Es atradu kaut ko labāku par zeltu

PASTĀSTĪJIS ČĀRLZS MILTONS

Kādu dienu mans tēvs teica: ”Aizsūtīsim Čārliju uz Ameriku, kur nauda aug kokos. Viņš varētu sadabūt nedaudz naudas un atsūtīt mums.”

CILVĒKI domāja, ka Amerikā ielas ir bruģētas ar zeltu. Toreiz dzīve Austrumeiropā bija ļoti grūta. Maniem vecākiem piederēja neliela saimniecība, viņi turēja pāris govis un nedaudz vistu. Mājā nebija elektrības un ūdensvada. Bet nevienam citam tuvākajā apkaimē arī nekā tāda nebija.

Es esmu dzimis Hošofčikā gandrīz pirms 106 gadiem — 1893. gada 1. janvārī. Mūsu ciems atradās Galīcijā, provincē, kas toreiz bija Austroungārijas teritorijā. Tagad Hošofčika atrodas Polijas austrumos, netālu no Slovākijas un Ukrainas. Ziemas tur bija bargas, bija daudz sniega. Kad man bija kādi septiņi gadi, man parasti bija jāiet puskilometrs līdz strautam un ar cirvi jācērt āliņģis, lai pasmeltu ūdeni. Tad es nesu ūdeni mājās, un māte to lietoja ēdiena pagatavošanai un istabu tīrīšanai. Veļu viņa mazgāja pie strauta un par veļas dēli izmantoja lielākos ledus gabalus.

Lai gan Hošofčikā nebija skolu, es iemācījos runāt poļu, krievu, slovāku un ukraiņu valodā. Mēs augām pareizticīgo ģimenē, un es kalpoju baznīcā par altāra zēnu. Taču jau no mazām dienām es izjutu nepatiku pret mācītājiem, jo viņi stāstīja, ka piektdienās nedrīkst ēst gaļu, bet paši šo aizliegumu neievēroja.

Daži mūsu draugi pēc atgriešanās no Savienotajām Valstīm par nopelnīto naudu izremontēja mājas un iegādājās lauksaimniecības tehniku. Tieši tāpēc tēvs ierunājās, ka mani vajadzētu aizsūtīt uz Ameriku kopā ar kaimiņiem, kas bija nolēmuši turp doties. Tas bija 1907. gadā, kad man bija 14 gadi.

Viens pats Amerikā

Drīz vien es jau biju uz kuģa, un divās nedēļās mēs šķērsojām Atlantijas okeānu. Toreiz cilvēkam, lai viņu nesūtītu atpakaļ uz dzimteni, bija vajadzīgi 20 dolāri. Tā kā man bija 20 dolāru sudraba monēta, es tiku cauri Elisa salas imigrantu punktam Ņujorkā. Lai nokļūtu Amerikā, caur šo imigrantu punktu tajos laikos izgāja miljoniem cilvēku. Nauda šeit, protams, neauga kokos, un ielas nebija bruģētas ar zeltu. Patiesībā daudzām ielām vispār nebija nekāda seguma.

Mēs iekāpām vilcienā, kas devās uz Džonstaunu (Pensilvānija). Vīri, ar kuriem es kopā ceļoju, tur jau bija bijuši un zināja kādu pansiju, kur es varētu apmesties. Es gribēju atrast savu vecāko māsu, kura dzīvoja Pensilvānijas pilsētā Džeromā, — kā es vēlāk uzzināju, Džeroma atradās tikai 25 kilometrus no manas dzīves vietas. Bet es vienmēr teicu Jaroma, jo burtu ”j” manā valodā tā arī izrunā — kā ”j”, nevis kā ”dž”. Neviens neko nebija dzirdējis par tādu Jaromu. Tā sākās mana dzīve svešā zemē. Angliski es tikpat kā nerunāju, un naudas man bija pavisam maz.

Katru rītu es gāju meklēt darbu. Darba biržā darbs tika piedāvāts tikai diviem trim cilvēkiem no tiem daudzajiem, kas stāvēja rindā. Tāpēc katru dienu es atgriezos pansijā un ar pašmācības grāmatu palīdzību mācījos angļu valodu. Pa reizei laimējās atrast kādu gadījuma darbu, taču mēneši gāja, un naudas man gandrīz vairs nebija.

