Kāpēc tika pierakstīti mutvārdu likumi

KĀPĒC daudzi ebreji mūsu ēras pirmajā gadsimtā neatzina, ka Jēzus ir Mesija? Kāds Jēzus laikabiedrs rakstīja: ”Kad viņš ienāca dievnamā, tad, viņam tur mācot, augstie priesteŗi un tautas vecaji piegāja pie viņa un sacīja: ”Kādā varā tu to dari? Un kas tev deva tādu varu?”” (Mateja 21:23.) Šie cilvēki uzskatīja, ka Visvarenais ir devis ebreju tautai Toru (likumu) un, saskaņā ar to, noteiktiem vīriešiem ir vara jeb pilnvaras, kas nāk no paša Dieva. Vai Jēzum bija šāda vara?

Jēzus ļoti cienīja Toru un respektēja cilvēkus, kam tā deva noteiktas pilnvaras. (Mateja 5:17—20; Lūkas 5:14; 17:14.) Bet viņš bieži nosodīja tos, kas pārkāpa Dieva pavēles. (Mateja 15:3—9; 23:2—28.) Šādi cilvēki vairāk turējās pie tradīcijām jeb mutvārdu likumiem. Jēzus šos likumus neatzina par autoritatīviem. Tāpēc daudzi neuzskatīja, ka Jēzus ir Mesija. Viņuprāt, Dievs varēja atbalstīt vienīgi tādu cilvēku, kas piekrīt tradīcijām, kuras atzīst ietekmīgi sabiedrības locekļi.

Kā radās mutvārdu likumi? Kā ebreju sabiedrībā izveidojās uzskats, ka mutvārdu likumi ir līdzvērtīgi rakstītajiem likumiem, kas bija lasāmi Svētajos rakstos? Kāpēc likumi, kam bija jākļūst par mutvārdu tradīciju, vēlāk tomēr tika pierakstīti?

Tradīciju izveidošanās

Starp izraēliešiem un Dievu Jehovu tika slēgta derība. Tas notika pie Sīnāja kalna 1513. gadā p.m.ē. Ar Mozus starpniecību tauta saņēma derības noteikumus. (2. Mozus 24:3.) Ievērojot šos noteikumus, tauta varēja būt svēta, tāpat kā viņu Dievs bija svēts. (3. Mozus 11:44.) Bauslības derībā bija noteikts, ka Jehovas pielūgsmē ietilpst upurēšana, par kuru bija jārūpējas īpaši izraudzītai priesteru kārtai. Bija paredzēts, ka jāizveido viena pielūgsmes vieta, par kuru vēlāk kļuva templis Jeruzalemē. (5. Mozus 12:5—7; 2. Laiku 6:4—6.)

Mozus bauslībā bija izklāstīti galvenie principi, pēc kuriem Izraēla tautai bija jāvadās Jehovas pielūgsmē. Bet tajā nebija aprakstīts viss līdz pēdējam sīkumam. Piemēram, bauslībā bija aizliegts strādāt sabata dienā, taču tajā nebija strikti noteikts, ko nozīmē strādāt un ko — nestrādāt. (2. Mozus 20:10.)

Ja Jehova būtu uzskatījis to par vajadzīgu, viņš būtu devis detalizētus norādījumus, kuros būtu ņemtas vērā visas iespējamās situācijas. Bet Jehova ir radījis cilvēkus ar sirdsapziņu, tāpēc Dieva kalpotājiem ir dota zināma brīvība viņa norādījumu ietvaros. Bauslībā bija noteikts, ka par tiesas spriešanu ir atbildīgi priesteri, levīti un tiesneši. (5. Mozus 17:8—11.) Ar laiku tiesisku jautājumu izskatīšanā radās arvien vairāk precedentu, un informācija par tiem acīmredzot tika nodota no paaudzes paaudzē. Tēvi nodeva saviem dēliem zināšanas par to, kā veicami priesteru pienākumi Jehovas templī. Jo ilgāk pastāvēja tauta, jo vairāk tradīciju radās.

