzinībā par Sapora karaspēka sakaušanu Valeriāna dēls un pēctecis Galliēns piešķīra Odenatam titulu corrector totius Orientis (visu Austrumu pārvaldnieks). Vēlāk Odenats pats sev piešķīra titulu ”valdnieku valdnieks”.

Zenobija mēģina izveidot impēriju

Mūsu ēras 267. gadā, kad Odenats bija savas varenības augstumos, viņu un viņa mantinieku nogalināja. Ir izteikts pieņēmums, ka to izdarīja kāds atriebīgs radinieks. Zenobija stājās sava vīra vietā, jo viņas dēls vēl bija pārāk jauns. Zenobija bija skaista un varaskāra sieviete, spējīga organizatore, viņa bija pieradusi iet karagājienos kopā ar savu vīru un zināja vairākas valodas — tas viss Zenobijai palīdzēja iemantot savu padoto cieņu un atbalstu, kas bija patiesi ievērojams sasniegums, ja ņem vērā, ka viņas padotie bija beduīni. Zenobija ļoti augstu vērtēja izglītību, tāpēc viņa uzturējās izglītotu cilvēku sabiedrībā. Viens no viņas padomdevējiem bija filozofs un retors Kasijs Longīns, kas ir nosaukts par ”dzīvu bibliotēku un staigājošu muzeju”. Ričards Stonmens raksta: ”Piecu gadu laikā pēc Odenata nāves.. Zenobija tautas acīs bija kļuvusi par Austrumu pavēlnieci.”

Zenobijas valsts atradās starp Persiju, kurai viņa kopā ar savu vīru bija devusi smagu triecienu, un Romu, kas atradās uz sabrukuma robežas. Vēsturnieks Džons Robertss par stāvokli Romas impērijā raksta: ”Trešajā gadsimtā.. Romai bija ļoti daudz problēmu gan pie austrumu, gan pie rietumu robežām, turklāt pašu mājās atkal bija sācies pilsoņu karš un strīdi par tiesībām valdīt. Īsā laikā paspēja nomainīties divdesmit divi imperatori (neskaitot šī titula pretendentus).” Turpretī sīriešu valdniecei piederēja neapstrīdama vara viņas pārvaldītajā teritorijā. ”Ja viņai izdotos panākt, lai starp divām impērijām [Persiju un Romu] valdītu spēku līdzsvars,” raksta Stonmens, ”viņa varētu mēģināt pati izveidot trešo impēriju, kas nospiestu uz ceļiem pirmās divas.”

Izdevība sagrābt lielāku varu radās 269. gadā, kad Ēģiptē parādījās kāds pretendents uz tiesībām valdīt pār Romu. Zenobijas karaspēks tūlīt devās uz Ēģipti, sakāva dumpiniekus un pārņēma Ēģipti savā varā. Zenobija pasludināja sevi par Ēģiptes valdnieci un sāka kalt savas monētas. Viņa valdīja pār teritoriju no Nīlas līdz Eifratai. Šajā laikā Zenobija kļuva par ”dienvidvalsts ķēniņu”, par kuru stāstīts Bībelē, Daniēla grāmatas pravietojumā, jo viņa pārvaldīja apgabalu, kas atradās uz dienvidiem no Daniēla dzimtenes. (Daniēla 11:25, 26.) Turklāt viņa iekaroja lielāko daļu Mazāzijas.

Zenobija nostiprināja savas valsts galvaspilsētu Palmīru un padarīja pilsētu tik skaistu, ka tā varēja līdzināties Romas impērijas lielākajām pilsētām. Tiek uzskatīts, ka Palmīrā dzīvoja vairāk nekā 150 000 cilvēku. Pilsētā bija krāšņas sabiedriskās ēkas, tempļi, dārzi, kolonnas un pieminekļi, un to ieskāva mūris, kas esot bijis 21 kilometru garš. Galvenās ielas abās pusēs bija iespaidīgas korintiskās kolonnas — pavisam to bija apmēram 1500, un katra no tām bija vairāk nekā 15 metru augsta. Pilsētā varēja redzēt ļoti daudz varoņu un bagātu cilvēku statuju un krūšutēlu. 271. gadā Zenobija lika izveidot statujas arī sev un savam mirušajam vīram. Palmīra bija kā dārgakmens, kas mirdzēja tuksneša malā.

Viena no skaistākajām celtnēm Palmīrā bija Saules templis, kas, bez šaubām, noteica pilsētas reliģisko dzīvi. Visticamāk, arī Zenobija pielūdza kādu dievību, kas bija saistīta ar saules dievu. Taču trešajā gadsimtā Sīrijā bija ļoti daudz reliģiju. Zenobijas pārvaldītajā teritorijā dzīvoja kristieši, jūdaisti, astrologi, kā arī Saules un Mēness pielūdzēji. Kāda bija valdnieces attieksme pret daudzajām pielūgsmes formām viņas valstī? Ričards Stonmens par to raksta: ”Gudra valdniece necenšas izskaust paražas, kas viņas tautai šķiet noderīgas. [..] Viņa cerēja, ka dievi ir sapulcināti Palmīras pusē.” Zenobija acīmredzot bija iecietīga pret dažādām reliģijām. Bet vai tiešām dievi bija ”sapulcināti Palmīras pusē”? Kas gaidīja Palmīru un tās ”gudro valdnieci”?

Imperators ”vērš savu drošsirdību” pret Zenobiju

Par Romas imperatoru 270. gadā bija kļuvis Aureliāns. Viņa leģioni padzina barbarus no impērijas ziemeļu teritorijām. 271. gadā Aureliāns, kas bija kļuvis par Daniēla pravietojumā minēto ”ziemeļvalsts ķēniņu”, ’virzīja visu savu varu un vērsa savu drošsirdību pret dienvidvalsts ķēniņu’, par kuru bija kļuvusi Zenobija. (Daniēla 11:25a.) Daļu karaspēka Aureliāns nosūtīja tieši uz Ēģipti, bet pats ar pārējo karaspēku devās austrumu virzienā pāri Mazāzijai.