Tikšanās ar tuviniekiem

Kādu dienu es gāju pa ielu netālu no dzelzceļa stacijas garām viesnīcai, kurā bija bārs. No turienes nāca tik patīkama ēdiena smarža! Sviestmaizes, desiņas un citas uzkodas bārā deva par brīvu katram, kurš paņēma lielo alus glāzi, kas maksāja piecus centus. Kaut gan es biju nepilngadīgs, bārmenis par mani iežēlojās un pārdeva man alu.

Kad es biju sācis ēst, kāds ienāca bārā un teica: ”Dzeriet ātrāk! Tūlīt pienāks vilciens uz Džeromu.”

”Jūs laikam gribējāt teikt uz Jaromu?” es pārjautāju.

”Nē, uz Džeromu,” atskanēja atbilde. Tā es beidzot uzzināju, kur dzīvo mana māsa. Toreiz bārā es pat satiku kādu cilvēku, kas dzīvoja viņai kaimiņos. Es nopirku biļeti uz vilcienu un drīz vien satiku savu māsu.

Māsai un viņas vīram piederēja pansija, kur dzīvoja ogļrači, un es apmetos uz dzīvi pie māsas. Māsa un viņas vīrs sameklēja man darbu — man bija jāpieskata sūknis, kas sūknēja ūdeni no šahtas. Mans pienākums bija pasaukt mehāniķi, ja sūknis apstājās. Es saņēmu 15 centus dienā. Pēc tam es kādu laiku biju dzelzceļnieks, strādāju ķieģeļu ceplī un pat apdrošināšanas firmā. Vēlāk es pārcēlos uz Pitsburgu, kur dzīvoja mans brālis Stīvs. Mēs strādājām metalurģiskajā rūpnīcā. Es tā arī nenopelnīju pietiekami daudz naudas, lai kaut ko aizsūtītu uz mājām.

Ģimene un bēres

Reiz, iedams uz darbu, es ieraudzīju kādu jaunu istabeni pie mājas, kurā viņa strādāja. ”Viņa gan ir skaista,” es nodomāju pie sevis. Trīs nedēļas vēlāk mēs ar Helēnu apprecējāmies, tas bija 1917. gadā. Nākamo desmit gadu laikā mums piedzima seši bērni, bet viens no viņiem nomira, kad bija vēl pavisam maziņš.

Pitsburgas dzelzceļa kompānija 1918. gadā pieņēma mani darbā par tramvaja vadītāju. Netālu no tramvaju depo bija kafejnīca, kur varēja iegriezties un izdzert kādu kafijas tasīti. Abiem grieķiem, šīs kafejnīcas īpašniekiem, šķiet, bija vienalga, vai tu pasūti kaut ko vai ne, ja tikai viņi varēja tev stāstīt par Bībeli. Es viņiem mēdzu jautāt: ”Vai jūs man gribat iestāstīt, ka visa pasaule domā nepareizi un jūs abi esat tie, kam ir taisnība?”

”Paskaties pats, kas teikts Bībelē,” viņi parasti teica. Bet toreiz viņiem neizdevās mani pārliecināt.

Diemžēl 1928. gadā mana mīļā Helēna saslima. Lai bērni tiktu pienācīgi aprūpēti, es tos aizvedu pie māsas un viņas vīra uz Džeromu. Viņi bija nopirkuši saimniecību. Es bieži apciemoju bērnus un katru mēnesi devu naudu viņu uzturam. Tāpat es sūtīju viņiem drēbes. Taču Helēnai kļuva arvien sliktāk, un 1930. gada 27. augustā viņa nomira.

Es jutos vientuļš un nomākts. Kad es aizgāju pie mācītāja runāt par bērēm, viņš man teica: ”Tu vairs neesi šīs baznīcas loceklis. Tu vairāk nekā gadu neesi devis iemaksas.”

Es paskaidroju, ka mana sieva ilgi slimoja un visu naudu, ko es varēju dot, es sūtīju bērniem, lai viņi varētu ziedot baznīcai Džeromā. Tomēr, pirms mācītājs bija ar mieru runāt bērēs, man bija jāaizņemas 50 dolāri un jānokārto nokavētās iemaksas. Mācītājs pieprasīja vēl 15 dolārus par misi sievas māsas mājās, kur draugi un radi bija nolēmuši sanākt, lai atvadītos no Helēnas. Man neizdevās sadabūt 15 dolārus, tomēr mācītājs piekrita noturēt misi ar noteikumu, ka es viņam atdošu naudu algas dienā.