Taču visas Izraēla pielūgsmes pamatā joprojām bija rakstītais likums, ko Jehova bija devis Mozum. 2. Mozus 24:3, 4 ir teikts: ”Kad Mozus nogāja un izstāstīja visus šos vārdus tautai, kādus tas Kungs bija sacījis, un visus noteikumus, tad visa tauta vienā balsī atbildēja un sacīja: ”Visus šos vārdus, kuŗus tas Kungs ir sacījis, mēs gribam izpildīt.” Un Mozus uzrakstīja visus tā Kunga vārdus.” Tieši rakstītie norādījumi bija tie, uz kuru pamata Dievs slēdza derību ar izraēliešiem. (2. Mozus 34:27.) Mutvārdu likumu pastāvēšana Svētajos rakstos pat nav minēta.

”Kas tev deva tādu varu?”

Saskaņā ar Mozus bauslību galvenā autoritāte reliģiskos jautājumos bija priesteri, Ārona pēcteči, un viņiem bija uzticēts pienākums mācīt tautu. (3. Mozus 10:8—11; 5. Mozus 24:8; 2. Laiku 26:16—20; Maleahija 2:7.) Bet Izraēla vēsturē bija priesteri, kas nebija uzticīgi Dievam un nerīkojās taisnīgi. (1. Samuēla 2:12—17, 22—29; Jeremijas 5:31; Maleahija 2:8, 9.) Grieķu kundzības laikā daudzi priesteri pieļāva kompromisu reliģiskos jautājumos. Otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras jūdaismā parādījās kāda cilvēku grupa, kas neuzticējās priesteriem. Šos cilvēkus sauca par farizejiem, un viņi ieviesa tradīcijas, kuras ievērojot ikviens varēja uzskatīt sevi par tikpat svētu kā priesteris. Šādas tradīcijas daudziem patika, taču tās bija nepieļaujams bauslības papildinājums. (5. Mozus 4:2; 13:1.)

Farizeji sāka mācīt bauslību, jo uzskatīja, ka priesteri to nedara. Tā kā Mozus bauslība farizejiem nedeva vēlamās pilnvaras, viņi izveidoja jaunas Svēto rakstu interpretācijas metodes, meklēdami tekstā netiešas norādes un izmantodami citus paņēmienus, kas it kā pamatoja viņu uzskatus.a Būdami galvenie tradīciju veidotāji un popularizētāji, farizeji radīja jaunu priekšstatu par to, kam ir reliģiskā autoritāte Izraēlā. Līdz mūsu ēras pirmajam gadsimtam farizeji bija kļuvuši par noteicošo spēku jūdaismā.

Apkopojot jau pastāvošās mutvārdu tradīcijas un meklējot Svētajos rakstos pamatojumu jaunu tradīciju veidošanai, farizeji saprata, ka viņu darbībai būtu jāpiešķir vairāk ietekmīguma. Tā radās jauns priekšstats par tradīciju pirmsākumiem. Rabīni sāka mācīt, ka ”Mozus Sīnāja kalnā saņēma Toru un nodeva to Jozuam, Jozua — vecajiem, un vecaji — praviešiem. Pravieši to nodeva lielās sapulces vīriem.” (Abot 1:1, Mišna.)

Sacīdami, ka ”Mozus saņēma Toru”, rabīni domāja ne tikai par rakstītajiem likumiem, bet arī par visām mutvārdu tradīcijām. Viņi apgalvoja, ka šo tradīciju kopumu, ko bija izveidojuši un papildinājuši cilvēki, Dievs bija devis Mozum Sīnāja kalnā. Viņi mācīja, ka Dievs nav atstājis cilvēku ziņā ”tukšo vietu” aizpildīšanu un pats mutvārdos ir izklāstījis visu, kas rakstītajā likumā nav pateikts. Rabīni uzskatīja, ka Mozus ir nodevis mutvārdu likumus nākamajām paaudzēm nevis ar priesteru, bet ar citu tautas vadoņu starpniecību. Farizeji apgalvoja, ka viņi ir šīs ”nesaraujamās” ķēdes posmi — secīgi nodoto pilnvaru pārmantotāji.

Likuma krīze un jauni risinājumi

Jēzus, kura pilnvaras rīkoties Dieva vārdā bija apšaubījuši ebreju reliģiskie vadoņi, pravietoja, ka templis tiks iznīcināts. (Mateja 23:37—24:2.) Romieši iznīcināja templi mūsu ēras 70. gadā, un pēc tam vairs nebija iespējams izpildīt Mozus bauslībā dotos norādījumus par upuriem un priesteru kalpošanu. Uz Jēzus izpirkuma upura pamata Dievs bija izveidojis jaunu derību. (Lūkas 22:20.) Mozus bauslības derība vairs nebija spēkā. (Ebrejiem 8:7—13.)