Dienvidvalsts ķēniņš — politiskais spēks ar Zenobiju priekšgalā — ’devās karā ar lielu un it īpaši spēcīgu karaspēku’, ko komandēja karavadoņi Zabda un Zabajs. (Daniēla 11:25b.) Bet Aureliāns iekaroja Ēģipti un pēc tam devās uz Mazāziju un Sīriju. Zenobijas karaspēks tika sakauts pie Emesas (tagad Homsa) un atkāpās uz Palmīru.

Kad Aureliāna karaspēks aplenca Palmīru, Zenobija, cerēdama atrast palīdzību, kopā ar savu dēlu bēga uz Persiju, taču pie Eifratas romieši viņus sagūstīja. 272. gadā palmīrieši padevās. Pret Palmīras iedzīvotājiem Aureliāns izturējās ļoti augstsirdīgi, un, paņēmis līdzi daudz trofeju, starp tām arī statuju no Saules tempļa, devās atpakaļ uz Romu. Imperators nenogalināja Zenobiju, kuras parādīšanās Romā kļuva par ievērojamāko notikumu 274. gada triumfa gājienā. Savas dzīves atlikušo daļu viņa pavadīja kā viena no romiešu matronām.

Pilsēta tuksneša malā tiek nopostīta

Dažus mēnešus pēc Palmīras ieņemšanas tās iedzīvotāji iznīcināja romiešu garnizonu, kas bija atstāts pilsētā. Kad par to uzzināja Aureliāns, viņš tūlīt pat pavēlēja saviem kareivjiem doties atpakaļ, un šoreiz tie nesaudzīgi atriebās pilsētas iedzīvotājiem. Tie, kas pēc nežēlīgās slepkavošanas palika dzīvi, tika aizvesti verdzībā. Lepnā pilsēta tika izlaupīta un pilnīgi nopostīta. Nupat vēl rosīgā metropole atkal kļuva par to, kas tā bija senatnē, — ”Tadmoru tuksnesī”.

Laikā, kad Zenobija sacēlās pret Romu, viņa un imperators Aureliāns, pašiem to nezinot, kļuva par ”dienvidvalsts ķēniņu” un ”ziemeļvalsts ķēniņu”, saskaņā ar pravietojumu, ko Jehovas pravietis detalizēti bija uzrakstījis apmēram 800 gadu pirms šiem notikumiem. (Daniēla grāmatas 11. nodaļa.) Zenobija ar savu spēcīgo personību daudzos radīja apbrīnu. Taču visnozīmīgākais ir tas, ka viņa pārstāvēja politisko spēku, par kuru bija runāts Daniēla pravietojumā. Viņa valdīja mazāk nekā piecus gadus. Zenobijas valsts galvaspilsētas Palmīras vietā mūsdienās ir tikai neliels ciemats. Arī varenās Romas impērijas sen vairs nav, tās vietā ir nākušas mūsdienu lielvalstis. Kāda būs to nākotne? Arī par to ir stāstīts Bībeles pravietojumos, kas vienmēr piepildās. (Daniēla 2:44.)

[Papildmateriāls 29. lpp.]

Zenobijas mantojums

Atgriezies Romā pēc uzvaras pār Palmīras valdnieci Zenobiju, imperators Aureliāns uzcēla templi par godu saulei. Tajā viņš novietoja saules dieva statujas, ko bija atvedis no Palmīras. Par turpmākajiem notikumiem žurnālā History Today ir teikts: ”No visa, ko paveica Aureliāns, vistālejošākās sekas laikam ir bijušas tam, ka 274. gadā viņš iedibināja svētkus par godu saulei, kuri sakrita ar ziemas saulgriežiem, 25. decembri. Kad impērija tika padarīta par kristietisku, uz šo datumu tika pārcelta Kristus dzimšanas diena, lai jauno reliģiju būtu vieglāk pieņemt tiem, kas joprojām svinēja tradicionālos svētkus. Šāda doma varētu likties neparasta, taču galu galā tas ir valdnieces Zenobijas nopelns, ka.. [cilvēki] mūsdienās svin Ziemassvētkus.”

[Karte/Attēls 28., 29. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

VIDUSJŪRA

SĪRIJA

Antiohija

Emesa (Homsa)

PALMĪRA

Damaska

MEZOPOTĀMIJA

Eifrata

Karras (Hārana)

Nisiba

Dūra-Eiropa

[Norādes par autortiesībām]

Karte: Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

Kolonāde: Michael Nicholson/Corbis

[Attēls 29. lpp.]

Romiešu monēta, uz kuras, iespējams, ir attēlots Aureliāns

[Attēls 30. lpp.]

Saules templis Palmīrā

[Norāde par autortiesībām]

The Complete Encyclopedia of Illustration/J. G. Heck

[Attēls 31. lpp.]

Valdniece Zenobija uzrunā savus kareivjus

[Norāde par autortiesībām]

Džovanni Batista Tjepolo. ”Valdniece Zenobija uzrunā savus kareivjus” Samuel H. Kress Collection, fotouzņēmums © Board of Trustees, National Gallery of Art, Washington

[Norāde par attēla autortiesībām 28. lpp.]

Fragments no Džovanni Batistas Tjepolo gleznas ”Valdniece Zenobija uzrunā savus kareivjus” Samuel H. Kress Collection, fotouzņēmums: © Board of Trustees, National Gallery of Art, Washington