Pēc algas dienas es visu naudu izdevu par bērnu apaviem un skolas drēbēm. Pāris nedēļas vēlāk mācītājs iekāpa manā tramvajā. ”Tu neesi atdevis man 15 dolārus,” viņš teica. Kad mācītājam bija jākāpj ārā, viņš vēl piedraudēja: ”Es iešu pie tava priekšnieka un teikšu, lai atskaita šo summu no tavas algas.”

Darba dienas beigās es aizgāju pie sava priekšnieka un izstāstīju par notikušo. Viņš, pats būdams katolis, teica: ”Ja tas mācītājs te parādīsies, es pateikšu, ko es par viņu domāju!” Pēc šiem notikumiem es nodomāju: ”Mācītāji grib mūsu naudu, bet nemāca mums neko par Bībeli.”

Kā es uzzināju patiesību

Nākamajā reizē, kad iegriezos kafejnīcā, kas piederēja abiem grieķiem, mēs pārrunājām šo gadījumu. Pēc tam es sāku mācīties Bībeli ar Bībeles pētniekiem, kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus. Es mēdzu caurām naktīm lasīt Bībeli un bībelisku literatūru. Es uzzināju, ka Helēna ir aizmigusi nāves miegā, nevis cieš mokas šķīstītavā, kā bija teicis mācītājs. (Ījaba 14:13, 14; Jāņa 11:11—14.) Es tiešām biju atradis kaut ko daudz vērtīgāku nekā zeltu — es biju atradis patiesību.

Pāris nedēļas vēlāk, kad pirmo reizi apmeklēju Bībeles pētnieku sapulci Pitsburgā, Gārdena teātrī, es pacēlu roku un teicu: ”Šovakar es uzzināju par Bībeli vairāk nekā visos iepriekšējos gados, būdams katolis.” Vēlāk, kad tika jautāts, kurš vēlas nākamajā dienā iet sludināt, es atkal pacēlu roku.

Es apliecināju savu veltīšanos Jehovam, kristīdamies 1931. gada 4. oktobrī. Tajā laikā es jau spēju noīrēt māju un paņemt bērnus pie sevis. Es pieņēmu darbā kalponi, kas rūpējās par viņiem. Lai arī man bija daudz jārūpējas par savu ģimeni, no 1932. gada janvāra līdz 1933. gada jūnijam es biju tā saucamais palīgs — veicu īpašu kalpošanu, katru mēnesi 50 līdz 60 stundas sarunādamies ar cilvēkiem par Bībeli.

Tad es sāku pievērst uzmanību kādai skaistai jaunai sievietei, kas parasti brauca manā tramvajā uz darbu un atpakaļ. Mūsu skatieni šad un tad satikās, kad es pavēros spogulī. Tā mēs ar Mēriju iepazināmies. Mēs sākām tikties biežāk un 1936. gada augustā apprecējāmies.

Tā kā man bija ilgs darba stāžs, 1949. gadā es varēju izvēlēties tādu darba grafiku, kas man ļāva kalpot par pionieri, pilnas slodzes kalpotāju. Mana jaunākā meita Džīna bija pioniere kopš 1945. gada, tāpēc mēs veicām šo darbu kopā. Vēlāk Džīna iepazinās ar Semu Frendu, kas strādāja Bētelē, Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē, kura atradās Bruklinā (Ņujorka).a Viņi apprecējās 1952. gadā. Es joprojām kalpoju par pionieri Pitsburgā, un man bija daudz Bībeles studiju — bija pat tāds laiks, kad es katru nedēļu studēju ar 14 ģimenēm. 1958. gadā es pārtraucu tramvaja vadītāja darbu un aizgāju pensijā. Pēc tam kalpot par pionieri bija viegli, jo vairs nebija astoņas stundas dienā jāstrādā.

Mērija 1983. gadā saslima. Es centos rūpēties par viņu tikpat labi, kā viņa bija rūpējusies par mani gandrīz 50 gadu garumā. 1986. gada 14. septembrī viņa nomira.