Farizeji šādā notikumu attīstībā saskatīja nevis apliecinājumu, ka Jēzus ir Mesija, bet gan jaunas iespējas savas darbības paplašināšanai. Viņi jau iepriekš bija piesavinājušies lielu daļu priesteru pienākumu. Tā kā templis bija iznīcināts, viņi varēja spert nākamo soli. Rabīnu akadēmija Jabnē kļuva par to vietu, kur sāka darboties reorganizētais sinedrijs — ebreju augstākā tiesa. Johanana ben Zakaja un Gamaliēla II vadībā Jabnē jūdaisms tika pārveidots pašos pamatos. Rabīnu vadīti dievkalpojumi sinagogās nomainīja priesteru organizēto pielūgsmi templī. Upurēšana tika aizstāta ar lūgšanām, it sevišķi ar tām, kas tika teiktas Salīdzināšanas dienā. Farizeji sprieda, ka mutvārdu likumos, kas Mozum esot tikuši doti Sīnājā, šādas pārmaiņas jau bija paredzētas.

Pamazām auga rabīnu akadēmiju prestižs. Akadēmiju mācību programmā galvenais bija mutvārdu likumu apspriešana, iegaumēšana un izmantojuma skaidrošana. Iepriekš mutvārdu likumi tika saistīti ar midrašu — Svēto rakstu interpretāciju. Tagad, kad tradīciju kļuva arvien vairāk, tās sāka mācīt un sistematizēt šķirti no Svētajiem rakstiem. Katrs mutvārdu likums tika pārveidots par īsu, viegli iegaumējamu frāzi, kam bieži vien mēdza pieskaņot mūziku.

Kāpēc bija jāpieraksta mutvārdu likumi?

Tā kā auga rabīnu akadēmiju un rabīnu izdoto likumu skaits, radās jauna problēma. Rabīns Adins Šteinzalcs rakstīja: ”Katrs skolotājs izmantoja savu metodi un formulēja savus mutvārdu norādījumus viņam vien raksturīgā veidā. [..] Vairs nepietika zināt sava audzinātāja mācīto, māceklim bija jāiepazīstas arī ar citu zinātnieku darbiem.. ”Zināšanu eksplozijas” dēļ mācekļi bija spiesti iegaumēt ārkārtīgi daudz vielas.” Tā kā bija tik daudz nesakārtotas informācijas, mācekļu atmiņas iespējas tika pārbaudītas līdz galējai robežai.

Mūsu ēras 2. gadsimtā ebreji Bar Kohbas vadībā sacēlās pret Romu, un dumpja apspiešanas laikā tika vajāti arī rabīni. Akiba — viens no ievērojamākajiem rabīniem, kas bija atbalstījis Bar Kohbu, — un daudzi citi pazīstami skolotāji tika nogalināti. Rabīni baidījās, ka jaunas vajāšanas var apdraudēt mutvārdu likumu pastāvēšanu vispār. Viņi vienmēr bija uzskatījuši, ka vislabāk ir tad, ja skolotājs nodod tradīcijas māceklim mutvārdos, bet jaunās situācijas dēļ arvien vairāk tika domāts, kā izveidot sistēmu, kas ļautu saglabāt gudro mācības, lai tās netiktu aizmirstas uz visiem laikiem.

Pēc dumpja apspiešanas kādu laiku valdīja nosacīts miers ar Romu, un šajā laikā Jehuda Hanasi — ievērojams otrā gadsimta beigu un trešā gadsimta sākuma rabīns — sapulcināja vairākus zinātniekus un daudz mutvārdu likumu sakārtoja noteiktā sistēmā, kurā bija sešas daļas, kas bija sadalītas 63 mazākās nodaļās. Šis darbs tika nosaukts par Mišnu. Ēfraims Ūrbahs, autoritāte mutvārdu likumu jautājumos, rakstīja: ”Mišna.. izpelnījās tādu atzinību un autoritāti, kādas iepriekš nebija bijis nevienai citai grāmatai, izņemot pašu Toru.” Mesiju tauta bija atraidījusi, un templis bija sagrauts, bet, tā kā bija izveidota Mišna, kur rakstveidā bija saglabāti mutvārdu likumi, varēja sākties jauna jūdaisma ēra.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 26. lpp.]

Kāpēc daudzi ebreji neatzina Jēzus autoritāti?