Atkal dzimtajā pusē

Džīna un Sems paņēma mani līdzi uz kopsanāksmēm, kas 1989. gadā notika Polijā. Mēs apmeklējām to vietu, kur es biju uzaudzis. Pēc šīs teritorijas nonākšanas padomju varas rokās pilsētas bija pārdēvētas un cilvēki bija izsūtīti uz citām zemēm. Viens no maniem brāļiem bija aizvests uz Stambulu, un mana māsa — uz Krieviju. Neviens, kam mēs jautājām, nebija dzirdējis mana dzimtā ciema nosaukumu.

Pēkšņi man radās sajūta, ka tālumā redzamie kalni ir ļoti pazīstami. Braucot tuvāk tai vietai, ainava kļuva arvien pazīstamāka — es atcerējos kādu pakalnu, ceļa sazarojumu, baznīcu, tiltu pāri upei. Tad, mums par lielu pārsteigumu, mēs ieraudzījām uzrakstu ”Hošofčika”. Pirms neilga laika komunisti bija zaudējuši savu ietekmi, tāpēc ciemiem bija atdoti vecie nosaukumi.

Mūsu māju vairs nebija, bija saglabājies vienīgi līdz pusei zemē iegrimis āra pavards. Es norādīju uz lielu koku un teicu: ”Vai redzat šo koku? Es to iestādīju pirms braukšanas uz Ameriku. Skat, cik liels izaudzis!” Pēc tam mēs pabijām vairākās kapsētās un mēģinājām sameklēt manas ģimenes locekļu vārdus, taču nevienu neatradām.

Patiesība ir galvenais manā dzīvē

Kad 1993. gadā nomira Džīnas vīrs, viņa man jautāja, vai es nevēlos, lai viņa pārtrauktu darbu Bētelē un rūpētos par mani. Es viņai atbildēju, ka tas būtu vissliktākais, ko viņa varētu darīt, un tāds pats uzskats man ir arī tagad. Es dzīvoju viens pats līdz 102 gadu vecumam, bet tad man bija jāpārceļas uz pansionātu. Es joprojām esmu Pitsburgas Belvjū draudzes vecākais, un brāļi katru svētdienu brauc man pakaļ un ved mani uz sapulci Ķēniņvalsts zālē. Sludināt man tagad iznāk ļoti maz, taču es vēl arvien esmu to pionieru sarakstā, no kuriem veselības stāvokļa dēļ tiek prasīts mazāks sludināto stundu skaits.

Gadu gaitā es esmu mācījies skolās, ko Sargtorņa biedrība ir organizējusi pārraugu apmācībai. Pagājušā gada decembrī es apmeklēju dažas nodarbības Ķēniņvalsts kalpošanas skolā, kur mācās draudžu vecākie. Šī gada 11. aprīlī Džīna aizveda mani uz Kristus nāves atceres vakaru, kurā es piedalos kopš 1931. gada.

Daži no tiem cilvēkiem, ar ko es esmu studējis Bībeli, tagad ir draudžu vecākie, citi ir misionāri Dienvidamerikā. Citi ir vecvecāki, kas kalpo Dievam kopā ar saviem bērniem. Trīs no maniem bērniem — Mērija Džeina, Džons un Džīna — un vairāki viņu bērni un mazbērni arī uzticīgi kalpo Dievam Jehovam. Es lūdzu Dievu, lai kādu dienu vēl viena mana meita un visi pārējie mazbērni un mazmazbērni izvēlētos to pašu.

Tagad, kad man ir 105 gadi, es joprojām mudinu visus studēt Bībeli un runāt ar citiem par uzzināto. Es esmu pārliecināts, ka cilvēkam, kas paliek kopā ar Jehovu, nebūs jāpieredz vilšanās. Tāds cilvēks var iegūt kaut ko labāku nekā iznīcīgo zeltu — patiesību, kas ļauj izveidot labas attiecības ar Dzīvības Devēju, Dievu Jehovu.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 25. lpp.]

Kad es biju tramvaja vadītājs

[Attēls 26. lpp.]

Pansionātā, kur es tagad dzīvoju

[Attēls 27. lpp.]

Ceļa zīme, ko mēs ieraudzījām 1989. gadā